Saimnieks LV / 2018.gads (Marts.)

Durbes novada Līgutos Ezervēju mājās Dainis un Anita Girviči dzīvo jau divdesmit gadus. Kopā ar vecākiem te mīt arī meita Inga, znots Ojārs un mazbērni. Ezervēju mājās saimnieki nodarbojas ar kazu audzēšanu – to uzsāka, kad znots pirms piecpadsmit gadiem no Tukuma pārveda divas kaziņas. Sākumā tas nelikās visai nopietni, bet jaunais cilvēks teicis, ka tā lieta ies. Rezultātā šobrīd saimniecībā ir divdesmit piecas slaucamas kazas, bet, kad atskrien kazlēni, ar lopiņiem ir pilna kūts (70–80 galvu). Lai gatavotu kazas piena sieru, tika pielāgotas telpas, ievērojot PVD izstrādātās vadlīnijas, pēc tam arī saņemta mājražošanas atļauja un siera gatavošana varēja sākties.

300 litri piena katru mēnesi
„Sieru pamatā gatavo meita. Viņa tam pievieno dažādas garšvielas un pamanās izdabāt dažādām gaumēm. Siers ir ar amoliņu, pētersīļiem, papriku un citām piedevām. Pienu netirgojam – bet, ja palūdz, aizvedam. Tas ir veselīgs, litrā kazas piena ir gandrīz visi cilvēkam dienā nepieciešamie minerāli un vitamīni. Kazas piena siers ir līdzīgs govs piena sieram, tomēr garša ir nedaudz savādāka. Cilvēkiem ir aizspriedumi pret kazas piena sieru, taču pagaršojot daudzi jūtas pārsteigti par garšas kvalitāti – ņem pat pa desmit burciņām, kur siers ievietots ar garšvielām papildinātā eļļā. Protams, zināma loma ir arī cenai. Mūsu ražotajai produkcijai cena ir zemāka par lielveikalā piedāvāto, jo pārdodam bez starpnieka,” stāstu iesāk Ezervēju saimnieks.

Dainis Girvičs zina, ka kazas ir gana viltīgas un gudras.

Sākumā par kazas piena sieru bijusi liela interese – nespējuši pat atkauties no gribētājiem. Tagad cilvēkiem naudas mazāk, līdz ar to arī samazinās produkcijas noiets. Kad mazmeita aizvedusi uz Rīgu kazas sieru, rīdziniekiem tas iegaršojies un prasot vēl un vēl. „Tāpat mūsu produkciju iecienījuši gan Liepājas Pētertirgus, gan Zaļā tirdziņa apmeklētāji, gan arī Liepājas rajona ļaudis,” palielās Dainis. Ezervējos mēnesī vidēji no kazām izslauc 300 litrus piena, un no tā iznāk apmēram 45 kilogrami siera. Principā viss piens aiziet sieram. Girviči lēš, ka Latvijā ir diezgan daudz mazo kazu ganāmpulku turētāju. Sazvanoties savā starpā, uzzinot par jaunumiem. Cits rod par labāku risinājumu, piemēram, turēt gaļas kazas, jo gaļa ir tiešām garšīga. Saimnieks apgalvo, ka tā pēc garšas atgādinot meža zvēru gaļu un esot smeķīga, īpaši mazo kazlēnu gaļa. To Girviči gan lietojot tikai savās mājās, jo atļaujas pārdošanai nav. „Pārsvarā meita ar znotu gatavo ēdienu, znotam pavārmāksla ir hobijs, un pa abiem iznāk garšīgs paēdiens,” paslavē tētis.

Ar kazām neesot garlaicīgi, tās jāķemmē, jātaisa pat manikīrs, jāaprunājas un jāsamīļo. Par apetīti arī mājdzīvnieki nesūdzas, barības ziņā nav izlepušas, ēd visu, kas citam lopiņam galīgi neiet pie dūšas, – jebkuru koka gabalu nomizos baltu, nezāles un krūmi iet iekšā bez problēmām, bet saldajā ēdienā notiesājot saimnieces Anitas audzētās puķes. „Kūts jātīra trīsreiz gadā, jo siens, kas nokrīt pie kājām, tur arī paliek, kaza to neēdīs – labāk grauzīs aizgalda dēļus, bet necels, kas nokritis pie zemes. Viens aristokrātisks radījums! Katrai kazai ir savs vārds – Grieta, Milda, Miķelis, Narcisīte utt. Grūti pat izdomāt – vārdu pietrūkst,” pažēlojas saimnieks Dainis un piebilst, ka jaunākās atvases ir pieķērušās kaziņām un par to ģimene tikai priecājoties – bērniem tiek iemācīta labsirdība.

No rīta pa maizes doniņai
Kazu ganāmpulku ģimene paplašināt nedomā – vairāk par 30 četrkājainēm nevarot uzturēt. „Problēmas ir ar sienu un ganīšanu. Tagad, ziemas laikā, mazās kaziņas vēl pat izskrienot laukā. Es tuvējo Durbes ezera malu patīru, atvedu žagarus – tā viņām ir lielākā bauda tos pagrauzt. Viņas arī mūsu Ziemassvētku eglīti nograuza pa tīro. Dūšīgi ēd,” Dainis uzslavē un salīdzina kazas ar govīm: kazas esot vieglāk audzēt nekā govslopus. Govis divas, trīs reizes dienā jāslauc, jāiet ganībās pārsiet. Kazām ir elektriskais gans, bet gadoties arī tādas augstlēcējas, kuras pamanās pārlekt tam pāri. „Kazas ir viltīgas, gudras, viena otru pagrūž, lai tiktu pie gardāka kumosa. No rīta slaucam un katrai dodam pa maizes gabaliņam. Tad pat no kājām viena otru gāž nost. Man ir dziļurbuma ūdens, nav problēmu ar padzirdināšanu. Dažkārt gan ziemā aizsalst, dabūjam nest ūdeni no virtuves, − kad laukā ir 20 grādu un niknāks sals. Taču sals kazas nebaida, jo viņām ir silts kažoks. Kūtiņā grīdas nav plikas – siens izklāts, siltums nāk,” turpina skaidrot māju saimnieks.

Diena saimniecībā sākas sešos no rīta, lopi jāpabaro, jāpadzirdina un jāizslauc. Pēc tam piens (apmēram divdesmit litru) tiek nests uz māju un top siers. Kamēr kazu nebija daudz, slaukuši ar rokām, bet, ganāmpulkam palielinoties, iegādājušies citā valstī ražotu slaucamo iekārtu, jo diemžēl mūsu zemē ražotā iekārta ir krietni vien dārgāka.

„Kazas vidēji dzīvo vienpadsmit gadus, bet reizēm slimības dēļ dabūjam nokaut. Veterinārārsta pakalpojumi ir dārgi, bet lielas jēgas nav. Sašpricē, bet nav zināms rezultāts. Ja atsaka pakaļkājas, tad jākauj nost,” tā Dainis. Tāšos, tepat netālu dzīvo cits kazu audzētājs, uzvārdā Ekšteins, no viņa Girviči pērk āžus. Sava ganāmpulka āži neder. Dzīvnieks vienu sezonu dzīvo, bet nedrīkst pieļaut, ka viņš aplec savas meitas, nedrīkst būt asinsradniecība.

Vajag tik rakt un tad izdosies!
Dainis saka: „Kas man, pensionāram, tagad nekaitētu Liepājā, savā siltā dzīvoklī? Laukos ir darbs no rīta līdz vakaram. Mums arī hektārs ar ābelēm apstādīts – ābolus un ābolu sulu tirgojam. Zemenes audzējam siltumnīcā – rudenī iestādām, tad pavasarī pirmās ogas var pārdot par pieņemamu cenu. Vasarā zemenes jāravē – tur nekad darba nepietrūkst. Aug dārzeņi – visu pārdodam, lai varam galus savilkt kopā,” atklāj Girvičs. Meita Inga ir ļoti izdarīga – gatavo arī sukādes no cidonijām, ķirbjiem un āboliem. Un cilvēki pērkot. Šogad, lai ķirbji neaizietu postā, izdomāja ķirbju sulu gatavot, pievienojot citronu un apelsīnu. Arī tā ir pieprasīta un garda – biezsula. Vēl ģimenes aprūpē ir vistas – kopskaitā ap četrdesmit.

Protams, zemniekiem nepieciešama arī atpūta. Nereti visa ģimene aizbrauc uz kādu Liepājas teātra izrādi, bet vakari visiem paiet Durbes kultūras namā – tur katram sava nodarbe. Kā saka, jāatlaiž tvaiks no mājas darbiem. Starp citu, Durbē un tuvējos Līgutos, kur mīt ģimene, palicis ļoti maz iedzīvotāju. Dainis savulaik turpat divdesmit gadus nostrādājis kādreizējā Līgutu internātpamatskolā par matemātikas skolotāju – beidzis tagadējo Liepājas Universitāti, lai gan ir dzimis Latgalē – pavisam tālā novadā. Daiņa sieva un māju saimniece Anita gan ir dzimusi liepājniece – no pilsētnieces kļuvusi par laucinieci.

Jau trešo gadu Durbes kaziņas Ziemassvētkos brauc uz Liepājas lielveikalu Maxima, lai sagādātu prieku pilsētnieku bērniem. Tāpat Liepājā uzņēma filmu 1906, un četras Līgutu kazas piedalījās tirgus ainā. Kino ļaudis lopiņus labi atalgojuši par šo darbu. „Jāfilmē, un kazām ausīs klipši, bet tais tālajos gados tādi nav bijuši. Filmētāji teica, ka notušēšot,” piedzīvoto atstāsta Dainis.

Visiem kolēģiem zemniekiem Dainis Girvičs šajā gadā vēl veselību, izturību un – vajag tik rakt!