Saimnieks LV / 2018.gads (Maijs.)

Šogad jau divas reizes Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) ziņojis par gadījumiem Ventspils novada Vārves un Piltenes pagastā, kad no saimniecībām jāizņem novārdzināti mājlopi, kuriem saimnieki nav nodrošinājuši pietiekamu barības daudzumu un adekvātu veterināro aprūpi. Rudīte Vārna, PVD Novietņu uzraudzības daļas vadītājas vietniece sarunā atklāj – visbiežāk šādi gadījumi notiek vietās, kur cilvēki nevar parūpēties arī paši par sevi.

– Kā līdz PVD nonāk informācija par to, ka kādā Latvijas malā kaut kas nav kārtībā ar ganāmpulku?
Rudīte Vārna: – Lielākoties mēs saņemam informāciju – iedzīvotāju ziņojumus, kas var būt arī anonīmi un tiek mums atsūtīti pa elektronisko pastu, atstāti mājas lapas komentāros vai nodoti pa telefonu. Parasti par redzēto ziņo garāmbraucēji vai aizdomīgās saimniecības kaimiņi. Dažkārt tās var būt arī sūdzības par tiešu kaitējumu – kad mājlopi klaiņo pa kaimiņu dārziem, laukiem, meklējot barību. Mēdz būt gan arī tā, ka cilvēki tikai runā savā starpā, bet, kad jāsniedz reāla informācija, tad atsaka, ka nekas jau nopietns neesot. Reizumis PVD inspektori aizbrauc uz kādu saimniecību pārbaudē un paši pamana būtiskas neatbilstības.

Bieži vien mēs saņemam sūdzības par mājputniem un citiem dzīvniekiem, kas kaimiņa sētā rada smakas, trokšņus. Tas gan nav tieši saistīts ar dzīvnieku labturību, bet cilvēka komfortu. Par šādām situācijām jāvēršas pašvaldībās, kaut gan te mums sadarbība dažkārt klibo – bieži vien jautājums tiek atkal novirzīts mums, taču PVD inspektori nevar aizliegt kādam turēt dzīvniekus, ja ar viņiem viss ir kārtībā. Katrā ziņā PVD brauc situāciju pārbaudīt visos gadījumus – arī tajos, par kuriem informācija iesniegta anonīmi. PVD ir 11 teritoriālās pārvaldes – Rīgā un 10 citur Latvijā, no kurienes inspektori dodas pārbaudēs uz sev tuvāko vietu. Ja arī ap 50 % saņemto ziņojumu ir tādi, kur īsti nav, par ko uztraukties, labāk tomēr ir ziņot, nevis palikt vienaldzīgiem.

– Cik ilgā laikā uz saņemto ziņojumu reaģējat?
– Konkrēts termiņš nav noteikts, bet cenšamies reaģēt pēc iespējas ātri, atkarībā no situācijas. Ja ir signāli, ka var būt smagi labturības problēmu pārkāpumi, vienas divu dienu laikā PVD inspektori ierodas konkrētajā vietā, citos gadījumos var paiet pāris dienas, nedēļa, bet maksimums mēneša laikā noteikti cenšamies uz situāciju reaģēt. Dažkārt, ja ir liela aizņemtība, piemēram, ar Āfrikas cūku mēra apkarošanas pasākumiem, inspektori ne vienmēr uzreiz ir brīvi. Gadās arī, ka saņemtā informācija ir neprecīza, tāpēc uzreiz nav iespējams atrast novietni, dzīvniekus, kur ir iespējamie labturības pārkāpumi.

Rudīte Vārna

– Kā inspektori izvērtē, cik sliktā situācijā lauksaimniecības dzīvnieki atrodas?
– Katra situācija ir pilnīgi atšķirīga, tomēr visi PVD inspektori ir ar augstāko veterināro izglītību un spēj novērtēt dzīvnieku ķermeņa kondīciju un veselības stāvoklis. Nobadinātu un novājējušu dzīvnieku var atpazīt uzreiz. Ir gan arī sūdzības, īpaši no pilsētniekiem ziemā, ka uz lauka atrodas zirgi, poniji, bet bildēs redzam – apaļi, labi uzturēti dzīvnieki. Vai – ir saimniecības, kur piena govis arī ziemā iet ārā pastaigāties un viss ir kārtībā, bet garāmgājēji tomēr mums ziņo. Tomēr arī tādi gadījumi ir jāpārbauda, jo svarīgi, kā dzīvnieki tiek turēti ne tikai uz lauka, bet arī novietnēs, kur ir jābūt barības rezervēm, ūdenim un kādam atbildīgam cilvēkam, kas var sniegt palīdzību. Jāvērtē, vai dzīvnieki nav slimi. Pēdējā situācijā Vārves pagastā inspektori redzēja, ka kūtī ir jau nobeidzies dzīvnieks, teļi, kas nozīduši govis, arī barības nebija pietiekami.

Ņemot vērā redzēto uz vietas, inspektoriem jāpieņem lēmums, kā reaģēt – vai dzīvnieki jākonfiscē uzreiz, vai var īstenot kādus citus variantus. Ir dažādas situācijas. Piemēram, bija gadījums, kad saimniecība ir ieķīlāta un par dzīvniekiem ir atbildīgs tiesu izpildītājs, kurš īsti nav sapratis, kas jādara. Situācija lielajā fermā bija bēdīga. Darbinieki, iepriekšējie saimnieki, kas brīvprātīgi bija rūpējušies par dzīvniekiem, nolēma ziņot, kad saprata, ka barība jau sāk beigties. Šajā gadījumā, ja īpašnieki ir adekvāti, bet noticis pārpratums, inspektori liek par dzīvniekiem parūpēties. Taču biežāk problēmas ir ar cilvēkiem, kas ir vai nu veci un nespējīgi, garīgi slimi, vai sirgst ar alkoholismu, kā arī ir bez naudas līdzekļiem. Ja ir nopietnas problēmas ar dzīvnieku labturību, tad ir skaidrs, ka lielas problēmas ir arī pašiem saimniekiem. Var būt veci cilvēki, kas īsti pat nezina, kas par viņu lopiem rūpējas, vai domā, ka govij pietiek ar to, ka viņa padzeras no peļķes.

Cilvēki uz inspektoru norādījumiem reaģē dažādi – dažkārt arī agresīvi vai vispār nesaprot, ko viņiem saka. Tāpēc ir gadījumi, kad inspektoriem līdzi dodas arī pašvaldības policisti. Ja redzams, ka, piemēram, nobadinātiem dzīvniekiem barība, visticamāk, netiks sagādāta, tad lemj par to atsavināšanu. Protams, tiek apspriesti varianti – varbūt saimnieki var dzīvniekus atdod kādam radiniekam, pārdot... pat kautuve savā ziņā būtu ciešanu izbeigšana šādiem nebarotiem lopiņiem. Pērn Vidzemē mums bija tāds gadījums, kad saimnieki noreaģēja un pārdeva dzīvniekus, arī šogad abos gadījumos tas tika piedāvāts, bet cilvēki nebija gatavi rīkoties.

Pērn bija skaļš gadījums ar ārzemniekam piederošu saimniecību Liepājas pusē, kur cilvēkam bija veselības problēmas. Pie tam inspektoriem bija problemātiski komunicēt, jo fermeris nesaprata ne latviski, ne angliski, bija nepieciešams tulks.

Šādas situācijas nenotiek tikai Latvijā – man bija intervija ar norvēģu žurnālistu, kurš atklāja, ka arī viņiem ir tādi gadījumi, jo dzīvnieku labturība ir saistīta ar cilvēku veselības un apziņas stāvokli. Tāpēc inspektoru darbs ir smags – viņiem ir jāspēj izvērtēt konkrētā situācija, kādā atrodas dzīvnieki, un viņu īpašnieku rīcība, kā arī solījumi, pēc tam pārbaudot, vai kaut kas ir uzlabojis.

Janvārī Piltenes pagastā no saimniecības izņemti 23 dzīvnieki, tostarp 18 liellopi, viens zirgs, divas kazas, viens āzis un viens kazlēns, jo saimniece par dzīvniekiem nespēja pienācīgi parūpēties. Vienu liellopu nācās iemidzināt, jo tam nebija veikta atbilstoša veterinārā aprūpe un veselības stāvokļa dēļ to nebija iespējams pārvietot.

– Regulāri pārkāpumi tiek atklāti arī zirgu staļļos.
– Katrā reģionā ir pa kādam stallim, kur ir kādas problēmas, sūdzības, un inspektoriem ir bieži jāpārbauda, kas tur notiek. Aizbraucot vasarā, viss it kā izskatās labi, bet ziemā situācija mainās. Mums ir zvanījuši zirgkopji, kas ir teikuši – ja jūs kādam konfiscējat slikti aprūpētus zirgus,  mēs esam gatavi ņemt, taču juridiski tas ir diezgan sarežģīti. Protams, lai atsavinātu dzīvniekus, ir jābūt nopietnam pamatojumam.

Pie tam agrāk mums nebija iespējas dzīvniekus uzreiz kaut kur nogādāt, ja tos vēlējāmies no saimniecības izņemt, tagad situācija ir sakārtota – Nodrošinājuma valsts aģentūrai ir līgums ar konkrētu uzņēmumu – novietni, kas ar speciālu transportu aizbrauc un savāc dzīvniekus, kā arī pēc tam tos realizē. Konfiscētos dzīvniekus var pārdot, nodod kautuvei, paturēt paši, atkarībā no tā, kādā kondīcijā viņi ir. Ja iepriekš mēs mēģinājām rast dažādus citus variantus, šobrīd ļoti operatīvi mājlopus var aizvest no saimniecības prom. Iepriekš process varēja vilkties nedēļu, pat mēnešu garumā, inspektoriem nācās braukt atkārtoti, pārbaudīt dzīvniekus, saimnieku paveikto.

– Vai nolaidīgos saimniekus sagaida arī kādi sodi?
– Katrs gadījums un situācija ir atšķirīgi, tāpēc arī lēmumi un naudas sodi nav vienādi, kam lielāks, kam mazāks, dažos gadījumos tiek informēta policija par to, ka konstatēta cietsirdīga attieksme pret dzīvniekiem ar lūgumu izskatīt lietu policijas kompetences ietvaros. Ja stājas spēkā lēmums administratīvā pārkāpuma lietā par dzīvnieku konfiskāciju, tad īpašniekam ir jāatmaksā arī izdevumi saistībā ar dzīvnieku transportēšanu uz novietni, kur tie tiks izmitināti.

Šogad martā Vārves pagastā kādā saimniecībā konfiscēts 21 novārdzināts liellops.

– Vai saimniecības, kur nerūpējas par dzīvniekiem, ir visos Latvijas novados?
– Šogad abi gadījumi bija Ziemeļkurzemē, pērn bija Dienvidkurzemē, ir bijuši gadījumi Vidzemē, Latgalē – tātad nevar teikt, ka kāds reģions īpaši izceltos. Pirms vairākiem gadiem arī Pierīgā ir bijis gadījums, kad tika izņemti aptuveni 40 liellopi, kas klaiņoja apkārt. Dažkārt cilvēkiem ir pārliecība, ka gaļas lopiem nekas daudz nav nepieciešams, tie vienkārši var atrasties ganībās – zāle ir, kāda dabīgā ūdenskrātuve arī un var iztikt bez cilvēka aprūpes. Gaļas lopu šķirnes tomēr nāk no valstīm, kur ir daudz maigāks klimats un apstākļi atšķiras no Latvijas dažkārt bargajām ziemām, tāpēc barība ir jāpiegādā papildus, nevar iztikt tikai ar ganībām, dzeramo ūdeni tikai no peļķēm un bez iespējas patverties sliktos laika apstākļos, arī vasaras karstumā. Var teikt, ka vairāk šādu nepatīkamo gadījumi ir tieši ar gaļas lopu ganāmpulkiem, kas nedzīvo gluži bez barības, tomēr netiek pienācīgi aprūpēti.

– Vai ziema parasti ir tas laiks, kad neaprūpētiem ganāmpulkiem klājas grūtāk?
– Protams, ziemā neaprūpētiem lauksaimniecības dzīvniekiem, īpaši gaļas šķirņu liellopiem, kurus tur āra apstākļos, klājas daudz skarbāk, ja viņi netiek pabaroti, padzirdīti, īpaši, ja ir bieza sniega sega un sals. Ja ir pietiekamas ganības un ūdens, tad vasarā arī savā vaļā palaisti dzīvnieki var izdzīvot. Protams, ja ganības ir ierobežotas vai lopi ir piesieti, nevienā gadalaikā nebūs vieglāk. Ziemā savulaik bija gadījums, kad lopi klīda pa mežu un barojās pie mednieku sagatavotajām meža dzīvnieku barotavām. Piena ganāmpulkos slikti ir arī tas, ka govis netiek ne barotas, ne slauktas, kas ir mokoši. Esam jau lūguši Zemkopības ministriju izstrādāt slaucamo govju labturības prasības, kas noteiktu specifiskas stingrākas labturības prasības tieši slaucamajām govīm. Tas arī inspektoriem nedaudz atvieglotu darbu, konstatējot kādus specifiskus pārkāpumus tieši slaucamo govju novietnē.

– Psiholoģiski droši vien nav viegli, ja jāsaskaras ar šādiem novārtā pamestiem dzīvniekiem.
– Ir grūti. Piemēram, ieraugi, ka slims dzīvnieks ir iesalis sniegā, nevar pats piecelties un viņam netiek sniegta palīdzība, jo īpašnieks pasaka – kā dieviņš lems, tā būs... Droši vien mēs arī neuzzinām par visiem gadījumiem, kas notiek. Tāpat dažkārt par kādām situācijām uzzinām jau par vēlu. Kaimiņi negrib būt tie, kas ziņo, jo saprot, ka uzreiz tiks atšifrēti. Tāpēc varu tikai vēlreiz aicināt cilvēkus nekavējoties ziņot, ja redz situācijas, kad dzīvnieki ir bez barības un ūdens! To pašu sakām arī dzīvnieku aizsardzības organizācijām – kāpēc ejat plašsaziņas līdzekļos pēc pusgada ar safilmētiem materiāliem, nevis ziņojat uzreiz!? Cilvēkiem ir jābūt atbildīgiem par dzīvniekiem, kurus viņi ir paņēmuši, no sākuma līdz galam!

KOMENTĀRS
Edgars Turķis, SIA Heinors īpašnieks:
– Nodrošinājuma valsts aģentūrai ir līgums ar mūsu uzņēmumu par administratīvās lietas ietvaros izņemto dzīvnieku izmitināšanu – viņus atvedam un uzturam savā novietnē. No tiem, kas līdz šim ir nonākuši mūsu novietnē, patiesībā ir palicis tikai nosaukums. Bieži pat nav iespējams saprast, vai tas ir gaļas vai piena lops, pat nodot šādus dzīvniekus kautuvei nav īsti jēgas. Dzīvnieki izskatās kā vraki, kas joprojām pārvietojas, pat āda ir tāda, ko nekur nevar izmantot. Mēdz būt tā, ka dzīvnieki vienkārši dzīvojuši savā vaļā, nav šķiroti, brīvi krustojas savā starpā, ir bijuši gadījumi, kad apsēklotas pavisam jaunas telītes, kas pēc tam nevar atnesties.

Nodrošinājuma valsts aģentūra piedāvāja iespēju šos lopus iegādāties mūsu uzņēmumam, bet īsti ieguvuma no tā nav. Arī pašlaik gaidu kādu pircēju, kas ir ieinteresēts iegādāties liellopus – govis, teles, bullīšus, ko varētu palaist ganībās, varbūt, ka viņi vēl atkopsies. Taču lopkopim, kas veido un rūpējas par savu ganāmpulku, šis noteikti nebūs veiksmīgs ieguvums, jo prasīs ļoti daudz darba. Savukārt par dzīvnieku iemidzināšanu varam runāt tad, ja lopi ir tik slimi, ka ārstēšanas neatmaksājas.