Dārzs un Drava / 2024.gads (RUDENS)

Foto: Gata Grauduža personīgais arhīvs

Dienvidkurzemes novada Rucavas pagasta Kurzemniekos mīt Graudužu ģimene. Tētis Gatis jau no agras bērnības sācis nodarboties ar biškopību. Vispirms iepazīstot un vērojot bitītes vecvecāku saimniecībā, pēc tam visā nopienībā praktiski ķeroties pie lietas. Kā pats atzīst, biškopība esot neatņemama viņa dzīves sastāvdaļa, patiesībā – mīlestības darbs. Tā zīmols ir Bišu dārgumi.

Viss sākās ar vectēva bitēm
„Gan mammas, gan tēta vecvecāki pašu vajadzībām kopuši bites; agrākos laikos jau pie katras lauku mājas bija pa kādam bišu stropam. Atceros, kā bērnībā gāju pie bitēm, ‒ man toreiz varēja būt pieci vai seši gadi. Tik ļoti tas interesēja, ka ne masku vajadzēja vilkt, ne ko citu, neviena bite tā arī neiekoda.

Pa īstam palīdzēt pārbaudīt stropus, ņemt medu un patstāvīgi aprūpēt dažas saimes sāku pusaudža gados. Tiesa, pirmajā gadā man viss vēl bija diezgan tumša bilde.

Nu jau ar biškopību nodarbojos 20 gadus, 15 gadus ir aptuveni 100 stropu, vasarā vairāk, ziemā mazāk. Biškopības pamatus apguvu pašmācības ceļā, vēlāk zināšanas papildināju 2008. gadā Jelgavas mūžizglītības centrā. Pasniedzēji daudz deva, iepazinos ar citiem kolēģiem, apmainījāmies idejām. Vislabākie skolotāji gan ir prakse un pati dzīve.

Esmu Latvijas Biškopības biedrības Liepājas nodaļas vadītājs. Liepājas nodaļā ir 200 biškopju. Orgnizējam seminārus, uzzinām jomas jaunumus, apspriežam vecās lietas, kuras varbūt piemirsušās. Biškopjiem savā starpā jāaprunājas, jāapmainās domām. Piedalāmies arī Latvijas biškopju saietos.

Tiem, kuriem biškopība nav sirdslieta, interese par to ir kā uzplūdi un atplūdi. Manuprāt, tad nemaz nav vērts sākt – lētāk un parocīgāk medu nopirkt.

Gada medus riti
Pavasaros man patīk vērot, kā attīstās saimes. Darba pie bitēm netrūkst visos gadalaikos – katram savs. Svarīgi, kādi kuru gadu trāpās laikapstākļi. Bitēm arī mitrums ir no svara. Mums ‒ cilvēkiem mitrs laiks diez ko neiet pie sirds, savukārt bitēm patīk, kad ir mitrs un silts, kā pirtī, tad tās ir nadzīgas uz medus nešanu.

Pavasaros bites nav jāpiebaro. Tomēr tās jāpieskata, vai nepietrūkst barības, ja vajag palīdzēt, cenšos dot cukura sīrupu. Pēdējā laikā tas prasa visai prāvus ieguldījumus, jo cenas cēlušās.

Vasaras sākumā līdz Jāņiem ir spietošanas laiks, tad reizi nedēļā vai ik pa desmit dienām visi stropi jāapbraukā. Mums te visapkārt ir daudz ziedošu pļavu. Līdz šim sējumu nebija, nu pēdējos gados parādījies rapsis. Ko darīsi, nekur no tā neizbēgsi. Rapšu medum jau nav ne vainas, vienīgi ātrāk sacietē. Bitēm uz ziemu tādu atstāt nedrīkst.

Parasti septembra sākumā noņemam viršu medu. Rudenī arī kausējam medus vasku, apkopjam inventāru. Ziemā atkal visvisādi sīkie darbiņi. Līdz Ziemassvētkiem notiek tirdzniecība, visādi tirdziņi.

Diemžēl problēmas rada negodīga konkurence, jo lielos apjomos medu ieved no ārzemēm, nositot cenu. Gan importa, gan to, kas vienkārši saucas medus, bet tāds īsti nav. Citur pat pārdod vienkārši cukura sīrupu ar kaut ko vēl piemaisītu klāt un nosauc par medu, tas nav pareizi.

Apiterapijas namiņš un sava medus garša
Apiterapijas namiņš domāts relaksācijai. To cēla mans kolēģis, bet bites ir manas. Namiņā var pagulēt, paklausīties bišu zumoņā. Tas labi iedarbojas uz nervu sistēmu ‒ nomierina cilvēku, sakārto organismu.

Pats bišu namiņā ilgi gulējis neesmu, tikai paklausījos bišu sanoņu. Gan jau kaut ko palīdz arī ārstējamām vainām. Pašlaik par šo lietu gan nav ļoti liela interese. Tikai pa kādam klientam. Man patīk skatīties, kā bites tur dzīvojas, ‒ bite ir skaists kukainis, klausīties, kā san, izbaudīt burvīgo smaržu.

Īstā smarža un garša medum, visiem bišu produktiem ir tikai pie stropa. Tikko medu izsviež, smarža mainās. Īsto garšu izjūt tikai pats bitenieks.

Mūsu ģimenē cukuru lieto minimāli, medu – gan pie kafijas, gan tējas, gan visur citur. Man garšo dažāda veida medus. Citreiz, piemēram, vasarā sakārojas svaiga medus. Katru dienu cenšos notiesāt pa kādai medus maizei. Abiem dēliem arī garšo. Medu ēst jāiemācā no bērnības.

Īsto garšu izjūt tikai pats bitenieks.

Mums sortimentā ir pūpolu, augļkoku medus, vasarās ‒ no meža avenēm, nedaudz no liepām. Tīrs liepziedu medus kaut kad pirms vairākiem gadiem man bija, bet parasti jau kaut kas samaisās kopā. Cilvēkiem lielākoties patīk tas vidējais, bet citi meklē kādu konkrētu medu. Parasti tantes saka ‒ liepu medus, tāds gaišs. Man pašam vislabāk garšo viršu medus. Arī citi ir gardi, bet šis nav tik salds, ir nedaudz rūgtens.

Īstā smarža un garša medum, visiem bišu produktiem ir tikai pie stropa.

Medus mēdz sagādāt dažādus pārsteigumus. Šogad, piemēram, viens bija zaļgans. Krāsa un konsistence medum ir atkarīga no augiem. Viršu medu pat nevar no šūnām dabūt ārā, jāsabaksta ar speciālu aparātu vai jāpresē.

Mums ir arī bišu maize, šogad putekšņu nedaudz vairāk, propolisu arī vajadzētu. Šos produktus ir vieglāk pārdot. Par peru pieniņu viens otrs kolēģis runā, bet pats šogad vēl nepiedāvāju.

Arī vaska sveces lejam, tās cilvēki pērk. Sveces darināt palīdz sieva Natālija. Viņa strādā Rucavas Tūrisma centrā, kura stendā arī tās iegādājamas. Lejam arī tā dēvētās baznīcas sveces, bet vairāk vasarā, pārējās dāvināšanai – uz Ziemassvētkiem.

Pats audzēju bišu mātes. Ir dažādas pasugas, bet ir arī tā dēvētās vietējās krūmenes. Pa laikam nopērku kādu labāku bišu māti. Tās niknās jau neviens negrib. Nevēlos, ka man pie mājas stropos mitinātos niknas bites, kas sakož cilvēkus. Katrs slavē savas bites, jaunie biškopji nereti īpaši meklē tās bites, par kurām stāstījis pasniedzējs.

Pat trīs litrus mēnesī
Pašlaik man nav domas paplašināt ražošanu. Ja būtu, kur medu vieglāk realizēt par nopietnu cenu, tad to darītu. Biškopju starpā ir diezgan liela konkurence. Pircēju ir tik, cik ir. Man ir savi klienti, ko apgādāju jau gadiem. Reizēm kaut kas pamainās ‒ kāds pazūd, kāds jauns parādās. Ir prieks, ka cilvēki teic ‒ medus ir ļoti garšīgs, grib vēl.

Mēdz arī pamēģināt dažādu veidu medu. Ir jau kādas garšas atšķirības. Piemēram, griķu medum gan garša, gan smarža ir specifi ska. Ir, kam patīk un vēlas tieši to, dažam nepatīk. Arī viršu medum ir diezgan specifi ska garša. Populārākais ir vasaras dažādu ziedu medus, kas ir maigs. Dažam atkal vienalga ‒ ka tik medus. Cilvēki ir ļoti dažādi. Cits ikdienā daudz lieto medu, cits nopērk puslitra burku un tukšo visu gadu. Savukārt citam katru mēnesi vajag pa trim litriem. Mums mājās vienmēr medus burka stāv uz galda, kad izēsta, ‒ atnesu nākamo. Domāju, ka ģimenē mēnesī apmēram 2‒3 l izlietojam, varbūt pat vairāk. Sezonā iegūstu apmēram 1,5‒2 t medus.

Ir doma gatavot un piedāvāt medus maisījumus, kas šobrīd ir populāri. Taču, lai darinātu maisījumus ar riekstiem, augļiem un vēl visādām piedevām, jākļūst par mājražotāju un vajag attiecīgas iekārtas. Biškopība būtībā ir diezgan dārgs prieks ‒ jāpērk cukurs, nepieciešams inventārs, vaska plāksnītes arī vienmēr jāmaina utt. Stropi nolietojas, tie jāremontē vai jāmeistaro jauni. Es pats nedaudz darinu stropus, rāmīšus. Ziemās ir vairāk laika, un man to patīk darīt.

Bišu stropi atrodas ne tikai tikai pie mājas, bet arī pie meža. Šogad tiem uzradās nelūgts ciemiņš ‒ cauna un iztukšoja pa tīro. Arī pelēm tāpat kā caunām garšo bišu maize. Aktīvākā periodā gadās, ka bites nodzeļ peli. Ir bijis, ka stropa stūrī peles ietaisa savu midzeni, visu laiku grabinās un ņemas, un traucē bitēm.

Sapratne par dabu un bitēm no bērnības
Bite vasarā dzīvo apmēram 30‒40 dienas, ziemā piecus mēnešus vai pat ilgāk. Septembrī, oktobrī dzimušās nodzīvo līdz martam. Bitei ir īss mūžs, vienīgi bišu mātei 2‒3 gadi, kamēr tā produktīva. Tad jau arī pamazām dējība samazinās. Visražīgākais bišu mātēm ir 1.‒2. dzīves gads, pēc tam ražība samazinās. Protams, ir ražīgākas un mazāk ražīgas bišu mātes. Miermīlība un citas īpašības tāpat ir svarīgas. Tāpēc vienmēr jāskatās ‒ ja švakākas, tad jānomaina.

Vasarā, lai nav karstumā jāstrādā, uz dravu dodos jau sešos no rīta, pēc tam pa dienu apdaru citus darbus. Ejot pie bitēm, velku speciālo tērpu, cimdus gan ne ‒ netīk cimdos strādāt. Kad propoliss aplīp, izskatās, it kā nedēļu nebūtu mazgājis rokas. 

Ar mazā projekta atbalstu 2013. gadā iegādājos mazākus un vieglākus bišu stropus. Pēdējā projektā, kad mazajām saimniecībām bija iespēja saņemt 15 tūkst. EUR, nopirku medus presi, stropus, medus sviedēju un vēl šo to citu. Mazais inventārs visu laiku nolietojas, allaž vajadzīgs kaut kas jauns. Lielais inventārs gan ne tik ātri nolietojas. Vecie koka stropi kalpo ilgi, bet jaunie pēc desmit gadu lietošanas ir sapuvuši, nav vērts remontēt. Kokmateriālus arī mūsdienās neprot tā sagatavot, lai tie ļoti ilgi kalpotu, bet vecie stropi no opja laikiem nez cik gadu vēl ir normāli lietojami.

Biškopība viennozīmīgi ir mans mīlestības darbs. Gadās – pa kādai iedzeļ, bet neārstēju kodumu. Bišu uzvedība atkarīga gan no krustojuma, gan laikapstākļiem. Reiz ņēmu medu, viss aplipu melns ar bišu mākoni, pabraucu vēl kādus 500 m un bites no mašīnas izlaidu ārā. Dažkārt jārīkojas radoši. ‒ Aizbraucu pie bitēm, spiets kaut kur zālē sameties, neko nevaru saprast. Pielieku pie zemes rāmi, bites uz to pārrāpo, un savācu spietu. Ieliku mašīnas bagāžniekā ar visu rāmi un braucu mājās. Uzmanīgi, lai nesakratās. Kad atvēru bagāžnieku, tur iekšā bites, nekāda vaina nebija.

Man patīk arī bērniem stāstīt par bitēm un medu, labprāt tāpēc ciemojos bērnudārzos un skolās, cienāju ar medu, citiem bišu produktiem. Bišu maize citam garšo, citam ne, medu gan vairāk vai mazāk ēd visi. Cits ir runīgāks, cits mazāk runīgs, cits kā tāds profesors un visu kaut ko jau par bitēm klāsta. Arī Rucavas pamatskolā lielākām klasēm esam par šīm lietām stāstījuši. Kaut kā jaunā paaudze jāaudzina ‒ cilvēkam jāmāca par dabu un bitēm. Lai saprot, ka bite nav briesmonis, kas uzreiz metas virsū, līdzko tevi ierauga.”

Natālija: „Vīrs bišu saimniecībā ir priekšnieks, man daudz nesanāk. Mistika ir ar liepziedu medu. Cilvēki prasa liepziedu medu, bet, cik atceros no biškopības prakses studiju laikā, īsts liepziedu medus smaržo pēc aptiekas zālēm, kā pēc mentola. Parasti domā, ka liepziedu medus ir kas īpašs, dzeltenīgs un maigs, visus vasaras medus dēvē par liepziedu medu, bet tā ir kļūda. 

Tie, kuri zina, visvairāk prasa viršu medu ‒ patīk tā rūgtenā garša, konsistence. Reti kāds vēlas griķu medu. Man arī pašai tas ne īpaši patīk īpatnējās smaržas dēļ. Jauki bija reiz Liepājas muzejā ar mazpulku vadītājiem. Šādas tikšanās pašiem ir kā piedzīvojums. Stāstām par bitēm, darbu ar tām, par sveču gatavošanas veidiem. Mēs izmantojam divus: rullējam un lejam formās. Šie stāsti interesē gan bērniem, gan pieaugušajiem. Pieaugušie reizēm ir kā bērni. Komunikācija ar cilvēkiem ir tiešām lieliska. Katru reizi rodas arī jaunas idejas sveču veidošanai, piemēram, bērni izgudroja rullēto svecīti ar eglīti. Jēkabs ‒ mūsu jaunākais dēls ‒ izveidoja vecīti ar eglīti, tagad mēs arī tādas gatavojam. Skolā katru gadu septembrī notiek tirdziņš un viņš pats šim pasākumam sarūpē svecītes.”

Gatis vēl piebilst, ka Kurzemnieku māju ceļgalā, kas nebūt nav nekāda maģistrāle, drīz tiks novietots dēlu nokrāsots strops. Tajā liks medu, un cilvēkiem būs pašapkalpošanās. Klienti atstās naudu un paši paņems medus burciņu. Tā tagad notiek daudzviet Latvijā.

Bite nav briesmonis, kas uzreiz metas virsū, līdzko tevi ierauga.