, .
cloudy -3.1℃
Vārda dienu svin: Agate, Selga, Silga, Sinilga

Biškope, kurai patīk cept kūkas

Ligita Timma , 26-04-2021
Biškope, kurai patīk cept kūkas

Dārzs un Drava / 2018.gads (Ziema.)

Latvijas biškopības biedrībā aizvadītās vasaras saietā līdztekus garšīgākā medus un veiksmīgākās biškopības produkta etiķetes konkursiem šogad pirmo reizi tika organizēts arī konkurss Gardākā medus kūka 2018. Pirmo vietu ieguva biškope no Ogres novada Madlienas pagasta Kristīne Kristjansone, kas konkursā pārstāvēja kooperatīvo sabiedrību Medotava. Kādā rudens dienā Dārzs un Drava devās ciemos pie gardākās kūkas cepējas.

Medus kūkas recepte esot dabūta no kāda biškopja, kad Kristīne mācījusies Vecbebros. Pirms tam cepusi pēc dažādos žurnālos atrastām receptēm, bet vienmēr licies, ka vajag atrast vēl labāku variantu. Šī recepte īpaša ar to, ka tiek izmantots krietni vairāk medus. Parasti medus kūkā ir divas ēdamkarotes medus, bet šajā – vesela glāze. Kristīne saka – ja reiz medus kūka, tad jābūt daudz medus. Kūka tiešām ļoti garda un sātīga. Droši apgalvoju, jo esmu pagaršojusi – Kristīne tādu bija izcepusi, arī Dārzu un Dravu gaidot ciemos savās mājās Čemuros.

 Gardākā medus kūka.

Kristīnei ļoti patīk cept kūkas. Pirmo kūku izcepusi pirms desmit gadiem meitiņai, un kopš tā laika viņas meistarība aug augum, jo Kristīne interesējas par jaunām receptēm, apmeklē meistarklases, jo īpaši piedomā pie kūku noformējuma. Katra viņas kūka ir kā mākslas darbs, cepējas radošā izpausme. „Atceros, kā bērnībā pie vecāsmammas uz jubilejām bija izceptas īstās lauku tortes. Ome dzīvoja Rīgā, bet bija tikusi pie tās īstās vārītā krēma receptes. Pēc tās es arī tagad bieži cepu, bet ne tikai pēc tās, tagad jau bezgala daudz dažādu modernu recepšu.”

Kūku cepšana simpātiskajai, smaidīgajai un sievišķīgajai Kristīnei nudien ļoti piestāv. Pirmais iespaids, viņu ieraugot, vedina domāt, ka ar bitēm darboties viņai droši vien nav viegli, ja nu vienīgi mājinieki čakli palīdz. Taču mans acumirkļa priekšstats izrādās mānīgs. Jaunajai sievietei dukas netrūkst, un ar bitēm viņa tiešām tiek galā viena pati. Turklāt, kā mūsu sarunā noskaidrojas, gatava strādāt ar 70 saimēm.

– Pie mājas redzama krāsainu stropu rinda. Vai visas saimes tepat tuvumā turat?
– Bites man stāv trijās novietnēs – te, pie mājas kādas 30, tad vēl Krapē 17 un Madlienā. Šogad man pietrūka stropu!

Izdomāju nedaudz citādāk ar bitēm strādāt, un nebija, kur saimes izvietot. Mācījos, kā nepieļaut spietu veidošanos, un gribēju arī savā dravā panākt, lai bites nespieto. Man ir desmit rāmju stropi, un es neliku otru korpusu virsū. Taisīju atdaleņus, lai bites nenonāktu līdz spietošanas noskaņojumam. Tā man visu sezonu bija jādomā, kur likt savas bites, bet rezultāts tika sasniegts – bitēm spietošanu nemanīju. Atdaleņus uztaisīju kā īstas saimes, spēcīgas, tā kā tās man arī labi medu sanesa. Es šogad ar šo savu metodi esmu ļoti ieguvusi. Ļāvu arī saviem atdaleņiem pašiem audzēt mātes. Sākumā domāju mātes nopirkt biškopju vasaras saietā, bet jaunās saimītes tik čakli strādāja, ka ļāvu viņām tikt galā. Nākamgad jau gan vajadzēs par mātēm padomāt.

Pagājušajā gadā uzrakstīju Eiropas Savienības projektu Atbalsts uzņēmējdarbības uzsākšanai, attīstot mazās saimniecības, ar tā palīdzību vasaras beigās tiku pie 30 jauniem stropiem, tā kā nākamgad būs, kur bites likt. Tikai jāsabremzē, lai pārāk neizraujos ar paplašināšanos. Man tagad 70 saimes ir plānā. Ar tādu apjomu es varētu tikt galā.

– Vai jūs tikai ar bitēm strādājat vai esat arī algotā darbā kādā iestādē vai uzņēmumā?
– Es esmu meistare Sadales tīkla Ogres nodaļā. Katru darbadienu no astoņiem līdz pieciem esmu savā iecirknī.

Kristīnei ļoti patīk arī liet interesantas formas sveces.

– Tad bitēm – tikai vakari un brīvdienas. Un ģimenei kad atliek laiks?
– Iepriekšējā gada vasarā bija visgrūtāk. Dienā laiks tāds labs, vakarpusē esmu ieplānojusi darbus dravā, bet pienāk vakars – līst lietus… Un tu nevari aiziet pie bitēm tad, kad tas tiešām vajadzīgs. Bērni tam visam pa vidu. Meitas gan nu jau lielas – Justīne mācās sestajā klasē, Tince – vienpadsmitajā. Lielā meita pa vasaru arī strādā. Viņa man saka: „Mammu, mums vajag kaut kur aizbraukt, izklaidēties.” Bet es atbildu: „Kad tad mēs lai aizbraucam?!” Ir jau arī dārzs un citi mājas darbi. Man brīžam kāds pajautā, kā to visu paspēju. Nu, visu es nepaspēju. Dažreiz gulēt nepaspēju. Kad kaut kam ķeros klāt, tad daru ātri. Es vienkārši nevaru atļauties lēni. Zinu, zinu, ka bitēm nepatīk steiga. Dažas man tādas niknākas saimes, visādi gadās, kad es ar savu straujumu darbojos. Es saprotu, ka bites māca mani būt lēnākai un prātīgākai. Varbūt ar laiku būšu. Pirmajos gados gadījās, ka steigā aizeju pie stropa ar kārtīgi neaizvērtu tērpu, pēc tam skrienu prom, raudama cepuri nost. Vēlāk kaltiņu un dūmkannu vajadzēja meklēt pa visu pļavu. Es ļoti sargāju no dzēlieniem seju, jo tā man no dzēlieniem aizpampst, bet citādi nevar teikt, ka man uz bišu indi būtu alerģiska reakcija.

Tirdziņā kopā ar Justīni.

– Cik ilgi jau strādājat ar bitēm?
– Piecus gadus, bet joprojām tikai aizsargtērpā, gumijas zābakos un noteikti arī cimdos. Zinu, ka citi rīkojas brīvāk, es nē. Ja jūtu, ka bite man ir kaut kur pie ādas, man nepatīk, un tas man novērš uzmanību no darāmā.

Pie mājas atrodas viena no trim dravas novietnēm.

– Kā jūs nolēmāt nodarboties ar biškopību?
– Tad jāizstāsta par manu izglītību. Es pēc skolas aizgāju studēt bioloģiju. Īsti nezināju, ko mācīties, un bioloģija skolā padevās. Apzinīgi studijas pabeidzu, kas iesākts, tas jāizdara, bet jau mācību laikā sāku strādāt Sadales tīklā. Nolēmu, ka arī šajā jomā vajadzētu pamācīties. Iestājos Tehniskajā koledžā, ieguvu elektrisko iekārtu speciālista kvalifikāciju. Darbs vīrišķīgs, to tad sāku kompensēt ar kūku cepšanu brīvajā laikā. Tomēr jutu, ka man vēl vajag darīt kaut ko saistībā ar dabu. Laikam tas biologs manī bija iesēdies un urdīja. Tagad domāju, ka pēc vidusskolas būtu vajadzējis iet uz Bulduriem mācīties dārzkopību. Man patīk dārzā darboties, ravēt. Tur uzreiz redzi rezultātu. Nolēmu aiziet uz biškopības divgadīgajiem kursiem un pēc tam vēl Vecbebru tehnikumu pabeidzu. Viss tā sakārtojās, ka drīz vien tiku pie savām pirmajām saimēm – draugs iedeva stropu, lai nelasu tikai grāmatas par bitēm, bet sāku kaut ko darīt reāli. Tieši tad viens biškopis no kaimiņu pagasta pajautāja, vai nevar pie mums atvest savus atdaleņus. Man tika viena saimīte, un tad jau diezgan strauji paplašinājos līdz 30. Dažreiz kāds man jautā, vai bija vērts speciāli mācīties biškopību, varēja taču tāpat sākt strādāt un šo to no teorijas palasīt, bet jebkurām tādām mācībām pievienotā vērtība ir iespēja iepazīties, sadraudzēties ar pieredzējušiem biškopjiem. Tas ļoti darbā noder. Pat ja padomu nevajag prasīt, tev ir savi domubiedri, tu vari uzzināt, kas citās dravās notiek.

Par ES projekta līdzekļiem sagādātās iekārtas vēl nav sāktas lietot – gaida sezonu.

– Kā jūs iztirgojat savu produkciju?
– Šīgada vasara bija pirmā, kad medus ienesums bija labs. Es ņemu medu nost vairākas reizes vasaras laikā. Nu vairs nevar tikai saviem draugiem un radiem piedāvāt. Ir jāstrādā, lai iegūtu savus pircējus. Jaunajiem ir grūti medus tirgū ielauzties. Protams, informācijas ievietošana Facebook palīdz. Es ļoti piedomāju, kā piedāvāt, kā noformēt, lai mans medus var konkurēt un cilvēkiem gribētos to pirkt. Man ir sapnis par to, ka cilvēki brauktu pie mums ekskursijās, būtu nodarbības ar bērniem. Tam gan nepieciešamas piemērotas telpas. Es ar savām meitām piedalījos Ogres pilsētas svētku tirdziņā, piedāvājām pircējiem pašiem izgatavot smaržīgus vaska dekoriņus. Es biju savākusi visādas aromātiskas zālītes (arī to man patīk darīt un varēju paspēt!), ko izmantot. Cilvēkiem ļoti patika. Uz Ziemassvētkiem pagājušajā gadā taisīju un šogad arī esmu aizrāvusies ar bišu vaska sveču gatavošanu. Tas ļauj dažādot savas produkcijas piedāvājumu, veidojot dāvanu komplektus no medus un svecēm.

Četri vienā.

– Ko esat iegādājusies par Eiropas Savienības projekta līdzekļiem?
– Viss iesācējam nepieciešamais – medus sviede, šūnu atvākojamais galds, bišu maizes drupinātājs, bišu maizes kalte, saldētava, piekabe stropu pārvadāšanai, vaska kausētava, medus krēmotājs. Uzskatu, ka nākotne ir krēmveida medum, kas ir ērts lietošanā, tikai vēl priekšā ir liels darbs klientu iepazīstināšanā ar to. Iekārtas vēl nav lietotas, jo saņēmu tikai uz vasaras beigām. Iemēģināšana vēl priekšā – nākamajā sezonā. Iekārtoju speciālu telpu, kur sviest medu. Līdz šim to visu darīju mājās, virtuvē. Mājiniekiem šis process nav patīkams, jo tad bites ir visur.

 

 

 

 

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Ar sirdi laukos, ar prieku pa dzīvi
Ar sirdi laukos, ar prieku pa dzīvi

Kristīne Kristjansone. Nemiera gariņš – tā varētu raksturot Kristīni. Arī b...

Atpakal pie bitēm
Atpakal pie bitēm

Atceros no bērnības, kā vasarā vecāmāte šūnoja kāres un sildīja šūnotāju uz...

Biškopība – aizraušanās vai nepieciešamība?
Biškopība – aizraušanās vai nepieciešamība?

Ar Sandru Kļaviņu Maslen jeb Sandriņu (kā viņu sauc Māmuļa), iepazinos pirm...

Koki, meži un dīķi
Koki, meži un dīķi

Vērojot Latvijas mežaino ainavu ar upēm un ezeriem, nekritiskam skatītājam ...