Saimnieks LV / 2021.gads (Oktobris.)

Valmieras novada Vaidavas pagasta Ozolos sadzīvo piena un gaļas aitas, kuras kopj un baro piemājas saimniecības Bendiku piena aitas saimnieki Elizabete un Māris Bendiki. Šeit no gardā aitas piena ražo jogurtus, sierus un saldējumu.

– Kā uzsākāt saimniekot Ozolos?
Māris: – Mēs esam no Valmieras. Ozolos apmetāmies uz dzīvi pirms sešiem gadiem. Īpašums bija iegādāts jau krietni senāk, domājām to pārdot, beigu beigās tomēr pārdomājām. Sākām ar desmit vistām un suni. Pēc kāda laika sapratām – ja jau īpašumā ir pļavas, tās jāpļauj. Lai tas nav jādara pašiem, nopirkām piecas Latvijas tumšgalves šķirnes un krustojumu aitas ar domu, ka nu nekas vairs nebūs jādara, bet izrādījās, ka tā tas nav.

Elizabete: – Toreiz domājām, ka aitas ir aitas, ka nav īpašas šķirnes. Taču ar laiku sākām iepazīt citas aitu šķirnes un iegādājāmies angļu Sufolkas. Sapratām, ka katrai šķirnei ir noteiktas audzēšanas un daudzveidīgas izmantošanas iespējas. Tagad mums ir Ostfrīzijas un Sufolkas šķirnes aitas un dažas Merino un Ostfrīzijas krustojumu aitas.

Izmēģinājām audzēt arī kazas, bet tās mums nepatika, jo ir ļoti nekaunīgi dzīvnieki, turklāt savā starpā ķildojās, rūca, koda aitām.

Māris: – Aitas pārsvarā ganās ārā. Slēgtajās telpās dzīvo tikai grūsnās aitas un jēriņi. Aitām galvenais, lai būtu svaigs gaiss un laba ventilācija, ja to nenodrošina, viņām var sākties elpceļu problēmas.

– Cik liels ir jūsu aitu ganāmpulks?
Elizabete: – Kopā aptuveni 140 dzīvnieku. Pirmās bija Sufolkas, tad tas pats saimnieks, kas veda no Nīderlandes mums gaļas aitas, palīdzēja atrast saimniecību, kas pārdod Ostfrīzijas piena aitas.

– Kāpēc tika izvēlēta Sufolkas šķirne?
Elizabete: – Stāsts ir saistīts ar suņa iegādi, jo tam saimniekam arī bija Sufolkas šķirnes aitu ganāmpulks. No viņa arī uzzinājām par šīm aitām. Pirmo Sufolku ganāmpulku nopirkām 2017. gada sākumā Latvijā no audzētāja Amatas pusē. Ganāmpulkā bija 36 aitas un 2 teķi. Pēc tam Nīderlandē piepirkām vēl 9 vaislas dzīvniekus ganāmpulka papildināšanai.

Šīs šķirnes dzīvniekiem ir izteikti labas mātes īpašības – šo gadu laikā nav bijis, ka aita nepieņemtu savus jērus, kaut gan pirms tam bija informācija, ka tās ir sliktas mātes. Viņas arī ir ļoti draudzīgas un nāk klāt. Man būtu grūti, ja nevarētu kādu dzīvnieku noķert, jo dažreiz aitas pārdodam uzreiz no ganībām.

– Kāds ir gaļas aitu aprites cikls?
Elizabete: – Vasaras beigās teķi pielaižam pie ganāmpulka, bet dažreiz lecināšanas periods iestiepjas vairāku mēnešu garumā. Tad jēri dzimst arī vēlu pavasarī. Ideāli būtu, ja tie dzimtu tikai ziemā, bet tā nesanāk. Grūsnību pārbaudām aitām, par kurām neesam pārliecināti, kā arī tad, ja ir jāizlemj tās liktenis – brāķējama vai nē. Dzimst gan divi, gan trīs jēri. Jaunaitiņām bieži atskrien tikai viens pēcnācējs. Sufolkas šķirnes jēri piedzimst gandrīz melni, bet vēlāk tiem vilna kļūst gaiša un tikai galva saglabā tumšo krāsu.

Ostfrīzijas un Sufolkas šķirnes aitas.

– Vai jēru laiks ir grūtākais aitkopībā?
Māris: – Neteiktu, ka grūtākais, bet atbildīgs.

Elizabete: – Mums pēdējos gados jēri nav dzimuši naktī, vienmēr tas notiek pa dienu. Taču novietnē ir izvietotas kameras, tāpēc varam dzīvniekus novērot visu diennakti. Nav slikti, ja tomēr pamani dzemdību laiku, jo ne vienmēr viss notiek ideāli. Jēriņš var piedzimt augļapvalkā, ir bijis, ka nākas mazuli elpināt.

Jaundzimušos jēriņus uzreiz ietērpjam speciālā vestītē, lai kārtīgi nožūst un sasildās. No iekšpuses vestei ir vilnas audums, bet pa virsu kokvilna, tāpēc mitrums iztvaiko, bet siltums saglabājas. Šīs vestītes pasūtījām no Anglijas, kur aitkopības kultūra ir izteikti attīstīta.

Jēri pie aitām dzīvo apmēram divus mēnešus, tad tos šķiram nost. Mammas uzreiz iet ganībās, bet mazuļi vēl paliek novietnē, jo viņiem vajadzīga koncentrētāka barība. Agrāk atšķirtajiem jēriem labāk attīstās gremošanas trakts un tie ir patstāvīgāki, kā arī lieki nenozīž mātes.

Māris: – Piena aitām jērus atšķiram jau pēc diennakts, jo pēc nedēļas tie jau vairs nemācētu zīst no pudelītes vai spainīša, kur tie saņem to pašu mātes pienu. Sadalām tos grupiņās pa pieci, un jēri izaug spriganāki nekā tad, ja dzīvotu pie mammām. Arī ārzemēs tā praktizē.

– Kādam nolūkam audzējat gaļas aitas?
Elizabete: – Pārsvarā vaislai. Lopiņi, kas neiztur vērtēšanas kritērijus, tiek pārdoti gaļas ieguvei. Gaļā realizējam maz, pārsvarā pārdodam dzīvus – apmēram piecu mēnešu vecumā. Vaislai pēc situācijas – kāds pērk četrus mēnešus vecu teķīti, bet citi vecākus par gadu.

– Ar ko barojat sprogaino ganāmpulku?
Elizabete: – Ēdienkarte abu šķirņu aitām ir līdzīga. Pirms atnešanās un jēru barošanas laikā aitas piebarojam ar spēkbarību, bet esam novērojuši – ja ir kvalitatīvs skābsiens, tad aitas to spēkbarību nemaz tik ļoti negrib. Pieaugusi aita dienā apēd aptuveni kilogramu spēkbarības. Dodam arī melasi, kas nepieciešama enerģijai. Kad gaļas šķirnes aitas beidz barot jērus, tās atgriežas ganībās un pārsvarā pārtiek no zāles.

Māris: – Zemes šeit ir aptuveni 15 ha, no kuriem lauksaimniecībā izmantojam 10 ha. Visu barību – salmus, sienu, skābsienu un graudus pērkam, jo tik nelieliem apjomiem nav izdevīgi uzturēt tehniku. Graudus placinām un pēc pašu izstrādātas receptes gatavojam barības miksli.

Elizabete: – Aitām dodam arī mizotus, sadaivotu ķiplokus. Tās, kurām varētu būt parazīti, labprāt arī tos ēd. Jēri gan (gluži kā cilvēkbērni) atsakās no ķiplokiem – negaršo.

– Kā nonācāt pie piena aitām?
Māris: – Sākumā nemaz nezinājām, ka tādas vispār ir, līdz iemainījām piena šķirnes teķi. Sākām interesēties un iegādājamies Holandē 10 tīršķirnes aitiņas un teķi. Vēlāk vēl piepirkām no Igaunijas. No igauņiem arī esam guvuši pieredzi gan aitu audzēšanas jautājumos, gan piena produktu ražošanā.

Vēsturiski Ostfrīzijas aitas ir cēlušās Vācijas un Nīderlandes pierobežā, kur ir apgabals ar tādu nosaukumu. Savas piena aitu šķirnes ir arī angļiem, grieķiem un arābiem. Vispienīgākās ir Ostfrīzieties.

– Pastāstiet vairāk par piena aitām.
Elizabete: – Vēsturiski pirmās sāka slaukt aitas. Ostfrīzijas aitas ir draudzīgas, mierīgas. Viņas ir ļoti prasīgas pret turēšanas apstākļiem un barošanu. No citu piena šķirņu aitām atšķiras ar lielāku produktivitāti, arī laktācijas garums ir ilgāks. Ja salīdzina ar gaļas šķirnes aitām, tad Ostfrīzijas ir ar mazāku muskuļu masu. Labas mātes īpašības, vienā metienā parasti var būt no diviem līdz pat sešiem dzīvotspējīgiem jēriņiem.

– Kāds ir laktācijas ilgums aitām?
Elizabete: – Aitas līdzīgi kā govis ir slaucamas gandrīz deviņus mēnešus. Tad laiž ciet un lecina. Atšķirībā no gaļas aitām, kam ir grūti pamanīt meklēšanās laiku, piena aitām ir pilnīgi pretēji – tās nošķirsies no bara, atradīs, kur ir teķis, stāvēs blakus un kliegs. Mums ir četri teķi, lai derētu katrai aitu māšu līnijai. Aitas atstāj sapāroties diennakti, tad arī zinu konkrēto atnešanās laiku, jo aitai grūsnība ilgst 150 dienas un diezgan precīzi var plānot.

Pienu pārstrādā paši un no tā ražo grieķu jogurtu, fetas sieru, haloumi jeb cepamsieru un saldējumu.

– Vai tomēr aitu piena ieguvei nav sezonāls raksturs?
Elizabete: – Daļēji jā, tāpēc nākamvasar vēlos pagarināt to lecināšanas laiku, lai aitas piens būtu pieejams visu gadu. Citādi pircēji ir neapmierināti, ja kādu brīdi aitas piens nav pieejams. Tāpēc ir doma jaunaitiņas nevis lecināt vasaras beigās, bet pavasarī, lai jēri dzimtu rudenī. Vecākajām aitām mainīt cikliskumu ir grūtāk. Pašlaik vēl ir nedaudz piena – šodien slaucu, bet rīt jau aizlaidīšu ciet.

– Kāds ir aitas piens?
Elizabete: – Saldāks nekā govs piens. Pašlaik tauku saturs ir ap 6 %. Pati pienam veicu Kalifornijas testu, nosakot somatisko šūnu daudzumu pienā – jo to ir mazāk, jo produktiem ilgāks derīguma termiņš. Padziļinātās analīzes reizi mēnesī tiek veiktas laboratorijā.

Izslaukums ir vidēji divi litri piena no aitas diennaktī, bet atkarībā no laktācijas un citiem faktoriem no aitas var izslaukt 2–4 l piena. Kad sadzimuši jēri, slaucu divas reizes dienā, vēlāk pāreju uz vienreizēju slaukšanu. Ganāmpulks nav tik liels, lai atmaksātos visu laiku slaukt divreiz dienā. Slaukšana sanāk uz vakara pusi, bet plānoju to darīt no rīta. Pienu pārstrādāju nākamajā dienā. Pašlaik dienā slaucas kādas 16 aitas, pārējās jau ir atpūtā.

Slaukšanas aparāti ir tie paši, kas kazām. Gribētu jau, lai būtu slaukšanas roboti, bet, šķiet, aitām tesmens nav tik regulārs, lai varētu pielāgot automatizāciju.

– Ko gatavojat no piena?
Elizabete: – Pienu pārstrādājam paši un no tā ražojam grieķu jogurtu, fetas sieru, haloumi jeb cepamsieru un saldējumu. Tie ir tradicionālie produkti, ko parasti ražo no aitas piena. Produktus realizējam tiešajā tirdzniecībā tirdziņā netālu no Valmieras vienā saimniecībā.

Māris: – Nākamgad plānojam arī organizēt vienu tirdzniecības dienu savā saimniecībā, jo interese ir. Piedalījāmies arī atvērtajās Lauku dienās.

Tiesa, apmeklētāji pie mums brauc visu vasaru – piedāvājam gan ekskursiju, gan aitas piena saldējuma degustācija.

Elizabete: – Pārtikas ieraugu pasūtām no Grieķijas, tāpēc arī mūsu produkts atšķiras no citiem. Mūsu grilsieru sieru pērk arī viens restorāns Cēsīs.

Māris: – Vasarā pieprasītākais ir saldējums, arī grilsiers, bet fetas siers un jogurts ir pieprasīts visu gadu. Bērniem vislabāk garšo kafijas saldējums.

Elizabete: – Receptes arī veidojam paši, jo neviens ar savējām negribēja dalīties. Tā tapusi pašiem savu recepšu grāmata.

– Kas ir lielākais ienākumu avots saimniecībā?
Elizabete: – Piena produktu realizācija. Ja Latvijā jāizdzīvo ar gaļas vai vaislas dzīvnieku audzēšanu, tad ir jābūt lieliem apjomiem, pretējā gadījumā tas ir tikai hobija līmenī. Jēra gaļas gribētāju ir daudz, mums pašiem rinda stāv un nav, ko piedāvāt.

– Kādi nākotnes plāni?
Elizabete: – Viens nākotnes projekts saistīts ar Latvijas zilajām govīm, kuras jau dzīvo saimniecībā un kuru piens, manuprāt, ir savā ziņā līdzīgs aitas pienam. Varētu mēģināt jaukt kopā un gatavot produktus.

Māris: – Noteikti palielināsim piena aitu skaitu, jo cilvēkiem garšo aitas piens, viņi ir novērtējuši tā labās īpašības. Aitas pienam nav uzbāzīga smarža un garša. Turklāt daudziem ir govs piena nepanesība.

Elizabete: – Nākamais solis varētu būt cieto sieru ražošana, esam jau mēģinājuši. Tikai ir jāpielāgo pagraba telpa sieru nogatavināšanai, lai tur būtu visu laiku vienmērīga temperatūra.

Māris: – Cilvēki arvien vairāk vēlas iegādāties produktus uzreiz no saimniecībām, tāpēc aitas piena pārstrādes biznesā saskatām nākotni.