Ak, eglīte, ak, eglīte
Tu pastāvīga esi…
Kurš gan nepazīst šo seno Ziemassvētku dziesmu?
Taču, iespējams, nezinājāt, ka tās pirmsākumi meklējami tāltālā senatnē – 16. gadsimtā. Šo seno silēziešu mīlas dziesmu pārveidoja un papildināja vairāki vācu dzejnieki, līdz 19. gadsimta sākumā tā ieguva mūsdienās pazīstamo tekstu vācu valodā. Šī paša gadsimta otrajā pusē dziesmu latviski atdzejoja skolotājs, dzejnieks un publicists Ernests Dinsbergs (starp citu, Krišjāņa Barona skolotājs).

Ielūkosimies oriģināla tekstā:
„O Tannenbaum, o Tannenbaum,
Wie grün sind deine Blätter!...”

Vārdnīcā rakstīts: egle – die Fichte, der Fichtenbaum. Hmm… Kas tad ir šis noslēpumainais Tannebnbaum? Izrādās, ka tas ir cits skujkoks – baltegle, kuru Vācijā, daudzviet citur Rietumeiropā un Ziemeļamerikā plaši izmanto kā Ziemassvētku koku. Baltegles skujām ir patīkams aromāts, kuru var atpazīt daudzu šampūnu, vannu putu un zobu pastu smaržā. Viens no iemesliem tās popularitātei Ziemassvētku koka lomā ir arī tas, ka baltegles skujas nenobirst – tās paliek pie zariem, pat ja istabā to netur ūdenī.

Pēdējos gadu desmitos baltegles sāk parādīties arī mūsu Ziemassvētku eglīšu tirdziņos, bieži vien podos, ar visām saknēm. Ja kociņu ne pārāk ilgi turēs sausā apkurinātā telpā, tas var izdzīvot līdz pavasarim, lai tiktu iestādīts pie mājas vai skolas.

Baltegļu (Abies) ģintī ir ap 60 priežu dzimtas skujkoku sugu, kas aug Eiropas, Āzijas, Ziemeļamerikas un Centrālamerikas, kā arī Ziemeļāfrikas kalnu apvidos. Baltegles ir lieli koki, var sasniegt līdz pat 80 m augstumu un līdz 4 m stumbra diametru. Vareno izmēru dēļ dažreiz baltegli sauc arī par dižegli, kaut arī mūsu parkos tās nesasniedz tādus izmērus kā savās dzimtajās zemēs.

Lai gan vairums baltegļu ir mērenā klimata koki, tās ir ievērojami mazāk ziemcietīgas salīdzinājumā ar mūsu eglēm un priedēm. Latvijā baltegles dabā nav sastopamas, tomēr tās ir populāras apstādījumos savu aromātisko skuju un skaistā piramidālā auguma dēļ.

Kā atšķirt baltegli no egles? Visvieglāk – pēc čiekuriem. Tie atšķirībā no egļu čiekuriem nevis nokarājās lejup, bet stāv uz zariem vertikāli – kā svecītes. Nogatavojoties, to zvīņas izbirst, zaros paliek tikai pliki serdes stienīši. Skujas ir plakanas, ar divām baltām atvārsnīšu rindām apakšpusē. Skujas gals ir strups vai pat ar jomiņu. Miza plāna, atšķirībā no egles tā...

Pilnu rakstu lasiet ŠEIT!