Saimnieks LV / 2018.gads (Novembris.)

Māra Bisniece, SIA Agrimatco Latvia valdes priekšsēdētāja, ar savu optimistisko attieksmi un uzņēmību ir zināma daudziem lauksaimniekiem un īpaši dārzeņu audzētājiem Latvijā. Meklēt prieku katrā dienā un vietā, iedziļināties ikvienā sastaptajā izaicinājumā – tas raksturo Māras būtību, lai gan nereti prasa arī paplašināt sava komforta robežas.

– Pašlaik tu strādā uzņēmējdarbības nozarē, kas ļoti saistīta ar dārzkopību, lauksaimniecību. Vai šī interese tev ir nākusi no bērnības?
– Gan jā, gan nē. Esmu no kādreizējā Cēsu rajona Priekuļu pagasta. Tas ir unikāls dažādu lauksaimniecības iestāžu krustpunkts – Priekuļu selekcijas stacija, Baltijas mašīnu izmēģinājumu stacija, Priekuļu tehnikums. Jau no mazām dienām strādāju Priekuļu selekcijas stacijā, lielākoties ar kartupeļiem, par kuriem vēl joprojām zinu daudz. Turpat izgāju arī savu lielo praksi, studējot Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Jau toreiz iesaistījos visās nozarēs – graudkopībā, lopkopībā. Esmu no ārstu ģimenes. Mans tēvs, kurš šogad aizgāja aizsaulē, bija traumatologs – ortopēds, taču vienmēr rūpējās arī par dārzu. Mamma − ļoti sirsnīgs, atsaucīgs cilvēks – bija iecirkņa pediatre. Vecmāmiņa daudz darbojās dārzā, un mums, bērniem, vienmēr arī bija jākustas – jāravē, jāstāda... Darba tikumu tur mums noteikti ielika. Man patika būt dārzā, saprotams, ne vienmēr.

Tēvs bija ļoti daudzpusīgs, viņam ļoti patika dažādi sporta veidi, sēņošana, ogošana, makšķerēšana, un man arī bija tajā visā jāpiedalās. Ģimene man iemācījusi gan vērtības, gan aktīvo kāri darboties. No šodien viedokļa raugoties, šķiet – ai, kāda lieliska bērnība, bet toreiz domāju – kaut varētu brīvdienās pagulēt, bet nē – jāceļas, jāiet slēpot vai darīt vēl ko citu. Manai māsai tas virziens bija nedaudz cits – mūzikas skola, klavieres.

– Vai tas nozīmē, ka izdomāt savu studiju virzienu tev bija gana viegli?
– Nē! Man patika un padevās daudz kas. Vidusskolā mācījos ķīmijas klasē, bet padevās arī valodas. Tāpēc, lai arī es sākumā iestājos LLU, pēc tam pārdomāju – nejauši satiku cilvēkus, kas man prasīja – kāpēc negribi nākt uz feldšeriem? Un, tā kā LLU man piedāvāja studēt zootehniķos, nolēmu, ka tiešām jāpamēģina medicīna. Iestājos Rīgas 1. medicīnas skolā. Patiesībā mans sapnis kopš bērnības bija strādāt par detektīvu, bet tajā jomā Latvijā toreiz nebija iespēju mācīties. Lasīju kriminālromānus, man patika deduktīvā spriestspēja. Feldšeri mani savukārt interesēja ar to, ka tā būtu iespēja palīdzēt cilvēkiem. Tas glābēja sindroms man bija arī bērnībā, skolas laikā, ekstrēmās situācijās varu saglabāt vēsu prātu, tāpēc arī ļāvos šim vilinājumam. Tomēr pēc viena gada mācības pārtraucu. Lielā mērā tas bija tāpēc, ka man nekad nav paticis būt ļoti ierobežotai kādā stingrā sistēmā, bet šī skola bija tieši tāda – tur bija ļoti stingra kārtība, visu laiku jāstaigā formā, noteikti strikti ierašanās laiki kopmītnēs. Pat vidusskola mums bija daudz liberālāka! Tāpēc man par to visu nāca smiekli. Nozīme bija arī personīgajām attiecībām, kas veda atpakaļ uz Jelgavu. Tad nu atkal iesniedzu dokumentus un tiku agronomos, kur biju gribējusi būt. Lai gan, ja godīgi, vēl viens sapnis man bija kļūt par aktrisi. Skolas laikā vienmēr piedalījos visādos pasākumos, skaitīju dzejoļus. Taču reiz dziedāju uz skatuves un kāda draudzene man pateica, ka tas gan nav īsti izdevies. Tā es arī to pieņēmu.

– Kā tu izjuti komunistiskās ideoloģijas klātbūtni savā ikdienā?
– Ar šodienas acīm raugoties, man droši vien jāpateicas ģimenei, jo bijām tādi kā klusie partizāni – zinām lietu dziļāko būtību, bet neejam, tā teikt, kaujas laukā ar izriestām krūtīm. Uzvedība skolā man gandrīz vienmēr bija apmierinoša, jo es biju aktīva, arī atkārtoju to, ko dažkārt man stāstīja vecāmāte par senajiem laikiem. Taču viņa nekad neaudzināja naidu pret iekārtu vai kādiem cilvēkiem. Es nekad nejutos apdraudēta. Domāju, ka tas ir vecāku nopelns, jo viņi mums ļāva spriest pašiem un pieņemt lēmumus. Kad vēlāk runāju ar draugiem, kas mums dzīvoja blakus, izrādījās, ka viņiem ģimenē bija citādāk. Man jau bija pašai sava galva, piemēram, tēvs nekad nevarēja man pienākt un pateikt, ko viņš gribētu, lai es daru, drīzā viņš to nodeva caur mammu.

Toties visas padomju laika iespējas es izmantoju – ansamblis, deju kolektīvs. Dažkārt, ja man tagad kādos starptautiskos pasākumos kolēģi prasa – ārprāts, kā jums tur bija padomju laikā... Es vienmēr atbildu, ka bija arī labas lietas. Mums bija tāds naivs prieks, patriotisms. Mums kā bērniem iedresēja cieņu pret vecākiem cilvēkiem, kas šobrīd īsti vairs tā nav. Dzīvojām aiz dzelzs priekškara un nezinājām, kas notiek ārpusē, bet kā bērns es varēju nest karodziņu gājienos un priecāties, jo man tas nesaistījās ar politisku režīmu. Protams, kad nāca atmoda, es to izdzīvoju un izjutu ar milzu saviļņojumu.

– Pēc studijām tu sāki strādāt dārzeņu audzētāju saimniecībā.
– Jā, sāku strādāt sava kursabiedra vecāku saimniecībā, kur jau iepriekš biju palīdzējusi darbos. Mūsu saimniecība bija Agrimatco klients. Sagadījās, ka 1996./1997. gada ziemā gāju vienos somu valodas kursos kopā ar iepriekšējo uzņēmuma direktoru, viņš mani uzaicināja uz darba interviju, un man bija jāpieņem lēmums. Aprunājos ar saimnieci Tamāru, ar kuru man vēl joprojām ir ļoti ciešas draudzības saites, un viņa man ieteica mēģināt. Man ļoti patika darbs ar dārzeņiem, un Agrimatco man deva iespējas radoši izpausties. Sākumā bijām divas meitenes agronomes, strādājām veikalā, konsultējām klientus. Man vispār nebija ne jausmas, ko nozīmē tirdzniecība, PVN, to visu mācījos no pamatiem. Manuprāt, uzticēšanās bija milzīga, jo pat neapzināti varēja kaut ko salaist grīstē. Tirgus toreiz bija brīvs, nepiesātināts, un mums, jauniem cilvēkiem, gribējās tik daudz ko paveikt. Mēs arī ieviesām daudzas jaunas lietas, piemēram, balto agrotīklu, kuru klienti vēl nepazina – kā var būt, ka kaut kas ir jāklāj uz augiem, bet tagad to var nopirkt katrā lielveikalā!

– Tavs karjeras kāpums pēc tam ir bijis arī diezgan straujš.
– Man mērķis nekad nav bijis un arī vēl joprojām nav karjera. Biju pat šokēta, kad man piedāvāja kļūt par uzņēmuma vadītāju. Ja tā hronoloģiski skatās, pēc pārdevējas darba manā aprūpē nonāca uzņēmuma sēklu nozare. Kad atnācu atpakaļ no dekrēta, man piedāvāja vadītāja vietnieka posteni. Tas pat īsti nebija piedāvājums, vienkārši iecēla. Es toreiz domāju – ja man saka, ka vajag, tad es eju. Tiesa, pietrūka darba ar klientiem un sēklām, bet tad atkal notika jauns pavērsiens – Agrimatco pārņēma uzņēmumu, kas tirgoja Zetor traktorus, iepriekšējais vadītājs Oskars Justelis sāka vadīt Zetu, kas kā meitas uzņēmums tirgojās ar tehniku. Man bija jāpārņem Agrimatco. Es gan tam pretojos, jo man ļoti patika darīt to, ko jau darīju, bet te atkal nāktos iekāpt pavisam nezināmā teritorijā. Es nesapratu, kāpēc izvēlējās tieši mani. Tikai pēc gadiem to pajautāju vadītājam – īpašniekam. Viņš atbildēja, ka ir spējis ieraudzīt manu potenciālu darba intervijā, kas drīzāk bija saruna par dzīvi. Man bija tāda jocīga sajūta, kad vienu brīdi esi kolektīva sastāvdaļa, bet tad pēkšņi tiec izvesta kolektīva priekšā, un man, meitenei ar garu bizi, ir jāuzņemas vadība. Vadītāji man, protams, palīdzēja, pēc pāris gadiem es arī izgāju kursu strādājošiem vadītājiem Komercizglītības centrā. Sapratu, ka man vajag jaunus instrumentus attīstības īstenošanai, un ieguvu zināmu struktūru savām zināšanām – finanses, personāla vadība, psiholoģija. Tā bija ļoti laba praktiska pieredze, kad sāku justies komfortablāk jau kā vadītāja. Sapratu, ka kaut ko pagātnē būtu varējusi darīt citādāk, bet nav jēgas sev kaut ko pārmest – var pārmest tikai tad, ja neko no kļūdām nemācies.

Man nepatīk kolektīvā meklēt vainīgos. Drīzāk mēģinu domāt, kā pēc iespējas ātri novērst padarītā sekas un kas ir jāmaina, lai šāda situācija vairs neatkārtotos. Dažkārt, protams, ir tā, ka jāpieņem lēmums – cilvēkam ir jāatbild par savas rīcības sekām. Taču cenšos to darīt ļoti cilvēcīgi. Protams, iedziļināšanās katrā gadījumā prasa zināšanas un resursus, bet arī stimulē mācīties, kas ilgtermiņā tomēr sniedz gandarījumu. Darbojoties dažādos labdarības projektos, esmu sapratusi, ka ir jājūt smalka robeža – nedrīkst veicināt parazītismu.

– Tu esi teikusi, ka esi demokrātiska vadītāja, bet kā to salāgot ar brīžiem, kad ir jābūt stingrai?
– Esmu to mazliet pamainījusi. Demokrātiskos uzņēmumos tiek ļoti daudz tērēts vadītāja resurss – jāsavāc informācija, jāveido atgriezeniskā saite. Darbinieki savukārt var vilkt uz vienu vai otru pusi, var iestāties demokrātija tur, kur tai nevajag būt. Uzņēmumam augot, ir dabiski, ka kaut kas ir jāpamaina – lēmumu pieņemšanas struktūra tomēr ir vairāk vērsta uz mani, bet tas nenozīmē, ka visi nevar nākt ar saviem priekšlikumiem. Es izvēlos, kuros lēmumos iesaistīties un kuros ne. Katram vadīšanas stilam ir savi plusi un savi mīnusi. Manā ideālajā pasaulē būtu tā, ka uzņēmumā visi satiekas un dara to, kas katram vislabāk patīk, no sirds, izliekot no sevis maksimāli iespējamo. Un man nav neviens jāmotivē. Protams, arī man ir lietas, ko ikdienā ne visai patīk darīt, piemēram, rakstīt atskaiti, es labprāt tikai iedvesmotu, domātu nākotnes stratēģijas. Man patīk rakt, iedziļināties katrā situācijā, es nekad nevarētu būt autoritatīvs vadītājs, tā nav mana būtība.

Saviem darbiniekiem aicinu visu vairāk uztvert kā spēli – nevis tādu, kurā mums viss ir vienalga, jo tā ir tikai spēle, bet spēli, kurā mēs kā bērni nemitīgi cenšamies uzvarēt, tajā pat laikā nesabojājot procesu, baudot to, izjūtot azartu un nepretojoties spēles noteikumiem.

– Vai tu šajā amatā gribētu palikt vēl līdz aktīvā darba mūža beigām vai tomēr kaut kas ik pa laikam ir jāmaina?
– Kad cilvēki uzzina, cik ilgi es te strādāju, viņi iepleš acis – ak, Dievs! Es tad saku – katra diena šajā darbā ir pilnīgi unikāla. Ir vieglākas dienas, ir grūtākas. Mums ir arī jaunā vadības paaudze, ar kuru komunikācija ir pilnīgi savādāka. Galvenais, ka spēles noteikumi, kādi te ir, sakrīt ar manu vērtību sistēmu. Ja man pavisam nogrieztu spārnus un es nevarētu būt tas lidojošais putns, tad es vairs nebūtu es pati un man ir vajadzētu meklēt citu vietu, kur audzēt un plest spārnus. Zināmos apstākļos var mazliet paskraidīt arī pa zemi, bet kopumā – man vajag, lai es varu īstenot savu azartu, redzēt sava un uzņēmuma izaugsmes iespējas. Man ir jātic tam, ko es daru. Kamēr komanda ieklausās un seko, tikmēr tas ir pieņemami. Varbūt vienu dienu pamodīšos un gribēšu būt mājsaimniece – to neviens nezina! Ja es daru savu sirdslietu, varu būt es pati, mani nekad nav vilinājuši tikai lielākas algas solījumi. Jo ilgāk es dzīvoju, jo mazāk man interesē materiālās lietas. Saprotu, ka vajadzību ir arvien mazāk. Mans lielākais hobijs ir ceļošana, tur man dvēsele iztīrās un uzpildās. Tas ir, kā izņemt grāmatas no saviem plauktiņiem un pārkārtot.

– Vai tev ir kādi iecienīti galamērķi?
– Esmu bijusi vairāk nekā 60 valstīs. Vislabāk patīk būt tur, kur vari saslēgties ar darbu, cilvēkiem, ieraudzīt viņu īpašo domāšanu. Šogad bijām Dienvidāfrikā un Botsvanā, tā ir tik krāšņa pasaule – mēs laivā, un upes abās pusēs viss čum un mudž. Esam Taizemē aizbraukuši uz vientuļu salu, kur pie telts sagaidījām paisumu. Ļoti patika Riodežaneiro, Marokas dzīvīgais tirgus, Rumānijas kalni. Es ļoti labi jūtos daudzviet, vienīgi ne lielajās pilsētās. Man patīk sirds siltums, viesmīlība, izgaršot unikālus, vietējo pagatavotus ēdienus, arī ballītes, nav tik svarīgi apmeklēt kādu tūristu iecienītu punktu. Es esmu baudītāja – man vajag garšas, krāsas, sajūtas! Vēl man ļoti patīk fotografēt, arī ceļojumu laikā.

– Arī Agrimatco ved ceļojumos.
– Tā ir manis iesākta tradīcija kopš 1998. gada – reizi gadā kopā ar dārzeņu audzētājiem un arī citu nozaru pārstāvjiem braucam ceļojumā uz kādu valsti, šogad bija jau 20. reize! Sākumā grupas vadīju es, nu atkal esmu pie tā atgriezusies. Esam bijuši Uzbekistānā, Serbijā, Armēnijā, Polijā u.c.

Reiz ar Jēkaba aģentūru devos braucienā uz Etiopiju un tur ievēroja, ka labi varu strādāt ar cilvēkiem, kā rezultātā man piedāvāja kā gidei braukt uz Indiju un Nepālu. Un es tiešām vadīju savu grupu! Ceļot man patīk un piemīt arī vajadzīgās organizatoriskās prasmes, bet būtu grūti braukt pa vienu un to pašu maršrutu regulāri, jo man patīk pirmatklājēja prieks. Teorētiski jau es varētu mainīt savu nodarbošanos, tomēr dārzeņkopība, lauksaimniecība man ir ļoti tuvu pieaugušas sirdij. Visu pārējo – tūrismu, dejas u.c. es atstāju brīvajam laikam.

– Kādreiz tu dejoji flamenko.
– Jā, bija flamenko periods, pēc tam salsas periods. Pēdējos trīs gados mana mīļākā deja ir bačata. Flamenko neesmu kādu laiku dejojusi – varbūt manī ir kaut kas mainījies, bez tam Jelgavā, kur dzīvoju, pašlaik nav iespēju dejot flamenko. Man ir draugi, ar kuriem apguvām Kubas salsu, vairākus gadus draudzējāmies. Salsā varbūt pietrūka attīstības iespēju, jo pasniedzēju ir tik, cik ir, bet bačatu varu iet atkal mācīties kaut uz pamatlīmeni! Jelgavā es apmeklēju Lady latino nodarbības – salsa, bačata, rumba, kur deju soļus apvieno ar fitnesa elementiem. Sestdienās braucu uz Rīgu, uz bačatu pāriem, vienreiz gadā dodos uz bačatas festivālu Varšavā. Es meklēju sev fizisku nodarbošanos, vienkārši vingrošana man neder. Esmu spontāna, arī nepacietīga. Ja man kaut kas īsti nepatīk, varu ātri zaudēt interesi, man pietrūkst pacietības. Taču, ja kaut ko esmu satvērusi ar sirdi, varu tam atdoties pilnīgi.

Man patīk arī Āfrikas dejas. Šogad biju Kenijā un sapratu, ka tur tiešām ir mani ritmi, kas ievibrē manu ķermeni. Galvenais darīt to, kas pašam visvairāk patīk! Nevajag sev neko liegt. Kādreiz man kāds jautā – kā tu visu vari paspēt vai arī – tu jau tikai skrien pa pasauli tādēļ, ka kaut kā nav personīgajā dzīvē. Taču es daru to, kas man patīk. Un visu, ko vajag, var sabalansēt! Pašlaik ir straujš dzīves skrējiens, tāpēc ir svarīgi, ka tu savas talantus nenoroc, bet visu laiku uzturi vai jaunatklāj. Varbūt man arī grūdiens bija šķiršanās no vīra, kad sapratu, ka beidzot jādara arī kaut kas sev. Izsāpēju savu sāpi un sāku domāt, ko es gribu. Man prasījās kaut ko sievišķīgu. Ieguglēju un atradu flamenko! Tā es nonācu pilnīgi jaunā vidē, kur sāku atklāt savu sievišķību. Vīrišķās prasmes man, šķiet, bijušas vienmēr labāk attīstītas. Sievišķības kursos māca, ka ir jābūt maigai un pakļāvīgai, bet kā paliek ar to, ka cilvēkam ir jābūt tādam, kāds viņš ir? Esmu daudz rakājusies sevī, meklējot, kas par vainu. Līdz sapratu, ka vienkārši ir jāattīsta tas, kas man tik viegli nepadodas. Ar to tad es arī nodarbojos! Man arī ēst patīk gatavot, kad nu tam atliek laiks.

Darbā es varu būt gan sievišķīga, gan racionāla vadītāja. Kā nu kuro dienu. Es vispār ikdienā jūtos labi, ja nav noticis kas dramatisks, kas vienkārši ir jāpārdzīvo. Ja savam racionālajam prātam pielieku klāt sievišķo būtību, iekšējo mieru, jūtos pavisam labi. Atrast līdzsvaru un to noturēt – tā jau ir tā lielākā māka! Jo vairāk pie tā strādāju, jo labāk izdodas. Taču tas nav pašmērķis, jo daru ar patiku. Un, kad tas ieietas kā ieradums, paliek vēl vieglāk.

Krāsas un smaidi Kenijā šogad.

– Vai esi saskārusies ar to, ka tevi profesionālā sfērā vērtē zemāk tikai tāpēc, ka esi sieviete?
– Ir bijuši daži gadījumi, kur esmu to sapratusi. Varbūt arī bijuši tādi, kurus neesmu tā uztvērusi. Man ar gadiem pastiprinās intuīcija – agrāk man vajadzēja teikumus un faktus, tagad daudz ko ieraugu uzreiz. Es nevaru sastrādāties ar liekulīgiem cilvēkiem. Ir bijis, kad esmu kādam naivi noticējusi. Vispār ir tā, ka man negribas kaut ko ļoti turēt sevī, – ja jūtu, ka kaut kas īsti nav, labāk pajautāju. Gribas būt godīgai pret klientiem, darbiniekiem, draugiem. Sagaidu, ka arī apkārtējie atbildēs ar to pašu. Mēs visi taču savā starpā mijiedarbojamies, un nekad nevar zināt, kurā brīdī kāds mūsu pateikts vārds otru tā pamatīgāk iespaidos. Tieši tāpēc arī nedrīksti būt vienaldzīgs, jo nevar zināt, kas notiek konkrētā cilvēka iekšējā pasaulē tajā brīdī. Esmu savā ziņā utopiste, man šķiet, ka nav vērts par kaut ko ļoti sūdzēties šajā pasaulē, ir jāiet uz jādara, kaut vai tik, cik vari izdarīt ar savām mazajām rociņām.

– Vai esi pievērsusies arī kādām garīgām praksēm?
– Es neesmu pievērsusies nekādai ticībai vai reliģijai. Man ir svarīgi būt pēc iespējas labākam cilvēkam, tas ir galvenais mērķis. Esmu apmeklējusi dažādus personības pilnveides kursus. Man ļoti patīk būt pie dabas, vasarā vienmēr pāris nedēļas dzīvojos lauku mājās. Es lasu un daudz izzinu, man ir paticis Ošo, Koelju, bet neesmu kāda konkrēta virziena vai cilvēka sekotāja. Man šī informācija nav sistematizēta, drīzāk spontāna. Šobrīd es nelasu neko, bet krāsoju mandalas. Manī ir zināma informācijas bagāža, un nereti draugi vēršas pie manis, taču, lai arī es pasaku savu viedokli, man negribas kādu mācīt dzīvot. Man nepatīk, ka man kaut ko uzspiež, tāpēc negribu uzspiest arī otram. Taču ir bijušas reizes, kad līdzcilvēku atbalsts ir bijis tik svarīgs, ka nevaru to liegt arī citiem. Tomēr es neizdalu savu enerģiju gluži vairs tā, kā agrāk, vienkārši sekoju, lai sevi neiztukšotu. Neatstāt sevi novārtā, bet darīt visas tās savas lietas, vaļaspriekus, no kuriem uzlādējos. Tēta aiziešana šogad mani izsita tā pamatīgāk, bet saprotu, ka viņš ir klātesošs arī pašlaik. Un tas vēl pastiprināja apziņu, ka ikviena diena ir jānodzīvo, cik skaisti vien iespējams.

Man negribas pārmest sev kaut kādas pagātnes lietas, lai arī ir noteikti kas tāds, ko būtu gribējusi darīt citādāk. Ar tagadējo prātu es saprotu, ka tās kļūdas bija vajadzīgas, lai gūtu mācību. Es arī negribu dzīvot nemitīgā pozitīvismā, jo es varu piecelties no rīta un piespiest atrast, par ko priecāties. Esmu sapratusi, ka jāspēj apzināties, kas man nepatīk. Un es ļoti labu saprotu, ka visam, kas notiek, ir savs cēlonis, ja tā pamatīgāk ieskatās. Nekad nekas nav vienos vārtos, un ir grūti atzīt, ka pats esi bijis pie kaut kā vainīgs jeb, pareizāk sakot, līdzatbildīgs. Dažkārt īstā lietu nozīme atklājas tikai ilgtermiņā, dažkārt kāds jautājums vienkārši ir jānoliek malā, lai pats risinās. Mācos ieklausīties un dzirdēt, ko saka otrs. Pat tad, ja nepiekrītu šim viedoklim. Agrāk sapulcēs runāju daudz, bet tagad mācos vairāk uzdot jautājumus un klausīties.

– Darbā tev daudz nākas sadarboties ar lauksaimniekiem, dārzkopjiem. Vai šim cilvēku lokam ir kādas kopīgas iezīmes?
– Es nekad neesmu uzskatījusi, ka vienas tautības vai nozares pārstāvji ir vienādi, katrs cilvēks ir unikāls. Taču ir zināmas likumsakarības, proti, zemniekiem nonākot kādās konkrētās grupās, viņi pakļaujas kaut kādām ietekmēm. Tad seko arī līdzīga rīcība. Savukārt, kad cilvēks atkal ir viens, viņš rīkojas atšķirīgi. Kad aizbrauc pie kāda uz saimniecību, tad redzi patieso ainu. Katrā ziņā es priecājos, ka saimnieks novērtē arī mūsu uzņēmuma darbu, jo darbiniekiem ir jāiegulda lielas pūles, lai īstenotu savus uzdevumus vislabākajā iespējamā veidā. Mūsu pienākums nav sadarboties ar pilnīgi visiem, iesaistīties visos projektos, ja tas neiekļaujas mūsu uzņēmuma pieņemtajā rāmī. Taču vispār mūsu biznesā attiecības ir ļoti svarīgas, manuprāt, tas ir raksturīgi Latvijas uzņēmējdarbības videi kopumā.

Lauksaimnieki ir cilvēcīgi, draudzīgi un interesanti, viņi no sevis nezin ko neiztaisa. Viņi zina, ko nozīmē smags darbs, un zina, ka būs tik, cik paši padarīs. Čīkstētāju nav, jo tādi gluži vienkārši neizturētu. Starp klientiem esmu atradusi sev arī patiesus draugus.

– Vai draugi vēl joprojām nāk klāt?
– Vispār, ja skatās, kā bija pirms gadiem desmit, draugi ir nākuši klāt. Daudz kas ir atkarīgs no pašiniciatīvas. Mums ir kursa biedru bariņš, ar kuriem uzturam labas attiecības. Gribas jau draudzēties ar tiem cilvēkiem, ar kuriem vari būt tāpat, kā ar sevi. Atšķiras arī saskarsmes punkti – ar vienu draugu vairāk saista filozofiskas sarunas, ar citu – vairāk jautrošanās. Ļoti svarīga ir pilnīga uzticēšanās. Var nesazināties ilgāku laiku un neviens to nepārmet. Lai nav važu, lai nav obligāti. Ir pat tā, ka manas draudzeņu grupiņas sāk draudzēties savā starpā. Savu 40 gadu jubileju sarīkoju tikai meitenēm, tas bija jaudīgs pasākums! Pateicu katrai paldies par to, ko viņa manā dzīvē ir ietekmējusi. Es mācos teikt to, ko jūtu.