Saimnieks LV / 2018.gads (Oktobris.)

Aizputes novadā Kazdangas pagastā esošā pienražotāju ražotne Elpa ir viena no retajām Kurzemē un pastāv jau ilgi – īstenu darbošanos jau 25 gadus elpenieši atzīmēs nākamgad.Sākuši no nulles, bet tagad šeit strādā ap 50 cilvēku un ir noslēgti līgumi ar 50 zemniekiem par piena piegādi. Kas ir šīs ilgtspējas pamatā? – To mēģinājām noskaidrot sarunā ar SIA Elpa valdes priekšsēdētāju Gundaru Siseni.

Atbalsts nāk no Vāczemes
„Paši pirmsākumi meklējami 1993. gadā, kad es vēl strādāju Kazdangas lauksaimniecības tehnikumā par direktoru. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tas bija tāds trauksmains periods. Vecā saimniekošanas sistēma bruka, un tehnikumam toreiz bija liela saimniecība – turpat 7 tūkst. ha zemes, 600 slaucamas govis. Starp citu, arī Latvijas brīvvalsts laikā Kazdangas tehnikums bija viena no tām lauksaimniecības skolām, kurām zemes platība bija viena no lielākajām,” stāstīt sāk Gundars Sisenis. Pēc lauksaimniecības tehnikuma zemes sadalīšanas palika vien kādi 1000 ha, ar to nepietika, lai uzturētu vairāk nekā 600 govju. Jautājums – ko darīt ar pienu, jo uz kombinātu visas gotiņas neaizsūtīsi.

„Toreiz domājām, kā šo jautājumu atrisināt. Jāmēģina pašiem kaut kādā veidā pārstrādāt! Piens ir no tehnikuma palīgsaimniecības, no viena otra apkārtējā zemnieka. Ko tālāk darīt? Padomju laikā bija viena sistēma – plānveida ekonomika un konvenciālā lauksaimniecība. Tātad svarīgi bija minerālmēsli, pesticīdi utt., lai dabūtu no zemes maksimumu, bet kā rīkoties zemniekiem, kuri atguva zemi, – minerālmēsli kļuva ļoti dārgi un tās saites, kas bija Padomju Savienībā, bruka. Sākām domāt par to, kā tad saimniekoja Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Pamats saimniekošanai bija zemes auglības celšana ar kūtsmēsliem, organiku. Minerālmēsli arī tolaik bija dārgi,” atceras pieredzējušais lauksaimnieks un piebilst, ka tolaik sāka veidoties zaļās kustības. Kazdangas lauksaimniecības tehnikums, kurā viņš strādāja, bija viens no pirmajiem Latvijā, kur sāka domāt par biodinamisko lauksaimniecību. Uz Kazdangu brauca vācu kolēģi, un pašu rajonā bija cienījams zinātnieks – Imants Heinackis. Uz tehnikuma bāzes izveidojās interešu apvienība – ekoloģiskās lauksaimniecības pārstrādātāju apvienība, saīsināti – Elpa. Tajā iesaistījās gan zemnieki, gan pasniedzēji, kuri domāja, kā var saimniekot arī bez minerālmēsliem, bez ķimikālijām – ekoloģiski. Protams, uzreiz arī radās jautājums – kā realizēt to, kas šādā veidā saražots? Izdevās nodibināt kontaktus ar Vāciju, konkrēti ar Ziemeļreinas Vestfāles zemes pavalsti, kur bija bioloģiskās lauksaimniecības zemnieki un entuziasti.

90. gadu sākumā mēs uzrakstījām projektu un kā palīdzības sniegšanu tehnikumam saņēmām jau stipri pavecas, lietotas iekārtas, lai varētu uz to bāzes paši kaut ko pārstrādāt un realizēt. Ietirgoto naudu izmantojām tehnikuma praktiskās apmācības procesam un reizē palīdzējām vietējiem zemniekiem. Ekoloģiskās lauksaimniecības pārstrādes apvienībā cilvēki ienāca daļēji ar saviem ietaupījumiem. Mums bija dāvinātās iekārtas, izejviela, bet bija jāuzņemas zināma atbildība veikt pārstrādi, pārdot galaproduktu. Pēc tam norēķināties, samaksāt tehnikumam par telpu īri, elektrību. Ja paliek pāri līdzekļi, tad pašu atalgojumam. Tas nebija vienkārši,” atzīst piensaimnieks.

„Klienti zina, ka nelietojam konservantus, stabilizatorus un mūsu  produkts ir dabīgs!”

Esi atbildīgs par tiem, kurus pieradināji
Gundars Sisenis turpina stāstīt tālāk savu vēstures stāstu: „1993. gada rudenī, kad man vajadzēja braukt uz toreizējo Zemkopības ministriju, kooperācija bija jauninājums un mums radās zināmas domstarpības. Ministrijā saka – direktor, jums tur ir tāds SIA, kurš strādā, gūst kaut kādu peļņu, īri nākamgad vajadzētu palielināt kādas četras piecas reizes... Bet spēles laikā mainīt spēles noteikumus? Kā pateikšu cilvēkiem? Tas ir diezgan muļķīgi. Es pārdomāju visas tās lietas, un man ienāca prātā Sent– Ekziperī vārdi no Mazā prinča: tu esi atbildīgs par tiem, kurus esi pieradinājis. Sapratu, ka ir cilvēki ielikuši arī savu naudiņu un tagad viss draud ar kaut ko nenoteiktu, neparedzamu. Es uzrakstīju atlūgumu un 1994. gada sākumā aizgāju prom.

Tiem cilvēkiem, kuri bija naudu ieguldījuši, nācās to visu atstāt, jo iekārtas nevarēja ņemt līdzi, tās nebija pārdodamas – Vācijas Ziemeļreinas – Vestfāles valdība bija iedevusi kā dāvinājumu. „Bijām pārdomās, vai tomēr kaut ko darīt tālāk. 1994. gada sākumā satiku vietējā kolhoza priekšsēdētāju Edmundu Sausi. Teicu viņam – ir cilvēki, kas to darbu prot, ir arī kontakti ar vācu kolēģiem, kuri mums piegādāja iekārtas, taču pašlaik nav ne iekārtu, ne telpu. Viņš atbild: mums ir pamests kultūras nams – taisīsim izsoli, apspriedīsimies. Visi atkal salikām savu naudiņu kopā un ziemā ienācām telpās, kur joprojām mīt Elpa. Te viss bija pamests. Kolhozam bija neliela piena savāktuve ar aprīkojumu, kuru gatavojās vest uz Liepājas Metalurgu. Teicu – nevediet, mēs par lūžņu naudu atpirksim. Tā visu ziemu aukstumā nodzīvojām, toreiz bija tāds šņabis Ķirzakas smaids – ar to vienīgais varējām sasildīties. Atradām arī separatoru un nopirkām – to arī gatavojās lūžņos atdot. 1994. gada aprīļa vidū iznāca uzņēmuma pirmā produkcija. Protams, bez kādas fasēšanas. Paši arī braucām uz Liepājas Pētertirgu un tirgojām. Arī es pats esmu stāvējis pie letes. To, ko nopelnījām, likām iekšā ražošanā. Sapratām: ja gribēsi pats ieņēmumus paņemt un noēst, tas viss var ātri beigties. Gribējām arī ņemt pienu no bioloģiskajām saimniecībām, taču tās mazas, izkaisītas.”

Elpas produkciju var iegādāties gandrīz visā Latvijā.

Dabīgai produkcijai ir plusi un mīnusi
Pienāca 2004. gads, iestāšanas Eiropas Savienība un stingri noteikumi lauksaimnieciskajai ražošanai. „Mums strikti pateica – vai nu izdarīsit visu, lai varētu sertificēties kā ES uzņēmums, vai jāslēdz ciet. Tāpat radies jautājums – jums nosaukumā ir vārds ekoloģija? Jāsertificējas kā ekoloģiskai pārstrādei, ja gribat saglabāt šo garo nosaukumu. Jāuzaicina eksperti no Eiropas Savienības, izcenojums – 400 EUR/h. Mums tādas naudas nav, pirmo pusgadu pat strādājām bez algas. Domājām – uztaisīsim saīsināto nosaukumu, paņemsim pirmos burtus, tad iznāk Elpa. Tā mēs sertifikāciju neizgājām, bet to savu filozofiju par svaigo elpu uzturam līdz pat šai baltai dienai. Ražojam maksimāli dabīgu produkciju bez konservantiem, stabilizatoriem, augu taukiem. Tam ir plusi un mīnusi – to mēs ilgtermiņā esam sapratuši. Pluss ir tas, ka cilvēki zina, ka tas ir dabīgs, mēs nemānāmies, bet mīnus ir tas, ka nevaram nodrošināt pietiekami ilgus realizācijas termiņus. Tāpēc mums jāorientējas uz iekšējo tirgu, lai gan ir bijuši piedāvājumi arī citviet. Vēl nesen pie mums ciemojās uzbeku delegācija, kas stāstīja, ka valstī trūkstot piena produktu. Taču mēs ražojam produkciju bez konservantiem un vadāt 5 tūkst. km to nevar! Ja daļu produkcijas ražosim ar konservantiem, cilvēki mums neticēs,” atzīst ražotājs.

Ražotnē regulāri ierodas arī ekskursanti, kas var redzēt ražošanu. Elpa ir arī Siera kluba biedrs jau daudzus gadus un strādā ar jaunajiem pavāriem. „Esam secinājuši, ka ir izaugusi vesela paaudze, kas pazaudējusi normālu garšas izjūtu. Mums ir vesela virkne pārtikas ar garšas pastiprinātājiem, E vielām utt. Jāatgriež cilvēki pie dabīgām izjūtām, un jāsāk ar jauno paaudzi! Tāpēc piedalāmies Siera kluba darbībā, strādājam ar jaunatni, ar jauniem, labiem pavāriem, organizējam dažādas paraugstundas, dodamies uz profesionālajām skolām Rīgā, Liepājā, Cīravā, Ogrē un citviet. Esmu arī Siera kluba valdes loceklis. Starp citu, mēs izdodam arī grāmatas, kur ir ēdienu receptes. Ir divi izdevumi bijuši, kur ir pasakas par pienu – bērni saraksta, paši ilustrē, mēs tikai palīdzam izdot. Esam pa šiem gadiem piedalījušies arī dažādās izstādēs ar gūtiem atzinības rakstiem,” palepojas kazdandznieks.

Viena liela piegādes niša uzņēmumam ir budžeta iestādes. Elpa piedalās iepirkuma konkursos un ar savu produkciju apgādā skolas, bērnudārzus, veco ļaužu pansionātus un slimnīcas. „Klienti zina, ka mēs nelietojam konservantus, stabilizatorus un mūsu produkts ir dabīgs. Jau vairākus gadus strādājam ar Skolas piena programmu, tam ir speciāls iepakojums. Tā ir piena porcija katru dienu, kura pienākas bērniem no bērnudārza līdz 9. klasei ieskaitot. Naudas aprite gan ir diezgan lēna. Pagājušajā mācību gadā mēs dienā safasējām 18 tūkstošus šādu paciņu – ne tikai Kurzemei, bet arī Rīgas skolām,” stāsta pienražotājs.

No rīta darbs jāsāk agri, pienu sāk pieņemt jau piecos no rīta.

Stabils uzņēmums ar nacionālām iezīmēm
Vēl viena uzņēmuma sadarbības niša ir konditorejas, ceptuves, kuras ņem sveramo produkciju. Tad arī lielveikalu tīkls, pārsvarā Rimi, Top un Elvi. „Ražojam pienu un kefīru ar dažādiem tauku procentiem, vājpiena un pilnpiena biezpienu, skābo krējumu, saldo krējumu, jogurtu, kas pamatā tiek budžeta iestādēm, mīkstos, nenogatavinātos sierus, kur kā piedevas izmantojam vietējās izejvielas. 92 % produkcija ir ar Zaļās karotītes zīmi. Esam iesaistījušies nacionālā pārtikas kvalitātes shēmā – tas nozīmē, ka pamatā izejviela un visas piedevas 90 % tiek ražotas Latvijā,” stāsta G. Sisenis. Tas ražotnei dod iespēju startēt iepirkumos, bet arī uzliek zināmu atbildību, jo ir papildu analīzes, kuras arī pašiem jāveic un jāuzrāda Pārtikas un veterinārajam dienestam. Regulāri tiek pārbaudīta gan izejviela, gan gala produkts, lai tas atbilst Zaļās karotītes kritērijiem.

„Mēs savācam no zemniekiem pienu, paši pārstrādājam, paši ar nelielu loģistiku izvadājam klientiem un tirdzniecības vietām. Ar zemniekiem mums noslēgti vairāk nekā 50 līgumi par piena iepirkumu. Saimnieki arī dzīvo 50 km rādiusā ap uzņēmumu. Strādājam arī ar kooperatīviem – blakus atrodas kooperatīvs Dzēse, no kura iepērkam pienu. Mācību gada laikā, kad strādā skolas, ir nepieciešams pienu piepirkt klāt, bet vasarās vajag mazāk,” klāsta zinošais speciālists un informē, ka atkarībā no sezonas dienā tiek pārstrādātas ap 25 t piena. Elpa ir neliels uzņēmums. Pērn kopējais apgrozījums bija 3.5 milj. EUR.

„Esam kopējā ķēdē, bet ir jāiztur milzīga konkurence. Ja runājam par Dienvidkurzemi, bijušo Liepājas, Saldus un Kuldīgas rajonu, tad šobrīd esam vienīgais piena pārstrādes uzņēmums. Vēl Ziemeļkurzemē ir Dundaga, bet Jaunpili jau skaita pie Zemgales,” tālāk turpina Gundars Sisenis un teic, ka piena iepirkuma cenas veidojot pēc kvalitātes. Skatoties olbaltumu, tauku procentus. Nerēķinot katram zemniekam, bet vienojoties par robežu. Tauku procents nedrīkst būt zemāks par 3.5, olbaltums – par 3. „Jo zemāks olbaltums, jo no litra iegūstam mazāk biezpiena, mazāk siera. Ja zemāki tauki, tad iegūstam mazāk krējuma. Pārstrādes izmaksas visu laiku ir konstantas. Vidējā piena iepirkuma cena ir 30 centi par litru,” atklāj ražotājs un teic, ka mazais zemnieks prasot – kāpēc tu man maksā mazāk? Ražotājs atbildot – manas izmaksas, lai aizbrauktu pie tevis, kur par benzīnu nauda netiek ņemta, ir daudz lielākas. Ir atšķirība, vai jāapbraukā divdesmit zemnieki un jāsavāc trīs vai četras tonnas vai aizbraucu pie viena un paņemu četras tonnas.”

Ieguvums – sirmi mati un paaugstināts asinsspiediens
„Izmaksas transportam arī vasarā un ziemā ir atšķirīgas. Ziemā ceļi ir slideni, bieži vien mašīnas ieslīd grāvjos – jālūdz, lai izvelk. Tie ir katram divi centi, kuri jāpieliek klāt izmaksām. Pamats mūsu izdzīvošanai ir cilvēki, jo divas trešdaļas no mūsējiem strādā 15–20 gadus, bet ir arī tādi, kuri mainās, jo darbs nav viegls. To pienu, kuru savācam, arī tajā pašā dienā pārstrādājam. Tas ir pluss. Ir tagad modē ēnas – skolēni, kas skatās, kā uzņēmumā strādājam. Man vienreiz kāda ēna pavaicāja – kas ir jūsu ieguvums? Es atbildēju – sirmi mati un paaugstināts asinsspiediens. Un kas ir tas grūtākais? Tā ir atbildība par tiem cilvēkiem, kuri šeit strādā – lai būtu normāli darba apstākļi, lai saņemtu to, ko nopelnījuši. Ir apziņa, ka gatavais produkts ir firmas prestižs, jo, ja kaut kas neiznāks, tad nevarēsim pārdot.

Elpas vadītājs un patriots piebilst, ka viņš nemaz neesot piensaimnieks pēc izglītības, bet gan latviešu valodas un literatūras skolotājs. Izmācījusi dzīves skola Kazdangas lauksaimniecības tehnikumā, kur bija prāva saimniecība. Gundars ir arī stažējies Vācijā, lielā piena pārstrādes uzņēmumā. „Galvenais ir savākt zinošu komandu. Nekad nevajag baidīties, ja kāds ir gudrāks par tevi. Tu nekad nevari būt visās jomās zinošs. Tu iedod idejas, varbūt kādreiz pavisam trakas – tie, kas to drēbi zina, kādreiz varbūt mani piebremzē, aptur. Tajā ziņā man ir profesionāļi tieši tehnoloģijās,” uzsver piensaimnieks.

Kā ir ar jaunu produktu tapšanu? „Mēs esam arī sadarbojušies ar zinātniekiem, bet, ja ieviešam jaunu produktu, ir jautājums – kā to pārdosi? Mums ir savas tirdzniecības vietas, un mēs caur tām mēģinām jaunumus aprobēt. Iekārtas ir ļoti dārgas – ja tu nopērc iekārtu un nevari to noslogot apmēram par 70 %, tas neatmaksājas. Ir bijuši veiksmīgi un mazāk veiksmīgi mēģinājumi.

Ir vilinājums arī izmēģināt tirgus ārpus Latvijas. Bija viens tāds brīdis, kad mēs kaut ko mēģinājām pārdot Vācijā – vājpiena biezpienu iepakojumā, jo sasaldētā veidā to var ilgi uzglabāt. Taču poļi izspieda mūs no šī tirgus, viņi tomēr atrodas Vācijai daudz tuvāk,” par mēģinājumu produkciju tirgot ārpus Latvijas robežām saka G. Sisenis.

Pieniņš aizvien tukšāks paliek
Runājot par piena pēcgaršām, tās ļoti atkarīgas no zemnieka darba. Ja brūnaļām barība nav sabalansēta vai ir nekvalitatīva, tad pienam ir visādas pēcgaršas. Ar to esot grūti cīnīties rudeņos un pavasaros. „Cilvēki zvana un mūs vaino. Tad mēs braucam un audzinām zemnieku, skatāmies – kāda barība. Ja govs ir vesela, tad slikto baktēriju ir ļoti maz, viss sliktais pēc tam pienāk klāt. Aizvadītajā karstajā vasarā bija zemi olbaltuma rādītāji – tad ir grūti pagatavot labu biezpienu un krējumu. Esam ļoti atkarīgi no laikapstākļiem. Tas pieniņš arvien tukšāks paliek. Iznākums ir visiem acīmredzams,” vērtē Gundars Sisenis un vēl piebilst, ka vietējais ražotājs, kurš savai produkcijai izmanto vietējo izejvielu un ražo pašu tirgum, no valsts gaidot lielāku izpratni, – būtu labi samazināt pievienoto vērtību. Lai vietējais ražotājs konkurences cīņā var izturēt. Vācijā, Polijā šis nodoklis ir 5.7 % – ar ko mūsu ražotāji sliktāki? Vai vismaz PVN samazināt tiem ražotājiem, kuriem ir Zaļā karotīte, jo viņi darbam izmanto vairāk nekā 70 % vietējo izejvielu.

„Ir grūti šajā konkurencē. Mēs jau redzam, ieejot veikalā, ka ir itāļu, poļu sviests – tas ir lētāks. Kādreiz sāc domāt – kā tas var būt? Ar zaudējumiem jau neviens nestrādās. Acīmredzot to valstu valdības atrod iespēju dotēt vai veicināt ražošanu, lai varētu eksportēt produkciju un tādā veidā tirgū noturēties. Vienīgais eksporta ceļš, ko mēs redzam, nepievienojot konservantus, ir meklēt tādu iepakojumu, kas nodrošina ilgākus realizācijas termiņus. Esam realizējuši vienu Eiropas Savienības fondu projektu, kurā startējot iegādājāmies fasēšanas līniju, lai varētu sieru un biezpienu fasēt vakuumā. Tas ļāva mums produktu realizācijas termiņu, nelietojot stabilizatorus un konservantus, paildzināt par apmēram 5–7 dienām,” priecājas SIA Elpa valdes priekšsēdētājs.