Saimnieks LV / 2018.gads (Oktobris.)

Kā zināms, bioloģiskās lauksaimniecības uzņēmumu sertifikāciju Latvijā veic divas institūcijas: Sertifikācijas institūcija Vides kvalitāte Salaspilī un Valsts SIA Sertifikācijas un testēšanas centrs Priekuļos. Šoreiz par bioloģisko saimniekošanu runājām ar Valsts SIA Sertifikācijas un testēšanas centrs Bioloģiskās lauksaimniecības sektora galveno eksperti ražošanas jautājumos Viju Rāku.

Sākotnēji cilvēki ar lielu entuziasmu vēlējās sertificēt savas saimniecības, taču pēdējā laikā šī dedzība šķiet noplakusi. Vija Rāka stāsta, ka vērojams to saimniecību pieaugums, kas specializējas augļkopībā: „Upenes, smiltsērkšķi un cidonijas, tās šinī brīdī ir kultūras, kuru stādījumi palielinās. Tāpat tiek ierīkoti jauni ābeļdārzi un krūmmelleņu stādījumu platības. Runājot par lopkopību, palielinās putnkopības saimniecību skaits. Nav noslēpums, ka izvēli pāriet uz bioloģiskās lauksaimniecības ražošanas metodi un uzņēmumu sertificēt lielā mērā ietekmē iespēja saņemt bioloģiskās lauksaimniecības atbalsta maksājumu. Pēdējos gados jauni klienti bioloģiskās lauksaimniecības atbalsta saņemšanai nevar pieteikties, ar ko skaidrojams mazais jauno uzņēmumu skaits. 2017. un 2018. gadā sertifikāciju ir uzsākuši vairāki uzņēmumi, kuriem atbalsta maksājumi nav noteicošais faktors. Kopumā – jā, bioloģisko saimniecību pieaugums ir neliels. Salīdzinot saimniecību struktūru pirms desmit gadiem un šodien, tā ir stipri mainījusies. Sākotnēji vairākums sertificēto uzņēmumu bija mazas un nelielas piemājas saimniecības ar daudznozaru ražošanu, turpretī pēdējo gadu laikā saimniecību platības ir palielinājušās un vērojama saimniecību specializācija.”

Pirms desmit gadiem visvairāk (53 %) bija saimniecību ar platību līdz 20 ha, 2017. gadā – vairs tikai 34 %. Savukārt lielāko īpatsvaru (51 %) veido saimniecības ar platību 20–100 ha, 5 % saimniecību platība ir lielāka par 250 ha.

Kā zināms, uzsākot pārkārtošanos uz bioloģisko lauksaimniecību, visiem uzņēmumiem ir pārejas periods. Tie, kuri iet šo sertifikācijas ceļu, par procesu izsakās dažādi – vieni uzskata, ka nekā neizpildāma tur nav, kamēr citi purina galvu un nolād birokrātiju. Runājot ar klientiem, V. Rāka nonākusi pie secinājuma: „Daļai cilvēku sertifikācijas procesā vislielākās grūtības sagādā dokumentu kārtošana, jo viņi ir darītāji, kuri perfekti pārzina savus laukus un ganāmpulka dzīvniekus, bet ar dokumentiem nedraudzējas, līdz ar to katrs mazākais papīrs rada apgrūtinājumu. Ir kategorija cilvēku, kuri jebkuru dokumentu kārtošanu uzskata par absurdu. Tad šeit es gribu atgādināt, ka bioloģiskajā lauksaimniecībā pamatnosacījums ir izsekojamība. Ja netiks veikta uzskaite par saražoto produkciju vai iepirktajiem ražošanas līdzekļiem, piemēram, par sēklu, par barību dzīvniekiem u.c., tad kā operators pierādīs, ka ražošanā tiek ievērotas bioloģiskās lauksaimniecības prasības?”

Bioloģiskās lauksaimniecības būtība ir veselīga augsne, veselīgi augi, kas dod barību veselīgiem dzīvniekiem, veselīgiem cilvēkiem un rada veselīgu planētu. Daļā sabiedrības valda uzskats, ka bioloģiski saimniekot esot ļoti dārgi. Bioloģiskās sertificēšanas uzņēmuma pārstāve saka: „Kā nu kuram. Tiem, kuri raduši strādāt ekstensīvi, īpaši nekas nemainās. Ja bioloģiskās saimniekošanas ceļu izvēlas saimniecība, kura iepriekš strādājusi ar intensīvām metodēm, tad nākas daudzas lietas pārkārtot. Jāsaimnieko gudri un jāsaprot, ka problēmu gadījumā nevarēs izmantot ķīmisko ātro palīdzību. Bioloģiskā saimniekošana prasa zināšanas, saimniecības līmenī nepārtraukti ir jāveic novērojumi un, pamatojoties uz tiem, jāplāno turpmākās darbības. Bioloģiski saimniekojot, jārēķ inās ar 30 % līdz pat 50 % zemāku ražu kā konvencionālajā ražošanā, kas dažam varētu šķist liels solis atpakaļ. Pēdējo gadu laikā sakārtojas bioloģisko izejvielu, īpaši graudu, iepirkuma tirgus, kur bioloģiskajiem produktiem ir augstākas cenas.”

Pozitīvi vērtējams arī tas, ka bioloģiskā lauksaimniecība it kopsolī ar zinātni un mūsdienīgām tehnoloģijām. Protams, ĢMO saturoši produkti ir aizliegti, taču: „Bioloģiskās lauksaimniecības pamatnosacījums – dabīgas vides saglabāšana neliedz bioloģiskajā ražošanā izmantot modernas tehnoloģijas. Daudzās saimniecībās ir modernākā traktortehnika, kāda mūsdienās pieejama, jo augoši ražības rādītāji ļoti atkarīgi no tehnoloģiski pareizām augsnes apstrādes metodēm. Sadarbojoties ar LLKC, saimniecībās tiek veikti izmēģinājumi par optimālākajām kultūraugu audzēšanas metodēm, piemērotākajām šķirnēm bioloģiskajā ražošanā. Bioloģiskajās saimniecībās tiek celtas jaunas ražošanas ēkas, kas tiek aprīkotas ar modernām iekārtām. Jāatzīmē, ka lauksaimnieki izvēlas audzēt netradicionālus kultūraugus, kurus to kvalitatīvo īpašību dēļ uzturā iesaka lietot uztura speciālisti.”

Taču, kāpēc gan būtu tā jāpiepūlas saimniekot bioloģiski, ja reiz izrādās, ka, pārejot uz bioloģiskām saimniekošanas metodēm, ražība krītas, zināšanas nemitīgi jāpapildina, un tad vēl tie papīri. Lūk! – Augu aizsardzības līdzekļu (AAL) speciālisti nepagurdami stāsta, ka pesticīdu atliekvielas konvencionālajos produktos lielākajā daļā gadījumu nepārsniedz drošās robežas. Var padomāt, ka nav nekādas atšķirības, vai uzturā lietojam bioloģisko pārtiku vai, piemēram, miltus no graudiem, kas audzēti ar konvencionālām metodēm. V. Rāka uzskata, ka lietas jāuzlūko kopsakarībās: „Izmēģinājumos un pētījumos parasti tiek vērtēta viena pesticīda ietekme uz vidi, dzīvniekiem un cilvēka veselību, taču, lietojot pārtikā produktu, kas apstrādāts ar ķimikālijām, mēs neuzņemam tikai viena pesticīda atliekvielas, tur ir vesela buķete – augšanas regulatori, līdzekļi, kas ierobežo slimību izplatību, ķīmija vienas vai vairāku sugu kaitēkļa ierobežošanai, glifosāti, ko lieto īsi pirms graudu kulšanas, un vēl, un vēl. Tātad, to visu sasummējot, iznāk pamatīgs kokteilis. Par to, ka šāds kokteilis eksistē un nav izdomāts bubulis, lai lobētu bioloģisko lauksaimniecību, labi pastāstīs biškopji, kuri zaudē bites.“

Kur medus podiņš, tur darvas pilieniņš. Par brīnumu jāteic, ka līdz šim satikti tikai paši godīgākie bioloģiskie saimnieki. Bet tie viņu kaimiņi! Tie blēži, kas dzīvo viņpus kalniņa un sauc sevi par bioloģiskiem... ne kauna, ne goda. Šmaucas un mānās vienā laidā!

Diemžēl jāsecina, ka likt sprunguļus otra spieķos ir latvieša dabā. Arī VSIA Sertificēšanas un testēšanas centrs ik pa laikam saņem vēstules un telefona zvanus, kuros manīgais kaimiņš ziņo par otra kaimiņa pārkāpumiem. „Mums kā kontrolējošai institūcijai, protams, ir jāreaģē un, jo ātrāk, jo labāk. Taču bieži secinām, ka ar mūsu starpniecību tiek kārtotas cilvēku savstarpējās attiecības un nekādu pārkāpumu nosūdzētajā saimniecībā nav. Runājot par pārkāpumiem un neatbilstībām, tās visbiežāk ir radušās nezinānezināšanas vai nepārdomātas rīcības dēļ, apzināta ļaunprātīga rīcība ir reti sastopama parādība bioloģiskajās saimniecībās. Pārkāpumu gadījumā tiek piemērotas sankcijas saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem. Par nebūtiskiem pārkāpumiem tiek izteikts brīdinājums vai noteiktas korektīvās darbības. Ja neatbilstība var atstāt ietekmi uz saražoto produktu, tiek noteikts atkārtots pārejas periods jomai vai nozarei, kurā ir konstatēts pārkāpums. Vienīgi smagu, pat bezkaunīgu pārkāpumu gadījumā operatoram ar pirmo reizi tiek anulēts sertifikāts,” saka V. Rāka.

2017. gadā Latvijā bija reģistrēti 4410 bioloģiskās lauksaimniecības operatori, no kuriem 1597 sava uzņēmuma, t.sk. 1514 ražošanas saimniecības, sertifikāciju izlēmuši veikt VSIA Sertifikācijas un  testēšanas centrs.

Braucot pa saimniecībām, nākas uzklausīt zemniekus, kuri saka, ka bioloģisks produkts – tas jau tik tāds mārketinga triks vien ir, veids, kā savu produktu tirgot par nepamatoti augstu cenu. V. Rāka tādam apgalvojumam nepiekrīt: „Jā, bioloģiskie produkti ir dārgāki, taču tas ir objektīvi. Vispirms, produktivitāte bioloģiskajā ražošanā ir zemāka un līdz ar to produkcijas vienības pašizmaksa ir augstāka nekā konvencionālajam produktam. Praktiski visi pārstrādes uzņēmumi, kuri ražo bioloģiskos produktus, ražo arī konvencionālos produktus. Lai nodrošinātu bioloģisko produktu nesajaukšanos ar citiem produktiem, pirms ražošanas procesa ir jāveic iekārtu un līniju tīrīšana, jānodrošina gan izejvielu, gan gatavās produkcijas nodalīšana. Arī izmaksas, kuras saistītas ar šīm darbībām, sadārdzina produkta cenu. Kaut gan tie bioloģiskie ražotāji, kuri savus produktus realizē tiešajā tirdzniecībā, uzsver, ka par savu preci nevar prasīt dārgāku cenu, jo cilvēku pirktspēja pati noregulē tirgu, un šobrīd vēl salīdzinoši neliela sabiedrības daļa ir pārliecināti bioloģisko produktu patērētāji.”

Kad sakām bioloģiska pārtika, domājam – audzēta bez ķīmijas, ar dabīgām metodēm, ražota videi draudzīgā saimniecībā, ir garšīga un kvalitatīva, bet zīmolu tik daudz, marķējumu arī, visā daudzveidībā var apjukt. Lai būtu pavisam drošs, ka produkts ir bioloģisks, uz iepakojuma jāmeklē Eiropas Savienības bioloģiskās lauksaimniecības marķējums – zaļā ekolapiņa. Ar to jābūt marķētiem visiem bioloģiskajiem produktiem – gan vietējiem, gan ārvalstu.

Ja reiz kaimiņš pa labi un kaimiņš pa kreisi saimnieko bioloģiski, kurš gan nevēlas zināt, vai tik nedzīvo Latvijas zaļākajā novadā? V. Rāka atsaucās uz Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas informāciju, kas liecina, ka visvairāk bioloģisko saimniecību ir Madonas pusē, tam seko Jaunpiebalgas, Amatas, Balvu, Alūksnes, Kuldīgas un citi novadi. Pēc 2017. gada statistikas datiem, apmēram 15 % no lauksaimniecībā izmantojamās zemes tiek apsaimniekota ar bioloģiskās lauksaimniecības metodi.

Visbeidzot, patērējot bioloģiskus produktus, mēs ēdam tīru pārtiku, kura ir dabīgi audzēta un kurā nav draņķvieliņu. Mēs veicinām tīras vides saglabāšanos arī nākamām paaudzēm. Rūpējamies par vidi un augsni, kas ir mūsu lielākais resurss, atbalstām dzīvnieku labturību, ļaujot tiem būt laimīgiem, kā arī ēdam garšīgu pārtiku. Tātad ir vērts padomāt, cik daudz pozitīvā ir bio–loģiskajā saimniekošanā!