, .
cloudy 8.8℃
Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Daiva – kooperatīvs savējiem

Elīna Andiņa , 06-10-2021
Daiva – kooperatīvs savējiem

Saimnieks LV / 2017.gads (Marts.)

LPKS Daiva, iespējams, ir pirmais graudkopības kooperatīvs Latvijā, kas Jeru pagastā nodibināts teju uzreiz pēc kolhoza likvidācijas. Tas ļāvis tuvējā apkārtnē saglabāties daudzām zemnieku saimniecībām, kurām citviet ar īpašumā esošiem mazāk kā 100 ha pastāvēt būtu daudz grūtāk. Valdes priekšsēdētājs Arnis Ķibers norāda, ka interesantākais šajā darbā ir nemitīgā attīstība, katru gadu uzlabojot kādu šauro vietu, ļaujot zemnieku vajadzības apkalpot arvien ātrāk un kvalitatīvāk.

– Vai tiešām Daivu var uzskatīt par pirmo kooperatīvu atjaunotajā Latvijā?
Arnis Ķibers:
– Kooperatīvs ir dibināts 1993. gada 31. augustā, un kā graudaudzētāju kooperatīvs, iespējams, esam pats pirmais visā Latvijā. Dažus mēnešus ātrāk Pārgaujas novadā tika nodibināts piena pārstrādes kooperatīvs Straupe. Par Daivas darbību ļoti dedzīgi iestājās Aigars Šutka, kurš bija kādreizējā vietējā kolhoza Straume galvenais agronoms. Pēc viņa iniciatīvas tajā laikā uzprojektēja arī kalti, kas vēl tagad kalpo kooperatīva vajadzībām. Tad tā skaitījās liela un moderna, taču, mainoties laikiem, toreizējās jaudas kļuvušas krietni vien simboliskas. Var teikt, ka straujāka kooperatīva attīstība sākās tieši tad, kad iestājāmies Eiropas Savienībā. Protams, arī pirms tam attīstījāmies par saviem līdzekļiem, tomēr tas bija daudz lēnāk un sarežģītāk. Kad sākām izmantot modernizācijas fondus, ražošanas jaudas sāka palielināt gan kooperatīvs, gan zemnieki. Nevarējām atpalikt no saimniekiem, kas iegādājās modernu tehniku un apstrādāja arvien vairāk zemes!

– Vai kooperatīvā esat no pašiem pirmsākumiem?
– Jā, jau no pirmās dienas. 1992. gadā pabeidzu LLU Mehanizācijas fakultāti un manā atbildībā tika nodota jaunā graudu kalte. Sakārtoju kalti līdz tādam līmenim, lai tā būtu spējīga darboties, jo tā bija uzbūvēta, taču ne darba kārtībā. Aigars Šutka par kooperatīva vadītāju nostrādāja līdz 1999. gadam, un pēc tam šo amatu ieņēmu es. Vadītāja pienākumus pildu jau daudzus gadus, taču interesanti ir tas, ka visu laiku ir, ko darīt, var izdomāt atkal ko jaunu un to ātri ieviest. Radošums un attīstības iespējas ir tas, kas man te patiešām patīk. Nav liela māksla nopirkt gatavu iekārtu, bet lielāks izaicinājums ir, pilnveidojot jau esošās iekārtas, sasniegt augstus ražošanas rādītājus.

– Kas ir Daivas jaunākais realizētais projekts?
– Pērn tikām pie jauniem graudu torņiem, ļoti jaudīga graudu priekštīrītāja un jaunās pieņemšanas līnijas. Ar jaunajām iekārtām esam nostrādājuši vienu sezonu. Šo projektu realizēja SIA Voka, ar ko esam gana apmierināti, tā kopējās izmaksas bija ap 630 tūkst. EUR. Arī 2015. gadā īstenojām projektu, uzstādot divus graudu uzglabāšanas torņus, kā arī izbūvējot graudu nojumi. Var teikt, ka esam izmantojuši ES fondu līdzekļus katru reizi, kad tie bija pieejami. Uzskatu, ka mūsu valsts dalība ES ir ļoti pozitīva tieši investīciju piesaistē lauksaimniekiem.

Kopējā kompleksa ietilpība pašlaik ir ap 20 tūkst. t. Protams, tās ir dažādas šķirnes, kultūras, kvalitātes pakāpes, dažādi ataudzējumi, ko nevar jaukt kopā, tāpēc kāda rezerve uzglabāšanas apjomos vienmēr ir. Neskatoties uz to, rudeņos vienmēr daļa graudu ir uzreiz jārealizē, lai pietiktu vietas šķirošanai un uzglabāšanai.

Pašlaik mums ir iesniegts arī pieteikums nākamajam projektam. Uzstādot pieņemšanas līniju, vēl īsti nezinājām, kā efektīvāk organizēsies graudu plūsma, tāpēc tagad esam secinājuši, ka visu tomēr vajag zem viena kopīga jumta. Tāpēc mums ir jauns celtniecības projekts, uzstādot vienu kopīgu jumtu, lai laika apstākļi neietekmē graudu pieņemšanu. Vēl gaidām projekta apstiprinājumu, tomēr esam tikuši virs svītras, tā kā visam vajadzētu būt kārtībā.

Mēs esam lokālas nozīmes kooperatīvs, mūsu biedri ir Rūjienas novada un tuvākās apkārtnes zemnieki. Mēs specializējamies tikai graudu pirmapstrādē, glabāšanā un realizācijā. Graudu pārvadāšanā sadarbojamies ar transporta kompānijām, kas mūsu graudus aizved, kur nepieciešams.

– Daivai ir arī savs siltuma ģenerators, kura darbināšanai tiek izmantoti pārpalikumi no graudu pirmapstrādes.
– Blakus graudu pārstrādes kompleksam kaudzēs glabājas kurināmais materiāls. Tās ir pelavas, kas paliek pāri pēc graudu, griķu, auzu attīrīšanas priekštīrītājā. Kviešiem, miežiem, rudziem pārpalikumi nav tik lieli, taču mūsu pusē diezgan daudz audzē auzas un griķus, tāpēc pelavas un tukšos graudus, kurus nevienam nevaram pārdot, izmantojam kā vietējo kurināmo. Auzas šķirojot, aptuveni 10 % aiziet pelavās. Tās tad arī saberam stirpās un atstājam trūdēt. Pērn bija ļoti labi tas, ka pelavas rudenī stipri salija, jo tas veicina trūdēšanu. Svaigām graudu pelavām kušanas temperatūra ir zemāka par degšanas temperatūru. Savukārt griķu pelavas pašas par sevi jau ir teju ideāls kurināmais, tās var dedzināt uzreiz. Sajaucot kopā auzu, griķu pelavas ar šķeldu, iegūstam ļoti labu kurināmo materiālu.

– Kas jūs pamudināja uzstādīt šādu kurināmā iekārtu?
– Doma par šāda tipa iekārtas izbūvi mani urdīja jau vairākus gadus. Sākotnēji biju ļoti piesardzīgs, jo Eiropā tik lielas jaudas iekārtas ar šādu kurināmo neražo. 2012. gadā bija ļoti labs ražas gads, taču arī graudu mitrums bija milzīgs. Kurinot kaltes ar dīzeļdegvielu, notērējām ap 190 tūkst. l, kas ir 160 l/h. Sapratām, ka ir pienācis laiks pārmaiņām, un pasūtījām iekārtu pie SIA Saktas ZS. Saimniecības vadītājs Jurģis Krastiņš (redzams uz Saimnieks LV februāra numura vāka – red.) šāda tipa iekārtu jau divus gadus iepriekš bija uzstādījis savā saimniecībā, to novērtējis, uzlabojis, nu papildinātā iekārta nonāca mūsu īpašumā. Neviens cits līdzvērtīgas kvalitātes un atbilstošu parametru piedāvājums nebija, citu piedāvātās jaudas bija daudz mazākas. Kāds skandināvu uzņēmums piedāvāja – ja jums vajag tik lielu jaudu, uzlieciet četras mazākas iekārtas! Protams, palikām pie Saktas ZS piedāvātās iekārtas, jo tās parametri atbilda mūsu prasībām.

Kurināmā iekārtu uzstādījām 2013. gadā. Sākumā tā bija paredzēta šķeldai, jo šaubījāmies, vai no pelavām kas sanāks. Domāju, ka būs vairāk pelnu nekā siltuma. Tomēr pierādījās, ka pelavas deg ļoti labi! Šo gadu laikā esmu bijis tiešām apmierināts ar uzstādīto iekārtu. Protams, elektrība tiek patērētā vairāk nekā tad, ja tiktu izmantots dīzelis vai gāze, jo jādarbina vairāki kurtuves ventilatori, kurināmā un pelnu transportieri. Iekārtas jauda ir 2 MW. Tomēr jebkurā gadījumā kopējais ietaupījums ir daudzkārt lielāks. Turklāt pelavas ir ugunsdrošāks kurināmais nekā tikai tīra šķelda. Lieljaudas siltuma ģeneratoru uzstādījām ar ES atbalstu. Tas atmaksājās jau pirmajā gadā! Lai gan iekārta darbojas automātiski, viens speciālists to uzmana, jo procesi ir gana sarežģīti. Siltuma ģeneratoram uzlikām arī jumtu, lai to nebojātu nokrišņi, kā arī pastiprinātu ugunsdrošību un savāktu visu karsto gaisu, kas rodas apkārt kurtuvei, kurā ir vairāk nekā 1000 °C.

Šīs iekārtas uzstādīšana bija otrs uzrāviens kooperatīvam. Pēc tā jutām, ka mūsu darbs sāk nest lielāku pelņu, nenākas visu naudu notērēt degvielā. Tad arī sākām pievērsties graudu kompleksa paplašināšanai pēdējo trīs gadu garumā. Otras kaltes kurināšanai gan joprojām izmantojam dīzeļdegvielu. Ja ir lieli mitrumi un nepieciešams ātrs temps, tad izmantojam arī to. Tā mēs joprojām varam salīdzināt, cik daudz dīzeļdegvielas tiek iztērēts par katru mitruma procentu, salīdzinot ar šķeldas un pelavu kalti.

– Kādi ir Daivas biedri?
– Biedri jeb saimniecības nav ar ļoti lielām platībām. Kad beidza pastāvēt kolhozi, daudzās vietās, kur neizveidojās kooperatīvi, vecās ēkas un iekārtas tika likvidētas un izsaimniekotas. Tāpat arī lauksaimniecības zeme aizauga un netika ilgstoši izmantota. Taču šeit, tā kā uzreiz izveidojās kooperatīvs, visi zemnieki, pat tie, kam īpašumā bija 5 vai 10 ha, varēja turpināt nodarboties ar graudkopību. Nelielo saimniecību ar 50–100 ha platību ir palicis skaitliski mazāk, pārsvarā ir saimniecības ar 100–300 ha. Lielākajam biedram ir ap 650 ha.

Līdz šim mums bija 63 biedri, mēs nevarējām uzņemt jaunus biedrus, jo tehniski mums nebija kapacitātes, lai apkalpotu esošos, kur nu vēl jaunos. Taču tagad esam paplašinājušies, ir palielināti graudu glabāšanas apjomi un pieņemšanas jauda, tāpēc šogad esam sākuši uzņemt jaunus biedrus – vismaz septiņi ir nākuši klāt.

Biedru saimniecībām ir nepieciešams izmantot mūsu kalti un pakalpojumus, jo katrs zemnieks atsevišķi sev to nodrošināt nespēj – tas nav izdevīgi. Mēs esam sertificēti arī kā bioloģisko graudu pieņēmēji un pārstrādātāji. Pagaidām mums kooperatīvā ir tikai dažas bioloģiskās saimniecības, taču nākotnē šo nozari plānojam attīstīt plašāk.

– Daļa no jūsu biedriem ir arī lopkopji?
– Jā, pie tam ļoti labu un augstražīgu ganāmpulku īpašnieki. Piemēram, ZS Ceriņi, kura ganāmpulka vidējais izslaukums no govs ir pāri par 14 000 kg. Šajā pašā ganāmpulkā ir arī Latvijas ražīgākā govs ar izslaukumu virs 21 000 kg. Saimniecībai piegādājam mūsu zemnieku audzēto miežu miltus. Tā strādāt ir izdevīgi tām saimniecībām, kas pašas savu labību neaudzē. Mēnesī piegādājam ap 60–70 t miltu. Tā ir abpusēji izdevīga sadarbība. Arī zemniekam ir labi, ka varam piegādāt vienādas kvalitātes produkciju. Vēl ir arī ZS Sporas, Tiltgaļi, Tīrumkalni – saimniecības ar ļoti ražīgiem ganāmpulkiem, kuras ved savus novāktos graudus apstrādei uz Daivas kalti, kur tos uzglabā, lai pēc tam visu gadu var braukt pēc samaltiem graudiem un izmantot savā saimniecībā. Mums te uz vietas ir barības maisītāji ar malšanas, placināšanas un transportiekārtām. Daudzas no šīm iekārtām ir no padomju laikiem, taču labi saglabājušās, tiek uzturētas kārtībā un labi kalpo.

Mūsu apkārtnē neapstrādāti palikuši tikai purvaini krūmāji, kur lauksaimniecisko darbību ir grūti sākt, nav iespējams uzbraukt ar tehniku. Viss pārējais tiek izmantots! Attīstoties aitkopības nozarei, ļoti noder arī šādas, grūti apstrādājamas platības.

Daivas pārstāvji Rūjienas pilsētas svētkos.

– Kam jūs pārdodat graudus?
– Pārsvarā sadarbojamies ar dažādiem pārstrādes uzņēmumiem – gan vietējiem, gan Igaunijas. Piemēram, Rīgas dzirnavniekam un Dobeles dzirnavniekam. Esam arī LPKS VAKS biedri, ar ko sadarbojamies graudu realizācijas un minerālmēslu iegādes jomās.

– Cik lielas ražas ir biedru saimniecībās?
– Kooperatīvs apkopo ražas statistiku, rēķinām līdzi, cik daudz un kuru šķirņu ražas ir lielākas un kvalitatīvākas. Protams, ražas atšķiras, jo viens zemnieks strādā intensīvāk, kamēr cits ne tik ļoti. Pagājušais gads pat bija diezgan ražīgs, izņemot auzām. Daudzas bija tukšas un vieglas svarā, ar mazu tilpummasu. Auzas vidēji tiek ievāktas ap 3 t/ha. Mēs rūpējamies par kvalitāti – tukšās auzas paliek pie mums, pārtikas auzām tilpummasa bija ap 580 g/l, kas aizvadītajam gadam ir labs rādītājs. Savukārt kviešu ražas svārstās no 3 līdz 5 t. Pērn bija arī ļoti laba griķu raža – dažās saimniecībās bija pat 3 t/ha, kas ir ļoti augsts rādītājs.

Protams, ražas nav atkarīgas tikai no mums – varam dot minerālvielas un mēslojumu, bet, ja griķu ziedēšanas laikā ir ļoti karsts vai vēss un lietains, tad kukaiņi un bites savu darbiņu nepadara, tad arī raža neizdodas. Griķi tomēr ir dienvidu kultūra, bet pie mums ir gana iecienīta. Zemgalē griķus sēt droši vien neatmaksājas, taču Ziemeļlatvijā tā ir salīdzinoši izdevīga kultūra. Pēdējos divus gadus arī cena ir bijusi laba, pie tam mums ļoti noder griķu pelavas. Tālākas un tuvākas saimniecības interesējas arī par sēklas materiāla iegādi – tātad interese aug. Protams, ir gadi, kad cena nokrītas, tad neviens griķus atkal negrib audzēt. Piemēram, ir bijuši 70 Ls/t – tas nav nekas!

Pārtikas pārstrādes uzņēmumi arvien vairāk vēlas iepirkt graudus, kuriem augšanas procesā nav pielietots pretveldres preparāts. Šādi audzētus graudus iepērk par augstāku cenu. Graudi jau tā ir diezgan pilni ar ķīmiju, kāpēc vēl divas vai trīs reizes lietot pretveldres preparātus? Man negribētos no tādiem miltiem cept maizi un tādu ēst! Arī par mūsu piegādātajiem griķiem pārstrādes uzņēmumi dod labas atsauksmes, jo ķīmiskajās analīzēs neuzrādās ne mikotoksīni, ne glifosāti. Citos reģionos nebūt nav pašsaprotami, ka pārtikas graudus pirms novākšanas nedrīkst apstrādāt ar desikantiem vai glifosātiem.

Šķeldas un pelavu apkures iekārta.

– Cik cilvēku kooperatīvā strādā?
– Sezonas laikā ir vajadzīgs vairāk darbinieku, jo slodze ir liela – darbs pat divās maiņās visu diennakti. Rudenī divi strādnieki strādā naktsmaiņā un pieci pa dienu. Savukārt ziemā ar visu tiek galā trīs cilvēki. Darbinieki pie mums strādā ilgstoši, taču sezonas laikā pieņemam un apmācām arī jauniešus.

– Katru gadu kooperatīvam ir arī lielā kopsapulce.
– Protams, sanākam kopā, lai izvērtētu iepriekšējo gadu, kas ir izdevies un ko gribam paveikt nākamajā. Šogad tiksimies marta sākumā. Ņemam vērā zemnieku vēlmes. Man gribētos, lai viņi ir aktīvāki, sniedz savus priekšlikumus un ierosinājumus. Tikai kopā mēs varam kooperatīva darbību veidot efektīvāku un izdevīgāku katram no biedriem.

Tas, uz ko es pašlaik vēršu biedru uzmanību, ir auzu audzēšana. Tā pašreizējā momentā ir ļoti pieprasīta kultūra, īpaši eksportam uz ārvalstīm. Tomēr, lai izaudzētu labas auzas, ir jāiegulda lielāks darbs. Svarīgs nav tikai ražas apjoms, lielākā problēma ir vējauza, kurai pēdējā laikā jāpievērš pamatīga uzmanība. Pirms vairākiem gadiem mūsu biedru laukos tās nebija vispār, bet citos apkārtnes laukos jau sāka parādīties. Tā ir ļoti dzīvelīga nezāle, spējīga saglabāt dīgtspēju arī vairākus gadus. Ja zemē ir kaut viena vējauzas sēkla, pēc gadiem tur jau var būt saaudzis vesels mūris! Zemnieki ir dažādi – vieni ieklausās, citi domā, ka viena nezāle nav nekas liels – nomiglos un būs labi. Taču tas nebūt nav tik vienkārši. Cīņa ar vējauzu nav ātra – ir vajadzīgi vairāki gadi, lai patiešām reāli no tās atbrīvotos laukos, kur tā ir parādījusies.

Igaunijā esmu redzējis, ka lauki dažkārt izskatās tā, it kā viss augtu divos stāvos. Tikai pienākot tuvāk, redzams, ka tie ir kvieši, kuriem pāri aug vējauzas. Tieši to pašu redzēju Čehijas laukos – kur miglotājs ir gājis pāri, viss ir kārtībā, bet tur, kur nav, – vējauzas saaugušas un sakritušas veldrē. Auzas tādos apstākļos vispār nevarētu izaudzēt.

– Vai kooperatīvam ir arī citi kopīgi pasākumi?
– Jā, mums ir gada noslēguma pasākums, kur var satikties un atpūsties. Iespējams, ja mums nāks klāt jaunākas paaudzes biedri, arī vēlme pēc kopīgiem pasākumiem un kopā sanākšanas būs lielāka. Ja ir laiks un iespējas, vasarās piedalāmies Rūjienas pilsētas svētkos un gājienā ar Daivas pārstāvjiem.

Svaigas pelavas – labi deg līdz 800 C0, pie augstākas temperatūras kūst un slāpē degšanu.

– Tātad Daivas nākotnes plānos ir palielināt biedru skaitu?
– Jā, pašlaik esam gatavi paplašināt biedru skaitu. Skatāmies, kas ir vajadzīgs zemniekiem, jo tas jau ir mūsu galvenais uzstādījums – lai kooperatīva darbība ir izdevīga viņiem! Ja zemniekam ir izdevīgi ar mums sadarboties, viss ir kārtībā. Ja ne, – jāveic izmaiņas. Tāpat ceļus un laukumus ap graudu kompleksu gribam ar laiku noasfaltēt. Apjomi aug, un transporta plūsmas palielinās, bet infrastruktūra varētu būt labāka. Ģeogrāfiski mēs neesam labā vietā – labāk būtu tuvāk dzelzceļam vai šosejai. Piebraucamo grantēto ceļu vietējā pašvaldība ir apņēmusies palīdzēt sakārtot, tam ir piesaistīti ES fondu līdzekļi, par ko tikai priecājamies.

 

 

 

 

 

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Kombinētā piena – gaļas liellopu šķirne Simentāle
Kombinētā piena – gaļas liellopu šķirne Simentāle

Piena lopkopībā diezgan bieži sastopamies ar apzīmējumu kombinētās šķirnes....

Domāt, mainīties un pastāvēt
Domāt, mainīties un pastāvēt

Lauksaimniecības nozaru un zemnieku saimniecību attīstībā bieži varam pārli...

SIA "Griezes Lejnieki" laiku lokos
SIA "Griezes Lejnieki" laiku lokos

Latvijas piensaimniecību pēdējo divdesmit, trīsdesmit gadu laikā skārušas ...

Enerģijas uzglabāšanas sistēmas lauksaimniecībai
Enerģijas uzglabāšanas sistēmas lauksaimniecībai

Ar katru gadu elektroenerģija kļūst aizvien būtiskāks resurss jebkurā saimn...