Saimnieks LV / 2019.gads (Novembris.)

Gada otrā puse tradicionāli ir laiks, kad lauksaimniecībā mēģinām savilkt bilanci par šajā sezonā piedzīvoto. Rolands Zeltiņš, Swedbank lauksaimniecības virziena vadītājs, norāda, ka aktualitāti nekad nav zaudējusi spēja savu saimniecību pārvaldīt pietiekami efektīvi, nedzīvot pāri saviem līdzekļiem un turpināt darbu arī tad, ja gadās viena dramatiski slikta sezona. Vai lauksaimnieki to prot?

– Kas ir tavi ikdienas pienākumi bankā?
– Es strādāju pie bankas kopējās politikas un redzējuma attiecībā uz lauksaimniecību, konsultēju gan bankas darbiniekus, gan mūsu klientus un partnerus. Tiekos arī ar lauksaimniecības organizācijām un analizēju, kas nozari satrauc un ir aktuāls. Nodarbojos ar finanšu analīzi, lai saprastu, kas notiek tirgū un konkrētā saimniecībā, ja nepieciešams. Man ir jāredz situācija visā Latvijā un visās lauksaimniecības nozarēs.

– Zemnieku vajadzības attiecībā pret banku droši vien ir daudzveidīgas?
– Lauksaimnieki pie mums vēršas dažādos gadījumos – zemes iegādes darījumi, investīcijas būvniecībā, tehnikā un apgrozāmo līdzekļu finansēšanā. Palīdzam ar padomu, konsultējam lauksaimniekus, kā viņiem labāk veidot savas finanses, lai tas būtu izdevīgi ilgtermiņā – piemēram, vai aizņemties no bankas ir izdevīgāk nekā tirgū.

Vislabāk mēs spējam konsultēt lielas un vidēji lielas saimniecības. Tie īpašnieki, kas saimnieko efektīvi, kam ir ilgtermiņa redzējums un finansiāls segums, ekonomisks pamatojums, parasti saņem nepieciešamo finansējumu un ir ar mūsu sadarbību apmierināti. Taču mani vairāk satrauc tas, ka pašlaik kopējais aizņēmumu slogs saimniecībās būtiski palielinās, rēķinot uz vienu hektāru, ko saimnieks apstrādā, vai uz vienu slaucamu govi un salīdzinājumā ar iepriekšējiem periodiem. Pirmkārt tāpēc, ka zemes cena ir ļoti augsta un to nav iespējams atmaksāt tik ātri, kā tas ir bijis iepriekš. Arī būvniecības izmaksas ir pietiekami augstas un tehnika, skatoties pēdējo 10–15 gadu griezumā, paliek arvien dārgāka. Tas samazina attīstības iespējas, jo investīcijas šobrīd ir ļoti dārgas, taču spēja nopelnīt šajā laika periodā nav būtiski palielinājusies. Vidējās graudu vai piena cenas pēdējos gados nav ļoti augušas. Jā, lauksaimnieki no viena hektāra ir iemācījušies iekult tonnu vai pusotru vairāk, taču kvieši šogad maksā vidēji tikpat, cik pirms gadiem deviņiem − desmit. Savukārt citas izmaksas – degviela, algas, zemes noma u.c. tikai aug. Reti kurš saimnieks var pilnībā iegādāties īpašumā to zemi, kuru apstrādā.

Mērķtiecīgi strādājot un saprotot nozari jau dziļākās niansēs, varu teikt, ka tagad katru gadu bankai pienāk klāt vairāk jaunu klientu nekā no mums aiziet. Domāju, ka tas liecina gana daudz. Atsevišķus klientus mēs pārsvarā zaudējam tāpēc, ka neesam gatavi iziet ārpus sava rāmja – cik daudz saimniecībai vajadzētu aizņemties.

– Minēji, ka efektivitāte ir viens no atslēgvārdiem saimniecības attīstībā.
– Jau daudz reižu esmu atkārtojis – ir jāsāk rēķināt. Citādi, dzīvojot šādā atvērtā pasaulē un tirgus apstākļos, nekas pats no sevis nenotiks. Bankā mēs katram segmentam rēķinām savus efektivitātes kritērijus, saimniekam arī vajadzētu rēķināt katras savas nozares vai darbības efektivitāti. Atceramies, ka lauksaimniecībā pamatvienība ir viens hektārs. Tāpēc jautājums vienmēr ir – ko tu kā saimnieks ar to izdari, kādu apgrozījumu iegūsti no viena hektāra un vai vari godprātīgi teikt, ka katru savu hektāru apstrādā pēc labākās sirdsapziņas un ar piemērotāko risinājumu vai kultūraugu?Attiecībā uz piena nozari man patīk teiciens – cik piena vari izslaukt no viena hektāra?

Liela daļa lauksaimnieku nemaz nezina, cik izmaksā viens litrs piena vai viena tonna kviešu, kas saražots viņa saimniecībā – proti, kāda ir pašizmaksa. Protams, var būt dažādi aprēķinu veidi, bet nojausmai ir jābūt – vai es varu saimniekot ar peļņu, saņemot attiecīgu piena, graudu cenu? Kad būsi piefiksējis visas izmaksas, sapratīsi, par cik lielu naudu savu produkciju patiesībā saražo. Gads no gada atšķirsies, bet te būtisks ir ilgāka termiņa vidējais aprēķins.

Dažkārt gadās, ka divu blakus esošu saimniecību ar līdzīgu pieeju saimniekošanai peļņa no hektāra var atšķirties pat trīs reizes. Un tas ir satraucoši. Jo visiem vajadzētu tiekties uz iespējami augstāku efektivitāti. Ja tas viens hektārs nepelna pietiekami daudz attiecībā pret tirgus situāciju, ir jāmeklē – kāpēc! Cēloņi šai nepietiekamajai efektivitātei ir lielāku un mazāku sakritību, neizdarību, pārspīlējumu rezultāts. Esmu jau iepriekš minējis piemēru – kad vienā saimniecībā kuļ, otrā vēl tikai remontē kombainu, kad pirmais jau sēj ziemājus, otrais vēl muļļājas un kuļ pa salijušu lauku. Lauksaimniecībā ir ļoti būtiska plānošana un vajadzīgo resursu pielietošana īstajā brīdī. Ja kulsi šodien, iegūsti pārtikas kvalitātes labību, bet pēc pāris lietainām dienām tie jau būs lopbarības kvalitātes graudi. Un attiecīgi – peļņa ir zemāka, normālā gadā vismaz mīnus 20 EUR/t. Un tā daudzas mazas izvēles ved pie daudz labāka rezultāta, bet viens tās pamana, otrs ne.

Vēl būtiski saprast, ka maksimāli daudz hektāru iepirkšana vai noma ne vienmēr nāk par labu. Ir spilgti piemēri, kad salīdzinoši mazākai saimniecībai ar 200–300 ha kontā ir daudz vairāk eiro nekā kādam tā paša reģiona saimniekam ar 1500 ha. Tā kā mums zemes pieejamība ir ierobežota, ar labāko sirdsapziņu ir jāapstrādā katrs hektārs. Un, ja netiec ar savām platībām galā, varbūt atdod tam, kas tiks. Tāpat ne katrs hektārs ir paredzēts kviešu audzēšanai – varbūt tur var ierīkot ganības. Savukārt hektārā, kas maksā 8000 EUR, govis droši vien ganīt nevajag.

Vēl būtisks aspekts ir tas, ka mēs Latvijā ražojam izejvielas – taču lielāka pievienotā vērtība rodas, ja savus graudus vai pienu pārstrādātu. Taču kaut kādu iemeslu dēļ to nedarām pietiekami – vai arī mums nesanāk. Ir jau arī ļoti labi piemēri, piemēram, Dobeles dzirnavnieks, bet tā nav vispārēja tendence.

– Ir paredzams, ka ES fondu līdzekļi saimniecību attīstībai samazināsies, līdz ar to arī iespējamie banku aizņēmumi, kas ir līdzmaksājumi no zemniekiem, – kā tas ietekmē banku darbību un lauksaimniecības attīstību?
– Protams, ES fondi veicina attīstību un investīcijas, un, ja tie samazināsies, gan aizņemšanās, gan tehnikas nomaiņa u.c. būs kūtrāka. No otras puses – attīstība būs pārdomātāka, pirks un būvēs tikai to, ko vajag, tāpat nostabilizēsies šo preču un pakalpojumu cenas. Visticamāk, tiks dota priekšroka lētākiem risinājumiem būvniecībā, lietotai un mazjaudīgākai tehnikai, jo dažkārt nemaz tik jaudīgi traktori, kādi tiek iegādāti ar fondu atbalstu, nav vajadzīgi. Kaut kādā mērā fondi ir veicinājuši to, ka cenas aug.

Piemēram, govju fermu izmaksas pēdējos gados ir augušas divkārt – gan būvniecības cenu, gan fondu dēļ. Fermu būvniecības izmaksas līdzīgos objektos ar ES fondu līdzfinansējumu var salīdzināt pēc vienas guļvietas izmaksām. Salīdzinājumam − 2016. gadā uzbūvētas fermas būvniecības izmaksas uz vienu guļvietu bija ap 4000 EUR, ņemot vērā, ka tur ir viss aprīkojums, slaukšanas zāle, mēslu krātuve. Pērn iesniegtos fermu būvniecības projektos šī summa ir sasniegusi 8500 EUR uz vienu guļvietu – tātad pat divas reizes vairāk. Fermai ar šādām izmaksām nākamajos 10 gados būs būtiski lielāka piena pašizmaksa un vienādos tirgus apstākļos konkurētspēja stipri zemāka, būs grūtāk pārdzīvot piena cenas svārstības un tikt galā ar kredītu maksājumiem. Tāpēc jādomā, vai pašlaik ir īstais laiks celtniecībai vai jāizvēlas citas tehnoloģijas un pieeja, atsakoties no dažādām ekstrām.

Arī roboti ir moderns risinājums un alternatīva darbaspēka trūkumam, un nav tā, ka tas obligāti ievērojami sadārdzina būvniecības izmaksas. Mūsu pieredze liecina, ka robotu ferma nebūt nav dārgākā, ko esam finansējuši. Ir tikai jāsaprot, vai ganāmpulks ir robotam gatavs, un saimniekam jāapzinās, ka daļu lopu var nākties brāķēt, jo tie nebūs piemēroti šāda tipa slaukšanai.

– Darba spēka trūkums šobrīd traucē lauksaimniecības attīstību.
– Esam atvērtā Eiropā, pie atvērtas darbaspēka plūsmas, un situācija ir tāda, ka darbinieku vairāk nebūs. Un tas patiešām lauksaimniekiem ir aktuāli. Daudzi saimnieki savu attīstību bremzē tieši darbaspēka trūkuma dēļ. Latvijā katru dienu iedzīvotāju skaits sarūk. Tas nozīmē, ka ir arvien mazāk cilvēku, kas iepērkas, lieto pakalpojumus un arī mazāk, kas strādā. Laukos problēma ir arī ar infrastruktūru – vai jaunām ģimenēm ar vēlmi atgriezties un strādāt laukos tuvumā būs skola, adekvāta ceļa kvalitāte no saimniecības līdz mājām vai tuvākajam centram, vai ir, kur dzīvot, ir sociālā dzīve? Nezinu, vai to var teikt, bet daudzi uzņēmēji savu labklājību pēdējos 20 gados ir būvējuši uz darba ņēmēju rēķina, nemaksājot adekvātu atalgojumu un nedomājot par sociālajām garantijām. Un tagad darbinieki ir aizbraukuši. Tāpēc pašlaik nereti ir ļoti jācenšas, lai paturētu labos darbiniekus. Ir Latvijā uzņēmumi, kas vērtīgākajiem darbiniekiem dod daļu no sava uzņēmuma kapitāldaļām, tādējādi padarot par līdzīpašniekiem, kas kopumā būtiski veicina lojalitāti, efektivitāti un skatu ilgtermiņā. Jāatzīst, ka lauksaimniecībā es neko tādu neesmu dzirdējis.

Salīdzinot nepieciešamību pēc darbaspēka graudkopībā un lopkopībā, pēdējie gadi ir iezīmējuši savas korekcijas. Nereti lauksaimnieki izvēlas vieglāko ceļu – atteikties no piena nozares, pāriet pilnībā uz graudkopību, kur nepieciešams mazāks darbinieku skaits un vieglāk to nodrošināt. Tāpat graudkopībā tomēr ir vairāk brīva laika. Bet, vai ir mazāk risku nākotnē? Es droši vien tā neteiktu. Katrā Latvijas novadā situācija atšķiras, un ne visur ir piemēroti apstākļi graudkopībai.

– Tu minēji, ka svarīgi rūpēties arī par lauksaimniecības nozares prestižu.
– Tas ir svarīgi no nākotnes darbaspēka perspektīvas. Tie, kas mēs nozarē esam, redzam un saprotam tajā notiekošo, lepojamies ar to. Taču ir piemēri no malas, kas liecina, ka citi nemaz vienmēr nav tik pozitīvi noskaņoti. Cik daudz no Rīgas skolu jauniešiem šobrīd būtu gatavi strādāt lauksaimniecībā, pārcelties uz dzīvi laukos? Pēc desmit gadiem nozarē strādās lauksaimnieku bērni un mazbērni vai tie, kas kaut ko ir redzējuši no lauksaimniecības darba. Galvaspilsētas jauniešiem piedāvāt agronoma vai mehanizatora profesiju laikam nebūs reāli.

Vides un subsīdiju jautājumi rada negatīvu rezonansi sabiedrībā. Publiskajā telpā ir svarīgi vairot pozitīvo informāciju par lauksaimniecību, stāstīt labos piemērus – lai tas aizsniedz arī cilvēkus, kas no nozares ir tālu.

Ir arī labi, ka mainās paaudzes un jaunajiem lauksaimniekiem ir cits skatījums un tvēriens, viņi ir gatavi pārskatīt ierastos saimniekošanas modeļus. Ir svarīgi ļaut viņiem brīvi rīkoties. Daudzas jaunās lietas un tehnoloģijas, kas ienāk, protams, ir rūpīgi jāizvērtē, bet daudzas ir jāpieņem. Domāju, ka nākamajos 10 gados lauksaimnieka vidējais profils ļoti mainīsies un efekts būs vēl jūtamāks. Priecājos, ka arī LLU lauksaimnieku studiju programmās parādās tēmas, veltītas finanšu izglītībai. Lai studentiem rodas priekšstats, kā viņu bizness no finanšu viedokļa izskatīsies ilgtermiņā un kā uz to skatīsies bankas.

– Mainīgie laikapstākļi pēdējos gados arī veicina neprognozējamus ienākumus. Saimniecībām drošības spilvens droši vien ir vajadzīgāks kā nekad iepriekš.
– Par to, ka saimniekam ir jābūt drošības spilvenam, esam runājuši jau sen. Jautājums – kādā formā? Vai tā ir nauda kontā, vai kāds brīvs aktīvs, līdz nullei neiztērēta kredītlīnija no bankas vai kāda piegādātāja, jo tā sliktā sezona kaut kādā veidā ir jānofinansē. Ja labajā sezonā esi iztērējies līdz maksimumam, krīzes gadījumos būs ļoti grūti. Vienmēr esam aicinājuši neiztērēt visu un nepirkt kaut kādas ekstras par pēdējo naudu. Tāpēc mums ir labi piemēri – saimnieki Kurzemē, kas pie 70 % ienākumu krituma 2018. gadā tika cauri ar sausām kājām. Divus trīs gadus šādu krīzi nevarētu izturēt, bet vienu – jā. Viss ir atkarīgs no katra konkrētā saimnieka – vai viņš redz savu naudas plūsmu, redz mēnešus uz priekšu vai dzīvo tikai šodienai.

Vēl ir nozīme arī saimnieka reputācijai – vai pēc tās sliktās sezonas būs, kam aiziet palūgt palīdzību – kāds partneris vai banka. Varu teikt, ka Swedbank vienmēr meklē risinājumus godprātīgiem klientiem un sadarbības partneriem. Ja saimnieks ir bijis godprātīgs līdzšinējā sadarbībā, bet viņu ir sodījusi daba, mēs viņu papildus nesodām. Ja ir runa par diviem, trīs un vairāk neveiksmīgiem gadiem, tad ir jādomā jau kompleksi risinājumi, bet viens gads bankai nav rādītājs. Godprātīgs saimnieks ir tāds, kas ir atklāts par savu finansiālo situāciju, neshēmo un, piemēram, nepārliek mākslīgi ievākto ražu uz sev otru piederošu uzņēmumu vai nenotirgo graudus par skaidru naudu.

– Ik pa laikam izskan runas par potenciālo 2020. gada finansiālo krīzi. Lai gan krīzes ir cikliskas un dažkārt pat veselīgas, ko varam sagaidīt šoreiz?
– Pēc iepriekšējās pamatīgās krīzes lauksaimniecība atkopās salīdzinoši ātri. Taču pēc 2008.–2010. gada nāca 2012. gads, kas atnesa rekordus graudu ražas un kopējo ieņēmumu ziņā. Un tāds otrs vēl nav atkārtojies. Krīze jau vienmēr pienāk tad, kad vismazāk to gaidi vai neesi tai gatavs. Krīze var arī neskart visas nozares, lauksaimniecībai nepieskaroties nemaz vai tikai daļēji. Bet, ja tā ir visaptveroša, tad atsevišķām saimniecībām tas var būt skarbi.

Mani vairāk satrauc cits faktors graudkopībā – skatoties Austrumu virzienā, kas notiks, ja Krievija un Ukraina iemācīsies audzēt labību par vienu tonnu no hektāra vairāk? Šajos tirgos pēdējos gados ir ieguldītas pamatīgas tehnoloģijas, cik var nojaust, tiek būtiski strādāts pie efektivitātes palielināšanas, kas noteikti radīs sekas. Tas var radīt pārprodukciju. Tirgus rāda, ka labas kvalitātes graudu ir daudz un cenas nebūt nav augstas. Risinājums ir celt efektivitāti un attīstīt pārstrādi. Citādi šobrīd no Latvijas daudzās jomās vedam ārā tikai izejmateriālu.

– Varbūt Latvijas virziens varētu būt bioloģiskā lauksaimniecība?
– Par to man ir divējādas sajūtas. Ir jautājums, vai bioloģiskā lauksaimniecība ir bizness vai rīks, kādā veidā apgūt subsīdijas. Ja tas ir bizness un saimnieks agronomiski un tehnoloģiski pareizi izaudzēs savas pāris tonnas bio–graudu un pārdos tās par labu cenu, tad tas ir virziens, kurā skatīties. Šobrīd, vērtējot saimniecību finanses, pārsvarā to tomēr nevar redzēt. Izaudzēt pustonnu kviešu arī īsti nav bizness. Bez atbalsta liela daļa bioloģisko graudu vai gaļas saimniecības beigtu pastāvēt. Un arī tikai pēdējos gados var redzēt darbības, kas vērstas uz bioloģisko produktu pārstrādi.

– Kā tu vērtē šo gadu lauksaimniecībā, cik veiksmīgs tas ir bijis?
– Tas, protams, reģionāli atšķiras. Kopumā gads lauksaimniekiem ir bijis viduvējs. Ir zemnieki, kas spēs samaksāt iepriekš uzkrātos parādus, labāk ir gājis Kurzemē un Vidzemē. Zemgalē gads ir bijis vidusmēra. Latgalē tas arī bija ļoti individuāli, atkarībā no laikapstākļiem katrā konkrētā novadā.

Katrā ziņā arī veiksmes rādītājs katrā novadā un saimniecībā ir atšķirīgs. Piemēram, efektīvam graudu audzētājam Zemgalē no viena hektāra piecos gados vidēji vajadzētu apgrozīt tūkstoš eiro – tas gan atražo hektāru, gan silda ekonomiku. Ir saimnieki Zemgalē, kas arī šogad šo līmeni sasniedza un pārsniedza, tas ir respektējami, un var secināt, ka sezona caurmērā ir izdevusies. Protams, daudziem ir nepārdoti ražas krājumi un aktuāls jautājums ir kviešu cenas tendences.

Savukārt, ja runājam par piena iepirkuma cenu, lielās un vidējās fermās pēdējos 5–7 gados tā ir bijusi vidēji 25–26 centi par litru. Taču, ja šogad ar 29–30 centiem nevar īsti savilkt galus kopā, ir jāmeklē – kāpēc. Mēs kā banka rēķinām, ka, būvējot jaunu fermu, tai ir jāspēj atpelnīt ar vidējo piena cenu 26 centi par litru, šobrīd piena cena ir vidēji par pāris centiem augstāka.

– Kādi ir tavi ceļavārdi nākamajam gadam un sezonai?
– Mans ieteikums ir paskatīties uz savu saimniecību no malas, lai redzētu – agrotehniski, finansiāli, ganāmpulka labturības ziņā, kur, veicot pat minimālus uzlabojumus, var iegūt labāku rezultātu. Apbraukāt savus laukus un saprast, vai godprātīgi var ar visu tikt galā, varbūt kaut kas ir par maz vai par daudz. Efektīvajām saimniecībām Latvijā no pamatdarbības vajadzētu strādāt ar peļņu!