Saimnieks LV / 2021.gads (Oktobris.)

Jau otro mēnesi dažādos Latvijas nostūros gan brīvā dabā, gan cilvēku būvētos iežogojumos dzirdamas varenās iršu balsis. Tagad gan tos vairāk pazīstam kā staltbriežus (Cervus elaphus) un senais nosaukums palicis vien kā liecība par vācu baronu muižu Hirschgarten jeb latviskojot – iršu dārzi.

Retrospekcija
Tā nu sanācis, ka, neskaitot aborigēnos staltbriežus, kas Latvijas teritorijā dzīvoja starp 7000. gadu p.m.ē. un izzuda ap 1000. gadu jau mūsu ērā, staltbriedis kā suga Latvijā visu laiku saistīts ar cilvēku un apzinātu tā darbību. Vispirms kā iekārojamu medību objektu tos ieveda jau minētajos muižu iršu dārzos (17. –18. gs.), vēlāk – jau padomju gados – nelielas dzīvnieku grupas no atlikušajām Kurzemes sīkpopulācijām pārvietoja uz voljēriem citur Latvijas teritorijā, lai pēc neilga laika dzīvniekus izlaistu dabā. Šādi esam tikuši pie nozīmīga un atjaunojama medību resursa.

Taču interese par briežiem ar to nerimās, un 1994. gadā Mores pagasta Saulstaros Dainis un Māra Paeglīši izveidoja pirmo briežu dārzu atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā. Pēc sešiem gadiem lielāku un mazāku dārzu jau bija apmēram 40 un bija nobriedusi nepieciešamība briežkopības interesentus apvienot. 2000. gada 8. martā tika nodibināta Savvaļas dzīvnieku audzētāju asociācija, kas kopš 2015. gada pārdēvēta par Bioloģisko lauksaimnieku un savvaļas dzīvnieku audzētāju asociāciju (BLSDAA).

Briežkopība pa šiem gadiem kļuvusi par lauksaimniecības nozari, ar kuru 2021. gadā Latvijā jau nodarbojas kopumā 111 saimniecības – 86 atzītas par staltbriežu saimniecībām, 57 – par dambriežu (lai nemulsina summa 143, kas liecina vien par to, ka vairākas saimniecības nodarbojas ar abām minētajām briežu sugām). Latvijas Lauksaimniecības datu centrā uz šā gada 1. jūliju reģistrēti 4288 dambrieži un 14 121 staltbriedis (kopā 18 409 dzīvnieki), un zīmīgi, ka, neraugoties uz vīrusa pandēmijas izraisītajiem ierobežojumiem, gada laikā saimniecībās audzēto briežu skaits palielinājies par 1847 dzīvniekiem.

Konferences dalībnieki.

Briežaudzētāju konference
SARS-CoV-2 vīrusa pandēmija nav spējusi apturēt ikgadējo, pēc skaita jau 14. BLSDAA rīkoto starptautisko briežaudzētāju konferenci, kuras tēma šogad bija Briežkopība - tehnoloģijas, produkti un ekonomiskie aspekti, kā arī paralēli notiekošo pasākumu Staltbriežu un dambriežu buļļu snieguma un ģenētiskās vērtības noteikšana, kura laikā saimniecībās audzētie buļļi tiek novērtēti pēc to ragu kvalitātes. Metode, kā zināms, arī izstrādāta Latvijā pēc BLSDAA iniciatīvas un tās vadībā, par pamatu izmantojot medību trofejām Eiropā lieloto CIC (International Council for Game and Wildlife Conservation) trofeju vērtēšanas sistēmu.

Šāgada konferencē pārstāvētas tika tādas valstis kā Latvija, Lietuva, Austrija, Ukraina, Spānija, Krievija un prezentācijas klātienē noklausījās 47 dalībnieki. Tas, protams, ir mazāk kā pirmspandēmijas 100 dalībnieki no 17 valstīm, bet var vien apbrīnot asociācijas valdes locekli Māru Paeglīti (jun.) un viņas komandu par drosmi organizēt pasākumu tik neprognozējamos apstākļos. Šīgada konferences prezentācijās apskatīto jautājumu loku nosacīti var iedalīt trīs grupās: 1) no briežiem iegūstamie (pārsvarā augstas pievienotās vērtības) produkti un to izmantošana; 2) aprites ekonomika dzīvnieku barošanā un fermu praktiskā izveide; 3) briežkopības vieta ES lauksaimniecības atbalsta politikā nākotnē. Par iespējamiem atbalsta maksājumu kalkulāciju modeļiem saimniecību pārstāvjus informēja ZM Tirgus un tiešā atbalsta departamenta direktors Zigmārs Ķikāns, taču, tā kā atbalsta algoritmi vēl ir izstrādes stadijā, šajā rakstā šai tēmai vairāk nepieskarsimies.
Par pārējo...

Sergeja Aliskerova izveidotā ģemžu un savvaļas kazu audzētavas shēma.

Netradicionālas barības
Jau vairākus gadus Saulstaru saimniecība tiek izmantota kā poligons pētījumiem par dažādu vietēju, bet netradicionālu barību izmantošanu briežu uzturā. 2019. gadā tika ziņots par pozitīviem rezultātiem briežu piebarošanā ar vietējiem pākšaugiem, savukārt šogad LLU Ekonomikas un reģionālās attīstības institūta pētniece Dr.oec. Līga Proškina informēja klātesošos par iespējām izbarot briežiem ābolu spiedpaliekas un egļu skuju ekstraktvielas. Uzsvars šajā gadījumā ir ne tik daudz uz briežu ātraudzību vai produkcijas kvalitāti, cik uz aprites ekonomiku un ilgtspējīgas pārtikas sistēmas izveidošanu, kas ir ES prioritārie mērķi. Vienkāršākiem vārdiem – lai uz vietas vienā nozarē tiktu izmantots tas, kas citā paliek pāri, neveidojot pārtikas atkritumu kalnus.

Pēc 18–20 tūkstošu tonnu ābolu pārstrādes Latvijā ik gadu paliek pāri ap 5000 t ābolu spiedpalieku. Staltbriežu ziemas barības devās tās var būt vērtīgs vitamīnu, antioksidantu, pektīnvielu un bezslāpekļa ekstraktvielas saturošs papildinājums. Protams, briežiem ir nepieciešams apmēram mēnesi ilgs pārejas periods, lai pakāpeniski pierastu pie jaunās barības, taču kopumā nekādu negatīvu iespaidu uz gremošanu jaunā barība neatstāja. Spiedpaliekās ir daudz vairāk fosfora (svarīgs ragu augšanā) un karotionoīdu nekā skābsienā, taču mazāk proteīna, tauku, kokšķiedras. Lai sabalansētu fosfora/kalcija attiecību, ir zināms, ka Austrijā šādai barībai pievieno celtniecības kaļķi, bet šajā gadījumā tas darīts netika. Pētījums parādīja, ka, kaut arī briežu augšana faktiski nemainījās, taču to gaļā būtiski samazinājās holesterīna daudzums, uzlabojās omega 3 un 6 taukskābju attiecība, pieauga neaizvietojamo aminoskābju daudzums. Vēl būtiskāk – piesaistot fosforu, tika novērsta tā izdalīšanās dabā un, neaudzējot lopbarību speciāli, tika samazinātas lauksaimniecības radītās emisijas. Sarežģītākais jautājums šajā stāstā ir, kā uzglabāt iegūtās spiedpaliekas tā, lai būtiski nepalielinātu barības izmaksas. Pētījumā tika izmantotas žāvētas un maltas (ābolu plēksnīšu likvidēšanai) spiedpaliekas, un tas sadārdzināja barošanu par 4.62 %.

Arī pētījuma otrajā daļā tika iegūti pozitīvi rezultāti – izbarojot dzīvniekam dienā tikai 115 g žāvētu skuju ekstraktvielu, tā muskuļaudu daudzums palielinājās par 3 %, bet holesterīns gaļā samazinājās pat par 19.57 %.

Ik gadu mežistrādes procesā Latvijā paliek pāri apmēram 300 tūkst. t blakusproduktu (6–12 % no tiem – koku zalenis), kas ir pārbagāti bioloģiski aktīvām vielām un būtu jāmeklē veidi šā resursa plašākai izmantošanai. Žāvētu skuju ekstraktvielu pievienošana barībā šajā gadījumā sadārdzināja dzīvnieku ēdināšanu par 2.1 %, taču ir iespējama arī neierobežota skujkoku zaru ievešana aplokos uzreiz no cirsmām. Dzīvnieki iegūtu vērtīgas barības vielas, un samazinātos neizmantoto mežizstrādes blakusproduktu apjoms. Jā, arī Ziemassvētku eglītes var apēst!

Netradicionāli dzīvnieki
No praktiskā fermu izveidošanas viedokļa visinteresantākā prezentācija šoreiz bija Krievijas pārstāvim Sergejam Aliskerovam (saimniecība DeerLand). Viņam uzticēts izveidot kompleksu tādu nebrīvē grūti audzējamu dzīvnieku pavairošanai kā ģemzes (Rupicapra rupicapra) un Persijas savvaļas kazas (Capra aegagrus). Ieceres iniciatori ir turīgi ļaudis no Krievijas Kalnu mednieku kluba (finansējums – no Kalnu medību attīstības fonda), protams, piesaistot oficiālās valsts institūcijas un zinātniskos institūtus, lai vēlāk saņemtu nepieciešamās atļaujas dzīvnieku izlaišanai savvaļā. Fermu kompleksa izbūve ir tiešām vērienīga – tajā paredzēti pārdesmit 50 x100 m moduļi, kas ar koridoru sistēmu saistīti vienotā kompleksā. Katrs modulis paredzēts 4–6 ģemzēm un 7–10 savvaļas kazām. Kompleksā paredzēta vieta gan karantīnas blokam, gan izolatoram, gan ķeršanas namiņiem, gan siena šķūņiem un graudu glabātuvēm, gan administrācijas ēkai un veterinārajam blokam. Vārdu sakot – daudzmiljonu projekts zelta vērtiem dzīvniekiem. Cik zināms, ģemzes nav tikušas turētas pat Krievijas zoodārzos, tādēļ pieredzes apmaiņas brauciens vedis uz Čehijas pilsētu Olomoucu, kā arī izzināta Austrijas pilsētas Insbrukas zoodārza pieredze. Ieguldītais darbs jau vainagojies ar pirmajiem ģemžu mazuļiem. Lai cik ambiciozs arī neliktos projekts, ir ļoti labi, ka iegūto pieredzi vēlāk varēs izmantot ikviens, kam rastos interese vai nepieciešamība pavairot šos dzīvniekus.

Netradicionāla tradicionālā medicīna
Tomēr vienu no sensacionālākajiem ziņojumiem sniedza Spānijas zinātnieks un Starptautiskās briežu un savvaļas pārnadžu audzētāju asociācijas (IDUBA – International deer & wild ungulate breeders association) šefs Tomas Landete-Kastilehos. Pats zinātnieks atklājumu dēvē par sava zinātniskā mūža līdz šim lielāko sasniegumu. Tiesa, tiem, kuri uzmanīgi seko līdzi IDUBA aktivitātēm, šī informācija nebija pilnīgs jaunums, jo zinātniskās platformas NaturePortfolio sadaļā Scientific Reports jau šā gada 8. janvārī tika publicēts raksts par novērotajām briežu mīksto ragu ekstrakta pretvēža īpašībām. Taču tiem, kas šai tēmai neseko, noderēs neliela atkāpe.

Interese par briežu mīkstajiem ragiem (pantiem) ir sena kā pasaule. To produkti ir viens no Austrumu medicīnas dārgākajiem brīnumlīdzekļiem, taču pēdējā laikā arī tradicionālā zinātne pievērsusies briežu ragu augšanas procesu pastiprinātai pētniecībai. Virzieni ir dažādi, jo briežu ragu ikgadējais augšanas process ir tik dīvains un nevaldāms, ka nepiemērotu dzīvo radību būtu jau nobeidzis. Nu, kaut vai tas, ka milzīgā kalcija patēriņa dēļ (to svars var sastādīt 25 % dzīvnieka kaulu masas) briedis ik gadu piedzīvo osteoporozei līdzīgu procesu un ik gadu no tā atkal atkopjas (arī šī procesa pētniecībai spāņi pievērsušies). Taču vēl interesantāks ir raga – varētu teikt – nenormālais augšanas ātrums un tā kontrole. Nav noslēpums, ka briežu ragi ir visātrāk augošā struktūra augstāko dzīvnieku pasaulē, apsteidzot pat vēža šūnas, – ragi izaug 1–2 cm diennaktī, bet ādas laukums uz mīkstajiem ragiem diennaktī var palielināties par 25 cm2. 2019. gada 20. jūnijā reprezentatīvajā žurnālā Science (internetversija: www.sciencemag.org) tika publicēts žurnālistes Elizabetes Pennisi (Elizabeth Pennisi) raksts Vēža gēni palīdz briežu ragiem augt, kurā aprakstīti citas zinātnieku grupas atklājumi par to, ka briežiem ir astoņi aktīvi gēni, kas parasti atbildīgi par vēža augšanu. Gēni briežu ragu galos par 67–78 % sakrīt ar osteosarkomas gēniem – ragu augšana vairāk līdzinās kaulu vēža attīstībai, nevis normālai kaula augšanai. Taču zināms arī, ka tieši briežveidīgie ar dažādiem audzējiem slimo apmēram 5 reizes retāk nekā citi dzīvnieki. Tas ir tādēļ, ka ragu augšanā iesaistīti arī citi gēni, kas šo augšanu briedim vajadzīgajā brīdī aptur. Tātad viss process tiek smalki regulēts, turklāt daudzas reizes visas dzīves garumā! Turpmāko pētījumu mērķis – atrast jaunus veidus dažādu vēžu apkarošanai cilvēkiem. Ragu augšanas laikā tajos cirkulējošais bioloģiski aktīvo vielu kokteilis jau uzrādījis izteiktu pretvēža aktivitāti prostatas vēža šūnās. Zināšanai – tas ir viens no biežāk konstatētajiem vēža veidiem vīriešiem.

Eksperimenti veikti ar pelēm – ar vēzi slimu peļu ārstēšanai izmantota gan attiecīga ķīmijterapija, gan briežu mīksto ragu preparāti. Rezultātā efekts bijis līdzīgs – audzēja šūnu skaits samazinājās par apmēram 65 %, arī PSA marķieri normalizējās, taču briežragu preparātus saņēmušajām pelēm netika novērotas nekādas blaknes.

Briežaudzēšanas entuziasta un kolēģa T. Landetes pamudināti, mīksto ragu pretvēža iedarbības pētījumiem pievērsušies arī Albasetes Universitātes klīnikas pētnieki Luis Čonko (L .Chonco) un Dr. Tomas Segura. Viņu pētījumu objekts glioblastoma ir ļoti agresīvs, ātraudzīgs un faktiski neārstējams galvas vai muguras smadzeņu audzējs (pacienta dzīvildze vidēji 11–15 mēneši). Izmēģinājumi šūnu kultūrās parādījuši, ka pantu ekstrakts (no pašiem ragu galiņiem, nevis ragu vidusdaļas) samazina audzēju šūnu augšanas ātrumu par 38 %, jaunu audzēju koloniju veidošanos par 84 % (tā saistīta ar metastāzēm), kā arī samazina atsevišķu šūnu migrāciju par 39 %. Ragu ekstrakta iedarbība bija līdzvērtīga temozolomīda (TMZ – efektīvākā ķīmijterapija šā agresīvā audzēja ārstēšanā) iedarbībai, vienlaikus neietekmējot veselās nervu šūnas. Tā ir galvenā dabisko preparātu priekšrocība – tie nav toksiski, tiem nav bīstamu blakusproduktu un blakņu. Tie darbojas jau mazās devās, taču arī daudzkārt lielākas devas nav kaitīgas organismam, ko galīgi nevar teikt par ķīmijterapijas preparātiem.

Nākamajā pētījumu etapā būtu jānoskaidro, kā ragos esošās vielas vislabāk uzņemamas – iedzerot vai iešpricējot, un tas pārbaudāms, tikai izmantojot laboratorijas dzīvniekus. Protams, šie pētījumi turpināsies vien tad, ja tiem tiks atrasts finansējums, kas ir samērā sarežģīti, jo lielās farmācijas kompānijas pamatā ir ieinteresētas ātri sintezējamos, vienmēr prognozējamos preparātos, nevis no dabas iegūstamās vielās, kuru kvantitatīvais un kvalitatīvais sastāvs ir ļoti mainīgs. Tieši šis, iespējams, būs galvenais šķērslis ragu preparātu nonākšanai līdz masveida ražošanai.

Konferences praktiskā daļa – staltbriežu un dambriežu mesto vai zāģēto ragu mērīšana.

SIA Māras brieži angļu izcelsmes buļļa Roko nr.144 pagājušā gada ragi.