Saimnieks LV / 2019.gads (Decembris.)

Biedrība Latvijas aitu audzētāju asociācija (LAAA) 31. oktobrī un 1. novembrī pulcēja interesentus uz starptautisku konferenci Baltijas valstīm Aitu realizācijas iespējas un kooperācija, kuras laikā bija iespēja gan dzirdēt nozares ekspertu viedokļus un vērtējumus, gan apmeklēt trīs aitkopju saimniecības, lai iepazītos ar daudzveidīgiem saimniekošanas modeļiem.

Atklājot konferenci, LAAA valdes priekšsēdētājs un aitu saimniecības īpašnieks Dmitrijs Bortņikovs norādīja, ka visi aitkopji var uzzināt ko jaunu, iedvesmoties no kāda cita pieredzes, lai arī pašiem nereti šķiet, ka zinām visu gan kūtī, gan ganībās, gan tirdzniecībā. Savukārt Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Grasbergs uzsvēra, ka pašlaik aitkopībā ļoti būtiska ir vienošanās par līdzīgiem audzēšanas kritērijiem un tehnoloģijām, lai aitu produkciju – liemeņus − varētu vieglāk realizēt. Tāpēc stūrakmens ir kooperācija – kopdarbs, kas aitkopības nozarē vēl ir jāattīsta.

Aitu skaits (barības dienās) uz 100 ha 2018. gadā

Aitu sadalījums pa ganāmpulkiem 2018. gadā

Aitkopība Latvijā un Eiropā
ZM Tirgus un tiešā atbalsta departamenta direktors Zigmārs Ķikāns iepazīstināja ar jaunāko aitkopības nozares statistiku, norādot, ka kopējā Eiropas Savienības tirgū Latvijas aitu gaļas ražošana veido ap 0.11 % (2017. gadā), savukārt paši savu vietējo tirgu ar aitas gaļu varam nodrošināt pilnā apmērā – 102 %. Latvijā aitu skaits ar katru gadu aug, no 2015. līdz 2018 gadam tas pieaudzis par 12 %, tāpat aug bioloģisko saimniecību skaits – pērn no kopskaitā reģistrētām 135 629 aitām 52 068 tika audzētas bioloģiski. Bioloģisko aitu īpatsvars vairāk atrodas Ventspils, Nīcas, Rojas, Mērsraga, Limbažu, Mazsalacas, Lubānas novados. Taču visvairāk aitu skaits samazinās Pierīgā, tāpat sarūk mazo ganāmpulku skaits. 80 % aitkopības saimniecību ganāmpulkos ir līdz 50 aitām. Savukārt 12 ganāmpulkos ir virs 500 aitām.

Eiropas Savienībā kopumā aitu skaitam ir tendence sarukt. Iemesls ir dažādu slimību uzliesmojumi, kā arī mazāks vidējais aitas/jēra gaļas patēriņš uz vienu iedzīvotāju; vairāk uzturā tiek lietota cūkgaļa un putnu gaļa, kas lielā mērā saistīts ar iedzīvotāju pirktspēju. Lielbritānijā saražo vairāk nekā trešdaļu aitas gaļas ES. Tur arī vairāk kauj aitas, jo ir bažas par Brexit ietekmi uz nozari. Vēl ar lielu aitu skaitu izceļas Rumānija, Francija un Spānija. Šogad ES pirmajā pusgadā aitu gaļas ražošana pieaugusi par 4 %. Aitu liemeņu cenas sezonāli pavasarī parasti aug, rudenī – samazinās. Latvijā tās ir ļoti svārstīgas, jūnijā vēl bija 420 EUR/kg par 100 kg aitu liemeņa, bet šobrīd ir tuvu 300 EUR/kg. Augstākās cenas ir Kiprā, Francijā, ES vidēji pašlaik – 459.85 EUR/kg.

Dzīvu aitu eksports un imports Latvijā ir ļoti neliels, aitu liemeņi gan abās pozīcijās tiek tirgoti aktīvāk. Pārsvarā gaļu pārdodam uz Lietuvu, Somiju, arī Igauniju. Savukārt ES eksportā uz trešajām valstīm pārsvarā ir dzīvas aitas, pieaug jēru dominance – ceturtā daļa nonāk Lībijā, tāpat aktīvi ir Jordānijas, Izraēlas, Irānas, Tuvo Austrumu un Vidusjūras valstu tirgi. Eiropas Savienībā 80 % aitas gaļas importē no Jaunzēlandes. Vērojama tendence, ka aitu gaļas patēriņš pieaug Ķīnā, kur sarūk cūkgaļas patēriņš Āfrikas cūku mēra dēļ, tādēļ no Jaunzēlandes vairāk aitu gaļas nonāk Austrumos, ko savā labā var izmantot mūsu ražotāji. Dominējošie aitas gaļas ražotāji pasaulē ir Ķīna (24 %), Austrālija, Jaunzēlande un ES, visvairāk gaļu ieved Ķīnā, ES un ASV.

Globālās prognozes liecina, ka aitas gaļas sektorā var koncentrēties uz mērenu pieaugumu, pateicoties Austrumu valstu pieprasījumam, taču vairāk jāfokusējas uz kvalitāti un nišas produktiem. Aitkopība veicina apdzīvotību laukos, nodrošina videi draudzīgu saimniekošanu, veicina bioloģisko daudzveidību, tāpēc noteikti ir perspektīva nozare.

SIA Arenso
Straupes pagastā

Saimnieks Jānis Apsītis:
– Saimniecību, kāda tā ir šobrīd, esam izveidojuši kopā ar savu brāli Matīsu. Īpašums, kurā sākām saimniekošanu, piederēja brāļa sievas ģimenei, un mums bija izvēle – aizlaist visu postā, pārdot vai sākt kaut ko darīt. Lai gan zināšanu lauksaimniecībā nebija nekādu, pirms 10 gadiem nolēmām audzēt aitas. Te ir pamats, uz kura varējām atsperties, jo pilnīgi tukšā vietā diez vai kam tādam saņemtos.

Sākām atjaunot nodegušu fermu un iepirkām pirmās 30 aitiņas. Piektā, sestā darbības gadā jutām, ka var jau sākt runāt par biznesu. Jaunaitiņas sākumā vispār nepārdevām, paturējām sev, lai gan tas varēja nest papildu peļņu. Izmantojām arī ES fondu atbalstu, iegādājoties traktoru, pašlaik tehnikas parku uzskatu par gana pamatīgu. Salīdzinoši maz izmantojām kredītus, droši vien tāpēc attīstība prasīja veselus 10 gadus. Protams, kļūdas sākumā bija iespaidīgas – nepietiekama barošana, kas noveda pie tā, ka izdzīvoja vien ap 60 % jēru. Viens no iemesliem bija, ka daļa iepirkto aitu nebija labi uzturētas. Aitu ganāmpulku pāris reizes ir paretinājuši gan vilki, gan suņi.

Šogad palaidām lecināties ap 200 aitu mātes. Apsaimniekojam nedaudz virs 100 ha, no kuriem puse ir īpašumā. Sākotnēji lielākā daļa zemju bija aizaugušas ar nezālēm, šobrīd lielākā daļa platību ir sētie zālāji, kas ir liela mūsu bagātība. Audzējam Latvijas tumšgalves šķirnes aitas, ir gan arī neliela ietekme no Oksfordas teķa.

Es esmu arhitekts un mans brālis – būvinženieris, ikdienā joprojām strādājam Rīgā, un saimniecība nav mūsu pamatdarbs, taču jāsaka, ka šeit es esmu laimīgs. Viss, kas te paveikts, ir darīts brīvdienās un darbdienu vakaros, mums palīdzēja arī strādnieks, tagad ir arī pastāvīgs darbinieks. Visu esam veidojuši tā, lai būtu pēc iespējas mazāk ikdienas darba – lai aitas var aiziet no vienām ganībām uz citām bez pārvešanas, visur ir dzirdnes, barību vedam ar traktoru, nevis metam ar dakšu. Mums jāfokusējas uz attīstību, būvniecību. Atnešanās un skābsiena vākšanas laiks, protams, paiet pavisam citā režīmā. Paši veicam pilnīgi visus darbus, kad tas ir nepieciešams.

Esam bioloģiska saimniecība, uzskatām, ka aitas ir jāgana, mums nav vajadzības jērus izaudzēt paātrinātā tempā. Mums patīk, ja jēri dzimst martā, mēnešus divus dzīvo fermā un pēc tam dodas ganībās. Pie saimniecības tek upīte, kas palīdz nodrošināt dzeramo ūdeni ganībās. Tas ir liels pluss.

 Jānis Apsītis demonstrē aitkopības aprīkojumu, ko var iegādāties arī citas saimniecības.

Pašlaik mūsu aitām ir pieejama aptuveni 1000 m2 plaša un ērta novietne. Visvairāk priecājamies, ka fermas būvniecību un lielu daļu inventāra esam izgatavojuši savām rokām, tā ievērojami samazinot izdevumus. Fermā var iebraukt ar traktoru (tas ļoti atvieglo darbu) – gan pa lielajiem vārtiem, gan sānos. Nu jau arī citiem saimniekiem piedāvājam aitkopības aprīkojumu – sētiņas, vārtiņus, barotavas, tāpat arī lauksaimniecības būvju projektēšanas darbus. Piemēram, vārtus fermā izgatavojām paši – ja vien māk metināt un darīt šāda veida darbus, noteikti iesaku visu paveikt pašiem, tas būs krietni lētāk kā pasūtīt ražotājam. Aitas realizējam dažādām kautuvēm un gaļas pārstrādātājiem, taču domājam arī par savu pārstrādi. Piedāvājam sertificētas vaislas jaunaitas un teķus, kā arī ekoloģiski tīru jēra gaļu, aitu vilnu.

Aitkopība Lietuvā
Kaimiņvalstī Lietuvā aitu skaitam ir tendence sarukt. 2017. gadā tur bija vislielākais aitu skaits – 196 tūkst., kas tika panākts ar mērķtiecīgu valsts atbalstu. Pašlaik Lietuvā ir 172 420 aitu 10 129 saimniecībās – tātad saimniecības ir mazākas nekā Latvijā. 2 % saimniecību ir 50 un vairāk aitu. Lietuvā ir sastopamas 36 aitu šķirnes, visbiežāk – vietējā Lietuvas melngalve, Romanovas, rupjvilnas Lietuvas melngalve, Sufolkas. Ap 0.5 % no kopējā aitu skaita ir piena aitu ganāmpulki. Visvairāk dzīvas aitas no Lietuvas eksportē uz Vāciju, Latviju, Nīderlandi, savukārt imports ir salīdzinoši neliels – līdz septembra beigām ievestas 90 aitas, pārsvarā vaislai. Lielākais kauto dzīvnieku skaits ir jēri.

Lietuvas aitkopībā vērojama problēma – grūti sasniegt dzīvmasu 40–45 kg līdz 12 mēnešu vecumam. Gaļas realizācijas cena bieži ir zem pašizmaksas, jo lielākā daļa saimniecību strādā ekstensīvi. Tāpat nepietiekams ir vaislas aunu piedāvājums – tiek izmantoti lētāki vaislinieki, kas rada ne tik kvalitatīvus pēcnācējus.

Tāpat gadus desmit Lietuvā problēmas sagādā vilku uzbrukumi ganāmpulkiem. Vietējā organizācija Baltais vilks rūpējas par vilku populācijas saglabāšanu, šogad un pērn bija licence 110 vilku izšaušanai, kas radīja pretestību no šīs organizācijas puses. Lietuvā tiek aktīvi izcirsti meži, tādējādi vilkiem samazinās dabisko mājvietu iespējas un barības elementu pieejamība. Pozitīvi vērtējams fakts, ka pērn nebija diferencēta samaksa par vilku saplosītām aitām, šogad ir – par vaislas dzīvnieku (reģistrētu) var saņemt 250 EUR, bet ir noteikti jābūt lietotiem kādiem aizsardzības līdzekļiem. Taču, ja aita aizvilkta uz mežu un nav palicis numurs, šo faktu pierādīt nevar.

SIA 3D Development
Ērgļu pagastā

Īpašnieks Dmitrijs Bortņikovs:
– Audzējam Vācijas Merino vietējās tīršķirnes aitas. Uzņēmumu dibināju 2008. gadā, arī tādēļ, lai atbalstītu kristīgo nometņu centru bērniem un jauniešiem. Veidojot saimniecību, lielas izmaksas prasīja tehnikas iegāde – vairāk nekā 100 tūkst. EUR, tam izmantojām gan aizdevumus, gan ES fondu līdzekļus. Matemātiski rēķinot, ieguldīto var atpelnīt 25 gados. Taču situācija var mainīties, ja atvērsies vaislas tirgus, piemēram, uz Krieviju.

LAAA valdes priekšsēdētājs un SIA 3D Development īpašnieks Dmitrijs Bortņikovs.

Esam bioloģiska saimniecība, šobrīd mums ir ap 300 aitu mātes, 100 jaunaitas, kādi 70 auniņi, kas tiek nobaroti un pēc izvērtēšanas daļa aizies vaislai, daļa gaļai. Apsaimniekojam 195 ha, no kuriem 120 ha ir mūsu pašu. Pašlaik sanāk, ka daļu pļavu noganām, daļu nopļaujam, bet daļu nopļautā arī pēc tam noganām. Esam nodarbojušies arī ar graudkopību – auzas, kvieši, zirņi savām vajadzībām, bet šogad neko neaudzējām sev, jo nav tik daudz tehnikas, jāņem pakalpojums.

Kā daudzas citas saimniecības, lecinot teķus, izmantojam lecināmās siksnas jeb krāsu jostas – ja aita ir aplekta, tai uz muguras paliek krāsas pleķis. Teķu darbs parasti tiek paveikts rudenī, pēc tam viņus no aitiņām nošķir. Mums pašlaik ir arī eksperimentāla aitu grupa, kur esam pielikuši Šarole teķi, tā varētu iegūt labāku izkāvumu. Merīnaitām īsti nav sezonālās meklēšanās, tās ir labas mammas, dzemdības parasti ir vieglas, veselība stabila, labi padodas arī nobarošanai. Auglība šobrīd ir ap 180 %. Gadu gaitā ir izdevies tikt vaļā no trīņiem, jo tos aitām ir grūti izbarot. Tāpat ap 10 % aitu ir ālavas, kuras lecinām atkārtoti, bet, ja rezultāta nav, cenšamies no tām atbrīvoties. Aitas arī pārbaudām ar sonogrāfu, lai gan arī tas ne vienmēr dod precīzu rezultātu. Jērus cenšamies nodot, kad tie sasniedz 45 kg svaru.

Šajā aparātā ērti aitām apgriezt nagus, kā arī apskatīt, vai viss kārtībā ar tesmeni u.tml. Tam otrā pusē ir svari, elektroniskā krotālija ļauj salīdzināt datus ar iepriekšējām svēršanas reizēm.

Vai jāveido aitu izsoļu nams?
Kaspars Ādams, SIA Liellopu izsoļu nams vadītājs, norādīja, ka viņa vadītais izsoļu nams arī ir viens no lopu savākšanas punktiem, no kura drīkst eksportēt aitas, bet šī nozare nav attīstīta. Lai arī uzņēmums katru gadu saņem piedāvājumus rīkot aitu izsoles, pagaidām ir pietrūcis laika un jaudas to paveikt. Nepieciešams arī zinošs cilvēks, kas ar pircējiem spētu runāt par aitkopību. Izsole lopu pārdošanai ir gan bizness, gan nozares veidotājs, atspoguļojot tirgus un pieprasījuma tendences.

Liellopu izsoļu nams kopš tā dibināšanas 2010. gadā ir pieaudzis no 40 līdz 1500 lopiem vienā izsolē. Sākotnēji lopu piedāvājums bija samērā neviendabīgs, bet tagad tas ir stabilizējies. Saimnieki izvēlas šķirnes un audzēšanas veidu, lai veiksmīgāk pārdotu savus lopus un nebrīnītos par cenu atšķirībām dažādas kvalitātes dzīvniekiem. Piemēram, pēc Šarolē pieprasījums ir praktiski nemainīgs, tāpēc arī ganāmpulki kļūst arvien baltāki.

Lai veidotu kooperatīvu vai izsoļu namu, ir ļoti būtiski iepazīties ar citu valstu pieredzi, kā arī izvēlēties godprātīgus vadītājus jeb nozares karognesējus. Tāpat jāapzinās, ka nepieciešams ilgāks laiks, kamēr ārvalstu pircēji saprot, kādu kvalitāti var sagaidīt no Latvijas lauksaimniecības dzīvniekiem. Līdz ar to nav jēgas, piemēram, savākt 500 jērus un uzaicināt 10 pircējus, jo apmierināti būs tikai daži.

SIA Starspace
Suntažu pagastā

Saimnieks Arnis Ginters:
– Saimniecība izveidota īpašumā, kas mūsu dzimtai pieder jau vairākās paaudzēs. Pirmskara laikā te bija gan savs ķieģeļu ceplis, gan kalēja kalve. 90. gados, kas īpašumu atguvām, mēģinājām dažādas pieejas un nozares – kartupeļus, graudus. Pirms 10 gadiem mums piederēja ap 20 ha pļavu no kopumā 70 ha, kur ietilpst arī meži u.c. Pļavas apsaimniekojām ar dažādām metodēm, bet tās sāka aizaugt. Tā kā strādājam Rīgā, gribējām atrast veidu, kā šīs teritorijas sakopt. Sākām ar trīs aitām, lai vispār saprastu, ko tas nozīmē, un pēc gada paņēmām teķi. Šobrīd mums ir virs 80 aitu mātēm, kopskaitā nesen apcirpām ap 130 dzīvnieku. Esam Latvijas tumšgalves aitu šķirnes saimniecība, šo statusu ieguvām 2013. gadā. Mūsu mērķis ir izkopt un piedāvāt pārdošanā kvalitatīvu vaislas materiālu – strādājam ar trīs teķiem, vienlaicīgi atjaunojot un saudzējot dabas resursus un bioloģisko daudzveidību. Aitas, kas kaut kādā mērā neatbilst šķirnei, veido t.s. gaļas ganāmpulku.

Aitas un barību turam lielajā šķūnī. Pirmajā stāvā – dziļā kūts, otrajā stāvā – siena ruļļi, kas pa lūkām grīdā tiek nogādāti taisnā ceļā aitu barības silēs. Aploku norobežošanai kūtī izmantojam koka paletes – arī ruļļus ganībās liekam uz tām. Kad kūts tiek tīrīta, visi aploki tiek izjaukti un aptuveni pusotrā dienā visu var iztīrīt. Parasti mēslus atdodu graudu audzētājam, bet šogad tas neizdevās.

Mūsu saimniecības specifika ir bioloģiski daudzveidīgu pļavu audzēšana. Sadarbojamies ar Latvijas Universitāti – katru gadu ierodas studenti, mācībspēki, vērtējot, kā pļavas mainās atkarībā no ganīšanas metodoloģijas, intensitātes, rotācijas. Bioloģiski vērtīgie zālāji (BVZ) ir aptuveni 5–6 ha no 20 ha pļavu, tomēr lēnām šīs platības palielinām. Apkārtnē ir arī pļavas, ko īrējam, – 20–30 ha, kur vācam sienu, tāpat iepērkam kvalitatīvu BVZ pļavu sienu no citām saimniecībām. Ārā ganībās turam tik ilgi, kamēr tur ir, ko ēst. Vidēji rotāciju ganībām mainām reizi nedēļā.

 SIA Starspace aitkopis un observatorijas vadītājs Arnis Ginters.

Pārsvarā jēri dzimst pavasarī (tad arī nav problēmu ar aukstumu) un pēc aptuveni mēneša iet ganībās. Aitu mammas var iziet no fermas visu gadu, un ārā ir izlikts siena rullis, lai viņām būtu nepieciešamība kustēties, jo ganāmpulkā novērojami izkritumi (zarnu, dzemdes). Esam arī dažādi eksperimentējuši, piemēram, jērus papildus piebarojot, taču, lai arī tad viņi sanāk skaisti un apaļi, pārdot viņus par cenu, kas atmaksātu manus ieguldījumus, ir ļoti grūti. Bez tam man nav visa nepieciešamā tehnika, pērku pakalpojumus.

Teķiem lecināšanai izmantojam krāsu priekšautus. Ja aita nav aplecināta, pēc mēneša lecinām vēlreiz. Krāsa tiek mainīta katru nedēļu – ik vakaru izejam cauri kūtij, redzam, kura ir aplekta, lai varam precīzi izrēķināt atnešanās laiku. Mums ganāmpulkā ir arī kastrāti, kas uzvedas droši un, piemēram, ielaisti jaunaitu barā, iemāca, ka var ēst graudus. Kautuves pērkam kā pakalpojumu, nevis atdodam dzīvniekus pavisam, gaļa tiek arī pārstrādāta dažādos produktos, ko pārdodam. Neesam bioloģiska saimniecība, taču ejam tajā virzienā, viens no kavēkļiem – nav pieejami bioloģiski audzēti graudi saimniecības tuvumā par saprātīgu cenu.

Aitu kaušanas specifika
Haralds Gailišs, SIA Cēsu gaļas kombināta kvalitātes sistēmu vadītājs, informēja, ka pērn viņa pārstāvētajā uzņēmumā nokauts lielākais aitu apjoms Latvijā – 8463. Otro vietu ieņem SIA Biameat ar 7877 aitām. Gadā Cēsu gaļas kombināts nokauj ap 18 000 tūkst. lopu, arī strausus. Tāpat tiek veikta kaušana, izmantojot Halal metodi, šī gaļa tiek realizēta musulmaņu kopienām Skandināvijā, Vācijā. Visvairāk tiek kautas Romanovas šķirnes aitas, no kurām arī ir vislielākais gaļas iznākums. Aitas liemeņa
kautsvars – līdz 42 % no dzīvsvara. No atdzesētajiem liemeņiem 99 % kautuve realizē vienam klientam, kurš tos tālāk realizē mazākumtirgotājiem Somijā, aptuveni 1 % no kopējā iegūto liemeņu skaita tiek sadalīts un realizēts pēc īpašiem pasūtījumiem Latvijas mazumtirgotājiem. Uzņēmums kauj arī bioloģisko saimniecību aitas. Ārpus Latvijas tiek realizēti aitu kuņģi, taču problemātiska ir aitu ādu realizācija. Saskaņā ar likumdošanu tās ir jāiznīcina, jo pašlaik nevar atrastu veidu, kā tās realizēt, pārstrādāt.

Uzņēmumā par aitām maksā tikai pēc kaušanas, kad notikusi liemeņu izvērtēšana un svēršana. Šī gada septembra cenu piemēri: jēriem kautsvarā no 10 kg līdz 20 kg – 3.50 EUR/kg, jēriem kautsvarā zem 10 kg – 2.00–2.50 EUR/kg, aitām kautsvarā – 2.00 EUR/kg. Lai iegūtu kvalitatīvu un arī garšīgu gaļu, ir ļoti būtiski ievērot visas labturības un kvalitātes prasības visos aitu pārvietošanas un kaušanas posmos un to drīkst veikt tikai īpaši apmācīti darbinieki. Aitas tiek nokautas 72 stundu laikā pēc to izkraušanas kautuvē. Situācijās, ja aitas nav nokautas 12 stundu laikā pēc to nogādāšanas kautuvē, uzsāk barošanu. Tikai pēc valsts pilnvarota veterinārārsta atļaujas saņemšanas atļauta dzīvnieku kaušanas uzsākšana un gaļas realizācija cilvēku uzturam.

Dažas no problēmām aitu kaušanas nozarē:
• Nevienā Latvijas kautuvē nav speciālas aitu kaušanas līnijas, kas apgrūtina gaļas ieguves procesu.
• Kaušanai tiek piegādātas necirptas aitas, arī netīras, no tādām ir grūti iegūt kvalitatīvu produkciju.
• Kautajiem dzīvniekiem veterinārās ekspertīzes laikā tiek konstatēti plaušu un aknu parazīti, piemēram, Fasciola hepatica, kas ietekmē gaļas un subproduktu kvalitāti.
• Pieprasījums pēc liemeņiem, kuru svars ir mazāks par 10 kg un lielāks par 20 kg, Zviedrijā un Somijā ir niecīgs.
• Pieprasījums pēc aitas gaļas Latvijas tirgū ir nepietiekams, vairāk jāapgūst ārvalstu tirgi. Tā kā kaušanas izmaksas ir augstas, tās rentabilitāte ir zema.