Valdes priekšsēdētāja: Gunta Biteniece.
Darbinieku skaits: 40.
LIZ: 900 ha.
Ganāmpulka lielums: 360 vienību.
Dalība organizācijās: LPKS VAKS, biedrība Zemnieku saeima, biedrība Latvijas Holšteinas šķirnes lopu audzētāju asociācija.
– Kā vienmēr sākam ar saimniecības pirmsākumiem.
Gunta Biteniece: – Kad tika sadalīts Lizuma vietējā kolhoza īpašums un norisinājās privatizācija, aptuveni trešā daļa no bijušajiem kolhoza darbiniekiem – varētu būt cilvēki simts – salika kopā savas pajas, lai reģistrētu SIA Brīvzemnieki. Tajā ietilpa trīs fermas un kāds traktors. Uzņēmumu nodibināja 1993. gadā, bet es tajā sāku strādāt 1996. gadā, kad dēlam palika trīs gadi. Pēc pāris mēnešiem kopsapulcē mani ievēlēja par valdes priekšsēdētāju, un šajā amatā esmu vēl joprojām.
Tolaik mums bija ap 250 govju, pašlaik ir 360, izslaukums no govs bija 3000 kg gadā. Mums bija veca ferma, kur slaukšana notika piena vadā, viena atsevišķa fermiņa, kur slaucām kannās un nesām uz piena baseinu. Kad toreiz sāku analizēt esošo naudas plūsmu, sapratu, ka no tā izdzīvot īsti nav iespējams. Tomēr tad sāka mainīties valsts politika, pieauga arī subsīdijas, bija iespējams par sertifikātiem privatizēt zemi. To arī darījām, un pašlaik no 900 ha vairāk nekā 500 ha ir īpašumā. Pēc tam ļoti daudz izmantojām dažādu projektu atbalstu. Sākumā bija Sapard līdzekļi, pēc tam jau arī ES fondu projekti, teju katru gadu kaut kam pieteicāmies. Tāpat visu jauno tehniku iegādājāmies ar atbalsta palīdzību. Labs rādītājs ir tas, ka visi mūsu iesniegtie projekti ir apstiprināti. Droši vien tāpēc, ka tos raksta mūsu pašu grāmatvede, kas labi pārzina saimniecību un īstās nianses.
– Pašlaik jums ir jauna un moderna ferma.
Gunta Biteniece: – Jaunā govju ferma ir uzcelta 2012. gadā, arī tai izmantojām fondu līdzekļus. Ēkas kopējās izmaksas bija pusotra miljona eiro, protams, kredītsaistības mums ir vēl joprojām. Jaunajā fermā ir karuseļa tipa slaukšana, toreiz šī tehnoloģija bija modernākā, to arī izmantojām. Mēsli sākumā tiek krāti starpkrātuvē, pēc tam tiek pumpēti uz lagūnu, no kuras tiek izvesti 2–3 reizes gadā. Tagad jau, protams, atskatoties, šķiet, ka jaunajā slaucamo govju fermā kaut ko varēja darīt arī citādāk, bet kopumā esam ar rezultāti apmierināti. Arī es pati dalos ar citiem lopkopjiem savā pieredzē, ko esmu sapratusi. Toreiz, kad plānojām projektu, Igaunijas fermas teju ar metramēru rokās izbraukājām, protams, arī Latvijā, ar Rudeņu fermu Sesavas pagastā esam gandrīz viens pret vienu.
Vēl vienā fermā ir veikta rekonstrukcija, trešā arī ir celta no jauna pielāgotos apstākļos. Telītes aug atsevišķā fermā, kad viņas sasniegušas kondīciju un var sēklot, tad tiek pārvestas uz citu fermu, pēc tam atkal atgriežas atpakaļ, lai atnestos.
– Cik lieli ir ganāmpulka izslaukumi?
Gunta Biteniece: – No govs dienā vidēji iegūstam 42–43 kg. Pērn gada vidējais izslaukums bija 13 400 kg. Tas ir ceturtais lielākais izslaukums Latvijā. Šis nav pašmērķis, var teikt, ka tas ir vienkārši notiek, visu darot pareizi. Barības devu izveidē un minerālbarības iegādē jau vismaz trešo gadu sadarbojamies ar Vilomix.
Vēsma Stapāne: – Esam ieguvuši šo rezultātu, ļoti lielā mērā tieši pateicoties barības konsultantēm Antrai Gražulei un Zandai Bojerei. Un mums ir ļoti laba lopbarība! Visu nepieciešamo izaudzējam paši savos laukos. Pirmkārt, tā ir laikā jānovāc, un te palīdz arī Guntas agronomijas zināšanas. Mana izglītība gan nav nekādi saistīta ar lauksaimniecību, bet, strādājot jau piekto gadu, šo to esmu apguvusi. Un, otrkārt, esam labi iemācījušies sagatavot rupjo lopbarību un apsaimniekot skābbarību izbarošanas periodā.
Barību izēdinām ļoti precīzi pēc receptes, kā nosaka konsultante. Nekādas pašdarbības! Ar barības sagatavošanu un izdali nodarbojas divi darbinieki, kam nododam sagatavotās barības devas recepti. Uzskatu, ka viņi ir liela mūsu veiksme. Mums ir arī jauns Matrix barības dalītājs, kur varam iestatīt pat laiku, cik ilgi konkrētā sastāvdaļa ir jāiejauc. Un govis ļoti labi parāda rezultātu!
Gunta Biteniece: – Visi šie procesi jau nenotiek uz godavārda, tiem varam sekot līdzi programmā datorā. Slaukšana notiek trīs reizes dienā – plkst. 4, 11 un 18. Lai izslauktu visas govis, nepieciešamas aptuveni trīs stundas. Slaucējas strādā divas dienas, tad divas ir brīvas.
Visi darbinieki ir kaut kādā mērā iesaistīti piena ieguves un govju apkopes procesā, tāpēc ir jārunā ar visiem, lai viņi saprastu, kāpēc jādara tieši tā un ne savādāk.
Vēsma Stapāne: – Mēs ar saviem darbiniekiem patiesi lepojamies! Viņi ir atbildīgi, bet mums ir jāiegulda darbs, lai skaidrotu, kāpēc šāda atbildība ir nepieciešama. Iesakot vai pamācot, jāsaglabā cilvēcība. Protams, mēs apzināmies, ka uzņēmējdarbība nav sociālais dienests – ja uzdevums ir jāizdara, tad ir jāizdara. Tāpat, ja cilvēks atnāk no citas nozares, viņš uzreiz nevar zināt nianses, tad atsevišķus jautājumus arī skaidrojam vairākas reizes.
– Vai barības sastāvs dažādām govju grupām atšķiras?
Vēsma Stapāne: – Manuprāt, veiksmes stāsts, ko Antra ir ieviesusi Brīvzemniekos, ir tas, ka barības deva jeb sastāvs govīm nemainās pa grupām, mainās tikai barības daudzums. Līdz ar to nav problēmu mainīt govis pa grupām. Augstražīgā grupa saņem simtprocentīgu plānoto barības devu, savukārt pirmpienītēm no šīs devas tiek 90 līdz 93 %. Pārējām divām grupām 90 %. Tā ir no ASV pārņemta pieredze, kas atvieglo mūsu darbu.
Tā kā manā pārziņā šobrīd ir govju ēdināšana, es daudz mācos un sekoju līdzi izmaiņām. Mums ir ļoti gudrs barības mikseris, bet darbiniekiem ir izšķiroša loma, lai Antras izplānoto recepti nogādātu līdz ganāmpulkam. Un mūsējie to var! Sezonā, kad mēs gatavojam barību, neviens neskaita darba stundas, strādājam tik ilgi, cik vajag. Katru gadu rīkojam arī skābbarības menedžmenta mācības. Atkārtojam un dažkārt iemācāmies ko jaunu.
Gunta Biteniece: – Protams, ir brīži, kad vēlos veikt kādas izmaiņas, lai ietaupītu; piemēram, ļoti pieaug sojas cenas. Vienmēr jautāju Antrai, vai un kā kaut ko varam mainīt, aizstāt, un viņa domā risinājumu. Tas viss jādara saprātīgi, jo, zaudējot piena tonnas, tas nozīmē arī finansiālus zaudējumus mums. Krīzes laikā ap 2008. gadu mūsu izslaukumi kāpa, lai arī uz kaut ko ekonomējām – samazinājām minerālbarību, bet piena cena bija vien 17 centi. Dažkārt jau ir tā, ka veic izmaiņas barības devā, bet govis tās neakceptē, tad tiek meklēts cēlonis.
– Jums ir samērā liels kolektīvs.
Gunta Biteniece: – Darbinieki mums ir 40, jo ir trīs fermas, un katrā ir vajadzīgi cilvēki – gan slaucēji, gan sargs. Tāpat mums ir zeme, kas jāapstrādā. Ar tehniku strādā seši cilvēki. Lielākā daļa cilvēku, protams, ir nodarbināti lopkopībā, jo jārūpējas gan par govīm, gan teliņiem. Mūsu darbinieku mainība ir neliela. Lizumā ir tādi apstākļi, ka darbu var atrast pēdējais sliņķis – ir mēbeļu ražošanas uzņēmums, kas nodarbina ap 500 darbinieku, Dimdiņi – ap 120, mežsaimniecības uzņēmumā – 80. Mums ir arī citas labas lopkopības saimniecības.
Vēsma Stapāne: – Mums ir arī sava veterinārārste, kas savus pienākumus veic ar ļoti lielu atbildību.
Gunta Biteniece: – Pamazām laužam ieradumu: vēl pirms pāris gadiem, kad runāju par kādu jaunievedumu, darbinieks man stāstīja, kāpēc to nevar izdarīt, bet tagad pēc sarunām strādājošie kļūst arvien atvērtāki pārmaiņām.
Vēsma Stapāne: – Mēģinām netērēt enerģiju, domājot, kāpēc to nevaram izdarīt, bet gan – kā to labāk izdarīt, jo jādara būs tik un tā.
Manuprāt, pašlaik ir vērojama laba tendence – kultivēt uzskatu, ka dzīvot un strādāt laukos – un tieši lauksaimniecībā – ir stilīgi. Jaunieši nebēg no fermas!
Gunta Biteniece: – Ļoti lieli palīgi ir mūsu abu dēli. Esam tāds lieliskais četrinieks. Vēsmas dēls Aivars un mans dēls Mārtiņš galvenokārt atbild par tehniskām lietām saimniecībā. Katram ir sava atbildības joma, bet es parasti nozīmīgākus lēmumus pieņemu, apspriežoties ar viņiem.
– Vai visos 900 ha audzējat lopbarību?
Gunta Biteniece: – Nē, ja ir laba raža, tad pārdodam arī graudus. Taču kopumā augkopība ir pakārtota lopkopībai. Nedaudz tirgojam arī skābbarību, kad jāatbrīvo bedre vai arī gadās, ka mums neder tās kvalitāte. Zālāji aizņem ap 300 ha, vēl ir kukurūza 100 ha, pārējais – graudi. Kviešus novācam ap 5 t/ha. Augkopība mums tiešām nav tik augsti attīstīta, ja gribētu celt rādītājus, tad kaut kas būtu jāatņem lopkopībai, taču tā pašlaik ir mūsu prioritāte.
– Jūs esat jaunizveidotā latviešu – igauņu kooperatīva biedri.
Gunta Biteniece: – Jā, iepriekš bijām Piena ceļā, bet pašlaik jaunajā apvienotajā kooperatīvā SCE E–Piim. Vismaz mūsu saimniecībai šobrīd nekas nav mainījies, arī piena cena palikusi tā pati. Kad uzcels rūpnīcu (tas varētu būt trīs gadu laikā), tad arī varētu just kādas lielākas izmaiņas. Kooperatīva auto brauc pienam pakaļ katru dienu. Lielākas ieguvējas šobrīd ir mazās saimniecības, kam pienā ir augstāks sausnas saturs. Ja izslaukums ir mazāks, piena olbaltumvielu, arī piena tauku ir vairāk. Tāpēc vienmēr ir aktuāls jautājums, vai daudz slaukt ir izdevīgi. Es joprojām saku, jā, ir izdevīgi.
Katrā ziņā kooperatīvs mums nozīmē stabilitāti, esam apmierināti ar dalību tajā, neko mainīt nevēlamies.
– Otrs jūsu kooperatīvs ir VAKS.
Gunta Biteniece: – Jā, tur nododam labību, cik mums paliek pāri. Tāpat izdevīgāk iepērkam minerālmēslus, sēklas. Šajā gadījumā visu izšķir cena.
Vēsma Stapāne: – Saimniecība ir arī Zemnieku saeimas biedrs. Gunta ir devusi vienu otru derīgu ieteikumu, kad bijis kāds mums aktuāls jautājums.
Gunta Biteniece: – Dažkārt ir kāda aktualitāte, kur es iesaistos, piemēram, noteikumos lucerna tika pieskaitīta graudaugiem. Lai to mainītu, strādājām divus gadus. Man patīk, ka Zemnieku saeima rīko pieredzes apmaiņas braucienus uz ārzemēm, kuros arī mēdzu piedalīties. Tāpat arī LLKC rīko braucienus uz fermām. Pērn bijām Nīderlandē, kur bija ļoti labi noorganizēts brauciens pa saimniecībām. Tur fermas atrodas daudz tuvāk viena otrai, tāpēc arī mēslu krātuves var veidot kopīgas. Tur gan ir jau ieslēgta atpakaļgaita – tiek noteikts maksimālais govju skaits ganāmpulkā, lai ierobežotu mēslu ražošanu, bet ir maksas kvotas, ko saimnieks var piepirkt klāt. Tāpat mehanizācija ir lielāka, viens saimnieks var tikt galā pat ar 200 govīm, jo ir barības dalītājs, mēslu lagūna zem grīdas. Arī Vēsmai ir plāns rudenī doties uz ASV, apskatīt fermu darbu Viskonsīnas štatā. No katra brauciena varam atvest kaut vai mazumiņu, kas mums noder saimniecībā.
Vēl jāpiemin, kā mūsu banka jau ilgstoši ir bijusi Swedbanka, esmu ļoti apmierināta ar šo sadarbību. Smejamies – ja mums ir idejas, tad viņiem ir nauda! Un idejas mums ir!
– Brīvzemnieku govis arī piedalās izstādēs un saņem godalgas.
Gunta Biteniece: – Jā, mūsu ganāmpulka pārstāves ir piedalījušies vairākas reizes Latvijas Holšteinas šķirnes lopu audzētāju asociācijas rīkotajos šovos. Sākumā bija jaunlopi, bet nu arī gotiņas, un mūsu dzīvnieki tiek augsti novērtēti. Pasaulē tā ir liela biznesa iespēja, kad var iepazīstināt ar savu govju genofondu un izskatu. Vēl nesen lasīju par telīti, kas Beļģijā pārdota par 16 tūkstošiem eiro. Tiek vērtēti govs produktivitātes rādītāji, tesmeņa parametri u.c., bet tajā pašā laikā govij ir jāmāk labi uzvesties un sadarboties ar cilvēku, apstāties un ļaut sevi novērtēt. Arī govs vedējam jāzina, kā uzvesties un izrādīt govi.
Vēsma Stapāne: – Mūsu teles arī ir labas. Tiešām – ļoti labas, prieks skatīties, jo mēs paši viņas izaudzējam.
Gunta Biteniece: – Pērn ieguvām arī Gada lauku saimniecības titulu konkursā Sējējs. Nebūt nedomāju, ka nav neviena labāka par mums, bet šoreiz lēmums bija tāds un par to priecājamies. Kooperatīvs ieteica mūs kā dalībniekus, un tad jau, kad brauca komisija vērtēt, tas palika nopietni.
– Vai saimniecībā ir kādi iecienītākie tehnikas zīmoli?
Aivars Stapāns: – Dominē Claas un Fendt. No pirmā vairāk labības novākšanas, zāles smalcināšanas tehnika, no otrā – traktori. Pārējā ir mazsvarīgāka tehnika, ir arī baltkrievu ražojumi.
Mārtiņš Bitenieks: – Tehnikas izvēlē ļoti būtiska ir servisa pieejamība.
Aivars Stapāns: – Tieši tāpat ir būtiska cena attiecībā pret saņemto kvalitāti un jaudu, ko tehnika var nodrošināt.
Mārtiņš Bitenieks: – Protams, neizvēlamies lētāko preci, kas pēc tam var izmaksāt vēl dārgāk. Nevar ļoti eksperimentēt, tērēt laiku un naudu, citādi darbi ievelkas un mātes dusmīgas! Es pats arī braucu ar tehniku, tāpat Aivars, kad jāaizvieto kāds darbinieks.
– Vai turpināt darbu tepat, saimniecībā, bija jūsu pašu dabiska izvēle?
Aivars Stapāns: – Mans pirmais darbs bija aplokos zāles pļaušana, traktora vadīšana. Izmācījos Priekuļu tehnikumā un pēc tam uzreiz paliku strādāt Brīvzemniekos, īsti nekādu citu vēlmju man nemaz nebija.
Gunta Biteniece: – Mārtiņam bija tas pats stāsts, tikai gadu vēlāk.
Aivars Stapāns: – Sezonas laikā darba ir daudz, tad vispār stundas netiek skaitītas. Savukārt nesezonā jau varu arī šo to citu padarīt.
SIA Vilomix Baltic ēdināšanas konsultanšu komentāri
Zanda Bojere: – Ar SIA Brīvzemniekiem es un Antra Gražule kā ganāmpulka ēdināšanas konsultantes no SIA Vilomix Baltic sadarbojamies jau vairākus gadus. Es šo saimniecību regulāri apmeklēju vismaz ik pēc divām nedēļām. Strādāju ar saimniecībām Vidzemē un Latgalē, tāpēc man ir ērtāk te ierasties klātienē.
Sadarbībā ar saimniecības pārstāvjiem un zootehniķi vēroju visu, kas Brīvzemnieku ganāmpulkā notiek, – dzīvnieku kondīciju, kā viņi uzņem un izmanto barību, kā notiek gremošana, tāpat apsekoju skābbarības bedres, ņemu analīzes. Antra savukārt veido barības devas, kā arī mēs piedāvājam Vilomix minerālbarību atbilstoši konkrētā brīža vajadzībām, iekļaujot nepieciešamās sastāvdaļas.
Mūsu darbs notiek ciešā sadarbībā ar saimniecības darbiniekiem, tieši tāpēc ir panākti tik augsti piena izslaukuma rādītāji. Bez tik labas komandas, kāda ir Brīvzemniekos, tas nebūtu iespējams! Piemēram, katru otro dienu ir jāveic sausnas mērījumi, kuru rezultātus nodod Antrai, lai precīzi varētu sekot līdzi sausnas apēšanas normām. Rūpīgi tiek audzēti zālāji un sagatavota rupjā lopbarība, tāpat arī graudi un kukurūza, kas ir jāpapildina ar iegādātiem proteīna avotiem, piemēram, rapšiem, soju. Precīzi nodrošinot izstrādāto barības devu izbarošanu, var iegūt tik izcilus rezultātus. Ir svarīgi, ka cilvēki ir mērķtiecīgi un iet uz rezultātu!
Antra Gražule: – SIA Vilomix Baltic komanda darbojas, pārklājot visu Latviju. Mēs komandā visi esam cilvēki, kam patīk savs darbs. Saimniecībās galvenais mērķis ir kopīgiem spēkiem sasniegt uzstādītos rezultātus. Piensaimniecībās parasti kā viens no mērķiem ir augsts izslaukums, bet arvien lielāka nozīme ir piena tauku palielināšanai. Manuprāt, veiksmes stāsts iespējams vien tad, ja ganāmpulkā tiek panākta laba govju apaugļošanās un rūpīga izsekošana govju veselībai. Tādēļ ne tikai govju izskats un labsajūta, bet arī dati, kas nāk no piena analīzēm un pārraudzības, ir jāskata kopā. Mūsu mērķis ir kopā ar saimniecību panākt precīzas barības devas ievērošanu un laicīgi redzēt vietas, kur vajadzīgs uzlabojums.
Konsultanta darbā man ir svarīga saimniecības vizīte klātienē, jo atbildību par rezultātu dalām ar saimniecības cilvēkiem. Vizītē piedalās saimniecības vadītājs, zootehniķis, vetārsts un agronoms. Vizītes laikā apskatām gan ēdināšanas menedžmentu kopumā, gan barības devas uz barības galda un to atbilstību ražības rādītājiem, efektivitāti no esošās barības devas, govju kondīcijas, spurekļa veselību, mēslu atbilstību, jaunlopu apsaimniekošanu un kondīcijas. Pēc vizītes kopā apspriežam rezultātus un vienojamies par nākotnē veicamajiem darbiem. Tāpat izrunājam vājos punktus, kuriem turpmāk jāpievērš papildu uzmanība.
Man kā konsultantei jāzina, kā strādā pasaulē labākajās piensaimniecībās un kādas vispār ir tendences nozarē. Mums Latvijā saimnieki ir ļoti izglītoti. Arī Brīvzemniekos paši saimnieki un viņu darbinieki mācās no labākajām saimniecībām Eiropā un ASV. Es un mani kolēģi strādājam ar ASV ēdināšanas programmām un nemitīgi izglītojamies par nozarē jaunāko kā no ASV, tā Dānijas pieredzes.
Brīvzemnieki ļoti nopietni pievēršas ikdienas darbībām ēdināšanā. Barības devas tiek ievērotas maksimāli precīzi. Tā ir viena no retajām saimniecībām, kas ne tikai prot mērīt rupjās lopbarības sausnu, bet arīdzan to iekļauj savos ikdienas pienākumos jau vairāk nekā gadu. Savukārt mums tā ir nemitīga komunicēšana ar saimniecību par izmērīto rādītāju pielietojumu ikdienā. Tāpat apspriežam apēdamības svārstības ražības grupās un veicam nepieciešamās korekcijas. Katras barības devas izmaiņas jāievieš ļoti pakāpeniski. Govīm jau labāk būtu, ja tās ēstu vienu un to pašu barības devu 365 dienas gadā, bet tas nav iespējams, jo mainās skābbarība, mainās tās kvalitāte, kāda barības līdzekļa vai nu pietrūkst, vai tas kļūst neadekvāti dārgs, un mums jāpielāgojas. Tikpat rūpīgi izvēlamies vajadzīgās minerālpiedevas. Mums ir iespēja aprēķināt precīzu makro un mikroelementu vajadzību saimniecībai, ņemot vērā rupjo lopbarību analīzes. Tādu pieeju izmantojam arī Brīvzemniekos.
Esmu novērojusi, ka Brīvzemniekos ēdinātāji miksera gatavošanu veic ļoti rūpīgi. Tas arī ir labu rezultātu pamats. Prieks, ka viņiem izdodas! Kopā meklējam, kā saimniecībā darbus nesarežģīt, vienlaikus nodrošinot govīm pēc iespējas labāko. Ēdinātājiem, kas veic miksera gatavošanu, jābūt ļoti uzticamiem cilvēkiem, kuri ir vērīgi un signalizē par visu, kas tiem šķiet neatbilstošs. Ja ir laba savstarpējā komunikācija, tad var panākt brīnumainas lietas.
Informācija, kas nāk no Zandas ikdienas vērojumiem, manā darbā ir neatsverami būtiska. Aprēķinot barības devas, jāsaņem atpakaļsaite no saimniecības un diezgan īsā laikā pēc aprēķinu ieviešanas. Shēma, kādā mēs kopā ar Zandu strādājam, šo efektivitāti labi nodrošina.
Mēs esam priecīgi par mūsu sadarbību ar klientiem un mūsu klientu sasniegtajiem lieliskajiem rezultātiem!
Saimnieks LVPiena lopkopībā diezgan bieži sastopamies ar apzīmējumu kombinētās šķirnes....
Saimnieks LVLauksaimniecības nozaru un zemnieku saimniecību attīstībā bieži varam pārli...
Saimnieks LVLatvijas piensaimniecību pēdējo divdesmit, trīsdesmit gadu laikā skārušas ...
Saimnieks LVAr katru gadu elektroenerģija kļūst aizvien būtiskāks resurss jebkurā saimn...
