Saimnieks LV / 2018.gads (Septembris.)

Vistu un nu jau arī citu putnu olas ir tradicionāla Latvijas iedzīvotāju maltītes sastāvdaļa. Gadā katrs apēdam ap 200 olām, un šie dati desmit gadu laikā īpaši nav mainījušies. Pie tam vairāk nekā 60 % lielajos uzņēmumos dēto olu tiek eksportētas. Nozare turpina augt, un tajā parādās arvien jauni spēlētāji – norāda biedrības Latvijas Olu ražotāju asociācija vadītāja Solvita Gulbe.

– Kas ir Latvijas Olu ražotāju asociācijas biedri un kādi ir jūsu mērķi?
Solvita Gulbe: – Kad 2006. gadā izveidojām biedrību, tajā bija visi lielie olu ražotāji, kas Latvijā strādāja. Protams, pa šo laiku ir notikušas izmaiņas, jo ne visiem biznesā veicās gana labi. Šobrīd esam atvērti jaunām idejām un jauniem biedriem, jo vēlamies Olu ražotāju asociāciju padarīt par visu putnkopības uzņēmumu interešu pārstāvi. Putnkopībā ir gaļas un olu ražošana, mums ir daudzveidīgas putnu sugas, piemēram, tītari, zosis, pīles, kas arī kļūst arvien populārākas. Gribam apvienot visus tos, kas grib ražot, strādāt kā uzņēmēji, domāt par eksportu un darba vietām, nevis turēt mājputnus tikai savam vaļaspriekam.

Mana vīzija būtu mazo un vidējo olu un vistu saimniecību tīkla izveide visā Latvijā. Lai katrs cilvēks, ja vien vēlas, var iegādāties vietējo olu no kaimiņa. Tieši pie tā plānojam strādāt un tāpēc drīz mainīsim asociācijas nosaukumu, ietverot tajā ideju par visu putnkopju apvienošanu. Putnkopību es vispār redzu kā nozari, ar kuru lauksaimnieks var papildināt tradicionālo darbošanos. Potenciāls ir liels, izmantojot pieejamās tehnoloģijas un apgūstot zināšanas, rezultātā atdeve un ienesīgums ir gana izdevīgi. Popularitāti ir iekarojušas arī paipalu olas – savā laikā tā bija eksotika, bet tagad tas ir ikdienas veikala produkts, kam ir savs pircēju loks. Latvijā ir vairāki lieli paipalu olu ražotāji. Tagad ir iespējamas arī krāsainas olas, atkarībā no vistu šķirnes, ir arī pērļu vistas, fazāni, baloži... mazajām saimniecībām ir tā iespēja eksperimentēt. Piemēram, ir bioloģiskās saimniecības, kas tieši tādu – raibu olu komplektu, kur pircēju katru reizi sagaida pārsteigums, arī piedāvā. Veiksmīgs piemērs ir arī mūsu asociācijas biedrs olu ražotājs Ķekavā – Co Priedes, kuram ir gan savs veikaliņš pie ražotnes, gan produkcija lielveikalos. Tā ir pilna cikla saimniecība ar aptuveni 300 ha zemes, kas vistu mēslus liek uz saviem laukiem un audzē graudus, ar ko baro vistas.

– Parasti visi zina valsts lielākos putnkopības uzņēmumus.
– Jā, AS Balticovo, AS Putnu fabrika Ķekava un SIA Lielzeltiņi ir lielākie nozares uzņēmumi Latvijā. Tie visi ir veidojušies padomju laikā un ir par lielu vienai valstij nepieciešamajam noietam, tāpēc arī liela daļa olu un gaļas produktu pašlaik tiek veiksmīgi eksportēti. Kaimiņvalstīs tik lielu uzņēmumu nav, bez tam tie aptver plašākas darbības sfēras. Agrāk arī Balticovo bija viss ražošanas cikls – inkubācija, māšu ganāmpulks, kautuve un olu ražošana, bet tagad uzņēmums ir specializējies tikai olu ražošanā, nepieciešamo iepērkot. Arī Ķekavai ir bijušas dažādas pārmaiņas. Es ļoti priecājos par uzņēmumiem, kas ir spējuši saglabāt ražošanas potenciālu un attīstīt to Eiropas līmenī.

Nozares attīstība varētu iet tajā virzienā, ka mazie un vidējie uzņēmumi ir kā satelīti, kas sadarbojas ar lielajiem. Mūsdienās arvien pieaug interese par dažādiem alternatīviem produktiem, piemēram, brīvās turēšanas apstākļos dētajām olām un bioloģisko produkciju. Lūk, šādu produkciju var piegādāt mazākas saimniecības. Mūsu olu ražotāju reģistrā ir 12 lielie ražotāji, kam putnu skaits variē no miljoniem, tāpat ir tādi, kam ir 500 bioloģiski audzētas vistas.

Piemēram, Balticovo visvairāk ražo olas ar turēšanas metodi Nr. 3 – sprostos dētās olas. Nr. 2 ir kūtī dētas olas. Tas ir virziens, kurā lielais ražotājs var attīsties, jo nav nepieciešamas lielas papildu ganību platības. Arī te vistas atrodas būros, tikai tie ir vaļēji. Būri vairs nav tik daudz dzīvesvieta, bet gan kā sistēma, kas savāc mēslus, kur notiek barošana, dzirdināšana un olu savākšana. Būru stāvu skaits jeb līmeņi Nr. 2 turēšanas sistēmās nedrīkst pārsniegt četrus. Savukārt Nr. 1 ir brīvās turēšanas apstākļi, kur ir noteikts vistām pieejamo āra pastaigu laukumu platības kvadrātmetru skaits – četri uz vienu vistu; putni dzīvo gan iekšā, gan ārā. Tam ir nepieciešama lielāka teritorija, bet kūtī turēšanas apstākļi ir jānodrošina tādi paši kā Nr. 2. Ir arī pārvadājamās jeb mobilās vistu mītnes, ko ārzemēs labprāt izmanto bioloģiskie lauksaimnieki. Tas ir kā mazs vagoniņš, kur iekšā ir viss vajadzīgais vistu aprūpei un olu savākšanai. Tur ir vietas piemēram, 500 vistām, un šo mājiņu var pārvadāt. Jāņem vērā, ka āra platības, kur dzīvo vistas, ir rūpīgi jākopj, jo tās izdeg no mēsliem, jāatjauno zālājs, un mobilā iekārta ļauj šīs ganības mainīt.

Savukārt bioloģiskā ražošana ir pilnīgi atsevišķa joma, kura jāatdala no konvencionālās. Latvijā šobrīd ir divi lielie bioloģisko putnu olu ražotāji un viens no tiem sadarbojas ar Balticovo, kam savukārt ir sertificēta bioloģisko olu noliktava, šķirotava un izplatīšana. Šādi veiksmīgas sadarbības modeļi ir vairāki, un tie ir izdevīgi abām pusēm, jo lauksaimniekiem nav jādomā par vairākiem darbības aspektiem.

Man ir prieks par jauniešiem, kas ir mērķtiecīgi izglītojušies, pārņem vecāku saimniecības, kur attīsta arī vistkopību. Dažādi ražotāji un lielāka izvēle patērētājam ir tikai laba lieta, kas veicina konkurenci. Tomēr jāatzīst, ka lielākā daļa izvēlas iepirkties veikalos, pievēršot uzmanību tikai cenai. Ir arī sabiedrības daļa, kas rūpīgi izvērtē, ko un kāpēc iegādājas. Protams, ja gribam iegādāties olas no naturālās saimniecības un pilnīgi dabiskos apstākļos augušas vistas, tas ir dārgi, pašizmaksa ir milzīga.

Latvijas Olu ražotāju asociācijas vadītāja Solvita Gulbe.

– Olu nozarē ir gana liela eksporta daļa.
– Balticovo, protams, ir liels ražotājs, kas varētu nodrošināt ar olām visu Latviju, tāpēc 62 % tā produkcijas tiek eksportēts. Arī olu tirgū notiek brīva plūsma – mēs vedam uz kaimiņvalstīm, viņi pārdod mums. Ir arī tādi tirgi, kas ir ļoti sekmīgi apgūti, piemēram, Balticovo veiksmes stāsts ir Čehija, kur mūsu olām ir labs noiets. Savukārt Ķekava vairāk skatās uz Skandināvijas pusi ar savu zīmolu Audzēts bez antibiotikām. Tas ES valstu vidū ir panākums, arī no zinātnes viedokļa, uzslava veterinārārstu komandai! Padomājot un sakārtojot ražošanas procesu, izrādās, bez antibiotikām var arī iztikt.

– Salīdzinoši nesen dzīvnieku aizstāvji ir panākuši, ka pat Rimi atteiksies no sprostos dētu vistu olām.
– Latvijā tās ir sekas, jo lielais cīniņš ir izcīnīts jau citās valstīs – ASV, ES. Kas no tā iegūst, nezinu. Arī sprostā vista ir paēdusi, aprūpēta un drošībā. Saprast, kā putns jūtas, jau ir cita pakāpe, bet te ir jārunā par visu industriālo ražošanu, kur ir iesaistīti dzīvnieki. Un jebkurā gadījumā – aiz katras pārliecības stāv kaut kāds bizness, interese, kas virza tirgu vienā vai otrā virzienā. Nekad nebūsi labs visiem, un arī sabiedrības izglītībai ir liela nozīme. Ir jāsaprot, vai šis aizliegums attiecas tikai uz svaigām olām vai arī uz produktiem, kuru sastāvā ir olas.

Ražotāji pielāgosies – ja būs pieprasījums pēc brīvos apstākļos turētu vistu olām, būs arī piedāvājums. Atliks vien pieskaitīt investīciju daļu olu cenai un ražot. Arī iekārtu ražotājiem tā ir iespēja attīstīties. Brīvās turēšanas apstākļos un kūtī audzēto vistu turēšana arī palielina izmaksas, jo ir nepieciešama lielāka platība, tāpēc skaidrs, ka viena ola izmaksā dārgāk. Arī katrā valstī var būt savi, vēl stingrāki labturības nosacījumi, lai aizstāvētu savus ražotājus. Taču te viss ir vienkārši – balso ar savu maku!

Vista ir jātrenē, lai tā dētu pareizajā vietā un laikā brīvās turēšanas apstākļos, jo katra pazaudētā ola – tie ir zaudējumi. Tāpēc arī sprostu sistēma ir atzīta par vistām un cilvēkam ērtāko. Dzīvnieku draugi gan man iebildīs, bet arī pētījumi šajā jomā ir dažādi, nereti atkarībā no pasūtītāja. Ja pasaule ir jāpabaro, tad Nr. 3 to risina. Te jāņem vērā, ka Eiropā ir labturības standarti un vēlme pāriet uz brīvās apstākļos dzīvojošām vistām, bet pie mums tiek daudz importētas olas no Ukrainas, kur strādā ar vēl vecākām ražošanas sistēmām nekā Latvijā. Tur ražotājus neviens neuzrauga tā kā pie mums. Tāpat ir arī ar citas valstis, ar kurām ES ir brīvās tirdzniecības līgumi. ASV olas Eiropas veikalos mēs neredzam vairāku iemeslu dēļ, tostarp olu tirdzniecības un uzglabāšanas prasību atšķirību dēļ. Eiropas Komisija uzskata, ka ASV ražotās olas ir vairāk pakļautas salmonellas riskam nekā ES ražotās.

Kad kopā ar citu nozaru pārtikas ražotājiem Eiropas Komisijā cīnījāmies par ideju uz pārtikas produktiem atšifrēt, kas ir pamatizejvielu izcelsmes valsts, sākumā to uztvēra labvēlīgi, bet pēc tam pieslēdzās tirgotāji un Eiropas Komisija ierosinājumu noraidīja. Tas tomēr arī būtu veids, kā aizsargāt iekšējo tirgu. Jo nav pareizi, ka ES nemitīgi ceļas kvalitātes standarti un prasības, tajā pašā laikā atļaujot ievest izejvielas no trešajām valstīm, kas nebūt tiem neatbilst.

– Ja nozarei ir labi, tas nozīmē, ka olu ražošanas apjomi aug?
– Šajā nozarē tā uzreiz palielināt produkcijas apjomus nevar. Ir nepieciešamas ēkas un iekārtas, no idejas līdz saskaņojumiem un būvniecībai paiet 2–3 gadi, ja runājam par rūpnieciski ievērojamiem apjomiem. Mazākā mērogā, piemēram, pielāgojot kādu vecāku fermu, tas, protams, notiek ātrāk. Tikai jādomā, kāds būs gala produkts, kur vista dzīvos, ko ēdīs un kur dēs, tas nav tik vienkārši, kā palaist putnu vienkārši uz grīdas. Pērn tirgū iesaistījās jauns spēlētājs – SIA Alūksnes putnu ferma, kas ievērojami palielināja kopīgo olu ražošanas apjomu.

– Cik aktuāla un bīstama Latvijas putnkopjiem un olu ražotājiem ir putnu gripa?
– Tas joprojām ir drauds, lai arī Latvija un Igaunija ir vienīgās ES valstis, kuras epidēmijas pēdējā uzliesmojuma laikā nav skartas. Iespējams, tā bija sakritība migrējošo putnu ceļu dēļ. Putni, kas vairāk bija pakļauti infekcijas riskam, piemēram, cekulpīle (Aythya fuligula), mūsu valsts teritoriju nešķērso. Tiesa, vīrusu pārnēsā arī gulbji un citi ūdensputni. Tomēr tāpat kā cilvēkiem bīstamie gripas vīrusi, arī šie nemitīgi veido mutācijas. Šobrīd galvenais slimības perēklis ir Dienvidaustrumāzija, kur uzliesmojumi ir nepārtraukti katru gadu. Ir viedoklis, ka, piemēram, Ķīnā slimība nav uzveicama, jo tur ļoti cieši kopā ar cilvēkiem dzīvo dažādas dzīvnieku sugas, tāpēc vīruss pārvietojas starp sugām un mutē daudz ātrāk. Pie tam ar putnu gripu var saslimt ne tikai putni, bet arī cūkas un pat cilvēki.

Cīņa ar slimību un tās sekām prasa lielu rūpību un resursus. Latvijā iedzīvotāji ne vienmēr izprot šīs slimības nopietnību, neievērojot nepieciešamās kontroles procedūras, laižot putnus ārā laikā, kad to aizliegts darīt. Kad gripa būs ienākusi valstī, būs jau par vēlu! Vasarā karstā laikā vīruss aiziet bojā, bet mitrā un aukstā laikā tas atkal uzliesmo, neviens jau īsti nezina, no kurienes tas var atkal uzrasties. Tā kā vīruss tiek nodots ar gaisa pilieniem, tas izplatās ļoti ātri un to var pārnēsāt jebkurš – cilvēki ar apaviem un apģērbu, dzīvnieki, savvaļas putni.

– Kas jums kā asociācijai šobrīd ir svarīgs likumdošanā, par ko iestājaties?
– Aktualitāte ir vides aizsardzības prasību ievērošana, kas īpaši būtiska lielajiem ražotājiem. ES direktīvas nosaka, kā novērst piesārņojumu riskus, tāpēc ražošanā jāizvēlas labākie pieejamie tehniskie paņēmieni. Šie jautājumi ir īpaši aktuāli putnkopjiem (kas audzē no 40 tūkst. putniem) un cūkaudzētājiem, kam ir A kategorijas piesārņojuma atļauja, stingrāku prasību ieviešanai ir noteikts pārejas periods līdz 2022. gadam.

Nesen parādījās ideja par ukraiņu investoru interesi celt jaunu putnu fabriku. No vienas puses, tie ir ieguldījumi ekonomikā un jaunas darba vietas. No otras, ir jādomā par slodzi videi, ņemot vērā, ka mums jau ir trīs ļoti lieli spēlētāji putnkopības jomā. Ja putnu gripu atklātu vienā no uzņēmumiem, tas automātiski apdraudētu arī visus pārējos, izslēdzot tos no eksporta tirgiem, jo sankcijas tiek uzliktas visai valstij. Tas radītu arī lielu konkurenci vietējā olu tirgū, kas var izputināt tieši mazos olu ražotājus. Protams, viņiem ir savs klientu loks, kas būtu glābiņš šādas konkurences apstākļos.

Manuprāt, ir būtiski, lai ražotāji nāktu ar kādu jaunu, inovatīvu projektu, nevis ar to pašu, kas te jau ir pietiekamā daudzumā. Piemēram, Balticovo pašlaik ir daudzi jauni produkti, omletes masa, pankūku mīkla, jau izvārītas olas – produkti, kas ir gatavi ēšanai. Kaut gan latvietis jau vēl māk pats izvārīt olu, arī šie produkti kļūst arvien pieprasītāki.

Eiropas Komisija strādā pie tā, lai citas valstis arī atzītu ES ieviesto reģionalizācijas principu – proti, ja ražotnē atklāj putnu gripu, putni tiek izkauti trīs kilometru rādiusa ap to un 10 km zonā ir karantīna. Ja valstis savā starpā noslēdz vienošanos, ka tās šo principu ievēro, tad netiek ieviests eksporta aizliegums visā valstī. Ja rodas šādi eksporta ierobežojumi, visas olas paliek ES iekšējā tirgū, kas, protams, ir, ļoti saspringta situācija. Daži ražotāji to nav izturējuši.

 Infografikas avots – Centrālā stastikas pārvalde, 2016. gads.

– Vai arī jūsu nozarē ir aktuāls darbaspēka trūkums?
– Jā, vairākās ražotnēs trūkst darbinieku. Tā ir liela problēma, tāpēc uzskatu, ka līdzšinējā reģionālās attīstības politika sevi nav attaisnojusi, reģionos paliek arvien mazāk cilvēku – mums trūkst gan mazkvalificētu darbinieku, gan vidējā līmeņa vadītāju. Ir gadījumi, kad darbinieki nostrādā pāris nedēļas vai pat dažas dienas un vienkārši pazūd. Daudzi uzņēmēji brauc darbiniekiem pakaļ ar savu transportu, pat piedāvā kopmītnes, jo daudzviet arī sabiedriskais transports nekursē tā, kā būtu vajadzīgs uzņēmējiem. Taču ir arī labi precedenti – kad darbinieki, kam ir pieredze, piemēram, tītaru fermā Anglijā, atbrauc atpakaļ, lai strādātu līdzīgā vietā Latvijā.