Saimnieks LV / 2018.gads (Februāris.)

Mūsdienu ikdiena nav iedomājama bez enerģijas izmantošanas – gan mājsaimniecības vajadzībām, gan ražošanas procesiem. Galvenie enerģijas veidi, ko patērējam, ir siltumenerģija, elektroenerģija un degviela transportlīdzekļiem. Dažu desmitu gadu laikā energoresursu cenas ir cēlušās desmitiem reižu un mūsu maksājumi par tiem veido ievērojamu izdevumu daļu. Tāpēc ir būtiski enerģiju izmantot iespējami efektīvāk un ilgtspējīgāk, vairāk patērējot vietējos resursus. Dr.sc.ing. Edgars Vīgants uzskata, ka vietējo atjaunojamo energoresursu (AER) efektīvāka izmantošana ir iespēja samazināt izdevumus, stiprināt konkurētspēju un mazināt naudas aizplūšanu no valsts.

Savu resursu efektīva izmantošana
– Enerģija ir būtisks resurss jebkurā ražošanā, arī lauksaimniecībā, un Latvijā mēs par to maksājam salīdzinoši dārgi. Līdz šim arvien pieaugošs enerģijas patēriņš nosacīti bija labklājības un attīstības pazīme, ar ko varēja lepoties industriāli attīstītās valstis. Taču tagad mēs redzam, ka arvien vairāk enerģijas patērētāju rietumvalstīs ir gatavi piemaksāt vairāk par ilgtspējīgām tehnoloģijām un par labo praksi kļūst ražošana, kas izmanto AER un enerģiju tērē iespējami mazāk. Tas nozīmē, ka arī ražotājiem Latvijā ir iespēja kļūt efektīvākiem, mācoties no citu kļūdām un labajiem piemēriem, lai sasniegtu līdzvērtīgus un vēl labākus rezultātus.

Mūsdienās saimniekam ir jāspēj apzināt tos ražošanas posmus, kur enerģija tiek tērēta nelietderīgi. Un te jautājums nav tikai par siltumu un elektroenerģiju, bet arī degvielu, pat ūdeni, un vispār visiem patērētajiem resursiem. Ja pašam šķiet, ka viss iespējamais jau ir izdarīts, iesaku to pārbaudīt, konsultējoties ar pieredzējušu energoauditoru, kas specializējies ne tikai ēku konstrukciju, bet arī tehnoloģisko iekārtu auditā. Ir daudzi piemēri, kur pēc energoauditora apsekojumiem un ieteikumiem, pat neveicot investīcijas ēku un tehnoloģiju uzlabojumos (kas nav lēti), bet vienkārši uzklausot padomus, ekonomija var būt 10 un vairāk procentu. Visbiežāk iegūtā ekonomija ir lielāka par izdevumiem auditam.

Statistika rāda, ka Latvijā mājsaimniecībās siltumenerģija tiek patērēta vairāk par elektroenerģiju vai kādu citu enerģijas veidu. Un visbiežāk tur arī varam panākt lielākos ietaupījumus. Siltumenerģija ir tā, ko vairums lauksaimnieku savu saimniecību vajadzībām ražo paši. Pieredze rāda, ka joprojām var sastapt saimniecības, kur siltumu veiksmīgi iegūst paštaisītās iekārtās, kas metinātas no kolhozu laikos pieejamajiem metāllūžņiem. Jā, kādreiz tas bija izdevīgi, taču noteikti jāpaseko līdzi, vai tas, kas bija efektīvs pirms 20 gadiem, ir tāds vēl joprojām, kad kurināmā cena ir daudzkārt pieaugusi.

Lauksaimnieki atšķirībā no pilsētniekiem var apkurei plašāk izmantot dažādus lauksaimnieciskās ražošanas atlikumus, piemēram, pelavas, atsijas, griķu čaulas, nekvalitatīvus graudus un citus produktus, kas it labi der siltuma ražošanai. Un tas viennozīmīgi ir videi draudzīgāk nekā dedzināt tehnikai vairs nederīgas, atstrādātas eļļas, plastmasas pudeles, nolietotas riepas u.tml., jo arī tāda prakse dažviet tiek piekopta. Dedzinot atkritumus sadzīves kurtuvēs, dūmgāzes satur daudz ļoti indīgu ķīmisko savienojumu, kas nosēžas tuvējā apkārtnē, nodarot neatgriezenisku kaitējumu ne tikai paša, bet arī ģimenes locekļu un kaimiņu veselībai, īpaši bērniem. Turklāt apkures sezonas laikā pastāv risks ieelpot indīgos savienojumus, saindēta tiek apkārtējā grunts un viss tajā izaudzētais. Protams, lielais vairums tā nedara, tomēr joprojām nākas dzirdēt argumentus – visu mūžu šādā veidā samazinu atkritumus un nekas slikts man nav noticis.

Mūsdienās par salīdzinoši pieņemamām cenām tiek piedāvātas iekārtas siltumenerģijas ražošanai, kur lietderības koeficients ir būtiski augstāks, izmantojot nelielas un salīdzinoši vienkāršas automātiskās vadības sistēmas. Lielās katlu mājās tehnoloģiski ir vieglāk sadedzināt kurināmo ar lielāku mitruma saturu, jo tur ir augstāka temperatūra un lielāka degšanas masa, kas palīdz izžāvēt klāt padoto kurināmo. Mazā katlā bez automātikas to būs grūti izdarīt. Tāpēc būtu vērts izanalizēt, cik daudz kurināmā materiāla tiek patērēts un vai pirms pārdesmit gadiem radīto, varbūt pat paštaisīto iekārtu nebūtu vērts mainīt uz ko modernāku. Ja citādi tā apmierina, saimniekus noteikti iepriecinātu mazāks kurināmā resursu patēriņš. Piemēram, dedzinot mitru malku, var iegūt mazāk siltumenerģijas nekā izmantojot sausu. Sadedzināt vienu steru trīs vietā taču ir ietaupījums! Tāpēc jādomā, vai atmaksājas investēt kurināmā iekārtās, ja īsti neesi gatavs nodrošināt to kurināmā mitruma līmeni, kas šai tehnoloģijai ir paredzēts.

Mūsdienās arvien lielāku vietu tirgū ieņem granulu katli, kur sadedzināšanai izmanto dažādus granulētus produktus, visbiežāk kokskaidu granulas. Šāds risinājums ir pieņemamāks jaunākās paaudzes lauksaimniekiem, kam rūpes par malkas sagādi var šķist pārāk apgrūtinošas. Lai gan granulētais kurināmais ir dārgāks, šādas iekārtas lietot ir daudz ērtāk un tas prasa mazāk laika, jo kurināmā padevi un degšanas procesa regulēšanu var nodrošināt automātiski.

Edgars Vīgants, Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas padomes loceklis un Valsts prezidenta Enerģētikas drošības komisijas loceklis.

Mikroģenerācija sev un kaimiņam
Lai pabeigtu Eiropas Enerģētikas savienības izveidi, šī gada janvārī Eiropas Parlaments nobalsoja par vairākiem tīras enerģijas likumprojektiem, to skaitā direktīvu par atjaunojamo enerģiju, kas paredz 2030. gadā paaugstināt AER īpatsvaru Eiropas Savienības valstu kopējā enerģijas patēriņā līdz 35 %. Paredzēts, ka nākamā pusotra gada laikā līdz 2019. gada jūlijam katrai dalībvalstij jāiesniedz EK savi nacionālie integrētie enerģētikas plāni tuvākajai desmitgadei, kā arī 30 gadu ilgtermiņa stratēģija.

Lai sasniegtu šos mērķus, paredzēts ieviest virkni jaunu mehānismu un regulējumu visā ES teritorijā, arī Latvijā. Pašlaik Latvijā vienīgais pieejamais AER atbalsta mehānisms ir Elektroenerģijas NETO norēķinu sistēma mikroģeneratoriem, ko drīkst izmantot tikai mājsaimniecības, bet ne lauksaimnieki un uzņēmēji (Elektroenerģijas tirgus likuma 30.1 pants – https://likumi.lv/ doc.php?id=108834). Ja saskaņā ar patērētā un saražotā elektroenerģijas apjoma aprēķinu mājsaimniecības lietotājs sadales sistēmas operatora tīklā ir nodevis vairāk elektroenerģijas nekā patērējis, attiecīgo elektroenerģijas apjomu ieskaita nākamajā elektroenerģijas norēķinu periodā tā gada ietvaros, kas sākas 1. aprīlī un beidzas 31. martā. Elektroenerģijas neto norēķinu sistēmas norēķinu periods ir viens kalendāra mēnesis.

Pieredze rāda, ka šis mehānisms ir neefektīvs, jo tas nosaka, ka par katru no tīkla atpakaļ saņemto 1 kWh elektroenerģijas ir jāpiemaksā pilns sadales un pārvades pakalpojumu tarifs un vēl OIK. Tātad, lai saņemtu atpakaļ 1 kWh elektroenerģijas, tīklā ir jānodod vismaz 3 kWh. Citās valstīs šī attiecība ir par labu ievadītajai atjaunojamajai elektroenerģijai vismaz 1:1.

Jaunā direktīva paredz ieviest jaunu terminu – aktīvais patērētājs. Angļu valoda tas ir prosumer – savienojums no angļu vārda consumer (patērētājs) un producer (ražotājs) jeb ražojošais patērētājs. Tas ir patērētājs, kurš vienlaikus ir arī atjaunojamās enerģijas ģenerētājs ne tikai savam, bet, iespējams, arī kaimiņu patēriņam. Paredzēts, ka šādas tiesības būs arī lauku saimniecībām un komersantiem.

Tas nozīmē, ka pārskatāmā nākotnē arī lauksaimniekiem un komersantiem būs iespējams komerciāli izmantot saules, vēja un biomasas koģenerācijas tehnoloģijas ne tikai savam, bet arī kaimiņu enerģijas patēriņam un atlikumu nodot tīklā.

Ja nākotnē šī procesa mērogs kļūs arvien lielāks un arvien vairāk saimniecību sāks lietot savas mikroģenerācijas iekārtas, tas sākumā var neko daudz neiespaidot, bet, ja runājam jau par tūkstoš un simtiem tūkstošu iekārtu, tas būtiski ietekmēs energoapgādes drošību, kā arī uzlabos tautsaimniecības attīstību, ietaupot līdzekļus, kas tagad tiek maksāti par importētajiem resursiem.