Saimnieks LV / 2019.gads (Februāris.)

„Dažkārt jau no malas izskatās – cik, tev, kaimiņ, ir jauki, bet, ja tā padomā, kas tik nav bijis... 90. gados notika tādas interesantas lietas, ka man pat žēl, ka to visu nepierakstīju. Es riskēju un man laimējās, tomēr vajadzēja riskēt vēl vairāk. Droši vien, ka sākumā vairāk veicās tiem, kas vairāk bija saistīti ar lauksaimniecību. Man nekā tāda nebija,” tā par saviem saimniekošanas pirmsākumiem saka z/s Stabiņi saimnieks Ilgvars Prodišķis. Tomēr no sākumā piešķirtajiem 5 ha izaugt līdz 800 ha var tikai tāds cilvēks, kas tic savai lietai, un tieši tāds šķiet gan šis saimnieks, gan viņa kuplā ģimene, ar kuras palīdzību Stabiņi ir izauguši.

Z/s Stabiņi (Jēkabpils novada Zasas pagasts)

Īpašnieks: Ilgvars Prodišķis.
Ģimene: sieva Gunta, bērni Jānis, Arta un Daiga.
LIZ: 800 ha (ziemas un vasaras kvieši, ziemas rapši).
Darbinieku skaits: 4.
Dalība organizācijās: biedrība Zemnieku saeima.

– Tā pa īstam jūs pievērsāties lauksaimniecībai tikai pēc valsts neatkarības atgūšanas.
Ilgvars Prodišķis: – Mani vecāki saimniecību laukos nopirka pirms gadiem piecdesmit, bet zemes tur īpaši klāt nebija. Pirms neatkarības atgūšanas es biju šoferis, man skaitījās laba vieta, vadīju mikroautobusu, dažādu iestāžu darbiniekus. Tur mani piesaistīja tāpēc, ka nodarbojos ar motosportu, vadīju arī motoklubu. Man patika, ka pamatdarbs ļāva pietiekami daudz nodarboties arī ar šo vaļasprieku. 90. gadu sākumā, lai gan kolhozs vēl pastāvēja, es jau sapratu, ka kaut kas mainīsies, šajā sistēmā vairs nav vērts būt. Radās pirmie Breša zemnieki, bet es tur iesaistīties nepaspēju. Uzsākām veidot savu piemājas saimniecību, kas nebija nekas liels. Mums bija viss iespējamais – govis, cūkas un sivēni, vienā brīdī pat ap 50 lopiņiem turējām... Kādus gadus sešus septiņus to visu vilkām. Galu galā tas kļuva par grūtu – paši audzējām lopus, paši pārstrādājām gaļu, gatavojām dažādus produktus, sviestu, biezpienu, vedām tirgot uz Jēkabpili. Daudz nācās strādāt arī pa naktīm. Sievai pie šādas slodzes kļuva ļoti slikti ar muguru.

Gunta Prodišķe: – Ķirurgs tā arī teica – izvēlieties – sieva vai lopi. Gribēja jau tūlīt sūtīt uz operāciju, bet es nepiekritu. Strādāt ar lopiem bija tiešām grūti, negribēju visu mūžu to darīt. Kad ar to vairs nenodarbojos, arī veselība uzlabojās. Tagad grūtāko darbu uzņēmušies vīrieši.

Ilgvars: – Varbūt arī labi, ka viss tā izvērtās, jo tad arī to visu izbeidzām un pilnīgi pievērsāmies augkopībai. Zemes pašiem nebija. No pagasta dabūjām to, kas palika pāri. Tolaik varēja zemi pieprasīt, bet, kad ieguvām tos pašus piecus hektārus un nostājāmies pie jauniegūtajiem, bet stipri aizaugušajiem laukiem, domājām – ko nu tālāk, lai dara? Nācās vien riskēt un ņemt kredītu. Biju pagastā pirmais, kas tik lielā apjomā to darīja. Iegādājos jaunu tehniku – četrus krievu traktorus – T25, T40, Belarus, kāpurķēdnieku. Pie tiem arī izdevās tikt tikai caur pazīšanos. Kaut ko ieguvu, maksājot valūtā... Vispār bail atcerēties, kas tik nav darīts! Vietējie par to brīnījās, teica, vai nav jau striķis jāmeklē.... Bankas procentu likme bija 42 % – tas ir maksimums, kas man dzīvē bijis. Un, kad jau par 5–10 % krita uz leju, bija tāds atvieglojums! Vēl vienā brīdī paveicās, kad naudas maiņas rezultātā viens kredīts saruka. Taču tehnika jau nebija vienīgais, kas vajadzīgs, vajadzīgi arī agregāti, ko likt tai aizmugurē... Vārdu sakot, sākums bija grūts, bet mēs visu izdarījām ar savām rokām. Neko neprivatizējām un par brīvu neieguvām. Sanāca, ka ekonomēju uz ģimenes vajadzību rēķina. Ir gājis visādi – ir bijuši labi un ne tik labi pārsteigumi, par piedzīvojumu trūkumu nevaru sūdzēties. Tolaik mēs taču neko nezinājām un nesapratām.

– Kurā brīdī sākāt just zināmu stabilitāti?
Ilgvars: – Zināmā mērā pat šodien nevar teikt, ka viss pilnībā nostabilizējies. Lai nu kā, bet vienā brīdī sapratu, kā jāstrādā. Krievu tehnika bija briesmīga, nevienam nenovēlu ar to strādāt. Tāpēc priecājos, kad varēju tikt pie jaunas un modernas tehnikas. Par to liela pateicība jāsaka kādreizējā Jēkabpils rajona konsultāciju dienesta vadītājai Astrīdai Vilciņai, kas mani iedrošināja rakstīt projektu kaltes iegādei. Toreiz taču neviens nezināja, ko tas vispār nozīmē!

Tajā laikā es sapratu, ka kaut kas neiet, kā vajag, – ražas mazas, pelnīt grūti. Pašam nebija agronomiskās pieredzes, kas ļautu rīkoties drošāk. Bija problēmas ar graudu nodošanu. Ja izlūdzies, lai graudus paņem, tad pusotru gadu varēja nākties gaidīt, lai dabūtu samaksu. Vietējā kolhoza kaltē nebija īstas kvalitātes, tāpēc izšķīros par savas kaltes būvniecību, un 2002. gadā, izmantojot pirmo SAPARD programmas projektu, mums tapa Antti kalte. Tad es beidzot varēju kaut to pašu ne visai lielo ražu kvalitatīvi izžāvēt un pārdot. Jau 2005. gadā būvējām otru kalti – Mepu. Kad būvējām pirmo, bija daži gudrinieki, kas aizrādīja, kāpēc tik maziņu ņēmis. Cilvēki nesaprata, ka tā nav nekāda ņemšana, tā ir pirkšana! Un tam ir nepieciešama nauda, kas savukārt nozīmē kredītu bankā. Tolaik man kā mazam zemniekam banka nekādus lielos aizdevumus nedeva. Šobrīd ar abām kaltēm iztiekam, sūdzēties nevar, lai gan vienmēr var gribēt labāk. Mums ir arī novietne graudu uzglabāšanai.

Vispār man ir ļoti laba sadarbība ar SEB banku. Zinu, ka visiem tā nav, bet mēs sadarbojamies jau ilgstoši. Lai arī ik pa laikam citas bankas grib mūs pārvilināt. Taču jāteic, ka sadarbībā ar bankām vienmēr lielākā nozīme ir nevis centrālajai vadībai, bet tam filiāles pārstāvim, ar ko sadarbojies te uz vietas. Pērn situācija ar ražām bija kritiska, banka nāca pretī, ko ļoti novērtēju. Ir nācies sadarboties ar kompānijām, kas vēl uzliek sodus, ja nevari nodot ražu plānotajā apjomā. Viņi, šķiet, tikai priecājas, ka varēs no tevis dabūt vēl vairāk. Tā nav domāšana ilgtermiņā. Ļoti laba sadarbība mums bija ar Baltic Agro tirdzniecības pārstāvi Jāni Razovicki. Man šķiet, ka mūsu saimniecību varēja arī iznīcināt, ja labi gribēja, bet viņi panāca pretī, jo saprata, ka grūtības ir pārejošas.

– Vai iepriekšējais rudens jūsu laukos arī bija izteikti slapjš?
– Jā, gāja traki. Protams, ne tik ļoti kā Baltinavā, kur bija ezeri lauku vietā, bet arī te zemākās vietas bija pilnīgi zem ūdens. Ja nevari pie lauka ar kājām pieiet, ir skaidrs, ka raža ir pagalam un to vairs nevar paņemt. Novācām visu, ko vien varējām, kombainus lauzdami. Trose nespēja atdzist, jo nemitīgi nācās kādu tehniku vilkt laukā. Vinnēja tie, kas izlēma ražu atstāt uz lauka un pēc tam saņēma kompensācijas, lai gan uz tām paļauties arī nav iespējams. Apsējām tikai mazliet no tā, ko bijām iecerējuši, jo netikām līdz laukam.

– Cik no jūsu apsaimniekotās zemes ir īpašumā?
– No 800 ha Zasas un Rubenes pagastā ap 500 ha ir īpašumā. Daudzi varbūt teiks, ka ar to pilnīgi pietiek, kamēr citi − ka tas nekas nav. Tie nav tūkstoši hektāru, bet mūsu novadā īsti arī vairs nav zemes, ko varētu iegūt īpašumā. Mūsu zemes gabali ir samērā tuvu izvietoti viens otram – līdz tālākajam jābrauc 20 km, tomēr tie ir nelieli. Tā laikam arī ir lielākā problēma, jo tehnika nemitīgi jāpārved uz citu vietu. Iestrādā vienu lauku, brauc uz nākamo – nav iespējams visu izdarīt pēc iespējas vienuviet. Tas paņem ļoti daudz laika. Tagad šķiet, ka zemes iegādi tomēr sāku par vēlu. Tas ir nebeidzams ritenis – ja ir vairāk zemes, vajag vairāk tehnikas, bet tad par to jāmaksā, un tā tas iet uz priekšu. Bet... ja gribi labāku dzīvi sev, ģimenei un strādniekiem, ir jāattīstās.

Jānis Prodišķis saimniecībā atbild par tehnikas parku.

– Kas jūsu laukos aug?
– Neesam lieli eksperimentētāji. Esam tradicionāli – kvieši un rapši. Mums bija arī rudzi, ko audzēt tomēr bija diezgan sarežģīti. Arī pupas mums ir – augu maiņai noder, bet īpaši sajūsmā neesam. Katrai kultūrai nepieciešami savi resursi – uzglabāšanas telpas, kaltēšana, kur neko nedrīkst sajaukt, lai neizbrāķē kravu.

Ražības ir cēlusies – gudrība ir nākusi klāt, bet katrs gads atstāj savu ietekmi. Te ir smagas, glejotas augsnes un ne visi agregāti, ko mums ir ieteikuši arī dažādi kompāniju pārstāvji, ir derējuši. Esam arī pamatīgi iekrituši. Pārdevējam vajag pārdot, bet, ja agregāts ir nopirkts un man to nav, kur likt, pa kabatu iesit pamatīgi! Nereti apspriežamies ar citiem zemniekiem un konstatējam, ka citiem arī ir līdzīgas problēmas. Ja tiek ieteikta tik laba agrotehnika, bet ražība arvien samazinās, tad kaut kas tur nav kārtībā. Vienmēr jāatceras, ka konsultantiem tas ir bizness, lai arī daudziem esmu par padomu pateicīgs!

Ja runājam par ražībām, tad kviešiem 6 t/ha ir labs rādītājs. Skaidrs, ka nevaram to, ko Zemgalē. Lai dabūtu 8 tonnas, mums jāsēj teju minerālmēslu maisā. Pirms pāris gadiem modē nāca bezaršanas tehnoloģija, arī mēs uz to iekritām. Es tiešām nenoliedzu, ka konkrētās saimniecībās tā ir ļoti laba metode. Taču ne mums, jo raža aizvien samazinājās un samazinājās. Man saka – kaut ko dari nepareizi vai arī laikapstākļi ietekmē... Līdz netīšām sakrita, ka viena laukā pusi aparām, otrā izmantojām bezaršanas agregātus. Viss tika sēts vienā dienā, lietoti pilnīgi identiski augu aizsardzības līdzekļi. Pavasarī skatāmies – neapartajā daļā viss ir dzeltens, izsalis, apartajā – zaļš kā mūris! Rādīju to vairākiem agronomiem, neviens sākumā nevarēja uzminēt, kas par lietu. Raža bija 5 t/h artajā lauka daļā, 2 t/ha – neartajā. Kad stāstīju citiem zemniekiem, viņi to apstiprināja. Tāpat, cik esmu redzējis rudenī, Vācijai caurbraucot, absolūti lielākā daļa lauku ir uzarti. To pašu novēroju Francijā. Vai tad tur cilvēki nezinātu, ko dara? Es nenoliedzu, ka var arī neart, bet ne manā saimniecībā!

– Kā jūs sadalāt darbus saimniecībā?
– Galvenie plānošanas jautājumi pārsvarā ir manā ziņā. Savukārt visi ar tehniku saistītie darbi ir Jāņa atbildībā. Nav jau tā, ka es tur neko nesaprastu, bet ar moderno tehniku es vairs nebraucu. Labi, ka dēls ar to tiek galā. Tehnoloģijas ir tik modernas, ka tur ir nepieciešams cilvēks, kas ar to var brīvi strādāt. Mums ir četri darbinieki, sezonā nāk klāt vismaz divi. Ar puišiem mums ir veicies! Te nevar ņemt kuru katru, jo ir jāprot traktora kabīnē rīkoties ar datoru un elektroniku. Traki ir ar tiem, kas paspējuši kolhoza laikā uz tehnikas pastrādāt un domā, ka tagad varēs vēl saimnieku mācīt.

No traktoriem vairāk izvēlamies John Deere. Vadāmies pēc principa – jo vairāk zīmolu, jo vairāk servisu vajadzīgi. Tāpēc ērtāk, kad atbrauc viens un apkalpo vairākas vienības. Kombaini savukārt ir no Claas. Jēkabpils ir tuvu, un tur ir visi lielāko kompāniju servisa centri. Tomēr, cik varam, visu remontējam paši. Tehniku esam pirkuši gan ar fondu atbalstu, gan par savu naudu. Ar fondiem ir tā – ja kaut ko esi dabūjis, tad nākamo reizi saņemt atbalstu ir jau daudz grūtāk. Tas nav īsti pareizi. Jābūt kaut kādam balansam... vai arī jāvērtē katras saimniecības apgrozījums. Sanāk, ka vinnē tas, kas vienā reizē taisa milzu projektu. Taču lielus un pat ne ļoti nozīmīgus projektus realizēt vairākas reizes pēc kārtas nav īsti iespējams.

Katrā ziņā es izmantoju fondu līdzekļus, lai iegādātos agregātus, kas nepieciešami ražošanai. Zinu, ka ir zemnieki, kas ņem tikai tāpēc, ka ir iespēja, jo gan jau agri vai vēlu tāpat vajadzēs. Katram ir sava pieeja. Es ņemu to, kas man ir vajadzīgs. Lietotu tehniku gan neizvēlos, jo neticu, ka tā būs pietiekami laba. Nu... katram sava pieredze, sava gudrība...

– Kam nododat graudus?
Ilgvars: – Pamatā lielāko daļu nododam Dobeles dzirnavniekam, tāpat sadarbojos ar Baltic agro. Kooperatīvā neesmu iestājies, nav vajadzības. Maziem kooperatīviem vispār vairs īsti neredzu jēgu, lielajiem, protams, ir cits spēks. Kalte man ir, ar to man pietiek – nav jāsēž rindās un jāgaida. Kad ir izkaltētas savas tūkstoš tonnas, zvanu uzņēmumam, lai brauc pakaļ.

Esmu gan Zemnieku saeimas biedrs. Ja ir iespēja, apmeklēju biedrības sanākšanas. Ir svarīgi sanākt kopā lokāli, kā mēs to darām Jēkabpilī, un apspriest to, kas mums svarīgs. Tālāk mūsu pārstāvis to apspriež biedrības valdē. Mūsu, biedru pienākums ir izteikt savu viedokli un maksāt biedru naudas. Un tad par mūsu interesēm var cīnīties Briselē – tur, kur tiešām tiek pieņemti lēmumi. Skaidrs, ka tam ir nepieciešami līdzekļi.

90. gados saimniecības pamatu Ilgvars un Gunta ielikuši ar smagu darbu, tāpēc pašlaik ir prieks baudīt tā augļus.

– Vai meža zvēru postījumi jums ir aktuāli?
– Laime nelaimē, bet mežacūku rindas tiešām ir mēra dēļ paretinātas. Pirms gadiem pieciem gan ir bijis tā, ka savas 40 cūkas ganās pa kviešu lauku un tur nu neko vairs nevar darīt. Stirnas savukārt vairāk iecienījušas rapšus. Dzīvnieki ļoti labi zina, kur kas aug, – atnāk un zem sniega izkašā jaunos dzinumus. Ja zeme sasalusi, tad nekas, bet, ja ir atlaidies, jauno dzinumu nocērt kā ar kapli. Taču domāju, ka citur ir trakāk. Arī putnu ceļā mūsu saimniecība nav.

– Jums ir trīs bērni, bet lauksaimniecībā palicis dēls.
Ilgvars: – Tas sanāca tā piespiedu brīvprātīgi.

Gunta: – Ne par velti mēs piedzimstam tieši tajā vietā, kur esam, un tas atstāj savu ietekmi.

Ilgvars: – Jānis jau no mazotnes ir bijis klāt visos lauku darbos, arī tad, kad mums bija lopi. Mums nebija ganību un katru dienu vedām no lauka lopiem zāli. Trīsgadīgo puiku pielikām pie traktora stūres un paši krāvām piekabi – mums trūka cilvēku, un Jānis tos 100 metrus nostūrēja. Nemaz nevar atcerēties visu, ko darījām!

Gunta: – Mums ir arī divas meitas – Daiga un Arta, kuras ar panākumiem darbojas citās jomās.

Ilgvars: – 16 gados Jānis, kad mums jau bija modernie traktori, strādāja ar tiem. Nācās pat skolu kavēt. Ko darīt, ja lauks jāsēj! Tas mums tagad ļoti palīdz, jo Jānis ir bijis darbos iekšā no pašiem pirmsākumiem.

Jānis Prodišķis: – Es mācījos Viesītes arodvidusskolā programmēšanu, kas tagad ļoti noder, strādājot ar modernajām tehnoloģijām.

Ilgvars: – Un arī turpmāk tehnika attīstīties tikai šajā virzienā.Visur būs pogas un ekrāni. Es ar to vairs galā nevaru tikt.

Gunta: – Vēl mums ir mazbērni, kam tehnoloģijas ir pierastas jau kopš bērnības, viņiem ies vēl ātrāk.

Jānis: – Manā pārziņā ir tehnikas remonti, diagnostika. Jo ātrāk saprotam, kas tehnikai par vainu, jo ātrāk to varam atkal atgriezt ierindā, jo vasarā katra dīkstāve maksā dārgi. Tāpat darbiniekiem mācu dažādas nianses, kas par katru tehnikas vienību jāzina.

Gunta: – Manā pārziņā savukārt ir māja, dārzs, pavarda sajūta, palīdzu arī dokumentus sakārtot. Uz laukiem gan vairs nebraucu. Savā laikā to esmu gana jau izbaudījusi. Daudz laika sanāk nodarboties ar mazbērniem. Esmu no vecvecākiem mantojusi bijušās Straumēnu mājas, kur bija 40 ha liela teritorija un kuras nu apsaimniekojam Stabiņos. Esmu apprecējusi vīrieti, kurš šo zemi prata izmantot, gan bērni un kāds no mazbērniem to turpinās. Viņiem jau būs daudz vieglāk. Ir labi, ka dzīvē ir arvien jauni mērķi. Māja, zeme, vēl kaut kas... lai vienmēr ir, uz ko tiekties.

Ilgvars: – Ar saimniecību tāpat kā ar Rīgu – ja ir gatava, tad cauri – jāgrimst! Tāpēc visu laiku ir jākustas.

Gunta: – Protams, gribas, lai spriedze būtu mazāka, jo vienu vasaru ir karstums, otru lietus, pilnīgi negribējās klausīties, kā atkal nāk ūdens no debesīm. Ir jāiegūst sirdsmiers, paļaušanās, jo ir skaidrs, ka šajā jomā neko īsti paredzēt nevar.

Ilgvars: – Garoziņa būs visur! Ja kādreiz no malas šķiet – vai, cik tiem ir labi, nu nav tā, katrā nozarē ir kāds grūtums. Un tieši tāpat – ja kāds sūdzas, cik Latvijā ir slikti, viņš nav daudz redzējis ārzemēs. Katrā valstī ir savi trūkumi. Ja mēs nebūtu optimisti, diez vai te kaut ko darītu un kādam tas interesētu. Patiesībā – jo grūtāk gāja, jo lielāks spīts bija dabūt cauri savu.

Gunta: – To var tikai tad, ja cilvēks ir savā vietā, un Ilgvars ir!

– Vai atliek laiks arī kādiem vaļaspriekiem?

Gunta: – Mēs esam vairāk ģimenes cilvēki, regulāri satiekamies ar bērniem, mazbērniem. Tas jau vien ir svētki!

Ilgvars: – Šad tad patīk paceļot, uzņēmumi arī kaut kur uzaicina. Taču, arī esot ārzemēs, ne vienmēr varu atslēgties. Par darbu varu nedomāt vienīgi tad, kad kādu nedēļu aizbraucam uz Alpiem paslēpot. Tad izpūš visas domas un paliec mierīgāks! Pirms lielā pavasara darbu cēliena tas tiešām ļoti noder. Citādi arī ziemā, mājās esot, visu laiku domājam un plānojam darbus jaunajai sezonai. Tad pavasarī atliek vien darīt.

Mēdzam aizbraukt uz lauksaimniecības izstādēm, parasti Hannoverē izdodas satikt paziņas, ko Latvijā sen neesmu redzējis. Taču šo izstādi divās dienās sanāk tikai izskriet, jo visu īsā laikā nav iespējams apskatīt. Tomēr tā ir iespēja atvilkt elpu pēc sezonas. Varu teikt, ka reklāma un izstādē redzētais mani ļoti neietekmē. Es zinu, ko man vajag, un to arī izvēlos.