, .
clearsky_day 10.9℃
Vārda dienu svin: Maija, Paija

Francūzietes Kandavas pakalnos

Anda Purviņa , 01-02-2021
Francūzietes Kandavas pakalnos

Daudziem ir zināmi lielie un baltie Šarolē šķirnes gaļas liellopi, bet vai zināt, ka Šarolē vārdu nes arī aitu šķirne? Arī tās ir baltas un salīdzinoši lielas, jo ir domātas gaļai un arī cēlušās no Francijas. Tāds Šarolē aitu ganāmpulks, turklāt vienīgais Latvijā, jau vairāk nekā piecus gadus ganās Kandavas apkārtnes pakalnos un pļavās, kur to pieskata SIA Ralle saimnieks Ivars Frīdemanis. Viņš savulaik pārtrauca kokmateriālu biznesu un pievērsās Šarolē šķirnes aitu audzēšanai ar bioloģiskajām metodēm. Sarunā saimnieks atklāj aitkopībā gūtās atziņas un pieredzi.

Francūziešu ceļš uz Kandavu
„2013. gadā izdomāju, ka man vajag aitas, – aizbraucu un nopirku kaut kādus vietējos krustojumus, tolaik neko nesaprazdams no tām. Vēlāk izlēmu, ka jāaudzē gaļas šķirnes aitas. Ieraudzīju internetā Šarolē šķirni un iepatikās. Dāmas pēc smukuma pērk mašīnas, es savukārt – aitas. Šarolē ir gaļas aitu šķirne, kuras izcelsme meklējama Francijā, salīdzinājumā ar Latvijas tumšgalvi tās ir lielākas un vairāk ēd, tāpēc ir vairāk gaļas uz kauliem,” stāsta Ivars Frīdemanis.

2014. gada vasarā no Anglijas tika atvestas 45 šīs šķirnes aitas un divi teķi. Togad Valkā vēl tika iegādātas aitas no saimniecības, kas likvidējās. 2016. gadā no Anglijas atceļoja nākamā partija francūziešu, šoreiz 35 aitas un viens teķis. „Arvien vairāk iepazīstot šo šķirni un tās īpašības, savu izvēli nenožēloju, patīk Šarolē aitas un vispār darboties ar tām,” apmierināts zemnieks.

Ganāmpulks samazinājies
Pašlaik SIA Ralle aitu ganāmpulks esot mazāks nekā pirms pāris gadiem, jo saimniecībā likvidētas Latvijas tumšgalves šķirnes aitas. „Vienā saimniecībā nevar būt divas šķirnes, jo teķi kaut kādā brīdī var izlauzties un aplekt citas šķirnes vai radniecīgas aitas. Mums šogad ar visām jaunaitām ganāmpulkā ir 200 aitu mātes, no kurām 120 ir tīršķirnes Šarolē. Vēl ir apmēram divtik jēru. Savukārt ciltstēvu gods ir sešiem Šarolē šķirnes teķiem. Ģimenes uzturēšanai no aitkopības biznesa ganāmpulkā jābūt ap 400 aitu mātēm. Saimniecībā strādāju viens, viss aktīvais laiks ir aizņemts ar darbu, jo strādnieku algot vēl nevaru atļauties,” secina Ivars.

 

Saimnieks Ivars Frīdemanis ar dēlu Edvartu.

 

Svarīgi laikus zināt jēru skaitu
Teķus saimniecībā pie aitu māšu ganāmpulka pielaiž septembrī, oktobrī, tad jēri sāk dzimt martā. „Ātrāk arī nevajadzētu, jo Šarolē jēri piedzimst praktiski bez vilnas, tāpēc dzemdību laikā jābūt siltiem apstākļiem – kūtī vai ārā,” pieredzē dalās aitkopis.

Teķi dzīvo pie ganāmpulkā apmēram 40 dienas, jaunaitām varbūt arī nedaudz ilgāk. Katram ciltstēvam ir 20–40 aitu māšu kupls harēms. Bijuši arī gadījumi, kad aita paliek ālavās, bet to saimnieks uztver mierīgi: „Mums Kurzemes pusē nav iespējas aitām laikus noteikt grūsnību. Tagad LLU Veterinārajā fakultātē esot iegādāta jauna iekārta šim nolūkam un, iespējams, varēsim to izmēģināt savā saimniecībā. Protams, ir svarīgi noteikt grūsnību, bet, manuprāt, vēl būtiskāk ir zināt embriju skaitu, jo tas ietekmē aitu mātes ēdienkarti. Lai nebūtu tā, ka viena jēriņa mammai barības dots par daudz, bet trīnīšu mammai pietrūcis.”

Pirmajā gadā saimniecībā aitu mātei vidēji dzima 1.85 jēri, otrajā − 2.05, tad sekoja pāris sausie gadi, kad bija izteikts barības trūkums ganībās. Šogad aitas ir atguvušas formu, kaut gan dzimstība bija zema, jo lecināja ziemā un kūtī.

Ivars, strādājot ar dzīvniekiem, ir guvis pieredzi, ka, iestājoties lietainākam laikam un āra temperatūrai pazeminoties līdz 10–12 °C grādiem, aitas jādzen kūtī. Labāk esot agrāk pavasarī izlaist pirmajā zālē. „Aukstā laikā apēstā barība tiek iztērēta organisma temperatūras uzturēšanai un vilnas izžāvēšanai, nevis svara pieaugumam. Pērn nosvēru jērus ganībās 15. septembrī un, atvedot uz kūti, 5. novembrī. Daži indivīdi šajos nepilnos divos mēnešos bija zaudējuši pat 5 kg,” stāsta saimnieks.

Jēru laiks
Atnešanos aitām plāno marta vidū, lai maijā tās varētu laist ganībās un iegūt no zāles labo proteīnu. „Savukārt šopavasar jēri sāka dzimt tikai 20. maijā, jo pērn aitas bija salīdzinoši vājākas nekā citus gadus, tāpēc lecināju nedaudz vēlāk – decembrī, janvārī. Labāk jau ir, ja jēru dzimšanas laiks ir īss – pāris mēneši, bet ne vienmēr tā izdodas. Šogad jēri dzima ganībās, kamēr tas notika vienā aplokā, vēl varēja tam rūpīgāk izsekot un norobežot nelielu aplociņu jaundzimušajam un mātei, bet, dzemdībām sākoties, vairākos aplokos jau nespēj visiem izsekot un var rasties problēmas. Biežāk problēmas nav sarežģītas un vajadzētu tikai nedaudz palīdzēt. Tāpēc uz šo laiku vēlējos algot kādu veterinārmedicīnas studentu, kas palīdzētu uzraudzīt dzimšanas procesu, bet Covid dēļ tas nebija iespējams. Vēlāk gan, aprēķinot strādnieka potenciālo algu un zaudētos jērus, tas skaitlis izlīdzinās,” piebilst aitkopis.

Dzemdības Šarolē šķirnei ir vieglas, jēri ātraudzīgi. Dzimst gan dvīnīši, gan trīnīši, retāk pa vienam. Neatdalot jaundzimušos ar māti no ganāmpulka, nevar konstatēt, vai tie saņēmuši pietiekami daudz pirmpiena, ko ir svarīgi uzņemt pirmajās sešās stundās, citādi jērs aiziet bojā.

Jaunaitas gan nedrīkstot dzemdēt ganībās, jo tās nepazīst saimniekus, var nobīties un sākt mukt, rezultātā var zaudēt jaundzimušo jēru. Kūtī to var atrisināt, ieliekot dzemdētāju režģos.

Barošana
Aitu mātes vasarā nepiebaro, tās pārtiek tikai no ganību zāles. „Kūtī dodam gan skābbarību, gan sienu, gan graudus. Barību gatavojam no bioloģiski audzētiem miežiem, dažreiz pievienojam arī auzas un kviešus, kurus sajauc ar maltām pupām. Spēcīgāka un enerģētiski bagātāka barība vajadzīga topošajiem vaislas dzīvniekiem un jēriem, arī jaunaitām. Savukārt grūsnajām Šarolē šķirnes aitu mātēm ierobežo barības devas, lai izvairītos no tā, ka dzimst pārlieku lieli jēri. Pēc jēru dzimšanas aitu mātēm gan visu diennakti ir jābūt pieejamam skābsienam, lai var ēst, cik daudz vēlas, nodrošinot mazuļiem pietiekami daudz piena,” pārliecināts zemnieks.

Barību − gan skābsienu, gan sauso sienu saimniecībā gatavo ruļļos. Graudus un pupas iepērk no bioloģiskajām saimniecībām kaimiņos. „Daudz pērku ārpakalpojumus. Esi atkarīgs no tā, kad pakalpojuma sniedzējs varēs atbraukt sagatavot sienu un novākt. Tomēr, ja parēķina, cik maksā jauna tehnika, tad stipri jāskaita, no kāda aitu māšu skaita tas sāk atmaksāties. Rietumvalstīs aitkopji galvenokārt pērk lopbarības gatavošanas pakalpojumus, savukārt Latvijā tas pagaidām nav populāri un ir brīva uzņēmējdarbības niša. Sienu un skābsienu pārdod daudzi saimnieki, bet bieži tas nav pienācīgas kvalitātes, jo aitām neder siens, ko Latvijā ir pieraduši pļaut jūlijā,” pārliecināts Ivars.

Ganību shēma
Saimniecībā aploki sadalīti ar elektriskiem ganiem, un aitas tos labi zina. Pusotra hektāra platībā ganās 80 jēri, tur tie uzturas aptuveni nedēļu, pēc tam iet uz nākamo aploku. Atgriezties aplokā var ne ātrāk kā pēc trīs nedēļām, lai izvairītos no parazītu invāzijas. Abu dzimumu jēri pēc atšķiršanas no mātēm ganās kopā, jo līdz četru mēnešu vecumam tiem neesot intereses par pretējo dzimumu. Ganībās jēri jāattārpo ik pēc 21 dienas, lai organismā nesavairojas par daudz parazītu. Dzīvnieki jāattārpo arī pirms kūts perioda.

„Septembra beigās aitas pārvietosim no ganībām uz kūti, tad arī notiks lopu šķirošana. Jērus, kuri mātei piedzimuši pa vienam, šķirnes attīstīšanai nesaglabā. Tiesa, Anglijā tādus teķīšus atstāj vaislai, bet Latvijā tikai no dvīņiem vai trīnīšiem,” stāsta pieredzējušais aitkopis.

Svara pieaugums
Šarolē aitu ganāmpulka saimnieks pārliecināts, ka jēru svara pieaugums atkarīgs no saņemtā pirmpiena daudzuma. Ivars Frīdemanis: „Mums lielākais pieaugums bijis 600 g diennaktī jēram, kas mātei piedzimis viens. Visbiežāk ganībās var dabūt 250–350 g pieaugumu diennaktī. Ja, mēnesi ganoties zālē, jēra svars var pieaugt par 10–12 kg, – tas ir izcili. Jērs piedzimstot sver 5–6 kg. Atšķirt no mātēm var jērus, kas sver ap 20 kg, pat ja tiem vēl nav divi mēneši. Galvenais, ka iemācījušies ēst zāli un dzert ūdeni.”

Jēri 2–3 mēnešu vecumā ir no 35 līdz 45 kg dzīvsvarā un realizējami gaļā, iegūstot 16–23 kg.

Šarolē šķirnes raksturojums
Šarolē ir gaļas šķirnes, tāpēc atšķirībā no Latvijas Tumšgalves gaļa tai ir liesa un ir grūti uzaudzēt taukus. Aitu mātes sver ap 90 kg, teķi 120–130 kg. Teķiem jau ģenētiski nav ragu. „Liela daļa Šarolē aitu Eiropā ir nākušas no Lielbritānijas, kaut gan šķirnes izcelsmes valsts ir Francija. Anglijas Šarolē šķirnes īpatnība ir spalvaināka galva, franču izcelsmes dzīvniekiem ir pilnīgi kailas galvas. Mūsu klimatiskajos apstākļos, kad sezonas laikā ir daudz dunduru un citu kukaiņu, ar apmatojumu bagātā galva ir tikai ieguvums,” uzsver zemnieks.

Svarīgākās vērtējamās eksterjera īpašības ir kāju stāvoklis, sakodiens un muguras izliekums, kas parādās, tikai svaram sasniedzot 60–70 kg. Tāds dzīvnieks šķirnes attīstībai neder, bet gaļas krustojumu ražošanai gan. Savukārt dzīvnieki ar nepareizu sakodienu netiek atstāti ataudzēšanai.

Gaļa ir viegli rozā ar viegli jūtamu jēra garšu, tās struktūrā ir maz taukaudu. Tāpēc pieprasījums pēc šādas gaļas aug.

Ganāmpulka apdraudējums
Vilku uzbrukumi aitām Kandavas pusē neesot bieži, bīstamākas ir meža cūkas. „Īsu mirkli to skaits bija samazinājies, bet nu tās atkal ir savairojušās. Cūkas ienāk ganībās, neliekoties ne zinis par elektrisko ganu, kas viņām nekaitē. Aitas sabīstas no meža cūkām un kaut kur aizskrien. Vilku mūsu pusē ir maz, pāris ir manīti, bet viņiem pietiek barības – meža cūku sivēni. Bīstamākās ir vilku mātes ar kucēniem. Tomēr vislielākais bieds un sāpe ir klejojošie suņi. Arī mūsu ganāmpulkam ir uzbrukts un ir pietiekami daudz zaudētu dzīvnieku. Suņi parasti medī pārī vai vairāk, jo viens dzen un otrs medī. Ja suns reiz ir pagaršojis svaigas asinis, tad tas atkārtosies. Par laimi, šogad šajā ziņā ir bijis mierīgi,” stāsta Ivars.

Realizē gaļu un vilnu
Ralle dzīvniekus realizē gan gaļai, gan vaislai. Iepriekšējos gados lielāki ienākumi bija no jēru realizācijas gaļā, savukārt šogad svaru kausi izlīdzinājušies, jo vairāk dzīvnieku pārdoti vaislai. Savukārt gaļai tiek realizēti gan dzīvi lopi, gan jau sadalīta un safasēta gaļa, jo 25 km attālumā ir sertificēta kautuve. Šobrīd ne aitas, ne jērus neesot vienkārši pārdot, jo ir rudens, kad tirgus ir salīdzinoši piesātināts.

„Vilnu pārdodam Pāces vilnas fabrikai pie Dundagas. Vilna Šarolē aitām ir īsāka un nedaudz gludāka nekā Latvijas tumšgalvēm. Cērpam reizi gadā. Pērkam pakalpojumu, kad var dabūt brīvu cirpēju, Latvijā tā ir brīva niša. Kvalitatīvi cērpot, divi puiši ar profesionālo cērpamo mašīnu ganībās var nocirpt 100 aitas dienā,” par iespējām aitkopībā stāsta saimnieks Ivars.

Nākotnes plāni
Jautāts par nākotnes plāniem, Ivars Frīdemanis atbild: „Aitas man noteikti būs, jautājums tikai – cik. Mērķis ir izkopt ganāmpulku ar 120 kvalitatīvām aitu mātēm un dzimstību 2–2.1. Tas ir vairāk nekā 180 mammas ar dzimstību 1.5. Iespējams, nākotnē veidošu gaļas pārstrādi, kā arī iegādāšos modernākas iekārtas ikdienas darbu atvieglošanai. Ceru, ka aitkopība Latvijā vairāk attīstīsies, jo ir iespējas realizēt dzīvniekus uz NVS valstīm, bet pašlaik vēl nevaram nodrošināt pietiekamu skaitu tepat Latvijā. Visas iespējas attīstībai!”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Komentāri


Jūsu komentārs

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Pat pensijā esot, jādarbojas!
Pat pensijā esot, jādarbojas!

Aizputniece Agnese Abersone savā mājā mazpilsētā gatavo dažādus gaļas izstr...

Vienkārši – katram lauksaimniekam
Vienkārši – katram lauksaimniekam

Ar saukli Vienkārši. Augt. Kopā (Simply. Grow. Together.) Latvijā jau vairā...

Sākt no nulles
Sākt no nulles

„Kad pats ieklausos tajā, ko stāstu, šķiet neticami. Kur man bija tas spēks...

Ar Latvijas sēklām mākam sarunāt
Ar Latvijas sēklām mākam sarunāt

Interviju ar Daci un Egonu Neibergiem sākam, apskatot SIA Firma Pasāža skai...