Saimnieks LV / 2020.gads (Jūlijs.)

Linda un Jānis Elsberģi jau astoņus gadus no Liepājas pārcēlušies uz Grobiņas pagastu, kur atjauno Jāņa senču saimniecību Birzmaļi. Tie, kā smej Linda, tāpat kā Rīga nekad nebūšot gatavi. Elsberģu ģimene ir trešā paaudze, kas dzīvo vecvectēva 1924. gadā celtajā mājā. Nu jau četrus gadus Linda un Jānis nodarbojas ar biškopību un, šķiet, Latvijā vienīgie ražo medus našķus – medus maisījumus ar 17 dažādām ogām, augļiem un garšvielām.

Vispirms – kārtīga mācīšanās
„Mums kaimiņos dzīvoja onkulis Žanis Rungovskis, kuram rit jau 91. gads, viņam bija 50 bišu saimes. Onkulis pie manis brauca un stāstīja par bitēm, bet es to laidu gar ausīm. Vācot laukā dažādas lietas no vecvecāku 1938. gadā celtās saimniecības ēkas, atradu tajā pašā gadā izdotu grāmatu par biškopību, jo opim bija bišu saimes. Pa ziemas vakariem sāku grāmatu lasīt un iepatikās. Paziņa pastāstīja, ka Cīravā notiek biškopības kursi, kurus vada speciāliste Baiba Tikuma, tos apmeklēju, bet pirms četriem
gadiem maijā pirmoreiz aizbraucu pie īsta stropa – kad notika Latvijas Lauksaimniecības Universitātes divgadīgi biškopju kursi. Kuldīgā ziemā klasē bija nodarbības un vasarā bija darbs mācību dravā, Eiropas Savienības līdzfinansētas mācības,” atceras Jānis.

Īstā mācīšanās sākas tikai tagad, praktiskajā darbā,” Jānis ir pārliecināts. Mācoties, iespējams, biju kaut ko palaidis garām, varbūt arī pedagogs nepastāsta, kas iesācējiem tāpat būtu grūti saprotams. Tiesa, kursos satikti brīnišķīgi cilvēki: Engurē dzīvo draugs, biškopis Visvaldis Auseklis, Kuldīgā Ilmārs Apsītis, kuram ir arī galdniecība un no kura tagad pērkot stropus un rāmīšus medus kārēm. Arī citādi tur mācībās pavadītais laiks bijis vērtīgs. Uz biškopju saietiem Lietuvā esot braukuši. Kaimiņi šajā ziņā esot aktīvāki nekā latvieši. Bijuši arī Baltkrievijā seminārā, kur lekcijas lasīja biškopji no Krievijas, Polijas un citām zemēm. Runājuši par aktuālāko, tostarp bišu slimībām. Te Elsberģi piebilst, ka savas medus nesējas ārstējot arī ar dabīgām zālēm, kas iegūtas no dažādiem augiem.

Pirmajā gadā viņiem bijušas trīs saimes, pēc tam 17 un nu jau ir 47 saimes – daļa mīt pie mājas, bet vairums mežā. No septiņām saimēm ienesums bijis 300 kg medus, no 17 saimēm – jau vesela tonna. Pirms sākt ražot medus našķus, mēģināts tirgot tīru medu bez piedevām. „Pērn, kad medus bija vairāk, nācām pie atziņas, ka, lai mazumtirdzniecībā pārdotu tīru medu, saimniecībā vajadzīgi prāvi resursi. Cenas ir drastiski zemas – ja tur 300 saimes, tad var kaut kā ar to izdzīvot, bet mums ar daudz mazāku skaitu biškopība varēja izvērsties par dārgu hobiju. Tagad ir tikai pirmais gads, kad esam papildinājuši apgrozāmos līdzekļus. Esam diezgan tālu tikuši, bet nebūt ne ceļa galā. Sapratām, ka ar medu vien neiztiksim,” turpina saimnieks.

Bites ir jāārstē, jāpērk kvalitatīva barība, un tas viss maksā. „Man mācoties bija pieejams Eiropas finansējums mazo saimniecību attīstībai. Taču šo projektu var realizēt tikai vienu reizi. Prasības − saimniecības īpašniekam izglītība lauksaimniecībā un jābūt pamatbāzei. Ieguvām 15 tūkst. EUR, ļoti daudz kas no aprīkojuma tika iegādāts. To nevar vienkārši nopelnīt, bet kredītus neņēmām. Mūsu projekta uzraudze ir Baiba Tikuma.

Ar ko gan latvieši sliktāki?
„Es domāju, ka paliksim pie 80–100 bišu saimēm, jo Linda vēl strādā arī citā darbā, ir advokāte. Kad viņai brīvs laiks, tad skriešus skrien pie bitēm, jo pēc grūtā darba tā gūst relaksāciju,” uzsver vīrs. Pie idejas par medus maisījumiem ģimene nonākusi pirms kāda laika, kad vēl nebija medus krēmotāja. Uz Ziemassvētkiem darinājuši dāvanu kastītes – tajās medus ar ingveru, kurkumu, šokolādi, propolisu, bet vēl nebijis varianta ar ogām. Devuši paziņām nomēģināt – jā, tiešām gardi! Tad arī sākuši startēt vienā otrā tirdziņā. Pieprasījums bijis, bet sapratuši, ka vēl kaut kas jāpilnveido.

Saimnieks novērojis – jo tumšāka bite, jo naskāka.

„Pirms jaunā gada Liepājas Olimpiskajā centrā lietuvieši rīkoja svētku tirdziņu. Ieraudzījām tur arī medus maisījumus. Radās doma – ar ko latvieši sliktāki? Sākām meklēt informāciju, eksperimentēt un gatavot savus medus našķus. Piedāvājumu regulāri papildinām, nu jau ir 17 dažādi maisījumi. Ar pīlādžiem, cidonijām, smiltsērkšķiem, upenēm, zemenēm, ķiršiem, piparmētrām un daudz ko citu. Izejvielas iepērkam no lietuviešiem, viņi izmanto jaunu tehnoloģiju – ogas un augļus saldējot žāvē (freeze – dried). Mums sākumā bija doma pašiem iegādāties šādu iekārtu, sākām interesēties. Diemžēl Latvijā tāda nav nopērkama, to ražo Polijā, Vācijā. Ja Polijā atradīs piemērotu izejvielu sagataves aparātu – sublimatoru, varbūt pirkšot to. Tajā, ieliekot 10 kg svaigo ogu, iegūst vienu kilogramu izejvielu, ko pievienot medum. Šī aparāta cena – 10–11 tūkst. EUR. Rezultātā saražotais un pircējam piedāvātais produkts ir ļoti dārgs. „Izrēķinājām burciņas pašizmaksu. Neskaitot mūsu darbu – 1 EUR. Tā sākām pirkt izejvielas no Paņevežas uzņēmuma Super Garden,” stāsta Linda. Jānis skaidro, ka izmanto dabisku produktu, saldēšanas un žāvēšanas procesā ogās saglabājas 94 % vitamīnu. Ogas zaudē tikai svaru. Mazā burciņa (130 g) našķa maksā 4 EUR. No kilograma svaigu ogu iegūst vien 100 g žāvēto.

Pircēju gaumes ir dažādas – citam garšo maisījums ar citronu, kas ir skābāks, citam − ar aso ingveru, kādam tīk maigāks un saldāks maisījums. Pats jaunākais piedāvājumā ir medus ar piparmētrām. Vēl ir padomā ražot medu ar piparmētru un šokolādi, tāpat ir vēl daudz neapgūtu ogu.

Neredzēts, nedzirdēts
„Esam pavisam jauns uzņēmums, ar ogu maisījumiem sākām nodarboties šogad februārī. Varu teikt droši, ka Latvijā neviens cits šādus medus našķus neražo. Pircēji mums raksta atsauksmēs, ka tas ir kaut kas labs, neredzēts un nedzirdēts. Daudzi teic, ka ir jau gandrīz atkarīgi no mūsu našķiem, tāpēc atgriežas un pasūta vairākas reizes. Tas mums kā ražotājiem ir galvenais – lai klients atgriežas,” klāsta bitenieks Jānis. „Mūsu meita Anete, sākoties pandēmijai pasaulē, bija aizbraukusi ceļojumā uz Bali. Atgriežoties mājās, viņai nācās sēdēt karantīnā. Bijām drusku sabijušies, jo vīrusa krīzes dēļ visi tirdziņi tika slēgti. Meita, mājās sēžot, izveidoja Facebook mūsu uzņēmuma profilu. Tas deva negaidīti labu rezultātu, un bija brīži, kad nespējām pat saražot visu pieprasīto. Meita mums palīdz, internetā apkopojot pasūtījumus. Medus našķus tagad pasūta no visas Latvijas, nogādājam, lielākoties, izmantojot pakomātus,” stāsta saimniece Linda. Darbos nākas mazliet iesvīst. Bišu saimes arī jākopj, citādi nebūs medus.

Krēmotājs mums ir ar 50 litru tilpumu, viss ražošanas process aizņem sešas dienas. Ražošanas procesā medum tiek pievienots medus ieraugs, pēc tam krēmotājs medu maisa, līdz tas iegūst viendabīgu krēmveida masu. Šis process ilgst vismaz 2–3 diennaktis. Pēc tam jauc klāt ogas vai citu piedevu. Tā kā ogas ir izžāvētas sausas, iemaisot tām medus jāuzsūc, lai ogas nepaceltos virspusē un masa būtu vienmērīgi bagāta ar piedevām. Šis process aizņem apmēram diennakti. Pēc tam vairāk nekā diena paiet, visu safasējot. Vienā reizē var apstrādāt līdz 56 kg medus masas. Pašlaik Elsberģi tiek ar visu galā pašu spēkiem.

Cilvēki pērk ar acīm, un mēs ļoti cenšamies piestrādāt pie dizaina. Burciņas iepērkam no Polijas, Rīgā ir bāze. Domājam, ka mūsu nosaukums našķis ir labs, latvisks, bet ir arī vēl citas idejas. Vēlamies reģistrēt savu preču zīmi, bet tas viss ir procesā,” atklāj Linda un Jānis.

Nākamais uzdevums – jāizremontē kārtīgi telpas, jo mums plānots lielajā mājā, kur savulaik bijis stallis, iekārtot ražošanas cehu. Virtuve tam kļuvusi par mazu. Pie mums bija Pārtikas un veterinārā dienesta darbinieki, un viss atbilst normām.

Pie bitēm – smags, fizisks darbs
Protams, nedrīkst aizmirst parūpēties, lai jaunā medus raža būtu bagāta un kvalitatīva. „Agrāk es dārzu regulāri pļāvu, tagad katrs ziediņš ir svarīgs. Kad ziedēja pienenes, bites tajās mudžēt mudžēja,” uzsver Jānis. Ar migloto rapšu lauku problēmu pagaidām nav saskārušies, un bites nav cietušas. Trīs kilometru attālumā gan esot rapšu lauks, bet zemnieks to miglojis naktī. „Diemžēl mēs te dzīvojam uz ceļa sacelto putekļu mākonī. Aizrakstījām Grobiņas novada domei par šo problēmu. Tur ļoti operatīvi rīkojās, veica pretputekļu apstrādi un uzlika zīmi, ierobežojot braukšanas ātrumu līdz 30 km stundā. Tik traki vairs neput,” savu sāpi izteic Birzmaļu saimniece.

Turpinot par biškopības niansēm, Jānis klāsta, ka pērn kā iesācējs ieguvis 50 kg medus no saimes – no 27 ražojušas 17. Bijis ļoti sauss, puķes uzziedēja un tikpat ātri noziedēja. Pēc tam bitēm vairs nebijis, kur ziedputekšņos lidot. Sējuši facēliju un bišu amoliņu, bet sausums vienalga ietekmējis saldo ražu. Taču saimnieks uzskata, ka jaunam darbonim un iesācējam biškopībā arī 50 kg ir labs guvums. Šogad bija ļoti vēls pavasaris, bet bites sākuši stimulēt jau februārī, lai saimes pavasarī būtu gatavas strādāt. Jānis atzīst, ka darboties pie bitēm ir ļoti smags darbs, arī fiziski: „Man ir Latvijas stāvstropi, tie jācilā un ir ļoti smagi. Noteikti pamēģināsim strādāt ar putupolistirola stropiem.” Ar to vien, ka iegādāsies saimi, pie medus netikt.

Nezinātājam visas bites vienādas, bet tā nav – ir dažādas šķirnes un savas izturēšanās īpatnības. „Saimniecībā centos attīstīt itālietes, jo kaukāzietes nepieņem citas bišu mammas. Darbs ar saimēm un šķirnēm ir ļoti grūts. Trīs itāliešu stropi aizgāja pa skuju taku, bet no kaukāzietēm neviena – dzīvīgākas. No šķirnēm vēl mums ir arī Karnika – mierīgas bites, līdzīgi kā itālietes. Kaukāza pelēkās bites savukārt ir tumšas, žiperīgākas, agresīvākas. Vispār – jo tumšāka bite, jo naskāka. Es cenšos viņām visu laiku nodrošināt darbu, tad arī spietot negrib. Pievēršam ļoti lielu uzmanību ārstēšanai, bišu apstrādei pret varrozi,” uzsver Jānis Elsberģis.