Saimnieks LV / 2017.gads (Jūnijs.)

Nesen pabeigts pētījums par lauku ainavas attīstību simts gadu periodā un apzināts viensētu īpašnieku viedoklis par kvalitatīvu lauku ainavu. Šī informācija var būt noderīga ikvienam lauku māju saimniekiem un īpaši tiem, kuriem ir apmeklētājiem atvērtās saimniecības vai kuri darbojas tūrisma nozarē un sniedz citus pakalpojumus vai servisus.

Ieraugi vērtīgo Latvijas ainavā!
Saimnieks LV marta numurā jau iepazīstinājām ar Latvijas Dabas fonda (LDF) projektu Dabas daudzveidība Latvijas ainavās. Ainavas runā, kas veltīts Latvijas valsts simtgadei. Galvenie atslēgas vārdi tajā ir koks, akmens, pļava, līkums un viensēta. Katram no šiem elementiem ir savs stāsts un nozīme gan lauku ainavas veidošanā, gan dabas daudzveidības nodrošināšanā.

Jānis Ķuze, LDF padomes priekšsēdētājs, skaidro, kādēļ uzmanība tiek veltīta tieši viensētām. „Viensēta ir tā vieta, kur cilvēkam ir visciešākā saskare ar dabu ikdienā un līdz ar to arī iespēja ietekmēt dabas daudzveidību un ainavu. Tradicionāli lauku viensētās dabas daudzveidību nodrošināja praktiskie darbi un cilvēku pietāte pret dabu. Mūsdienu viensētas saimnieks dabas daudzveidību var vairot tikai tad, ja to dara zinoši un apzināti.”

Projektā ir iesaistījušies dažādi eksperti – dabas aizsardzības speciālisti, biologi, ģeogrāfi, arboristi, novadpētnieki, fotogrāfi, kā arī vairākas organizācijas, kuru savstarpējā sadarbība nodrošina dažādu ainavas aspektu izvērtēšanu. Ainava ir ne tikai redzamā daļa, bet arī sajūtas. Katram no mums tās ir savādākas, tāpēc ikviens ir aicināts iesaistīties sarunā par ainavu un dalīties ar savu redzējumu, veidojot fotoizstādi, piedaloties ainavu kopšanas talkās, daloties savā pieredzē un iegūstot jaunas zināšanas, lai veidotu sev tīkamu ainavu.

Vēsturiskie aspekti un ideāli
Visiem interesentiem ir iespēja iepazīties ar to, kāda bija Latvijas ainava pirms astoņdesmit un simts gadiem. Projekta ietvaros veiktais mediju pētījums sniedz visai izsmeļošu aprakstu par tā laika ideāliem. Lauki tiek nostādīti pretstatā pilsētai, kas sniedz apmierinājuma sajūtu. Ļoti bieži tiek minēti dārzi un košumkrūmi. Dārzs kādreiz bija latviešu atpūtas vieta un svētnīca, un neiztrūkstošs vārds ir sakoptība. Lielie dārzi bija saimniecības lepnums un turības rādītājs, bet lauku sētas izdaiļošana pieauga līdz ar materiālā stāvokļa uzlabošanos. „Mājas tuvākā apkārtne – sēta – ir spogulis, kas atspoguļo mājas saimnieka godu, čaklumu, turību un inteliģenci,” rakstīja T. Siliņš 1939. gadā (Mana sēta). Latvietim aktuāla bija arī krūmu izpļaušana, sakoptas druvas un skats, kas paveras uz samērā atklātu mozaīkveida ainavu.

Andris Klepers, Vidzemes Augstskolas (viens no projekta partneriem) pētnieks, stāsta, ka Latvijas iedzīvotājiem ir saglabājušies ideāli par viensētu un lauku ainavu, kuru pamats lielā mērā tika stiprināts 20. gadsimta sākumā, kad veidojās vairāk nekā 60 tūkstoši jaunsaimniecību. Tā kā mainījusies viensētu praktiskā funkcija, jāveido jauni, mūsdienām un nākotnei atbilstoši ideāli. Notiek transformācija no dabas ritmiem pakļautās darbīgās un ražojošās Straumēnu viensētas uz viensētu kā kvalitatīvu dzīves telpu modernam mieram, radošumam, latvietībai un kontaktam ar dabu kā priekšrocību pretstatā urbānajam (taču paturot to vieglā brauciena attālumā ikdienai vai pēc vajadzības).

Viens no projekta uzdevumiem ir dot ierosmi un praktiskus padomus, kā izvērtēt ainavas elementu prioritātes radošajā vietrades procesā, lai veidotu Latvijas viensētu ērtu, identitāti stiprinošu un draudzīgu dabai.

Šodienas skatījums
Andris Klepers norāda, ka līdz ar politiskās iekārtas maiņu mainās arī vērtību sistēma sabiedrībā un saimniekošanas aktivitātes. Jāatceras, ka pēdējo simts gadu laikā ir bijušas trīs reformas – agrārā reforma divdesmitajos gados, lauku kolektivizācija un deviņdesmito gadu zemes reforma pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kā arī kara sekas. Turklāt pēdējos gados raksturīga lauksaimniecības intensifikācija. Mainās laiki, mainās tikumi un līdz ar tiem arī vajadzības.

Pēc statistikas datiem, aptuveni 1/7 daļa Latvijas iedzīvotāji dzīvo viensētās jeb savrupmājās. No 142 tūkstošiem viensētu vairāk nekā 27 tūkstoši ir pamestas. Lai noskaidrotu, ko domā viensētu īpašnieki, kāds ir viņu viedoklis par ainavu un kā viņi redz tās attīstību, projekta pētījuma ietvaros aptaujāti 316 viensētu saimnieki no visiem Latvijas novadiem. Respondenti ir gan tie, kuri dzīvo savā dzimtas īpašumā, gan tie, kas zemi ieguvuši pēc neatkarības atjaunošanas.

Runājot par simbolisko ainavu, par izcilām ainaviskākām vietām Latvijā tiek uzskatīts Gaujas Nacionālais parks (GNP) un Vecpiebalga, kam seko Daugavas loki un Sigulda. Savukārt pētījumā aptaujātie pirmajā trijniekā bez GNP ierindoja jūras piekrasti un Vidzemes augstieni. Detalizēti tika pētīti ainavas elementi un to kvalitāte, kā arī ainavas attīstības perspektīvas lauku viensētā.

Ainavas elementi
Priekšstats par lauku viensētas ainavu ir visai dažāds. Vairums norāda vecos kokus (izcelti tieši ozoli), dārzu un pagalmu, kā arī ēku kopumu. Tālāk seko tādi elementi kā pļava, lauki, šķūnis, aka, ābeļdārzs un ūdenstilpne. Salīdzinoši bieži respondentu atbildēs tiek minēta arī puķu dobe, mežs un māja. Vieni min kompleksus elementus, bet citi izdala tieši sīkus elementus, kas piesien aci, piemēram, skurstenis, jumts, karoga masts.

Ainava nav iedomājama bez sajūtām. Trīs visbiežāk minētie vārdi ir – plašums, senatnīgums un miers, kam tūlīt seko arī skaistums, dabiskums un harmoniskums. Atbildēs ietvertas arī citas kvalitatīvas ainavas īpašības – kārtīgums, atvērtība, apdzīvotība un tajā pašā laikā savrupība. Zaļums, smaržīgs gaiss, putnu dziesmas un kūpošs skurstenis – nekas nav mazsvarīgs! Aptaujātie savā viensētā jūt plašumu, brīvību, neatkarību, klusumu un mieru, tāpat bieži kā vērtība tiek uzsvērts senatnīgums, senču vēsture un bērnības nostalģija. Ne mazāk svarīgi elementi viensētā ir dabas skaņas un smaržas – kopumā veidojot galveno atšķirību no pilsētu un ciemu savrupmājām.

Jāņem vērā, ka kvalitatīvu ainavu var izveidot ar darbību. Bieži vien viesi vai tūristi atbraucot nosaka – cik te skaisti! Skaistums pats no sevis nerodas. Tas prasa darbu! Visbiežāk kvalitatīvas ainavas raksturojumam tiek minēta sakoptība. Tālākie trīs atslēgas vārdi – pļaut zāli, kopt un saimniekot. Salīdzinot ar iepriekšējiem jautājumiem, te aktivitāšu ir mazāk – labiekārtot, pašaudzēts lauksaimniecībā, kurināt, skaldīt, apzaļumot, labiekārtot, sakārtot. Arī peldēt un pirkt.

Respondentiem vajadzēja ne tikai aprakstīt savu priekšstatu par kvalitatīvu viensētas ainavu, bet arī izvērtēt dažādus ainavas kvalitāti noteicošos elementus – gan dabas veidotus, gan tādus, kas prasa ilglaicīgas cilvēku rūpes.

Ainavas raksturs
Priekšstatu par ainavas raksturu vislabāk iegūt caur pretstatiem. Tātad – ainavai jābūt vairāk tradicionālai nekā modernai; iespējami etnogrāfiskai, nevis ar jauniem dizaina elementiem un mierīgai, nevis darbību rosinošai. Praktiskums ar estētiskumu ir gandrīz vienādi novērtēti, vienlaikus tiek uzskatīts, ka lauku ainavai jābūt romantiskai, nevis racionālai. Vēlams arī dārziņš, ne tikai puķu dobes un konkrēti akcenti pretstatā sīkām detaļām. Tāpat tiek minēta pieejamība un atklātums pretstatā slēgtai un iežogotai platībai un tas, ka pirmajā vietā ir daba, ne cilvēks. Ainavai jābūt dabiskai, daudzveidīgai, ar putnu dziesmām, tauriņiem un kukaiņiem, dabisku zālāju, nevis mauriņu un cītīgi uzturētai, nevis koptai.

Andris Klepers norāda, ka tās ir saimnieku vēlmes, bet ne vienmēr tas tiek darīts. Piemēram, pieejamība ir viens no lielākajiem konfliktiem šodien, un visai bieži tūju necaurredzamie dzīvžogi slēdz ainavu. Arī izveidotie mauriņi tiek dēvēti par dabas daudzveidības tuksnesi. Kā izzūdošie elementi arī apdzīvotās viensētās pētījumā minētas rijas, klētis, melnās pirtis, koku alejas, siena gubas, upes loki, iebraukti ceļi, aka ar vindu. Pētnieki uzskata, ka visai aktuāls ir jautājums par seno elementu saglabāšanu bez to funkcionalitātes un seno elementu integrēšana vienoti ar mūsdienīgiem jauninājumiem lauku dzīves kvalitātes uzlabošanai.

Es un kaimiņš
Vieni elementi palielina ainavas vērtību, citi – degradē. Ja savā īpašumā tādus nevar ieraudzīt, tad atliek paprasīt, kas nepatīk kaimiņa īpašumā. Aptaujā respondenti identificēja 620 dažādus elementus, kas samazina ainavas vērtību. Visbiežāk tiek minēta nesavākta tehnika un lūžņu kaudzes, kam seko žogi, arhitektonisks nesaskanīgums un nesakoptība. Nepatīk arī eksotisko augu pārmērība, nesakopts pagalms un dārza rūķi, mauriņš, tūju dzīvžogi un nevajadzīgu lietu krāvumi.

Andris Klepers secina, ka nākotnes ieceres viensētu īpašnieki vērtē piesardzīgi, jo tās saistītas ar resursu pieejamību. Tomēr biežākās ieceres un līdz ar to sagaidāmās Latvijas lauku ainavas izmaiņas saistāmas ar ēku atjaunošanu vai jaunbūvju celšanu, dīķu rakšanu, pirts celšanu, piebraucamā ceļa uzlabošanu, žoga ierīkošanu un pagalma labiekārtošanu, atpūtas vietu izveidi un apzaļumošanu. Kopumā nosauktas 516 dažādas ieceres, kas varētu tikt īstenotas ainavas uzlabošanas pasākumos.

Dabas daudzveidība un nākotne
Vecie koki, pļava, dīķis un dārzs, meža tuvums ir biežāk īpašnieku un apsaimniekotāju piesauktie ainavas elementi, kas lauku viensētā palielina dabas daudzveidību. Dažkārt paustas arī pretrunīgas idejas par elementiem, kas samazina dabas daudzveidību, piemēram, rūpīgi iekoptais mauriņš vai dziļš dīķis bez ūdensaugiem.

Pētījuma autori secina, ka mūsdienās lauku ainavas kvalitāte atrodas starp divām galējībām – tajās cenšas veidot pilsētai raksturīgu vidi, un arī daba sētā tiek vienkāršota un pilnībā pakļauta īpašnieka ērtībām. Otra galējība – pamestība un nolaistība, kas saistīta ar sociāli ekonomisko situāciju un cilvēku nabadzību, citām demogrāfiskām problēmām. Nākotnes ainava būs atkarīga no kompromisiem, kuros jāsaglabā dabas pamatne un senās vērtības, vienlaikus jāatrod iespējas ieviest jauninājumus arhitektūrā, telpiskajā plānojumā, arī ekotehnoloģijās dabas daudzveidības palielināšanai.

Lauku sēta ir vieta, kur saimnieks pieņem lēmumu. Tie izšķir likteni – kas notiks ar koku, akmeni, kalnu, dīķi. Lai arī Latvijas viensētu īpašnieki augstu vērtē kultūrvēstures un dabas daudzveidības vērtības viensētas ainavā, taču tiem pietrūkst zināšanu un iespēju rīkoties, lai tās saglabātu un veidotu. Viensētu īpašnieki vēlas dabisko un autentisko ainavā, bet nezina, kā to veidot. Tas ir viens no projekta uzdevumiem – sniegt zināšanas un ieteikumus, kā uzlabot ainavu. Reizēm pietiek iemest akmeni upē vai atstāt to uz lauka!