Saimnieks LV / 2019.gads (Decembris.)

Pirms pieciem gadiem Latvijā laida klajā zviedru autores Annas Džeimsones grāmatu Videi draudzīga gaļas liellopu audzēšana. Tajā teikts: „Gaļas liellopu audzēšana ir viena no perspektīvākajām lauksaimniecības nozarēm Latvijā. Tās attīstībai šeit ir visi nepieciešamie priekšnoteikumi – piemēroti klimatiskie apstākļi, plašas, vēl aizvien neizmantotas, gaļas liellopu audzēšanai piemērotas zemes platības, uzkrāta saimniekošanas pieredze un plašas iespējas kāpināt produkcijas noietu gan vietējā, gan ārzemju tirgū.”

A. Džeimsone norāda, ka videi draudzīga gaļas liellopu audzēšana, saimniekošana, ekoloģisko funkciju saglabāšana, dabas aizsardzība un bizness var tikt apvienoti, saimniekojot ilgtspējīgi. Nav gluži tā, ka mūsu lopkopji nezinātu, kā Latvijas laukos dzīvot. Lēnām mazinoties piena lopkopības rentabilitātei, daudzi mēģina pāriet uz gaļas liellopu nozari, īpaši, ja pieejamas pietiekamas ganību platības. Mēs joprojām esam viena no retajām Eiropas Savienības valstīm, kas vairāk nekā 90 % no Latvijas dzīvnieku un zīdītājgovju ganāmpulkiem var nodrošināt ar dabisko pļavu ganībām. Aptuveni 70 % gaļas liellopu saimniecību saņēmušas starptautiski atzītu bioloģisko sertifikātu. Tomēr daudzi joprojām šajā nozarē izjūt nedrošību par nākotnes perspektīvām vai samierinās ar vienas dienas izdzīvošanas taktiku. Saimniecībā piedzimušo teļu tikai 4–10 mēnešus vecu aizgādā uz jaunlopu izsolēm vai notirgo ātras peļņas tīkotājiem – gadījuma uzpircējiem. Visbiežākais iemesls šādai rīcībai ir neatliekama vajadzība pēc naudas līdzekļiem.

Z/s Jundas transports liellopu pārvadāšanai un pakalpojumu sniegšanai.

Vai var rīkoties atbilstoši jau pieminētajai ilgtspējīgajai saimniekošanai un domāt par attīstību? Par to, kā nozari un savu vietu tajā redz zemnieku saimniecība Jundas Bauskas novada Vecsaules pagastā, iztaujājām Almu Bērziņu, saimniecības īpašnieci un biedrības Gaļas liellopu audzētāju biedrība valdes locekli. Pagājušās vasaras divu dienu mācībās Bioloģiskās gaļas šķirnes liellopu audzēšana, uz tirgu vērsta bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas ražošana praktiskā daļa notika tieši Jundās, kur varēja iepazīt saimniecības pieredzi. Arī ikdienā jaunie lauksaimnieki mēdz vērsties pie Almas Bērziņas pēc padoma. 2018. gadā viņa kļuva par Sējēja balvas laureāti nominācijā Jaunais veiksmīgais zemnieks. Bērziņu ģimenē aug divgadīgā meitiņa Matilde Grieta, bet dēlam Jēkabam tikai seši mēneši. Saimniecības ikdienas darbus, tajā skaitā lopu barošanu veic vīrs Salvis, viņš ir arī saimniecības pārvaldnieks.

Alma Bērziņa atzīst: „Šodien ienākt lauksaimniecības nozarē vai konkrēti gaļas liellopu audzēšanas nozarē jaunajiem ir gandrīz neiespējami. Kredītdevējiem vajadzīgas garantijas un galvojumi, un tādi iesācējiem bieži vien nav pieejami. Tāpēc manu vecāku atbalstam šīs saimniecības izveidē ir milzīga nozīme. Daudz ko iemācāmies darot un kļūdoties, tomēr vecāku padoms un atbalsts mūsu attīstībā ir ļoti noderējis. Trīs gados esam paspējuši izdarīt tik daudz, cik dažs paveic desmit. Par laimi, vecāki ir atvērti jaunām idejām un diskusijām par mūsu nozares un mūsu kā jauniešu vietu lauksaimniecībā (Almas vecāki ir Olita un Viktors Spangeri, vecsaulieši, novadā cienīti, pieredzējuši lauksaimnieki, zemnieku saimniecības un arī dzimtas māju Mežmārtiņi īpašnieki – aut.).

Mēģinām saimniekot ne tā, kā vairums Latvijas fermeru. Mācāmies vairāk no ārzemju nozares pārstāvjiem un cenšamies nebalstīt savu dzīvotspēju tikai uz subsīdijām. Zīdītājgovis saimniecībā vairs neturam, bet atšķirtos teliņus iepērkam no citiem saimniekiem un barojam līdz 16–24 mēnešu vecumam – gala produktam – liellopa gaļai. Esmu pārliecināta, ka gaļas liellopi ir selekcionēti un radīti liellopu gaļas ražošanai, un tieši tā mēs tos izmantojam – ražojot liellopu gaļu. Šāda pieeja, mūsuprāt, ir daudz perspektīvāka, tāpēc plānojam palielināt ražošanas apjomus arī nākotnē, jo, palielinot nobarojamo liellopu skaitu, samazinās gaļas ražošanas pašizmaksa. Ļoti daudz jāmācās, jāzina šķirņu īpatnības, jāprot izvērtēt barības kvalitāti un tās nozīmi, jābūt arī skaidram mērķim, kādu un kam galaproduktu tirgū piedāvāt.”

Jaunlopu nobarošanas novietne, kurā ir vieta 70 nobarojamiem liellopiem.

Alma uzsver, ka arī patērētājam nepieciešams izglītoties, jo liellopu gaļa latviešu virtuvē nav tradicionāls produkts. Līdz šim tirgū pārsvarā varēja iegādāties veco vai brāķēto liellopu, arī piena liellopu gaļu. Pieejamā cena ir samērā zema, taču tas nav kvalitatīvs liellopu gaļas produkts un jauc prātu patērētājiem, radot iespaidu, ka liellopu gaļa ir ar savdabīgu piegaršu (vecu lopu gaļas īpatnība) vai ļoti ilgi gatavojama un tikai sautējama. Taču arvien biežāk arī Latvijā restorānos klienti izvēlas liellopu gaļas steiku vai pērk to no liellopu gaļas ražotājiem un gatavo mājās. Alma Bērziņa ir pārliecināta, ka patērētājam ir jābūt zinošam par konkrētiem liellopu gaļas gabaliem, kā tos vislabāk pagatavot, jo kāds no gaļas gabaliem paredzēts piecu minūšu apcepšanai uz grila, cits – kūpināšanai, bet vēl kāds – tikai sautēšanai.

Jundas, kur pamatā ir Herefordas un Limuzīnas šķirņu krustojumu telītes, savus liellopus realizē gan vairumtirdzniecībā firmai Baltic Vianco Trading, gan mazumtirdzniecībā, pārdodot svaigu gaļu vakuumiepakojumos. Lai to sagatavotu, jāsadarbojas ar kādu no kautuvēm vai gaļas pārstrādes uzņēmumiem. Kaušana, sadale un fasēšana vakuumā izmaksā apmēram 1 EUR/kg. Klāt vēl nāk transportēšanas izdevumi – gan lopa aizvešana uz kautuvi, gan gaļas izvadāšana pircējiem: „Šādā safasētā veidā pašlaik realizējam vienu divus liellopus mēnesī, bet pārējo pārdodam Baltic Vianco, kuri uztur zīmolu Baltic Grassland–Beef, viņi savukārt Baltijas liellopu gaļu tālāk pārdod Šveices un Austrijas tirgiem.”

Agrāk liellopu gaļa biežāk nāca no piena šķirņu liellopiem, bet Alma iesaka pamēģināt tieši speciāli selekcionētu gaļas liellopu šķirņu gaļu. Atkarībā no lopu turēšanas un barošanas veida gaļas liellopu šķirnes iedalās ekstensīvajās un intensīvajās. Latvijas nobarošanas apstākļiem piemērotākas ir ekstensīvās vai vidēji intensīvās šķirnes. Alma norāda arī uz būtiskām niansēm: „Izteiktāks marmors gaļā (t.i., intramuskulārie tauki gaļas liesajā daļā, kas piešķir gaļai īpašu garšu un sulīgumu cepšanas procesā) veidosies intensīvas barošanas apstākļos, nevis zālājos audzētiem liellopiem, turpretī zāles lopbarību ēdušiem ir izteiktāka garša un augstāka uzturvērtība, tā ir bagātāka ar antioksidantiem, omega3, A un E vitamīniem. Latvijas ganībās un dabiskos apstākļos audzēto liellopu gaļa ir veselīgāka, tāpēc mēs tik ļoti netiecamies pēc marmora gaļā, kā pēc dzīvniekiem draudzīgiem, labturībai atbilstošiem turēšanas apstākļiem. Piedāvājot liellopu gaļu patērētājiem Latvijā, esmu novērojusi, ka pietrūkst izpratnes par to, ka katrs gaļas gabals pieejams ierobežotā daudzumā un, produkcijas piegādē piedāvājot vienu sadalītu ķautķermeni, nevaram, piemēram, nodrošināt bezgalīgi daudz fileju vai antrekotu.” Tāpēc patērētāju izglītošanai Alma Bērziņa, izmantojot Baltic Vianco darbā gūtās zināšanas, izveidojusi informatīvu materiālu par to, kā tiek sadalīts liellopa kautķermenis un ko vislabāk gatavot no katra konkrētā gabala.

Latvijā populārākā gaļas liellopu šķirne ir Šarolē. Lai nodrošinātu augstu gaļas kvalitāti, lopi intensīvi jāpiebaro ar graudiem. Angus šķirne, kas selekcionēta Skotijā, ir pasaulē populārākā liellopu gaļas ražošanai. Audzējama ekstensīvos apstākļos un ātri sāk veidot nepieciešamo tauku kārtu. Herefordas šķirnei prasības pieticīgas, dzīvnieku raksturs mierīgs, tāpēc to izvēlas daudzi gan pasaulē, gan Latvijā. Šie dzīvnieki aptaukojas, bet nav tik muskuļoti kā Šarolē vai Limuzīnas īpatņi. Limuzīnus Latvijā vairāk izmanto krustošanai ar citām šķirnēm, lai iegūtu teļiem nepieciešamo apaļo muskuļojumu.

Bērziņu ģimene Lāčplēša dienas lāpu gājienā Bauskā.

Alma atzīst: „Latvijas barošanas apstākļiem atbilstošākas un ekonomiskākas būtu Angus, Herefordas un Aubrak šķirnes. Jundās patlaban ir nedaudz vairāk par simtu nobarojamo gaļas liellopu, zīdītājgovis vairs neturam. Barošanā gribam palikt pie vienkāršas, ekstensīvas zāles lopbarības ēdināšanas. Pagājušajā vasarā zāli skābsienam ganības pļāvām trīs reizes. Sekojot līdzi katra pļāvuma kvalitātei, atsevišķos gadījumos ziemas periodā piebarojam ar placinātiem graudiem – mērķis ir nevis audzēt liellopus, bet tos nobarot. Tas ir zinātnisks darbs, kurā jāizmanto lopbarības analīžu rezultāti, sabalansēti barības aprēķini un jākrāj pieredze. Esam nolēmuši iegādāties arī barības maisītāju, lai varam strādāt ar precīzām barības devām konkrētās lopu svaru kategorijās. Nobarošanā ļoti svarīga ir barības kvalitāte un lopu ģenētika.

Apmēram reizi ceturksnī, pēc lielāko lopu pārdošanas, iepērkam atkal jaunus atšķirtos teļus. Lopu skaits novietnē nepārtraukti mainās – lielākos, kuri sasnieguši 500–550 kg dzīvsvaru, pārdodam vai nu Baltic Vianco, vai vedam uz kautuvi fasēšanai un mazumtirdzniecībai. Kad lielāka grupiņa pārdota, atkal iepērkam mazās telītes vecumā no pieciem līdz desmit mēnešiem un nobarojam tās savā novietnē līdz 16–24 mēnešu vecumam. Parasti tie ir 6 līdz 12 mēneši. Iepērkot telītes no Latvijas saimniecībām, pastāv agrās grūsnības risks, taču ar bullēniem strādāt negribam – gan lielāks risks, gan dārgāka barošana, gan zemāka gaļas kvalitāte. Arī pircējs labprātāk pērk un ēd telīšu gaļu, jo tā ir mīkstāka. Mūsu regulārās dzīvnieku kustības apstākļos ļoti svarīgs ir veterinārais darbs, lai iepirktie jaunlopi tiktu pārbaudīti, attārpoti un savlaicīgi saņemtu medikamentus, ja tādi nepieciešami. Mums ir paveicies, ka jaunais veterinārārsts Lauris Štelfs ir atsaucīgs, precīzs darbā un ļoti apzinīgs. Varam paļauties uz viņu.”

Alma Bērziņa nenoliedz, ka darbs pie lopiem nav viegls, bet jaunā ģimene ir spēka pilna, lai veidotu savu un bērnu dzīvi laukos pārtikušu. Protams, ikdienas piesaiste saimniecībai, dzīvnieku un fermas kopšanai daudziem trīsdesmitgadniekiem var likties apgrūtinoša, bet atkal – nenoliedzams ir ģimenes atbalsts. Piemēram, brālis Krišjānis Spangers izlīdz un pabaro lopus, ja Bērziņu ģimene vēlas atpūsties un uz pāris dienām aizceļot, kas Almai ļoti patīk. Janvārī iecerēts doties uz Kipru, kā pati smejas – uzlādēt baterijas dienvidu saulē.

Liellopa kautķermeņa sadale.

Grūti prognozēt, vai Latvijas gaļas liellopu audzētāji tuvākajā laikā kooperēsies tādā līmenī, lai kopā ieietu Eiropas tirgū un pārdotu kvalitatīvu produkciju par atbilstošu cenu. Tomēr Jundās sastaptā apņēmība un drosme meklēt perspektīvākus ceļus saimniekošanai apliecina, ka arī Latvijā vēl ir nerealizētas iespējas. Viktors Spangers atzīst: „Meitas izvēlētā nozare ir smaga. Tomēr galvenais ir vēlme darīt, Alma uzkrājusi arī jaunākās zināšanas, turpina mācīties un, saprotams, grib to visu likt lietā. Mūsu pieredze lauksaimniecībā ir kopš 1992. gada, gandrīz trīsdesmit gadi. Jaunie meklē savu ceļu, jo laiks ir citādāks nekā tad, kad mēs sākām. Mēs varam tikai novēlēt Almai un Salvim vislielāko izturību un veiksmi!”