Saimnieks LV / 2020.gads (Februāris.)

Saimnieks LV janvāra numurā jau rakstījām par projektu LIFE CRAFT: Klimata atbildīga lauksaimniecība Latvijā, kura laikā zemnieku saimniecībās tiks pārbaudītas trīs metodes: bioogles iestrāde augsnē, kontrolētā drenāža un bezaršanas tehnoloģija, lai noskaidrotu, vai un kā tās samazina lauksaimniecības ietekmi uz klimata pārmaiņām un siltumnīcefekta gāzu emisijas, vienlaikus veicinot ekonomisku un ilgtspējīgu saimniekošanas praksi. Šoreiz par bezaršanas ieguvumiem stāsta Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) Inženiertehniskās nodaļas vadītājs Jānis Kažotnieks.

Jānis Kažotnieks aicina izmēģināt bezaršanu, lai katrs pats var izdarīt secinājumus par rezultātiem.

– Kāpēc projektā tiek izmēģināta tieši zemes apstrāde bez aršanas?
Jānis Kažotnieks: – Projekta mērķis ir pierādīt, ka labības un eļļas augu sēšanu var veikt, zemi iepriekš neaparot. Cilvēks ir izdomājis, ka zeme ir jākustina, tērē tam naudu un resursus, cerot tādā veidā iegūt labāku rezultātu, bet tas nebūt nesniedz priekšrocības. Pirms pieciem sešiem gadiem, kad šo projektu vēl tikai plānojām, Latvijā bija ļoti maza pieredze ar bezaršanu vai tiešo sēju, īsti nebija speciālistu, kam lūgt padomu. Mums daudz palīdzējis somu lauksaimnieks Timo Rouhiainen, pie kura pāris reizes braucām pieredzes apmaiņā. Somijā jau 14 gadus ir izmēģinājumi, kur vienā laukā ir ar dažādām sējmašīnām ierīkoti tiešās sējas demonstrējumi, bet blakus – tradicionālās tehnoloģijas analogi. Ir pierādīts, ka ar tiešo sēju raža pat ir lielāka nekā ar tradicionālo augsnes apstrādi, nemaz nerunājot par resursu ietaupījumu. Somu saimnieks arī atklāja, ka uz šo tehnoloģiju pārgājis pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, jo resursi kļuva dārgāki, savukārt produkcija – lētāka. Lai samazinātu izdevumus, viņš atteicies no tehnikas, kas nepieciešama, lai laukus apartu, jo tiešās sējas tehnoloģijā pietiek ar vienu sējmašīnu.

Dažkārt rodas maldīgs priekšstats, ka bezaršana vai tiešā sēja prasa daudz lielāku augu aizsardzības līdzekļu lietojumu. Vismaz tāda bija pieredze ASV Pensilvānijas štata saimniecībās, kur viesojos 90. gadu beigās. Taču somu pieredze rāda, ka galvenais ir optimāla augu maiņa. Tas ir atslēgas vārds visam procesam! Ja augsni ar un perfekti ievēro augu maiņu, raža un efekts būs labāks nekā tad, ja nears, bet optimālo augu maiņu neievēros. Pārejot uz tiešo sēju, augsne top veselīgāka un auglīgāka, bet tikai ar vienu nosacījumu – ja ievērojam augu maiņas pamatnosacījumus.
Bez tam bezaršanas metode ļauj cīnīties ar viengadīgajām nezālēm. Tas notiek, jo katru gadu neuzar virspusē tās nezāļu sēklas, kas atrodas augsnē un bez saules gaismas nespēj attīstīties. Iznīcinot uz augsnes esošās sēklas, nezāļu attīstība tiek ievērojami kavēta.

– Kādas sekas ir regulārai aršanai?
– Dabā aršana nenotiek – augi aug un attīstās it kā paši no sevis. Tomēr tā ir ilūzija, jo dabā viss ir līdzsvarā un nekas nenotiek vienkārši tāpat. Savukārt aršana veicina to, ka augsne ar laiku zaudē struktūru un paliek nedzīva. Tiem dažādajiem organismiem, kas dzīvo augsnē, tāpat kā cilvēkam patīk atrasties savā mājoklī, kur to netraucē neaicināti viesi. Aršana brutāli iejaucas augsnes dabīgajos procesos, izjauc tās struktūru, traucē attīstīties baktērijām un sēnēm, kas faktiski satur augsni kopā un ražo augiem nepieciešamās barības vielas. Vienkāršiem vārdiem runājot, augsnē esošie dzīvie organismi pārstrādā tur esošo organisko vielu augiem pieejamā formā.

Tradicionāli tiek uzskatīts, ka aršana ir nepieciešama, lai ieartu to, kas paliek pāri pēc ražas novākšanas, – augu atliekas, nezāles un slimību perēkļus, tādā veidā to, kas atrodas augsnes virskārtā, iearot dziļāk – tieši tāpat kā dārzā, uzrokot zemi ar lāpstu. Atkarībā no aruma kvalitātes tīrums izskatās vairāk vai mazāk agronomiski skaists. Vienīgā bēda – dabā taču nekur nekas līdzīgs nav novērojams! Ja aršana nenotiek, tās nezāļu sēklas, kas ir uz augsnes, vai nu var noindēt ar ķīmiju, vai, izmantojot dažādas augu maiņas, cīnīties ar nezālēm tādā veidā. Nav gluži tā, kā dažkārt lauksaimniekam šķiet – iearšu zemē salmus, tie tur sadalīsies un bagātinās augsni. No tā organiskās vielas daudzums augsnē palielinās minimāli vai nepalielinās nemaz. Iemesls ir gaužām vienkāršs – arot augsne tiek sadrupināta un, katrai tās daļiņai nonākot kontaktā ar gaisu, augsnē esošie oglekļa (C) savienojumi (organiskais C) ķīmiskā reakcijā veido ogļskābo gāzi, kas vienkārši izkūp gaisā. It kā bēdu jau tā nebūtu diezgan, tādā veidā visiem augsnes virskārtā mītošajiem organismiem tiek laupītas dzīvības procesu nodrošināšanai nepieciešamās barības vielas. Kad salmi ir iearti 20 cm dziļumā, tur faktiski nav ne skābekļa, ne mikroorganismu. Nākamajā gadā arot, bieži vien var redzēt rezultātu – salmi turpat vien vēl ir, lai gan tiem sen jau bija jābūt pārvērstiem par augsni. Salmus un citu rupjo organiku sasmalcina un pārstrādā sliekas un kukaiņi, pēc tam šo masu apēd baktērijas un sēnes, radot augiem izmantojamas barības vielas. Tā ir ļoti interesanta sistēma, simbioze – fotosintēzes procesā no saules gaismas, ogļskābās gāzes un ūdens augs veido dažādus C savienojumus (cukurus), no kuriem daļu izmanto savai attīstībai, savukārt aptuveni trešdaļu saražoto cukuru atdod atpakaļ augsnei, kur no tiem barojas sēnes un mikroorganismi, vienlaicīgi dodot augam atpakaļ tam nepieciešamo barību. Tādā veidā tie viens otru baro, un tas ir unikāls process! Jo vairāk šo mikroorganismu, jo augsne ir veselīgāka, tātad tajā potenciāli ir mazāk slimību un kaitēkļu. Konvencionālajā lauksaimniecībā ar slimībām cīnās ķīmija, bet dabā par augu veselību rūpējas veselīga augsne.

– Taču aršana tika izmantota arī senākos laikos, kad arklu vēl vilka zirgs.
– Problēma ir nevis konkrētajā tehnoloģijā – aršanā vai nearšanā, bet tajā, ka mūsdienās daudzās modernajās saimniecībās augu maiņā faktiski ir tikai rapši un kvieši. Tā mēs apzināti vai neapzināti veicinām slimību, kaitēkļu un nezāļu vairošanos. Ja gadiem audzējam vienu un to pašu, tad pastāvīgi nodrošinām kaitēkļus ar pārtiku un slimības ar tām piemērotām dzīvotnēm. 

2011. gadā kādā seminārā LLKC zviedru agronoms stāstīja, ka viņi Zviedrijā rapšus vienā laukā audzē ne biežāk kā reizi septiņos gados, jo parādījušies rapšu sakņu augoņi. Mūsu agronomi toreiz brīnījās – mums tādas slimības nav, kaut arī vienā laukā rapšus audzējam ik pa 2–3 gadiem. Zviedrs tikai nosmaidīja un pateica: „Būs...” Viņa vārdi pilnībā apstiprinājušies, jo tagad arī mūsu laukos šī kaite ir. Līdz ar to lielākā problēma ir nevis izmantotā tehnoloģija, bet tas, ka audzējam faktiski monokultūras.

Var jau, protams, domāt, ka gadu no gada izdabūsi no zemes maksimālo ražu, tomēr vienā brīdī tas viss beigsies. Ja ņemam, noteikti jādod arī atpakaļ. To pateiks jebkurš agronoms. Divu kultūru augu maiņa viennozīmīgi nav ilgtspējīga metode. Zaļināšanas prasību nodrošināšanai audzētās starpkultūras kaut kādā mērā ir risinājums, tomēr ne tuvu optimālais. Zemgalē, kur augsne ir auglīgāka, atbilstošas augu maiņas trūkumu tik ātri redzēt nevarēsim, bet citās vietās, kur augsne nabadzīgāka, audzēšanas procesā neko nemainot, sekas diemžēl būs redzamas jau pavisam drīz.

– Projektā piedalās arī astoņas demo saimniecības.
– Projekta ietvaros zemnieki savos laukos ierīko bezaršanas demonstrējumus. Tās ir konvencionālās saimniecības, kurās 2019. gadā ar tiešās sējas paņēmienu kopumā apsēti 143 ha – 57 ha kviešu, 86 ha rapšu. Vienai saimniecībai ir pašiem sava StripTill (tiešās sējas modifikācija) sējmašīna, pārējās izmanto ārpakalpojumu.

Tagad Latvijā minimālā augsnes apstrāde un tiešā sēja arvien iet plašumā, bet soms Timo saka – kāpēc gan jāveic minimālā augsnes apstrāde, ja mūsu 14 gadu izmēģinājumi pierāda, ka var sekmīgi iztikt arī bez tās.

– Ko šajās saimniecībās gribat parādīt?
– Parādīsim, ka graudaugus, eļļas augus, kā arī pupas var sekmīgi sēt, augsni iepriekš neuzarot, tādā veidā nodrošinot degvielas, laika, darbaspēka un arī investīciju ekonomiju. Vienā no demo saimniecībām jau rudenī redzējām uzskatāmu piemēru, salīdzinot uzartu un neuzartu lauku. Ar sējmašīnu, kas aprīkota ar frēzi, uzartajā laukā septembra sākumā tika iesēti ziemas kvieši, savukārt projekta ietvaros aptuveni pēc nedēļas blakus laukā ziemas kvieši tika iesēti ar tiešās sējas sējmašīnu. Kad septembra beigās ar projekta auditoriem turp aizbraucām, lietus nebija lijis gandrīz nemaz, tomēr tiešās sējas laukā asni jau bija sadīguši, kamēr apartajā laukā parušinoties varēja ieraudzīt vien dīgt nesākušus graudus. Vēlāk rudenī situācija nedaudz izlīdzinājās, tomēr atšķirība ir redzama.

Ja ir sauss, kustinot (jeb arot) augsni, mēs jau tā tur minimāli esošo mitrumu izdzenam ārā pavisam. Savukārt, ja ir pārāk mitrs, arot veidojam tā saukto aruma zoli, kā rezultātā šie 20 cm ir irdeni, bet dziļāk augsne ir sablīvēta tik intensīvi, ka šim slānim ūdens cauri netiek ne no augšas (kad pārāk intensīvi nokrišņi), ne apakšas (kad ir sausums). Ja lietus ir tik daudz, kamēr var piepildīt tos 20 cm, tad viss ir vairāk vai mazāk labi, lai arī lauks ir dubļains, grūti braucams. To arī viens projekta saimnieks atzina, ka uz uzarta lauka kādu nedēļu nevarēja braukt virsū, savukārt uz tiešās sējas lauka var braukt jau pēc divām dienām. Turpretī, ja mitruma ir daudz un šie 20 cm irdenā slāņa to vairs nespēj akumulēt, rodas peļķes, lauks ilgi žūst, jo ūdenim vienkārši nav iespējas iesūkties dziļākos augsnes slāņos. Tiešās sējas laukā augsnei nav šīs sablīvētās kārtas, tāpēc intensīva lietus gadījumā ūdens aiziet dziļumā, bet, kad ir sauss, tas pa augsnes kapilāriem ceļas augšā un nodrošina  augu saknes ar nepieciešamo mitrumu.

Ja augsne ir uzarta, tajā tāpat uzreiz sēt nav ieteicams, jo augsne vispirms jānosēdina. Tad nu braucam ar kultivatoru, bieži vien cenšoties izlabot arī aršanas kļūdas, savukārt, kad ir iesēts, dažādu iemeslu dēļ tīrumu vēl mēdz arī pievelt. Sanāk, ka sākumā irdinām, bet pēc tam vairākas reizes apstrādājam, lai atkal sablīvētu. Paradokss!

SIA TAND UKRI tīrumā projekta ietvaros tika izmantota tiešās sējas sējmašīna.

– Lauksaimnieki saka, ka aršana irdina augsni, ka īpaši smagas un mālainas augsnes ir jāar.
– Jāsaprot, ka augsnes irdināšana jau tāpat notiek dabiskā ceļā – ar slieku un kukaiņu palīdzību. Tāpat augu saknes, augam nomirstot, atstāj savus kanāliņus, kas ziemā piepildās ar ūdeni, tas savukārt sasalstot izplešas, tādā veidā irdinot augsni. Tā ir bezmaksas irdināšana, ko varam nodrošināt saviem tīrumiem. Jo augsne veselīgāka, jo tajā vairāk slieku – vienā hektārā to var būt pat līdz 2 t! Turklāt sliekas pārstrādā augsni un sasmalcina organisko vielu, caur sevi dienā izlaižot apmēram tik pat daudz, cik pašas sver. Tā ir irdināšana un augsnes bagātināšana vienlaikus!

Tāpat uzskata, ka mālaina augsne ir noteikti jāar, taču paradokss ir tajā, ka viss ir otrādi – jo augsne  smagāka, jo vieglāk saglabāt tās struktūru. Ja augsne smilšaina, struktūru saglabāt tajā ir grūtāk. Uzskatiem par obligātu aršanas nepieciešamību pamatā ir pārliecība, ka tā darīja mans tēvs un man jādara tāpat, jo citādi nevar. Tieši tāpēc šis projekts parādīs, ka arī Zemgales mālainajās augsnēs var itin labi iztikt bez aršanas.

Vēl noteikti neatbalstu sēšanu ar sējmašīnu, kas uzmontēta uz frēzes. Šāda kombinācija pilnībā sagrauj augsnes struktūru. Ja ir mitrs, sākumā it kā viss ir skaisti, jo, graudam dīgstot, nepieciešams ideāls kontakts ar augsni, ko frēze, sastrādājot augsni ļoti smalkās frakcijās, arī nodrošina. Tomēr vēlāk mitruma un gaisa aprite šādā augsnē ne tuvu nav optimāla, līdz ar to tāda nav arī auga tālākā attīstība. Ja augsne sēšanas laikā ir sausa, tad tur jau tā mazā apjomā esošais mitrums tiek brutālā veidā iztvaicēts un dīgšana ir vairāk nekā problemātiska.

– Aršana veicina arī siltumnīcefekta gāzu emisijas.
– Pētot četras atšķirīgas augsnes apstrādes tehnoloģijas mālsmilts augsnē ASV ziemeļrietumu daļā, zinātnieki fiksēja CO₂ emisijas 19 dienu laikā no brīža, kad augsne tika apstrādāta (skat. pētījumu Tillage induced CO₂ emission from soil https://link.sprin-ger.com/article/10.1023/A:1009766510274). Apstrādājot tīrumu ar arklu, augsnē tika iestrādātas visas augu atliekas, atstājot tās virskārtu irdenu un vienlaicīgi radot arī vislielākās CO₂ emisijas. Oglekļa emisijas CO₂ formā procentos no tā gada augu atliekās esošā oglekļa (C) 19 dienu laikā no četriem dažādiem augsnes apstrādes veidiem bija attiecīgi: 134 % arklam (faktiski zūd vairāk nekā ir, konstanti pazeminot augsnes organiskās vielas saturu gadu no gada), 70 % arklam kombinācijā ar diskiem, 58 % diskiem, 54 % rugaines kultivatoram un 27 % tiešās sējas gadījumā.

– Kas notiek, ja pēc ilgiem aršanas gadiem pāriet uz bezaršanas tehnoloģiju?
– Ja tīrumi visu laiku ir arti un tad pāriet uz bezaršanu, uzreiz izmaiņas nenotiek. Kamēr augsne pielāgojas jaunajai sistēmai, paiet aptuveni 4 līdz 7 gadi – uzlabojas augsnes struktūra, ūdens un gaisa aprite, palielinās organiskās vielas saturs, augsne kļūst stabilāka pret barības vielu izskalošanos un siltumnīcas efekta gāzu emisijām, atjaunojas augsnes mikrobioloģiskā aktivitāte. Tomēr, ja tīrums arts kādus 50 gadus, augsnē slieku praktiski nav, nepieciešams ilgs laiks, lai to atveseļotu. Ja augsnē regulāri iestrādāti kūtsmēsli, situācija noteikti ir labāka, bet, ja ne, augsne būs kā substrāts, faktiski bez dzīvības. Tāpēc pirmajos gados raža varētu būt arī nedaudz zemāka, bet tas nav obligāti, ja ievērojam optimālos sējas termiņus. To plānots ieraudzīt arī mūsu projekta saimniecībās, kur līdz šim dominējusi aršana, bet tagad tiešajā sējā un StripTill tehnoloģijā apsēti 10–20 ha lieli tīrumi.

– Kad varēs izvērtēt pirmos projekta rezultātus?
– Pavasarī skatīsimies, kādā kvalitātē būs saimniecību tīrumi. Var būt visādi, jo pērn sējas apstākļi tomēr bija samērā ekstremāli –  ļoti sauss, lietus bija vēlu un maz. Bet vispār mums ir plāns rīkot Lauku dienas, rādīt, kas reāli notiek uz tīrumiem. Kad būs pirmie rezultāti, noteikti varēsim rīkot arī semināru.

Negribu kādu pārliecināt par savu taisnību, katram ir jāsaprot un jāizdomā, ko savos tīrumos darīt, varu tikai parādīt piemērus. Lauksaimniekiem ir vairāk jādomā pašiem, jāanalizē, lai saprastu dabiskos procesus, kas notiek augsnē, un kāda tehnika vai tehnoloģija ir tiešām nepieciešama. Tehnikas piedāvājums, lai zemes struktūru izjauktu un pēc tam atkal savāktu, ir milzīgs, bet saimnieks taču var pamēģināt neart vienā laukā, paskatīties, kādi būs rezultāti. Taču bieži ir bail, ka samazināsies raža, jo ir ļoti daudz izdevumu –  ķīmija, tehnika, kredīti, kas laikā jāatmaksā... Jo būs vairāk informācijas par to, ko iegūstam, strādājot ar bezaršanas metodēm, jo vairāk sapratīsim, kā tas mums var palīdzēt ietaupīt resursus. Tad arī atbildīgie speciālisti varēs izvērtēt, vai šī tehnoloģija jāiekļauj atbalstāmajās aktivitātēs ES atbalsta maksājumu saņemšanai.