Saimnieks LV / 2019.gads (Septembris.)

Latvijas ainavā mazāki vai lielāki zirgu ganāmpulki nav retums. Tuvāk aplūkoti, tie priecē ar labi koptu izskatu – spožu spalvu, spraunu eksterjeru un atsperīgu soli. Nedēļas nogalēs staļļu un aploku tuvumā redzami gan lieli, gan mazi apmeklētāji. Tad skaistuļiem tiek it visa cilvēku uzmanība un arī darba netrūkst. Ciemojamies pie divām saimniecēm, kurām zirgi ir ikdienas prieka un nodarbošanās avots.

Tamāras Samuševas jātnieku sporta klubs Gaita ir ģimenes uzņēmums, kas darbojas Vecumniekos īpašumā Aizvējas. Uz jautājumu, cik ilgi Tamāra nodarbojas ar sporta zirgiem, īsas atbildes nav. „Tas ir mans bērnības sapnis. Sanāk – visu mūžu,” Tamāra smaidot atzīst. Patlaban viņas uzmanību un rūpes kopā ar ponijiem saņem 28 galviņas.

Tamāra dzimusi un uzaugusi piecu bērnu ģimenē, skolā gājusi Vecumniekos. Dzīve ritējusi padomju laika dzīvoklī, varbūt tāpēcmeiteni arvien vairāk aicināja daba, brīvība un plašums. Iesākumā pie zirgiem gājusi līdzi deviņus gadus vecākajai māsai Elladai Kazašvili. Tad arī lielie, labsirdīgie dzīvnieki piesaistījuši Tamāras uzmanību un sirdi – bez tās ar zirgiem strādāt nav iespējams. Tamārai dzīve iekārtojās tā, ka speciālajām studijām zirgkopībā nebija ne iespēju, ne laika. Apguldes lauksaimniecības tehnikumā šādu specialitāti apgūt vairs nebija iespējams, bet Saulaines lauksaimniecības tehnikumā uzņēmējdarbības programma Tamārai nelikās atbilstoša viņas interesēm, svarīgāks bijis viss par un ap zirgiem. Izveidojās ģimene, piedzima pirmā meita Vanessa. Vajadzēja kopt arī jau iegādātos zirgus. Rūpju gana. Tāpēc par galveno skolotāju kļuva prakse un uzkrātā pieredze. Jā, arī īpašs, dabas dots talants un intuīcija.

„Tagad mācos visu, kas vien var noderēt un dot labāko manam ganāmpulkam. Beidzu Latvijas sporta akadēmijas desmit mēnešu kursus un ieguvu trenera kvalifikāciju. Esmu apguvusi lauksaimniecības zināšanas Saulainē. Ļoti svarīga ir veterinārā medicīna. Lai gan zirgs šķiet liels un stiprs, veselības ziņā tas ir ļoti jutīgs un trausls. Ne vienmēr profesionālis – vetārsts ir tuvumā un pieejams nekavējoties. Gadās, ka arī profesionāļi vēršas pie manis pēc padoma. Lai dzīvniekam varētu sniegt visatbilstošāko palīdzību, tas ļoti labi jāpazīst,” skaidro Tamāra Samuševa, „un iepazīt var, vien ik dienu esot kopā ar zirgiem un novērojot viņu stiķus un niķus.”

Tamāra ir pārliecināta, ka zirgiem piemīt milzīgs pozitīvas enerģijas lauks. Varbūt tāpēc ar mūsdienu tehnoloģijām pārslogotais cilvēks līdzsvara meklējumos dodas pie tiem, jo šie dzīvnieki ir bezgala atsaucīgi un cilvēka klātbūtnes un uzmanības alkstoši.

Aplokos sadalītā ganību platība ir aptuveni 20 ha. Tajos zirgi izvietoti nelielās grupās, atbilstoši rakstura īpatnībām. „Nevar vienā barā likt kopā, piemēram, divus kaušļus, nebūs labi. Katrā bariņā tomēr ir savs šefs,” stāsta Tamāra. Par katru zirgu saimniecei ir gatavs raksturojums un zināma biogrāfija. „Visi zirgi nav manējie. Vairākus īpašnieki man uzticējuši kopt, pareizi nodarbināt – iestrādāt, t.i., pareizi apmācīt, lai saimnieks būtu drošs, ka ar savu zirdziņu sapratīsies un izjādēs abi jutīsies labi,” saka Tamāra. „Labprāt savu laiku pie mums pavada bārbelietes, divas māsas Indra un Zane Ropājas. Meitenes ne tik daudz kāro izjādes, cik pavada laiku kopā ar zirgiem. Draudzējas, runājas, apčubina... Viņu mīluļi ir Domino, ko viņas atpirka no manis, un Lordas.

Apmeklētājos sajūsmu izsauc raibie zirgi, to mums arī ir visvairāk. Pie mums brauc cilvēki no Ķekavas, Rīgas. Zirgi ļoti piesaista cilvēkus!”

Tamāra Samuševa ar dzīvesbiedru Jāni Siliņu šovasar Horvātijā.

Īpašs stāsts Tamārai ir par Baronu: „Atvedu īstu mežonīti. Baidījās no katras cilvēka kustības, rāvās staļļa visattālākajā stūrī, tiklīdz kāds gribēja noglaudīt. Skumji, bet laika trūkuma dēļ saimniece – rīdziniece to bija kaut kur tikai izmitinājusi. Ar Baronu neviens nebija darbojies, un zirgs līdz trīs gadu vecumam nezināja, kas ir kontakts ar cilvēku, par fiziskiem treniņiem nemaz nerunājot. Bēdīgākais, ka tādu novārtā atstātu dzīvo īpašumu Latvijā ir daudz. Pie mums jau mēneša laikā bija vērojams neticams progress. Izrādās, Baronam ir itin jauks raksturs, viņš ir sabiedrisks, bez kādām agresivitātes pazīmēm, šķiet apmierināts par iegūto cilvēka uzmanību un rūpēm. Šādi zirgi pie manis nonāk ik pa laikam.”

Tamāra teic, ka līdz nodarbēm ar nobriedušu zirgu, piecus līdz septiņus gadus vecu, reti tiek, un atzīst, ka viņas misija ir trīsgadīgu un četrgadīgu jaunzirgu iestrādāšana, iejāšana. Ar jaunākiem zirgiem to nedrīkstot darīt. Ir jābūt īpašai jušanai, lai saprastu, ko no zirga var gaidīt un prasīt. Kādas pamatprasmes zirgam iemācīt, esot atkarīgs no saimnieka vēlmēm un arī zirga potenciāla. Hobijam, priekam klientu prasības neesot augstas, galvenais, lai zirgs ir drošs partneris, nemet zemē u.tml. Cita lieta, ja zirgam pareģo sportista nākotni. Tad sagatavošanas pamatprogramma esot daudz plašāka un sportists tālāko treniņu darbu veic pats.

Tamāra un bērni Vanessa un Kevins pērnajā rudenī ar saviem zirgiem.

„Savus zirgus ir daudz vieglāk iejāt, ir savstarpēja paļāvība. Pārsvarā piedalos sacensībās Latvijā ar jaunzirgiem, bieži ar īpašnieku zirgiem, kuru sniegumu demonstrēju. Jo vairāk sacensību, jo vairāk iespēju atklāt zirga potenciālu, līdz ar to pieaug zirga vērtība. Latvijas zirgu tirgū cenas nav augstas, bet mūsu zirgus labprāt uzpērk starpnieki no Skandināvijas valstīm, Somijas, Zviedrijas,” situāciju raksturo Tamāra. „Protams, katrs zirgkopis cer, ka viņa zirgam būs lieli panākumi, taču veiksmes stāsti dzimst ilgā un pacietīgā darbā. Arī saimniecība, kāda tā ir šodien, veidota ilgstoši un pacietīgi. Šodien ferma ir pašpietiekama, proti, man nav jāstrādā citur, lai to uzturētu, bet tas ir prasījis gadus. Zirgkopībā nav drošas peļņas garantiju vai izmērāmu labumu – kā gotiņām piena litri. Šajā nozarē vajadzīgi ilgtermiņa ieguldījumi desmit un vairāk gadus un arī tad rezultāts nav paredzams,” secina pieredzējusī Tamāra Samuševa. Re, varam dot pelnītas atpūtas patvērumu ķēvītei Korsai no Mežaparka zirgu nomas punkta. Viņu pažēloja kāds puisis, nopirka un atstāja manā aprūpē. Šo ķēvīti neapdomīgi ekspluatēja, dzīvnieks to vairs nevarēja izturēt, kļuva agresīvs, spēra un koda, jo slodze bija neadekvāta.”

Acīmredzami, ka gandarījuma un prieka avots ir ģimenes atbalsts un ieinteresētība it visā. Taču ap Tamāru un viņas lolojumiem pulcējas daudz entuziastu, draugu, kas ģimenes rūpju loku krietni atvieglo un labprāt brīvprātīgi palīdz. Tamāra ir ļoti pateicīga Zanei Adienei, kura ir uzticams palīgs. Tamāra smej: „Kā jau katrā svarīgā lietā ir vajadzīgs dublieris, tā arī man. Zanei droši varu uzticēt zirgus un atstāt saimniecību viņas ziņā. Viņa te darbojas jau astoņus gadus!” Taču Zane teic, ka vienīgi tās zirgu barības piedevas un devas no dažādiem podiem un ķočiem gan labāk redz uzrakstītas pie katra staļļa, lai nesajūk, kas kuram pienākas.

Tamāras dzīvesbiedrs Jānis Siliņš nav zirgu fans, taču ar cieņu un respektu izturas pret darāmo un Tamāras iecerēm, abi kopā tās realizē. Staļļi uzbūvēti pašu rokām, kopā ar draugiem talkojot, un Jāņa prasmes ir neaizvietojamas. Arī siena sagāde ir Jāņa ziņā, bez viņa darba un traktortehnikas tas nebūtu paveicams. Karstajā laikā tālākajās ganībās ūdens aizvedams, ar ūdensvadu to nodrošina tikai tuvumā. Bez Jāņa palīdzības un atbalsta sava staļļa sapnis, iespējams, joprojām nebūtu īstenots.

Tamāra ar zirgu Ave Paris, kuru pati iejāja un iestrādāja, piedaloties sacensībās  Mārupē Lielceri Future Show jumping cap 2018.

Lai gan zirgi augu gadu atrodas laukā, sporta zirgiem un jaunuļiem vieta ir stallī. Lietus periodos un ziemā Tamāra cenšoties zirgiem muguras apsegt, bet atzīst, ka tas vairāk par mierinājumu pašai – nav pārliecināta, ka tas ļoti vajadzīgs dzīvniekiem. Poniji noteikti varot pārziemot bez bažām par to pašsajūtu. Viņi ir gana atraktīvi gan vasarā, gan ziemā un spēj sagādāt prieku ikvienam. Taču arī te bez prasmīgas sagatavošanas neiztikt, lai tie visiem, bet īpaši bērniem, būtu draudzīgi un interesanti.