Saimnieks LV / 2017.gads (Janvāris.)

Kooperatīvu kustība tiek minēta kā viens Latvijas lauksaimniecības nozīmīgākajiem attīstības veicinātājiem. Savstarpēja sadarbība kopīga mērķa vārdā noder gan tradicionālajās nozarēs, gan augļkopībā, kam izsenis saknes meklējamas Zemgales un Kurzemes novados. LPKS Augļu nams ir viens no nedaudzajiem kooperatīviem, kas apvieno salīdzinoši mazās platībās strādājošus augļu dārzu īpašniekus, kas ražo veselīgus augļus un ogas, izmantojot zinātniski pamatotus vietējo un ārvalstu speciālistu ieteikumus. „Kopā darot, pat mazais top liels,” Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas sauklim pievienojas kooperatīva valdes priekšsēdētājs Jānis Lepsis, rūpējoties par vietējās produkcijas noieta veicināšanu, kas reizē nodrošina arī aktīvu lauku attīstību.

– Kā allaž – sāksim ar kooperatīva izveides stāstu!
Jānis Lepsis: – Augļu nama sākums meklējams citā kooperatīvā – LPKS VTT dārzi, kas izveidojās 2005. gadā un kurā ietilpa vairākas Talsu, Ventspils un Tukuma novadu saimniecības. Kooperatīva biedriem bija savas priekšrocības, taču līdz galam kooperācijas principi nebija īsti nozīmīgi. Taču 2011.–2012. gadā radās ideja veidot ražotāju grupu, lai saņemtu attīstības investīcijas no Eiropas Savienības fondiem. Tā kā VTT dārzi uz šo programmu nevarēja pretendēt, jo bija saņēmuši atbalstu iepriekš, konsultējoties ar LAD un Zemkopības ministrijas pārstāvjiem, viens no ieteiktajiem variantiem bija dibināt jaunu kooperatīvu. Tā 2012. gada sākumā nodibinājām LPKS Augļu nams, kur iestājās tās saimniecības, kas nodarbojās jau ar nopietnāka apjoma augļu un ogu ražošanu. Sākumā bijām 9 saimniecības, vēl divas nāca klāt vēlāk. Pārsvarā tās ir izvietotas Kurzemē, trīs arī no Jelgavas novada. Daļa saimniecību izmanto pakalpojumus (minerālmēslu iegāde u.tml.) vēl arī no VTT dārziem, bet realizācija notiek caur Augļu namu. Iespējams, nākotnē abus kooperatīvus apvienosim.

Parasti jau kooperatīvs izveidojas vienā no diviem variantiem – tas ir mazs, ar nelielu biedru skaitu, kur viens otru pazīst un zina, ko no katra sagaidīt, – tas ir stāsts par mums vai arī – kooperatīvs ir tik liels, ka atsevišķam biedram ietekme ir maza un neko daudz viens arī nevar sabojāt, tie parasti ir graudkopju kooperatīvi. Kad 9 saimniecības iestājās jaunajā kooperatīvā, bijām jau pirms tam strādājuši kopā un viens otru puslīdz pazinām. Augļkopju jau arī Latvijā nav tik daudz, zinājām arī jaunos biedrus.

Šajā nozarē vēl Latvijā veiksmīgi darbojas LPKS Zelta ābele, kur saimniecības audzē lielākus apjomus, salīdzinot ar mums. Gan mēs, gan viņi esam ieguvuši zināmu stabilitāti, un nav tā, ka klāt nāktu daudz biedru. Jāsaprot, ka kooperatīvs neatrisina visas saimniecības problēmas. Iesaistīšanās uzliek arī saistības un atbildību. Saskaņā ar likumdošanu 75 % no saimniecības saražotā ir jārealizē caur kooperatīvu. Tātad tirgū vai kur citur var pārdot diezgan maz, lai gan tirgū nereti var iegūt labāku cenu par savu preci. Taču nevar būt tā, ka saimnieks kooperatīvam atstāj tikai pārpalikumu vai tirgū pārdod lielos un skaistos ābolus, jo kooperatīvam ir saistības ar saviem piegādātājiem noteiktā laikā, neatkarīgi no tā, vai valda pārprodukcija vai preces trūkst. Taču ar katru gadu saimniecību sadarbība ar kooperatīvu uzlabojas, tāpat kā augļu un ogu kvalitāte.

– Ko kooperatīvs ieguva projekta laikā?
– Pirms pieciem gadiem uzsāktais attīstības projekts noslēdzās 2016. gada decembrī. Tā ietvaros varēja atbalstīt aktivitātes, kas ir nepieciešamas pēc ražas novākšanas. Projekta ietvaros esam uzbūvējuši divas noliktavas – Pūrē un Vilcē. Divās kooperatīva biedru saimniecībās, kur jau bija uzglabāšanas telpas, tika modernizētas aukstuma iekārtas, tāpat iegādājāmies kravas transportu, lai veiktu produkcijas piegādi, vēl arī konteinerus, noliktavas aprīkojumu. Projekta īstenošanas laikā ir ļauts kaut ko nedaudz mainīt, jo tas ir pietiekami ilgs termiņš.

Pašlaik Augļu nams ir ražotāju grupa, bet esam iesnieguši dokumentus, lai saņemtu ražotāju organizācijas statusu. No ES puses tāds veidojums tiek uztverts kā veids, lai labāk atbalstītu kooperāciju. Iespējams, nākamajā plānošanas periodā atsevišķi ražotāji saņems mazāku atbalstu nekā kooperatīvs kā ražotāju organizācija.

Protams, ES atbalsts ir ļoti noderīgs, bet arī mūsu pašu līdzmaksājums bija nepieciešams – savi 100 tūkstoši katrai noliktavai. Un process, kamēr ieguvām kredītu, galīgi nebija viegls. Mums ir ķīlas, bet bankas sākumā nesaprot kooperatīva darbības principu. Tagad gan izskatās, ka viss būs kārtībā, apgrozījuma pieaugums ir katru gadu. Kooperatīvā visus gadus visa peļņa atstāta kooperatīva attīstībai.

– Paraksturojiet Augļu nama saimniecības!
– Mūsu biedri audzē bumbierus, ķiršus, plūmes, zemenes un avenes, taču lielākās platības aizņem ābeles. Biedri, kas piegādā lielāko apjomu no produkcijas, ir ZS Akmentiņi, SIA Daigone, ZS Osīši un Pūres DIS. Saimniecības apsaimnieko augļu dārzus platībā no trīs līdz trīsdesmit hektāriem. Ir saimniecības, kas dzīvo tikai no augļu audzēšanas, bet ir arī tādas, kam ir graudu platības. Taču Zemgales pusē esošajām saimniecībām graudu audzēšanu nav tik perspektīva, jo platības īsti vairs paplašināt nevar un peļņa no viena labības hektāra paliek mazāka, tāpēc augļus un ogas audzēt pat ir izdevīgāk.

Jau 90. gadu beigās, runājot ar poļiem un vāciešiem, konstatējām, ka saimniecībai, lai tā varētu veiksmīgi konkurēt un attīstīties, vajadzētu būt ap 10 ha stādījumu. Vēl pēc 5–6 gadiem spriedām, ka 15 ha gan būtu ļoti labi. Tagad jau 20 ha ir nepieciešami, lai varētu ar augļkopību dzīvot un attīstīties. Latvijā pietiktu ar mazākām platībām, lai arī daudz neatpaliekam. Ja ir 10–20 ha, tad ģimeni arī varētu uzturēt. Ja ir zem 2–3 ha, tad tā sanāktu kā papildu nodarbe (vai nozare saimniecība), pārejas posms ir ap 5 ha, ar ko pilnu algu nenopelna, taču arī brīvdienās un vakaros ar to nevar tikt galā.

Pašlaik visi biedri ir integrētās audzēšanas shēmas dalībnieki. Augļu nams ir Nacionālās pārtikas kvalitātes shēmas Zaļā karotīte dalībnieks. Sertificēti produkti ir āboli, bumbieri, avenes, zemenes, ķirši un plūmes.

– Kāds ir cikls – pēc cik ilga laika komercšķirnes ābelīte sāk dot ražu?
– Mums nemaz nav tik liela pieredze, lai izsekotu pilnīgi visam ciklam ar maza auguma kokiem. Nevienā saimniecībā dārzi nav daudz vecāki par 15 gadiem. Normāli būtu, ja pundurkoks kalpotu gadus 20, kad būtu jāsāk skatīties, kādā stāvoklī ir koki. Puspundurkoki ražu dod 30–40 gadus, ja vien nerodas kādas problēmas un koki nav jāpārstāda vai arī izrādās, ka šķirne tomēr nav īstā. Vecākais mūsu biedru dārzs ir Pūres DIS, kur palicis kvartāls ar ‘Antonovkas’ šķirnes ābelēm. Ir pircēji, kam vajag tieši šo seno šķirni.

Vajadzētu būt tā, ka ābelei ir vienmērīga raža katru gadu, nevis vienu gadu atdot visu spēku, bet citu palikt tukšā. Citādi var sakrist, ka daudziem vienlaicīgi ir labas ražas, tāpēc labāk ir mērena raža, bet katru gadu. Kopšanas izmaksas taču ir katru gadu.

Glabātuvēs āboli tiek turēti 1.5–2 ºC temperatūrā.

– Kooperatīvam noteikti ir nepieciešams, lai lielākā apjomā var piegādāt dažas šķirnes, tātad biedriem ir jāvienojas par ko vienu.
– Ja ar āboliem brauc uz tirgu, tad būtu nepieciešamas daudzas šķirnes ar nelielu ābolu apjomu, savukārt kooperatīvam vajadzīgas dažas šķirnes ar lielu apjomu. Jānodrošina pastāvīga kvalitāte, lai pircēji pierastu un uzticētos. Taču saimniecībās, pirms tās iestājās kooperatīvā, jau bija sastādīti savi ābeļdārzi. Tāpēc pašlaik regulāri diskutējam, kādas šķirnes izvēlēties. Vienoties nav viegli, jo atšķiras iespējas tikt galā ar konkrētās šķirnes vājajām pusēm. Jo mazāk šķirņu, jo vieglāk veikt loģistikas darbus noliktavā. Vienā kamerā ir ap 120 t ābolu, optimāli būtu to piepildīt nedēļas laikā, taču tas ne vienmēr izdodas, jo ir vairākas šķirnes, kas turklāt arī nenogatavojas vienlaicīgi.

Domāju, ka gandrīz katra saimniecība ir uzkāpusi uz grābekļa, kādu konkrētu šķirni iestādot par maz. Saimniekam šķiet, ka 100 ābeles un 2–3 t ražas ir ļoti daudz, tomēr uz kopējo noliktavas ietilpību tas nav daudz un var pat gadīties aizmirst par šīm kastēm! Tā ir pieredze, kas liek īpašniekiem domāt par lielākiem apjomiem, un tas vien ir labi. Vēl pāris gadi ir nepieciešami, lai dažu pieprasītāko šķirņu ābolu apjomu līdzsvarotu.

– Kas šobrīd ir populārākās ābeļu šķirnes Latvijā?
– No vecākajām šķirnēm daudz tiek audzēts ‘Antejs’, kam mēdz būt problēmas ar slimībām, tāpat ‘Auksis’, kuru ir jāpaspēj īsā laikā nolasīt, pirms āboli sākuši birt, – ir svarīgi dabūt pietiekamu lasītāju skaitu. No ziemas āboliem daudz ir ‘Belorusskoje Maļinovoje’, ‘Zarja Alatau’, parādās arī jaunākās šķirnes, to skaitā no Dobeles Dārzkopības institūta. Tomēr mums ir par maz laika, lai ar pārliecību varētu paņemt un iestādīt kādu jaunu šķirni vismaz hektāra vai divu platībā. Ja jaunajai šķirnei ir tikai pāris izmēģinājuma koku, nevar īsti izvērtēt, vai leks ārā kādas problēmas, slimības, kā uzglabāsies augļi, kāda kopšana būs nepieciešama. Daudz ir sastādīta arī rudens šķirne ‘Koļenkovskaja’, kam ir ļoti saldi āboli. Pieaugušajiem par tiem domas dalās, jo skābuma nav nemaz, toties bērni ēd labprāt. Tāpēc arī lielākā daļa no tiem aiziet programmā Skolas auglis – skolās un bērnudārzos tos ēd labprāt.

Ir saimniecības, kas audzē ‘Merigold’, ļoti aromātiski un garšīgi āboli, taču tie ir mīksti un dzelteni, kad nonāk veikalā, ātri var redzēt, ja kaut kur apbružājas. Tāpēc veikaliem tos īsti dot nevar, īpaši, ja pircējs pats izvēlas un saspaida pārējos augļus. Vislabākie tirdzniecībai, kā citur Eiropā, ir cieti un sarkani āboli, kam neredz sīkāko skrambiņu. Ideālu šķirņu jau nav!

– Vai ābolu piegādes varat nodrošināt līdz pat pavasarim?
– Pērn vēl aprīlī veicām pēdējās piegādes. Domāju, ka šogad tas būs līdzīgi. Realizācija rudenī paliek arvien mazāka un aizvien vairāk pārceļas uz vēlāku periodu. Šogad ir lielas ražas arī piemājas, ne tikai komercdārzos, no kurienes produkciju pārdod tirdziņos. Ziemassvētkos savukārt visi ēd mandarīnus, bet janvārī atkal interese par āboliem pieaug. Pirms gadiem 10 vietējie āboli jau februārī beidzās, bet tagad varam nodrošināt daudz ilgāku termiņu. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no tā, vai āboli ir pareizi novākti un uzglabāti.

Kad cēlām noliktavu, varējām izvēlēties jaunākās tehnoloģijas. Uzglabāšanas tehnoloģijas ir līdzīgas kā kaimiņvalstīs un Eiropā. Āboliem tiek samazināta skābekļa piekļuve, tie nevar paelpot, enerģijas nav, nogatavoties nevar. Agrajiem ziemas āboliem varam vismaz mēnesi glabāšanas laika pielikt klāt. Protams, pieredzi gūstam ar laiku – pēc pirmā gada aptuveni 5 t ābolu janvāra beigās bijām spiesti ielikt sulā.

– Tātad kooperatīva galvenā funkcija ir biedru ražas uzglabāšana un izplatīšana?
– Jā, kooperatīva funkcijas ir nodrošināt realizāciju. Te gan vairākām saimniecībām pašām ir savi klienti, ja mēs gribētu meklēt jaunus tirgus, būtu vajadzīgs speciāli algots cilvēks. Dažkārt saimniecības savā starpā mainās ar šķirnēm, ja nepieciešams kādu nodrošināt ilgāku laiku, bet pašam jau ir beigusies. Ja viena un tā pati šķirne no dažādām saimniecībām ir uz vietas noliktavā, mēs skatāmies, kuri augļi nogatavojas ātrāk, un attiecīgi realizējam. Ābolu šķirošanu veic gan saimniecībās uz vietas, jo tā ir iespēja nodarbināt cilvēkus, gan noliktavā pie jaunas šķirošanas līnijas. Lielākā daļa saimniecību ir tālāk no Rīgas, tāpēc tām sanāk izdevīgāk savu produkciju atvest līdz noliktavai, lai pēc tam ar kooperatīva transportu āboli tiktu tālāk.

Pārstrāde kooperatīva realizētajā projektā netiek atbalstīta, bet mēs pēc pasūtījuma nelielu daudzumu ābolu pārstrādājam sulās.

LPKS Augļu nams saņēma veicināšanas balvu konkursā Sējējs 2016, kategorijā Lauksaimniecības kooperatīvs.

– Kādas ir galvenās kooperatīva produkcijas noieta vietas?
– Aptuveni trešā daļa aiziet Skolas auglim, tikpat daudz pārdodam veikaliem un augļu vairumtirgotāju bāzēm, vēl līdzīga daļa aiziet dažādiem ēdināšanas uzņēmumiem un iestādēm. Vairumtirgotājam mēs parasti nevedam mazāk par 200 kg, kas mums ir izdevīgi, arī iespēja piepildīt auto, braucot uz Rīgu. Ja veikals no mums bez starpniekiem ņem pa 40–50 kg, tas mums nav īpaši ērti, bet katru gadījumu skatām atsevišķi.

– Cik aktuāls jums ir eksports ārpus Latvijas?
– Ar eksportu var nopelnīt mazāk nekā pārdodot uz vietas. Vienu divus kravas auto gadā pārdodam uz Igauniju, bet tur jau mūsējie skaitās ārzemju āboli. Taču, lai domātu par nopietnu eksportu, ir vajadzīgi lielāki ražas apjomi. Reiz kāds sadarbības partneris, kas no Ēģiptes ved apelsīnus, bija gatavs no mums pirkt ābolus, lai atpakaļ nav jāved tukša krava. Cenu piedāvāja tādu pašu kā poļiem. Taču mēs par tādu cenu neesam gatavi pārdot, jo tas ir mazāk, kā varam nopelnīt uz vietas. Tāpēc – ja mēs pārdodam vairāk tonnu Latvijā, tas nozīmē, ka poļi te ir ieveduši par tādu pašu apjomu mazāk! Tomēr pieļauju, ka iekšējais patēriņš lēnā garā turpinās kristies, jo cilvēku paliek mazāk. Līdz ar to par eksportu būs jāsāk domāt aktīvāk.

– Vai jūs gribētu palielināt Augļu nama biedru skaitu?
– Droši vien vairāk mēs esam ieinteresēti, lai esošie dalībnieki palielina savas platības, gūst lielāku ražu. Salīdzinot ar 2015. gadu, klāt ir nākuši 10 ha un ir plāni augt vēl, tā kā strādājam pareizā virzienā! Jau tad, kad veidojām noliktavu plānus, rēķinājāmies ar tiem apjomiem, ko nodrošina esošie biedri, tāpēc uzņemt jaunus audzētājus, kam pašiem nav savas glabātuves, nemaz nav tik viegli. Taču pēc 4–5 gadiem esošās noliktavas platības biedri varēs aizpildīt pilnībā, tad arī domāsim tālāk – teorētiski esam atstājuši vietu, lai paplašinātos.

Pārstrādi mums īsti nav mērķis attīstīt, jo tai tiek atdoti āboli, kas nav tik labas kvalitātes. Ābolu sula nav peļņas avots, labāk pārdot labas un izcilas kvalitātes ābolus! Sulas un citi produkti ir vairāk mājražotāju lauciņš.

– Kooperatīva biedri arī labprāt dodas kopīgos pieredzes apmaiņas braucienos.
– Jau no VTT dārzu laikiem mums ir tradīcija kopīgi doties uz augļkopības izstādēm Varšavā un Vācijā, arī apskatīties, kā strādā augļkopji citās zemēs. Viens no ieguvumiem šādos braucienos ir dažādu inovāciju iepazīšana. Tā kooperatīvs iegādājās arī savas pirmās elektriskās šķēres, kas ļoti palīdz zaru retināšanā. Ja tas jādara mehāniski, arī ar labām rokas šķērēm tas prasa fizisku spēku un rokas nogurst. Pie tam ir grūti dabūt kādu speciālistu, kas atnāks uz dārzu un zarus apgriezīs tā, ka man patiks, jo katram tomēr ir savas ideja par to, kā kokiem vajadzētu izskatīties. Šāds instruments ļauj palielināt darba ražīgumu. Kopā trīs saimniecības uzrakstījām projektu, lai šīs šķēres iegādātos, – tās maksā ap 1500 EUR. Pēc tam šķēres iegādājās arī citas saimniecības, jo redzēja, cik tās ir parocīgas.

Ir arī citas inovācijas, ko saimniecības ievieš, piemēram, trepes, kas ir izvietotas kā platforma uz sliedītēm, lai ērtāk lasīt ābolus, un ir ļoti stabilas. Tāpat saimnieki paši izdomā dažādus jauninājumus, piemēram, kur tiek lasīti āboli. Tiek lietotas gan speciālas somas, kas novietotas uz vēdera, tad abas rokas brīvas, lai var darboties; ir cilvēki, kam patīk ābolu somas pakārt kokā. Citi šuj speciālas auduma somas, kurām paver apakšu vaļā, tad saudzīgi izber ābolus. Citiem atkal nepatīk, ka tādu somu nevar nolikt zemē, vēl viens saimnieks nogriež plastmasas spaiņiem augšējo malu, lai tie kļūtu mīkstāki un netraumētu ābolus izberot.

Tāpat biedri ir aktīvi LLKA pasākumu apmeklētāji, regulāri dodamies arī uz Augļkopju asociācijas konferencēm, dažādām Lauku dienām. Esam aktīvi un mākam ne tikai strādāt, bet arī atpūsties!

– Vai Latvijā pašlaik ir aktuāla bioloģiskā augļkopība?
– Jā, Latvijā ir bioloģiskie augļkopji, taču mūsu kooperatīvā vēl ne. Zinu, ka Skaistkalnē top jauns, bioloģisks ābeļdārzs – tur tiek plānots audzēt premium klases augļus. Kā kādreiz runājām ar vāciešiem, zemnieki vienā brīdī nonāk līdz izpratnei, ka tas nav dzīvesveids, bet gan ražošanas veids. Tad arī tiek ražots arvien vairāk bioloģiskās produkcijas, kas Vācijā ir pieejama daudz, bet mums vēl īsti nav attīstījusies. Tajā virzienā vieglāk ir iet jaunajām saimniecībām, kas stāda jaunus dārzus. Ir nepieciešamas pret kraupi izturīgas ābolu šķirnes, un tas ir iespējams. Bioloģisks nenozīmē pilns ar tārpiem! Tas prasa daudz vairāk darba nekā integrēti audzētos dārzos. Domāju, ka pēc pāris gadiem Latvijā būs vairāk bioloģiski audzētu augļu.

– Jāni, jums pašam arī ir sava saimniecība!
– Man pieder SIA Daigone (esam trīs īpašnieki), kas, protams, ir kooperatīva sastāvā. Mana pamatnodarbošanās bija zinātne, bet 90. gadu beigās kopā ar kolēģi izveidojām ābeļu dārzu – gan lai pārbaudītu savas teorētiskās atziņas praktiskā darbībā, gan lai iegūtu lielāku finansiālu stabilitāti. Platība ir 8 ha, no kuriem pagaidām ražojoši ir 5. Taču domājam, ka sastādīsim līdz pat 13–14 ha, kad varētu algot arī darbinieku.

– Jūs veicat arī aktīvu zinātnisko darbību.
– Kopš 1996. gada Pūres DIS strādāju pie intensīvo dārzu ierīkošanas un vainagu veidošanas. Tas man deva zināšanu bāzi sava dārza izveidošanai. Savā doktora darbā vērtēju, kā koku augšana un raža mainās dažādos ābeļu stādījumos atkarībā no attālumiem starp kokiem, dažādiem vainagu veidiem un divu veidu potcelmiem. Pūrē vēlāk izveidojās Dārzkopības izmēģinājumu centrs, kur joprojām esmu vadītājs. Kā agronomijas zinātņu doktors dažkārt palīdzu kolēģiem arī citās tēmās. Zinātniskā darba ietvaros man bija iespēja izveidot arī sadarbības projektus ar lietuviešiem un igauņiem, piesaistot arī audzētājus, kas snieguši pieredzi arī mūsu biedriem.

 Jaunā Augļu nama noliktava Pūrē.

Augļu nams biedru viedokļi

Ilze Rudzīte, Ārlavas pagasta Talsu novadā:
– Iespējams, ka daļa cilvēku tiešām iedomājas – atnākšu uz kooperatīvu un viss nokritīs no gaisa! Taču ļoti daudz ir jādod, jādara un jāstrādā pašiem. Jānis pašlaik ir mūsu galvenais vilcējspēks, taču savā laikā es biju pie LPKS VTT dārzi pārņemšanas, kas prasīja ļoti daudz darba, lai saprastu, kā vispār realizēt savu produkciju, jo dārzs ir iestādīts. Tad arī atsijājās daudzi, kas kooperācijas ideju neatbalstīja. Protams, ir daudz labu piemēru, kad saimniecības pašas labi tiek galā, bez kooperatīva atbalsta, kam ir savas uzglabāšanas telpas vai cita veida blakus nodarbes. Piemēram, ja saimniecībā audzē zemenes, tā ir cita veida darbošanās, kad nav lielo iepirkumu, bet produkcija jārealizē uzreiz.

Manā saimniecībā ir nedaudz vairāk par 10 ha ābeļu. Absolūti lielākais vairums augļu tiek realizēts caur kooperatīvu. Es priecājos, ka man viss nav jāzina un jāvar vienai pašai, arī modernizācijas projektu sagatavošana ir gana sarežģīta, tāpat saiņojamais materiāls, augu ķīmijas iegāde – to visu var paveikt kooperatīvs.

Mēs ar vīru neesam dārzkopji paaudžu paaudzēs, tāpēc daudz mācāmies no jauna. Tagad arī redzu dažas savas kļūdas, kuras nemaz nav tik viegli ābeļdārzā likvidēt, piemēram, ir pilns dārzs ar šķirnēm, kuras nevar realizēt. Platības ir lielas, tāpēc jādomā, kā līdzsvarot ražas, jo vēl arvien gadās, ka ir bagātie gadi, kad ābeles ražo ļoti daudz.

Esmu ļoti priecīga par kompāniju, kas kooperatīva ietvaros ir izveidojusies. Viss ir sakritis tā, kā tam jābūt. Jānis parādījās brīdī, kad biju teju izmisumā, jo izjuka cits sadarbības projekts un nebija, kur likt nolasītās ābolu kravas. Biedri ir atsaucīgi, tā ir cilvēcība, bez kuras nekur nevar iztikt. Mēs gan savā starpā diskutējam un strīdamies – visi esam dažādi, taču viens otram uzticamies. Tāpat man ļoti patīk, ka kopā ar kooperatīva biedriem braucam uz starptautiskajām izstādēm Varšavā vai Hamburgā – tā ir gan iespēja izrunāties savā starpā, gan daudz ko jaunu uzzināt. Ir saimnieki, kas bez dārziem strādā arī citu algotu darbu, ikdiena paiet vienā skrējienā. Kopīgas sarunas arī dod papildu spēku, iedrošinājumu, kas ļauj sajust draudzīgu atbalstu. Tas ir piedzīvojums, jo nevar tikai strādāt! Daudzi biedri ir tik aktīvi cilvēki – dejo, dzied un spēlē teātri! Fantastiski! Es pati vadu deju kolektīvu un vienmēr esmu radusi būt aktīva – citādāk nemaz nemāku! Nebūt remdenam, bet darīt!

Augļu dārzs ir mana iespēja pašai par sevi parūpēties, un kooperatīvs ir liels atbalsts tajā. Es ļoti priecājos, ka uz vietas kooperatīvā ir arī šķirošanas lenta un darbu var veikt daudz vieglāk, bez muguras sāpēm. Saprotu, ka ir lietas, kas ir jāpiecieš, nevar sist dūri galdā un teikt, ka man kaut ko vajag tagad un tūlīt. Tāpēc ir skaidrs, ka daļa peļņas ir jāiegulda attīstībā! Tas ir mūsu pašu labumam! Protams, mums nav tādas iespējas kā lielajiem graudkopības kooperatīviem, kur biedriem neparko nav jāuztraucas, tikai jānodod graudi un kooperatīvs visu izdarīs. Mums algotam darbiniekam pat nav, ko darīt, visu gadu! Taču arī mūsu darbības laiks vēl nav tik ilgs, lai sasniegtu milzīgus panākumus un pelņu, salīdzinot ar līdzīgiem kooperatīviem, piemēram, Skandināvijā.

Liels paldies arī Latvijas Augļkopju asociācijai un Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijai par atbalstu, iedrošinājumu un pamudinājumu, bez viņu atbalsta būtu bijis daudz grūtāk, varbūt pat neiespējami nonākt līdz ražotāju grupas izveidei un piesaistīt ES līdzekļus!

Dace Drošprāte, ZS Gaidas Vilces pagastā Jelgavas novadā:
– Savā saimniecībā audzējam ābolus, bumbierus, kopš 2014. gada esam realizējuši arī Leader projektu, kura ietvaros esam iestādījuši ķiršus, plūmes, rudens avenes, zemenes, upenes, jāņogas, cidonijas. Kopējās platības veido ap 12 ha.

Saimniekošanu sākām bez lieliem plāniem, kopā ar vīru gribējām iestādīt bumbieres – dažus desmitus, taču sanāca daudz vairāk – nu jau to skaits sniedzas tūkstošos. Dārzā strādājam visa ģimene, arī mūsu trīs dēli un algojam sezonas strādniekus. Katru nedēļas nogali ar svaigiem augļiem, ogām, sulām un sīrupiem dodamies uz tirdziņiem, piedalāmies Kalnciema kvartāla tirdziņā, Miķeļdienas gadatirgū Doma laukumā, Brīvdabas muzeja gadatirgū un citos pasākumos. Taču lielāko produkcijas daļu realizējam caur kooperatīvu Augļu nams.

Savulaik interese par kooperatīvu radās, kad kopīgā augļkopju braucienā uz Itāliju iepazināmies ar kolēģiem no LPKS VTT dārzi. Lai gan toreiz tas mums vēl nebija sevišķi aktuāli, jo nekāda lielā ražošana vēl nenotika, nolēmām, ka uz priekšdienām tas varētu noderēt. Kad 2012. gadā parādījās ES atbalsts ražotāju grupām, tika dibināts LPKS Augļu nams, kur iesaistījāmies arī mēs. Mazām saimniecībām vienām pašām ir grūti attīstīties, apgrozījums nav tik liels, tāpēc kooperatīvs dod lielākas iespējas gan projektu realizācijā, gan produkcijas pārdošanā, gan pieredzes apmaiņā.

Mūsu kooperatīvs vēl nav tik liels, lai algotu darbiniekus, kas nodarbotos ar mārketinga jautājumiem, lielā mērā strādājam ar saviem jau iepriekš atrastajiem sadarbības partneriem, kā arī kopīgi apvienojamies lielākiem pasūtījumiem. Uz priekšdienām kooperatīvā plānojam vairāk viena veida produkcijas ražošanu, piemēram, konkrētu šķirņu ābolus, līdz ar to šajā segmentā noteikti ir iespējas izaugsmei. Tagad, kad mums ir augļu noliktavas, komerctransports, ir drošāks pamats, lai attīstītu savu ražošanu, palielinātu platības un iegūtu arvien jaunus klientus. Zemgalē gan lauksaimniecības zemes cenas aug tik strauji, ka paplašināt platības ir grūti.

Saimniecībā uzņemam arī tūristus, tāpat skolu jaunatni, lai stāstītu un radītu, kā norit saimniekošana augļkopības saimniecībā. Ir izveidojusies laba sadarbība ar Lauku ceļotāju, kas organizē atvērtās dienas laukos, kuros piedalāmies arī mēs. Interesentiem ir iespējas iemēģināt spēkus ābolu lasīšanā ar ķengursomām, kā arī izveidot ziemas krājumus ar pašu salasītām rudens avenēm, par kurām pēdējos gados ir īpaši liela interese.

Paralēli darbam saimniecībā strādāju arī Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centrā, konsultējot zemniekus, tāpat lasu lekcijas par kooperatīvu veidošanu un likumdošanu. Ierastākā problēma jauna kooperatīva izveidē ir atbildīga, izglītota un uzņēmīga vadītāja trūkums. Mums ir ļoti paveicies ar Jāni! Ar viņa palīdzību esam realizējuši vairākus projektus, ieskaitot augļu noliktavas būvniecību, tiekam arī pie jaunākās zinātniskās informācijas augļkopībā. Lai gan latvieši tradicionāli ir viensētnieki, mums ir izveidojies ļoti draudzīgs un saliedēts kooperatīvs.

Mēs varam mācīties no lietuviešu un poļu zemniekiem, kuri ir lielākie augļkopības produkcijas ražotāji, kas arī savas, bieži vien ne tik lielas un modernas saimniecības pasniedz ar lepnumu. Nevietā ir latviešu kautrīgums: „Ko tad nu es... Pagaidām nē. Pēc dažiem gadiem, tad...” Taču arī šobrīd mums ir, ko rādīt un ar ko lepoties, ne ar ko neesam sliktāki par citām tautām!

Egita Sudakova, individuālais komersants Lībagu pagastā, Talsu novadā:
– Kooperatīvā darbojos kā individuālais komersants. Mums ir neliela ģimenes saimniecība Kurzemnieki, kur pārsvarā audzējam ābolus, kā arī nodarbojamies ar to pārstrādi, ir arī jāņogas, zemenes, avenes. Arī mēs sākām ar darbību LPKS VTT dārzi, kas mums palīdzēja ar produkcijas realizāciju, pēc tam kļuvām par Augļu nams biedru. Mums kā mazai saimniecībai dalība kooperatīvā ir ļoti svarīga, citādi ar savu produkcijas apjomu nekad nevarētu piedalīties, piemēram, Skolas augļa programmā, sanāktu tikai tirdziņos sēdēt. Tāpat kooperatīvs dod iespējas izglītoties, doties pieredzes apmaiņas braucienos. Ar savu produkciju esmu piedalījusies arī Zaļajā nedēļā Vācijā.

Mūsu saimniecība atrodas dabas parkā, mums ir ļoti skaista ainava un reljefs, taču paplašināt teritorijas daudz neko nevaram, vienīgi domājam par sortimenta dažādošanu. Vairāk domājam par kolekcijas dārzu, garšas niansēm, ar komercšķirnēm varētu sastādīt vienu hektāru, kas mums ir gana daudz. Veidojam arī Latvijas ābeļu šķirņu kolekciju, domājam par tūrisma attīstīšanu. Tūristu plūsma gan ir neparedzama, tā liek būt vienmēr gatavam! Jau vairākus gadus rīkojam dārza svētkus, šobrīd domājam to darīt reizi gadā – kad maijā zied ābeles, kas ir ļoti jauks pasākums!