Saimnieks LV / 2019.gads (Decembris.)

Regula par šķirnes dzīvnieku audzēšanu un ciltsdarba veikšanu ES stājās spēkā 2016. gada 8. jūnijā, bet visām 28 dalībvalstīm to bija jāsāk piemērot no 2018. gada 1. novembra. Arī Latvijai bija vairāk nekā divi gadi laika, lai sagatavotos nepieciešamo izmaiņu ieviešanai mūsu normatīvo aktu bāzē. Šajā laikā Latvijas Gaļas liellopu audzētāju asociācija (LGLA) sadarbībā ar Latvijas Šķirnes dzīvnieku audzētāju savienību izstrādāja Gaļas šķirņu liellopu audzēšanas programmu atbilstoši jaunajai zootehniskajai regulai. Kādas izmaiņas šķirnes dzīvnieku audzēšanā un ciltsdarba veikšanā jaunā regula paredz gaļas liellopu audzētājiem, jautājām LGLA ciltsdarba speciālistei Ievai Freidenfeldei.

– Kas ir mainījies līdz ar jauno regulu?
Ieva Freidenfelde: – Precizētas lietas, kas ir jāievēro, strādājot ciltsdarbā, konkretizēti termini par tīršķirnes dzīvniekiem, kas ierakstāmi ciltsgrāmatas pamatdaļā. Regulas izpratnē tīršķirnes dzīvniekam jābūt ierakstītam ciltsgrāmatas galvenajā sadaļā. Ja dzīvnieks šajā sadaļā nav ierakstīts, tam nevar izsniegt zootehnisko sertifikātu, tādējādi tas arī netiek uzskatīts par vaislas dzīvnieku, bet vienkārši par dzīvnieku lopkopības produkcijas ražošanai.

Precizēta organizācijas sadarbība ar audzētājiem – līdz šim strādājām ar visiem gaļas liellopu audzētajiem, bet tagad tikai ar tīršķirnes saimniecībām.

Programmā ir minētas šķirnes, kuras turpināsim attīstīt, jo Latvijā gaļas lopu populācija ir neliela, dalīta vairāk nekā desmit šķirnēs. Ciltsdarba organizācija nevar strādāt ar šķirni, kas nav pārstāvēta ar reprezentatīvu dzīvnieku skaitu un vairākām tīršķirnes saimniecībām, lai varētu veikt ciltsdarbu. Attiecīgi šādas mazskaitlīgi pārstāvētas šķirnes vairs nevarēs atrasties Gaļas šķirņu liellopu ciltsdarba programmā un šo šķirņu vaislas buļļus nevarēs sertificēt.

– Cik ir reprezentatīvs skaits?
Spēkā esošās vadlīnijas nosaka, ka šķirnes saimniecības atestēšanai valstī jābūt vismaz trim šīs šķirnes tīršķirnes saimniecībām ar vismaz 20 tīršķirnes zīdītājgovīm un telēm no 18 mēnešu vecuma katrā, lai varētu veikt ciltsdarbu un realizēt neradniecisku vaislas materiālu.

– Kuras ir programmā ierakstītās šķirnes?
– Tās ir septiņas visdaudzskaitlīgāk pārstāvētās, kurām ir daudzi ganāmpulki, dzīvnieki un vaislas līnijas, ar kurām var veikt atlasi un sasniegt ciltsdarba rezultātus. Vispopulārākā ir Šarolē, kas veido vairāk nekā 50 % no visas gaļa liellopu populācijas. Tad seko Līmuzīnas un Simentāles šķirne, kas ir kombinēta piena un gaļas tipa. Tā ir Latvijā salīdzinoši jauna šķirne, bet jau guvusi popularitāti, ir sava niša, kur šos dzīvniekus var izmantot. No vidējās intensitātes šķirnēm programmā ir Herefordi un Angusi, savukārt no ekstensīvajām – Hailandi un Galoveji. Audzētājiem ir, ko izvēlēties.

Ja ir vēlme audzēt citas gaļas liellopu šķirnes, tad jārēķinās, ka tām nebūs ciltsdarba Latvijas ietvaros. Taču var audzēt un meklēt attiecīgo šķirņu ciltsdarba organizācijas citviet Eiropā, kur šķirne ir pietiekami plaši pārstāvēta, un audzēt dzīvniekus pēc šo valstu ciltsdarba programmas.

– Kuras retākas šķirnes sastopamas Latvijā?
– Piemēram, Tiroles pelēkās, Salēras, pēdējās ir vienā ganāmpulkā. Tā ir intensīvākā no ekstensīvajām šķirnēm, kuras izcelsme meklējama Francijas kalnos, kur pieticīgos apstākļos dod labus rezultātus. Latvijā šie dzīvnieki tomēr popularitāti neguva.

Reto šķirņu audzētājiem jārēķinās, ka nevarēs pretendēt uz Latvijas finansiālo atbalstu par ciltsdarbu, jo šādām mazskaitlīgām šķirnēm ciltsdarbu neveicam. Turklāt, izvēloties audzēt mazskaitlīgas šķirnes, jārēķinās ar sarežģītu realizācijas tirgu, jo kā vaislas materiāls tas visdrīzāk pieprasīts nebūs, vienīgi krustojumu ganāmpulkam. Realizējot jaunlopus, būs grūti nokomplektēt vienu nobarojamo grupu un uzpircēji nav ieinteresēti, jo katra šķirne prasa savu pieeju audzēšanā. Tas ir papildu darbs un izmaksas. Tāpēc vispopulārākās ir Šarolē un Līmuzīni, jo no šīm šķirnēm ir prognozējams rezultāts. Reto šķirņu audzētājiem var nākties gaļu realizēt pašiem. Diemžēl Latvijā liellopu gaļas tirgus ir diezgan ierobežots, jo pirktspēja nav augsta.

– Kā jaunie noteikumi ietekmēs dzīvnieku audzētājus?
– Ar visām tīršķirnes saimniecībām pārslēgsim vienošanos, un katrai būs jāizvēlas šķirne, ar kuru strādāt un pildīt audzēšanas programmā noteiktos mērķus un noteikumus. Savukārt saimniecībām, kas ražo tikai produkciju, iespējams, būs pat vieglāk, jo nebūs obligāti jāsadarbojas ar šķirnes dzīvnieku audzētāju organizāciju un jāiesaistās kādas ciltsdarba programmas izpildē. Tādējādi šīm saimniecībām arī nedraud nekādas kontroles saistībā ar ciltsdarbu. Veterinārās pārbaudes, protams, paliek spēkā.

Katrā saimniecībā var būt gan tīršķirnes dzīvnieku grupa, gan tikai ražojošā, kas nav jāizslēdz no ganāmpulka, tā vienkārši paliek ārpus ciltsdarba programmās noteiktiem mērķiem. Tas nenozīmē, ka jābūt 100 % tīršķirnes ganāmpulkam. Ja saimniecībā ir 3–5 tīršķirnes govis un 20 krustojumi, tad jau ar šo nelielo skaitu var veidot ganāmpulka kodolu un attīstīt ciltsdarbu.

– Vai jaunā regula paredz arī jaunu kontroles mehānismu?
– Kontrole noteikti palielināsies, turklāt to var gaidīt arī no EK puses, līdz šim ciltsdarba jomu nekontrolēja Eiropas līmenī. Nacionālajā līmenī Latvijā to veica Pārtikas un veterinārais dienests. Pašlaik regula konkrēti pasaka, kādas kontroles jāveic, kādas var būt sekas un kādi sodi var tikt piemēroti. Taču pēc būtības regula neparedz neko tādu, ko Latvijas zemnieki jau iepriekš ciltsdarba jomā nebūtu darījuši.

– Vai pārraudzība turpmāk būs brīvprātīga iniciatīva?
– Kādreiz pārraudzībā bija visas saimniecības, to var turpināt brīvprātīgi, bet tīršķirnes saimniecības ir pakļautas snieguma pārbaudei. Pārējām saimniecībām tajā nav jāiesaistās obligāti. Tomēr, ja zemnieks vēlas veikt savā ganāmpulkā pārraudzību, nodrošinot pilnvērtīgu datu ieguvi par dzīvnieku ģenētisko kvalitāti, tai automātiski būs jāīsteno arī kāda no ciltsdarba programmām. Ja saimniecība negrasās kļūt par atzītu tīršķirnes dzīvnieku audzētāju un nevēlas veikt ciltsdarbu, bet vienkārši ražot realizējamu produkciju, tai ar savā ganāmpulkā esošajiem dzīvniekiem nav nepieciešamības būt pārraudzībā.

Tomēr saimniecība var turpināt apkopot, analizēt un strādāt ar iegūtajiem datiem, saucot to nevis par pārraudzību, bet par produkcijas datu uzskaiti. Lai ražotu gaļu, nevajag veikt smalku uzskaiti, kā tas ir pārraudzībā.

Ieva Freidenfelde

– Kādas priekšrocības ir ciltsgrāmatā ierakstītajiem dzīvniekiem?
– Ja ganāmpulka saimnieks nevēlas iegrāmatot savu tīršķirnes govi, tad tās pēcnācējus arī nevarēs ierakstīt ciltsgrāmatas galvenajā sadaļā un tos varēs pārdot tikai kā parastus – bez ciltsrakstiem. Ja zemnieks grib mērķtiecīgi audzēt tīršķirnes dzīvniekus, tas jāņem vērā.

Iegādājoties tīršķirnes dzīvniekus ārzemēs, noteikti jāprasa šo dzīvnieku zootehniskais sertifikāts, lai to var ierakstīt ciltsgrāmatas galvenajā sadaļā. Ja tomēr tiek piedāvāti, piemēram, izcili šķirnes dzīvnieki par labu cenu, taču bez zootehniskā sertifikāta, jārēķinās, ka turpmāk ne tie, ne to pēcnācējs nekad neiekļūs ciltsgrāmatas galvenajā sadaļā, tādējādi arī nederēs ciltsdarba programmas mērķu sasniegšanai.

– Vai ir kas mainījies attiecībā uz produktivitātes rādītājiem?
– Dzīvniekiem jāatbilst noteiktiem kritērijiem – dzimšanas, atšķiršanas svars, diennakts pieaugums u.tml. Šķirņu selekcija jau ir mērķtiecīgi vērsta uz noteiktu produktivitātes rādītāju sasniegšanu – lielāku kvalitatīvas gaļas daudzumu. Taču jāievēro, ka ģenētika nodrošinās 30 % panākumu, pārējais būs atkarīgs no ēdināšanas un turēšanas apstākļiem.

– Kas pašlaik ir aktuāls asociācijas darbā?
– Tuvojas gada beigas, un ikdienu aizņem dažādas atskaites. Sadarbojamies ar Gaļas liellopu audzētāju biedrību, kas apvieno visus gaļas liellopu audzētājus Latvijā, vienotas nozares stratēģijas izveidē, esam sākuši ar atbalsta politikas izstrādi. Izvirzīti mērķi – sasniegt noteiktu dzīvnieku skaitu atsevišķās grupās – ciltsdarba, zīdītājgovju un ražojošās saimniecībās. Attiecīgi mēģināt gūt no valsts atbalstu šo saimniecību darbam. Jo tīršķirnes saimniecībām jāieved vaislas materiāls no ārzemēm, tas nozīmē noteiktas izmaksas, bet ir vitāli nepieciešams, lai nepieļautu tuvradniecību. Arī zīdītājgovju saimniecībām vajag atbalstu, lai var iegadāties kvalitatīvus dzīvniekus.

Tāpat aktuāls ir jautājums par dzīvnieku nobarošanu un realizēšanu tepat Latvijā. Ir grūti to uzspiest no augšas, ja pretī nav pircējs, kas par to var samaksāt adekvātu cenu. Tāpēc bieži, tiklīdz ir runa par atbalstu, nāk pretī arguments – kāpēc mēs šo produkciju – liellopu gaļu – neražojam vietējam tirgum. Tāpēc arī ražojošām saimniecībām nepieciešams atbalsts par produkciju, ko realizējam vietējā tirgū. Tiklīdz būs skaidrs, ka stratēģija ministrijas līmenī ir pieņemama un var prognozēt darbību. Nākamais solis būs nozares kopējā stratēģijas attīstība un izstrādāšana, lai paši redzētu, kurā virzienā īsti ejam.

– Kāda pašlaik ir situācija gaļas tirgū?
– Liellopu gaļas tirgus Latvijā ir specifisks. Joprojām lielākā daļa dzīvnieku (80 %) tiek realizēti izsolēs nobarošanai uz ārzemēm, bet ir arī saimniecības, kas uzreiz pārdod uzpircējiem. Vietējais gaļas tirgus aizņem tikai nelielu daļu no realizētajiem dzīvniekiem. Galvenokārt tas izskaidrojams ar zemajām liellopu gaļas iepirkumu cenām Latvijā. Ceru, ka ar laiku šī niša paplašināsies, kas saistīta ar cilvēku pirktspēju.

Nepastāvīgie laika apstākļi nedaudz ietekmēja lopiem atnešanās ciklus, tagad daudzos ganāmpulkos dzemdību periods ir pagarinājies, ir govis, kas atnesas jūlijā, augustā, un teļi ir realizējami nākamajā gadā, viņi gan nav tik produktīvi kā pavasarī dzimušie, jo ziemas periods jaunajiem dzīvniekiem ir smagāks, savukārt cena pavasarī ir augstāka.

– Kāda ir tendence – uz tīršķirni vai tomēr krustojumu saimniecībām?
– Domas dalās – ir, kas orientējas tikai uz tīršķirni, un ir, kas grib brīvāk saimniekot, pāriet uz ražošanu. Tas būtu normāls Eiropas modelis, kur ir tradīcijas un pieredze, ka ciltsdarba saimniecības veido 5–15 % no visiem ganāmpulkiem un nodrošinās pārējos ar kvalitatīvu vaislas materiālu.

Saimniecību skaits saglabājas vienā līmenī, mums valstī ir aptuveni 100 tīršķirnes saimniecības – tas ir stabils cipars. Saistībā ar jaunajām prasībām tuvākajos gados vētīsim šīs šķirnes saimniecības, iespējams, ka būs pat atestēto saimniecību skaita kritums. Jo ir saimniecības, kuras kaut ko ražo, bet nav progresa. Ir saimniecības, kur dzīvnieku skaits samazinās un neatbilst vairs jaunajām prasībām.

– Kā Latvijā attīstās situācija ar gaļas liellopiem?
– Pagaidām nozares attīstībai ir perspektīvas, neraugoties uz to, ka tagad gada nogalē kļūst mazkustīgāks turku pircēju tirgus, jo viņi gaida savas valdības jaunās atbalsta programmas, lai atkal sāktu aktīvāk pirkt dzīvniekus. Gadu mija ir pauze un apstāšanās pirms nākamā gada starta.

Cenas tirgū pašlaik ir kritušās – tas ir katru gadu, jo rudenī ir lielāks dzīvnieku piedāvājums. Nedaudz saspringta ir arī situācija ar nobarojamo dzīvnieku realizāciju Eiropā, jo arī otri lielākie jaunlopu pircēji – poļi – ir iepauzējuši, vai nu maksā zemu cenu, vai nepērk nemaz, jo Polijā arī tirgus ir piestājis. Bet vēl nevaram teikt, ka mums ir krīze kā savulaik piena nozarē. Ceru, ka nebūs. Pamazām, bet kāpjam arvien augstāk, un tā tas domāju arī turpināsies.