Saimnieks LV / 2018.gads (Maijs.)

Sertifikācijas institūcijas Vides kvalitāte Bioloģiskās lauksaimniecības sertifikācijas programmas vadītājs Juris Grīnfelds ar bioloģisko saimniecību sertificēšanu nodarbojas jau astoņpadsmito gadu. Ražošanas daudzveidība pieaug, bet, lai arī saimnieki kļūst arvien zinošāki, kontroles institūciju uzraudzība joprojām ir nepieciešama.

– Vai bioloģiskās sertificēšanas juridiskajā pamatojumā ir notikušas kādas izmaiņas?
Juris Grīnfelds: – Pēdējā laikā nekas būtiski bioloģiskās lauksaimniecības kontrolē nav mainījies. Joprojām ir aktuālas divas regulas – Padomes regula (EK) 834/2007 un Komisijas regula (EK) 889/2008. Tomēr jāzina, ka top jauna regula, ko pašlaik vēl apspriež Briseles gaiteņos. Tā gan stāsies spēkā pēc 2020. gada, tāpēc diskusiju vēl būs daudz. Kad Latvija bija prezidējošā valsts Eiropas Savienības Padomē 2015. gadā, sarunas par šo regulu jau aktualizējās. Tāpat Latvijā kopš 2009. gada ir aktuāli Ministru kabineta noteikumi Nr. 485 Bioloģiskās lauksaimniecības uzraudzības un kontroles kārtība, kam ir pievienots arī sankciju katalogs, kas tiek regulāri papildināts. Tā kā regulas īsti dažādu pārkāpumu soda mērus nenosaka, šis ir veids, kā mūsu valstī šis jautājums tiek risināts. Tagad zemnieki jeb, kā mēs saucam, operatori, var ar šo sankciju katalogu brīvi iepazīties. Parasti, konstatējot pārkāpumu, pirmais solis ir brīdinājums, produkcijas atsaukšana vai arī produkcijas ražošanai piemērots pārejas periods. Otrs solis ir, ka bioloģisko sertifikāciju noņem visai nozarei, piemēram, visai lopkopībai uzņēmumā vai arī visai pārstrādei. Trešais solis – sertifikāta anulēšana uzņēmumam uz visām darbībām.

Paredzams, ka jaunā regula tiks orientēta uz risku izvērtējumu. Pirmkārt, jau pats saimnieks veic paškontroli, piefiksējot riskantās vietas, atrodot kritiskos kontroles punktus. Otrkārt, pārbaudes veic kontrolējošās institūcijas, tādas kā mūsējā. Tomēr tas nenozīmē katru dienu braukt uz zemnieka sētu, bet gan atrast vārīgās vietas uzņēmumā un pārbaudes veikt aktuālajos periodos, atkarībā no iespējamiem riskiem. Jaunā regula tā arī ir paredzēta – izvērtējam riskus un ejam pie zemnieka nevis reizi gadā, bet varbūt ik pēc diviem gadiem. Latvijā gan saskaņā ar LAD prasībām tāpat būs nepieciešama vizīte katru gadu. Tomēr jāatzīst, ka pārbaude arī mēdz kavēt saimnieka ikdienu, piemēram, ja ierodamies pļaušanas brīdi, kad tik daudz jāpaveic. Tomēr nu jau lauksaimnieki ir pieraduši, sapratuši, ka tas ir kā labprātīgs eksāmens. Zemnieks ar mums līgumu noslēdzis brīvprātīgi, tāpēc arī tā ir abpusēja sadarbība.

– Kā pie jums var pieteikties jaunie klienti?
– Katru gadu līdz 1. aprīlim bioloģiskais lauksaimnieks – ražotājs, zemnieks var iesniegt mums pieteikumu sertifikācijai, kā arī ražošanas plānu, ko mēs viena mēneša laikā izskatām. 1. maijā piestādām rēķinu, noslēdzam līgumu un pēc tam – augu veģetācijas laikā līdz rudenim (atkarībā no tā, ko saimniecībā audzē) veicam fizisko kontroli uz vietas saimniecībā. Līgums ir beztermiņa, tas arī nosaka, ka saimnieks pārzina regulu, nepieciešamos noteikumus un ir gatavs sadarboties. Kopā ar līgumu mēs noslēdzam arī deklarāciju, kas nosaka, ka jebkuras neatbilstības gadījumā zemnieks par to mums ziņos, kā arī apturēs produktu izplatīšanu līdz apstākļu noskaidrošanai. Tas nozīmē, ka produkcijai tiek noņemts bioloģiskās produkcijas logo vai preci izņem no veikala līdz šaubas tiek kliedētas – pārbaudīta produkcija, veiktas analīzes u.tml. Bez abpusējas sapratnes un uzticēšanās mūsu un saimnieka sadarbības process nav iespējams. Samaksas kritērijs, sadarbojoties ar saimniecību, ir tās lielums – 7 eiro par hektāru, t.sk. PVN.

Bioloģiskie zemnieki, kas sadarbojas ar kontroles iestādēm un saņem ES maksājumus, ir ārpus pelēkās ekonomiskās zonas. Mums ir jāredz klienta grāmatvedība, jo citādi nevaram to novērtēt. Redzam, kas ir pirks, pārdots, jo tas viss – jebkura viela, darījums var ietekmēt bioloģisko ražošanu. Graudi un piens ļoti labi maksā, mums jābūt drošiem, ka šīs izejvielas nav nopirktas citur un izlaistas cauri saimniecībai. Lai saņemtu subsīdijas, saimniecībai jābūt vismaz minimāliem ienākumiem – 200 EUR/ha, un to mēs varam konstatēt, redzot reālus skaitļus, uzņēmuma gada deklarāciju. Līdz ar to ir daudz mazāka iespēja krāpties un tas ir sarežģītāk izdarāms, ja arī kāds to vēlētos.

Uz šī gada 1. janvāri mums bija 2664 bioloģiskās zemnieku saimniecības, palielinās arī platības. Jāatzīmē, ka klientu skaits aug, ja paralēli aug arī maksājumi par bioloģisko saimniekošanu konkrētās nozarēs. Savukārt, ja maksājumi apstājas, šajās nozarēs vairs īsti nenotiek arī izaugsme. Tomēr katru gadu sadarbības pieteikumu skaits pieaug, pērn − par 57 saimniecībām, šogad – 63. Taču ir bijuši gadi, kad pieaugums bijis par simtiem klientu, un tas ir bijis dāsnajos gados, kad piešķirtas subsīdijas. Tas parāda, ka politikas veidotāji, finanšu administrētāji var pamatīgi regulēt nozaru attīstību – diemžēl vai likumsakarīgi, bet tā ir.

Pašlaik visvairāk nāk klāt standarta saimniecības, kur ir gan graudkopība, gan lopi. Ļoti labi pašlaik attīstās gaļas lopkopība, lai arī daudzās saimniecībās ir problēmas iegūt nepieciešamos minimālos 200 EUR/ha. Finanšu plūsma tur ir ļoti lēna, ja salīdzina ar graudiem vai piena lopkopību. Vidēji mūsu klientu saimniecības lielums ir 57 ha, lai gan saimniecību īpatsvars līdz 20 ha ir ļoti liels, savukārt lielākas saimniecības veido ap 6 % no kopskaita.

– Vai vienā saimniecībā var vienlaikus būt bioloģiskā un konvencionālā lauksaimniecība?
– Reizē jā un nē. No vienas puses – EK regula atļauj pastāvēt dalītai saimniecībai, ja to nodala laikā un telpā, bet nedrīkst būt vienas sugas dzīvnieki. Arī zinātniski pētnieciskajās saimniecībās tas ir iespējams, tur gan ir citi noteikumi. Tomēr MK noteikumi Nr.171 par valsts un Eiropas Savienības atbalsta piešķiršanu nosaka, ka līdzekļu saņēmējai saimniecībai jābūt vienotai, veselai, nedalāmai – tikai bioloģiskai. Iemesls tam – dalītajā saimniecībā ir ļoti grūti izsekot barības, augu ķīmijas u.c. lietojumam, ja, piemēram, sievai ir bioloģiski audzēti kvieši, bet vīram – konvencionāli. Arī grāmatvedībā viss saaužas kopā. Pat tad, ja saimniecības ir pilnīgi juridiski nodalītas, tās saucam par saistītām saimniecībām. Mums ir ļoti rūpīgi jāpārbauda, lai redzētu, vai plūsmas nekādā veidā nesaskaras, vai kūtis un klētis ir atsevišķi, kā tiek uzskaitīta izejošā/ienākošā produkcija. Ja kaut kur būs sabērumi kopā, tādu klēti kā bioloģisku sertificēt nevarēs. Tieši tāpat, ja ir viena kalte, ko lieto vairāki zemnieki, bet viens no tiem ir bioloģisks, vienīgā iespēja ir to sertificēt kā bioloģisku, lai gan saprotu, ka tas prasa izdevumus un dokumentu kārtošanu. Tad varam redzēt, ka graudu plūsmas ir atdalītas, visa sistēma ir izplānota.

– Kādās nozarēs pārsvarā strādā jūsu klienti?
– Aptuveni puse no saimniecībām, ar kurām sadarbojamies, ir lopkopības saimniecības, ap 260 – saistītas ar biškopību, pārējie ir graudkopji – augkopji, kā arī augļu un dārzeņu saimniecības, kas hektāru ziņā gan nav lielas, tomēr var izdzīvot, jo ir lielas subsīdijas – ap 334 EUR/ha. Attīstās arī bioloģisko cietes kartupeļu audzēšana – pateicoties tam, ka nozari virza Aloja Starkelsen.

Visapdraudētākā ir biškopības joma. Pērn bija gadījums, kad vienā saimniecībā pārbaudījām bišu sanestos putekšņus, kur pesticīdu atliekvielas boskalīta līmenis 30 reizes pārsniedza pieļaujamo koncentrāciju. Tas, ko bites salasījušas, lidojot 5–10 km
attālumā, kur ir migloti konvencionālie lauki. Medū šīs atliekvielas neatradām. Nav jau tā, ka kāds to būtu darījis speciāli, bet tā vienkārši sakrita – viss, kas tika lietots kviešu laukos, tika atrasts putekšņos! Bioloģiskajiem biteniekiem šāda situācija ir ļoti grūta, jo, piesārņotais produkts ir jāutilizē un pārejas periods saskaņā ar sankciju katalogu ir viens gads, kura laikā pārējo produkciju var tirgot tikai kā konvencionāli ražotu. Tas nozīmē, ka šis biškopis no bioloģiskā tirgus ir uz vienu gadu izslēgts un bizness faktiski ir beidzies. Kādi ir varianti? Bišu strops jāved uz mežu, pļavu, kur tuvumā nav lielo lauku, bet tas ir sarežģīti! Ir grūti atrast kopsaucēju. Tāpēc ir svarīga savstarpēja apziņošana – vismaz painformēt bitenieku, kas viņam blakus tiek darīts.

Bioloģiskais medus bija pirmais plaši piedāvātais bioloģiskās produkcijas vēstnesis Latvijā.

– Kas ir tie pārkāpumi, ko mēdzat novērot bioloģiskajās saimniecībās?
– Zemnieki ir mākslinieki un dažkārt mēdz būt brīvdomātāji. Viņi attīstās, iesaistās dažādos projektos. Piemēram, ir jāpērk papildinājums ganāmpulkam, un saimnieks aizmirst, ka bioloģiskajā saimniecībā var pirkt noteiktu konvencionālo lopu skaitu, tikai jāprasa atļauja, bet – gribas visu ātrāk un uzreiz! Tad esam spiesti piemērot sankcijas. Un tas ir bēdīgi, jo projektam vajadzētu vest uz attīstību, bet sanāk, ka to bremzējam. Ja saimnieks saskaņā ar regulas prasībām būtu prasījis atļauju iegādāties konvencionālus dzīvniekus, arī projekta nosacījumi būtu izpildīti.

Tāpat aktualitāte bioloģiskajiem lopkopjiem ir lopbarības iepirkšana. Par neatbilstošas lopbarības iepirkšanu mums pērn bija daudz neatbilstību. Arī plūdu dēļ vairākās saimniecībās ir par maz barības mājlopiem. Saskaņā ar regulu 889/2008 to var aizstāt ar konvencionālo lopbarību, tikai par to ir jāraksta iesniegums PVD. Vienīgi jārēķinās, ka tad tiek zaudēts bioloģiskās lopkopības produkta statuss. Arī tas nozīmē būt ārpus tirgus no pusgada (pienam, kazām, aitām) līdz gadam (gaļas lopi). Tad saimniecības tomēr ir gatavas pameklēt bioloģisku lopbarību un 80 % gadījumu tā arī tiek atrasta.

Tāpat bija atsevišķi gadījumi, kad bioloģiskajos laukos ir lietoti augu aizsardzības līdzekļi. Miglotāja pēdas uz lauka tomēr nevar noslēpt. Vienīgi minerālmēslu kaisīšanu uzreiz nevarētu ieraudzīt. Taču jebkurā gadījumā agrāk vai vēlāk sekas ir redzamas, to ir ļoti grūti noslēpt. Gadījumos, kad ir aizdomas, SI Vides kvalitāte izmanto BIOR laboratoriju, kas ir absolūti neitrāls vērtētājs.

Arī kaimiņi ir manīgi un ziņo par to, ko redz blakus laukā. Tas nav slikti! Protams, ir tādi gadījumi, kur pamatā ir savstarpējas nesaskaņas, ko cenšas risināt, iesaistot dažādus dienestus. Dažkārt pamatā ir cīņa par zemes iegūšanu, kas daudzviet ir saspīlēts jautājums, dažkārt pat vienas ģimenes ietvaros! Un mūsu, kā arī citu dienestu pienākums ir ierasties, lai gan uz vietas jūtam, ka atmosfēra ir slikta un tiešu pārkāpumu nav.

Ar dažām saimniecībām esam lauzuši līgumus, jo saimnieks gluži vienkārši nesadarbojas, atrunājas ar laika trūkumu, neļauj aprunāties ar darbinieku, kas tieši rūpējas par lopiem, – bet tas ir svarīgākais!

– Vai bieži ir gadījumi, kad no blakus esoša konvencionāla lauksaimnieka nejauši nākas ciest bioloģiskajam zemniekam?
– Jā, tas notiek regulāri, un to var uzskatīt par nākotnes izaicinājumu nr.1! Ja no miglotā lauka agroķimikālijas tiek ar vēju aizpūstas uz bioloģisko lauku, atbildīgs par to ir bioloģiskais saimnieks. Dažkārt traktoristi mēdz būt pavirši, rīkoties ātri un nomiglot bioloģiskā lauka malu – tad bioloģiskajam zemniekam nekas cits neatliek kā atkāpties. Protams, var sūdzēties, tiesāties, tomēr ražu tas tik un tā ir ietekmējis. Bioloģiskajam zemniekam jādara viss, lai ietekmētā raža netiktu pārdota kā bioloģiska. Tāpat risks ir nomāti kombaini, kas iepriekš izmantoti konvencionālos laukos, arī kaltes. Apstākļi, kad lopi ēd nomiglotās ganībās, ir ļoti bīstami dzīvnieku veselībai.

Zinu labu piemēru ar ZS Vizbuļi saimnieci Laimu Hercbergu, kuras dārzeņu laukam visapkārt ir labības lauki. Viņa stāstīja, ka ar visiem kaimiņiem sveicinās, ir informēta par miglošanas laikiem, kā arī ap savām platībām izveidojusi papildu buferjoslu.

Mūsu sadarbība ar saimniecībām kļūst arvien smalkāka un niansētāka. Tas viss tikai nāk par labu patērētājam – lai var būt droši par bioloģiskā sertifikāta patiesumu.

– Kā jūs jūtat – bioloģisko saimniekošanu cilvēki izvēlas pārliecības dēļ vai tomēr motivē iespēja saņemt lielāku finansiālo atbalstu?
– To mēs redzēsim tuvākajos gados, kad atbalsta maksājumi bioloģiskajām saimniecībām samazināsies. Daļa zemnieku ir tādi, kuriem galvenokārt interesē atbalsts. Vēl kāda daļa šo atrod kā kompromisa variantu – jādzīvo laukos un jāatrod veids, kā no saviem resursiem iegūt maksimālu labumu. Visbeidzot ir cilvēki, kas gadiem ir nodarbojušies ar bioloģisko saimniekošanu, viņiem vari uzticēties – viss būs kārtībā. Laimes meklētāji jau ir atsijāti, jo nav vairs tik viegli saņemt naudu vienkārši ne par ko.