Saimnieks LV / 2017.gads (Maijs.)

SIA Āboliņkalns ir bioloģiska gaļas liellopu saimniecība, ko izveidojuši Inese un Jānis Āboliņi. Sākuši ar vienu hektāru, nu viņi apsaimnieko platības, kas nodrošina barību kuplam ganāmpulkam. Inese Āboliņa paralēli darbiem savā saimniecībā sniedz govkopības pārraudzības pakalpojumus piena un gaļas šķirņu 82 līgumsaimniecībās 29 Latvijas pagastos. Saimniecība ir arī sertificēta prakses mācību saimniecība un te labprāt rīko seminārus, lai zināšanas sniegtu arī citiem gaļas lopu audzētājiem.Tomēr daudzie darbi neliedz priecāties par katru mazu sasniegumu ik dienu.

– Jūs saimniecību esat sākuši ar pašu mazāko – tieši vienu hektāru zemes!
Inese Āboliņa: – Jā, šo vienu hektāru man un vīram uzdāvināja mani vecāki. Toreiz bija doma, ka uz tā celsim māju, tomēr tas nenotika. Uz šī hektāra ganījās mūsu pirmie lopi, atradās pirmā darbarīku novietne. Mans vīrs Jānis šodien kopā ar strādniekiem stāda eglītes un bērzus meža zemē projekta ietvaros, tāpēc sarunā nevar piedalīties.

– Tomēr lauksaimniecība nebija jūsu pirmā nodarbošanās?
– Pēc izglītības esmu medicīnas māsa, strādāju Cēsīs reanimācijas nodaļā. Nācās strādāt pa 24 stundām, tāpēc bija arī vairāk brīva laika. Mana mamma bija lopkopības pāraugs, bija daudz roku darba, tāpēc vajadzēja viņai palīdzēt. Reiz vajadzēja steidzami ieņemt viena cita pagasta lopkopības pārauga vietu, un tā es vēl līdz šim brīdim daru šo darbu. Drīz arī beidzu strādāt medicīnā un atgriezos laukos pavisam.

Kamēr es biju pārraudze, vīram bija labs darbs Latvenergo. Savukārt vīramātei bija govis, bet sanāca, ka mums vajadzēja uzņemties rūpes par tām. Nospriedām, ka piespiedu – brīvprātīgā kārtā ar govīm nodarbosimies brīvajā laikā. Taču lēnā garā lopu skaits arvien pieauga, un pie cipara 80 sapratām, ka vīrs vairs algotu darbu nevar darīt, jo nav iespējams veltīt pietiekami laika augošajam ganāmpulkam. Pašlaik lielākā daļa ganāmpulka ir Limuzīnas šķirnes. Kad sākām, sapratām, ka tīršķirnes lopi ir dārgi, tāpēc iepirkām no piena govju krustojuma grūsnas teles, kas sēklotas ar gaļas lopu šķirnēm. Strādājot pārraudzībā, jau zināju, ar kuriem klientiem varu sadarboties, iegādājoties šādas teles un govis.

Sākumā gan strādājām drīzāk uz kvantitāti – pēc iespējas vairāk lopu par lētāku cenu vai izvēloties to, ko varēja konkrētā brīdī dabūt, tomēr pašlaik daudz vairāk domājam par šķirnes izkopšanu. Mums patīk Limuzīnas šķirne, jo ir mazāk problēmu ar dzemdībām, tā ir labāk piemērota šķirne mūsu pļavu, ganību dabīgajai, bioloģiskajai kvalitātei. Brāķētās govis nododam bioloģiskās gaļas ražošanai.

Nesen esam iegādājušies divus angārus, kur notiek tehnikas remonts un lopbarības glabāšana. Esam strauji attīstījušies – SIA dibināts 2009. gada 30. jūnijā, pa īstam atspērāmies 2010. gadā. Un jau 2012. gadā mūs izvirzīja Sējēja balvai, kur saņēmām veicināšanas balvu lopkopībā. Visu laiku domājam, kā attīstīties, kā kaut ko darīt labāk. Nereti ienāk prātā kādi netradicionāli risinājumi, kas nemaz neprasa tik daudz līdzekļu, jo naudu jau vajag visam. Ar rokām esam eglītes rāvuši, lai atkrūmotu laukus. Protams, dažkārt ir bijusi tāda sajūta – nu kam man to visu vajag... rokas tulznās, vairs piecelties nevar, pārgurums... Bet tad es no rīta iznāku ārā, saule spīd, putniņi čivina, plikas kājas rasainā zālē, lopi brangi paēduši un mierīgi – un es saprotu, ka man to tomēr vajag!

Jā, šī nozare nav viegla, nav ātras, regulāras naudas aprites – nav īstas, patiesas kooperācijas gaļas nozarē, viss atkarīgs no mums pašiem. Mēs neesam pasargāti no krīzēm, tāpēc iesaistāmies lauksaimnieku organizācijās, lai paustu savu viedokli.

– Vai lopu skaitu plānojat vēl palielināt?
– Mums īsti nav, kur paplašināties, visapkārt ir citi saimnieki. Tomēr to, kas mums ir, izmantojam lietderīgi un mērķtiecīgi – no sētajiem zālājiem iegūstam trīs pļāvumus. Sētie zālāji saimniecībā veido ap 17.36 ha, pārējās zemes ir dabīgās pļavas. 60 % lauku ir meliorēti. Visu barību savam ganāmpulkam nodrošinām – izaudzējam paši. Lopi ir ļoti gudri – viņi paši ganībās atrod to, kas viņiem ir nepieciešams gan sētajās pļavās, gan dabiskajās. Vai gluži vienkārši atrod krūmu pazares, kuras likt uz zoba, vai mizas, lai dabīgi sevi attārpotu un saņemtu rūgtvielas. Cilvēkam ir jānodrošina, lai ir stipra aploku sistēma ar bagātīgu zāli, vienmēr pieejamu ūdeni, mikroelementiem, tad lopi nelauzīsies ārā. Un nemitīgi jāmaina ganības, lai visu laiku būtu pieejama barība.

Pašlaik mums ir ap 179 pamatā Limuzīnas šķirnes liellopu, taču viņu skaits strauji mainās. Pērn lielu daļu ganāmpulka izpārdevām, jo bija pieprasījums no jaunajiem lauksaimniekiem pēc vaislas Limuzīnas šķirnes atšķirtajām un grūsnajām telēm. Šobrīd atkal esam pieauguši un sasnieguši to pašu līmeni. Vidēji vienam gaļas lopam vajag apmēram divus hektārus ganību. Taču mēs tā īsti nerēķinām, jo nemitīgi notiek lopu kustība – vecās govis brāķējam, teļus pārdodam. Viss ganāmpulks ir sadalīts vairākās daļās, katrs atrodas vienā no četrām struktūrvienībām. Ganīšanās notiek, pārvietojot aplokus uz arvien jaunu ganību apgabalu. Vasarā ganāmpulks ganās sešos aplokos, ziemā – četros. Skatāmies, lai nebūtu liels lopu blīvums un lai blakus ganības rotētu, tā lopi vienmēr būtu paēduši.

– Taču jūsu pamatnodarbošanās ir teliņu pārdošana.
– Jā, 7–8 mēnešus vecus bullēnus pārdodam caur SIA Liellopu izsoļu nams, daudz citu variantu jau pašreiz mums nav. Dzīvnieki tālāk tiek vesti uz Vāciju, Turciju – ārzemēm. Telītes turam ganāmpulka ataudzēšanai, pārdošanai vaislai. Taču, kad turku tirgū bija izdevīgāki nosacījumi (pašlaik ir pacelta ievedmuita), pie mums uz vietas saimniecībā iegriezās arī uzpircēji. Ja nauda ir nepieciešama uzreiz, tad tas arī ir pieņemams variants, jo no izsoļu nama dažkārt samaksa ir jāgaida pat līdz mēnesim. Ir brīži, kad vienkārši nevaram to atļauties! Pērn esam realizējuši 100 jaunlopus – gan teles, gan bullīšus.

Saimniecībā izvēlēta Limuzīnas šķirne, kas labi piemērota ganību dabīgajai, bioloģiskajai kvalitātei.

– Lai attīstītu ganāmpulku, ir jābūt labam vaislas materiālam.
– Mūsu saimniecībā ir trīs vaislinieki. Pamatganāmpulkam ir viens bullis, viņa meitām – otrs, savukārt uz mazmeitām jau trešais. Viens Limuzīnas bullis ir tols, to esam ieveduši no Igaunijas, vēl viens ir atceļojis no Lietuvas. Asinīs ir franču, kanādiešu, somu u.c. ģenētika.

Govju lecināšana notiek visu cauru gadu. Lai uzņēmums darbotos, naudas plūsma ir nepieciešama katru mēnesi, jo rēķini, algas, nodokļi arī katru mēnesi ir jāmaksā. Tieši tāpēc mums visu laiku ir dažādu vecumu teliņi. Piemēram, februārī līdz marta vidum 28 dienās sadzima 24 teliņi. Kādu dienu pat bija pa trīs!

– Vai jūs parasti piedalāties dzemdībās?
– Protams. Labam saimniekam par ganāmpulku ir jārūpējas, un katrs iegūtais teliņš mūsu biznesā ir izaugsme, nauda un gandarījums par to, ka 365 dienas gadā esam mūsu saimniecībā. Tā kā pagaidām vēl dzīvojam dzīvoklī, bet dzemdību vieta ir attālāk, tad ierīkojām speciālu dzemdību novietni, kur viss process tiek pieskatīts. Dzemdības notiek speciālos boksos, kur teliņš pēc tam uzturas kopā ar mammu, līdz iznāk ganībās. To ierīkojām jaunbūvē, ko atpirkām no kāda saimnieka.

Dzemdības ir jāpieskata, jo, piemēram, teliņš var piedzimt augļapvalkā. Kamēr govs teliņu atbrīvo no augļa segām un nolaiza, bieži gadās, ka viņš jau ir nosmacis. Var būt, ka kājiņa aizliekusies priekšā, sēdes guļā un govs nevar piedzemdēt. Dažkārt teļš mēdz būt ļoti liels un to vajag palīdzēt izvilkt. Lielākais teļš mums ir bijis 71 kg! Īpaši jāpieskata dzemdības jaunajām telēm, jo tās viņām ir pirmo reizi, abām pusēm veidojas pieredze par konkrēto pirmpieni. Ganāmpulkā teļu zudums ir ap 1–2 % gadā, kas ir ļoti maz. Šogad mums trīs no teliņiem piedzima pūšļos, divi – līdz pusei, vēl trīs teļi bija ļoti lieli, govis vienkārši nedzinās, vēl divi nāca ar astītēm pa priekšu.

Kopš pērnā decembra esam iegādājušies arī moderno risinājumu – dzemdību laika precīzo noteicēju. Savos pierakstos mēs atzīmējam aptuveno vai precīzo laiku, kad govs ir aplecināta, un tad jau var spriest, kad gaidāms papildinājums. Kad redzam, ka govij sāk iekristies krustos bedrītes, vedam viņu uz dzemdību boksiem. Tur govīm tiek ievietoti termometri, un aparatūra mums ziņo – 48 stundu laikā ir iespējamas dzemdības. Tas nozīmē, ka tajā laikā brīvdienu, tālākus darba izbraucienus neplānojam! Pēc tam atnāk īsziņa, ka dzemdības sākas. Vīrs iejaucas tikai tad, ja ir nepieciešams. Jānis ir vislielākais speciālists šajā jomā, uzticams, ļoti zinošs, līdzsvarots, lai arī nekur nav speciāli mācījies, bet visu apguvis praksē.

Reiz bija tā, ka kāda jaunā tele novembrī lietū piedzemdēja teliņu lielos dubļos, netikām dzīvniekiem klāt, teliņš negribēja celties, pašai viss tesmenis dubļos. Tad noķērām govi, ievedām kūtī, nomazgājām tesmeni, bet teliņu aiznesām uz mājas dušu, nomazgājām, sasildījām, uzcēlām kājās un aiznesām uz kūti pie mammas. Abi priecīgi, teliņš sāka zīst, mums arī bija liels prieks par saglabāto teļu! Un kas būtu, ja saimnieks nebūtu bijis klāt un neparūpētos par abiem? Nekā! Dzīvi lopi ir vairāk vērti, atnes vairāk prieka, gandarījuma savam darbam nekā beigti, taču apdrošinātie lopi.

Sākumā grūsno lopu ēdināšana, dzemdības un pēc tam pārdomāta pēcdzemdību ēdināšana, aprūpe, labturība ļauj mums saglabāt teļus. Dvīņi ganāmpulkā dzimst reti, par tiem pārāk priecīgi neesam, jo atsevišķām mātēm parasti grūti izbarot divus bērnus. Ja vēl tas ir krustojums – piena un gaļas šķirnes, tad mammai var būt vairāk piena, jo tīrajām gaļiniecēm piena diviem teļiem var nepietikt. Toties, kamēr teliņš iemācās zīst visus četrus pupus, krustojuma mātēm dažkārt atslaucam pienu pāris nedēļas pa kādam ceturksnim ar pārvietojamo slaukšanas aparātu. Svarīgi saglabāt tesmeņa veselību. Šī visa veida aprūpe ir iespējama, ja govs atrodas dzemdību boksā, kur var to novērot, vajadzības gadījumā palīdzēt gan govij, gan teļam.

– Vai bieži nākas saskarties ar kādām problēmām un saukt veterinārārstu?
– Tā kā pati esmu studējusi medicīnu, priekšstats par to, kas ir cilvēka un dzīvnieka ķermenis, to fizioloģiskā darbība, attīstība, man ir, tas man palīdz šajā darbā. Ļoti daudz strādājam ar profilaksi – ēdienu, labturības apstākļiem, līdz ar to veterinārārsta pakalpojumi vajadzīgi reti. Tomēr dažkārt gadās traumas vai nepieciešami medikamenti, tad, protams, piesaistām speciālistu. Kad nododam bullēnus, nepieciešama veterinārārsta izziņa. Tomēr galvenais – jau laikus pamanīt, ka dzīvniekam ir nepieciešama palīdzība.

Gaļas lopiem tāpat mēdz būt problēmas ar kājām, nagiem. Mums ir arī karantīnas vieta, kur varam izolēt un ārstēt lopus, kuriem ir kādas veselības problēmas, tāpat arī veikt visu nepieciešamo nagu aprūpi. To mans vīrs Jānis pats iemācījies un dara. Atragot bioloģiskajā sistēmā lopus nedrīkst. Ja govs ir ļoti agresīva, tā ir jābrāķē.

Saimniecībā dzemdību vietā ir ūdens atdzelžotājs, jo ūdenī no dziļurbuma ir ļoti augsts dzelzs saturs. Tādu negribam dot govīm, jo dzelzs no organisma izvada apēstos mikroelementus, kuri nav helātu formā, kas būtu noderīgi govs organismam.

Tā kā esmu lopu pārraugs piena un gaļas saimniecībās, esmu redzējusi daudz ko tādu, ko negribu piedzīvot savā saimniecībā. Tāpat mana pieredze palīdz arī klientiem. Mēs daudz laika veltām lopu šķirošanai, jo negribam, lai jaunās telītes tiktu aplektas ļoti ātri. Klientu ganāmpulkos redzu sekas, ja tās tiek aplektas 6–7 mēnešu vecumā, beigti var būt abi, jātaisa ķeizari, kroplīgas, mazas, sīkas pirmpienītes, ja izdzīvo... Mūsu ganāmpulkā tas notiek 17–19 mēnešu vecumā. Uzskatām, ka ātrāk viņas nav izaugušas, nobriedušas kļūt par mātēm. Jo fizioloģiski teles, protams, ir gatavas aplekties arī gada vecumā un ātrāk, tomēr tas nav normāli. Jāņem vērā govju vecums, svars, šķirnes attīstības īpatnības.

Kūtsmēslus uzglabājam dziļajās kūtīs. Atsevišķā kūtī kopā ar mammām dzīvo mazie teļi, kur tiem ir patīkama un tīra vide. Iepriekš, kad nebijām labiekārtojuši atsevišķu kūti, govju mammas ganījās laukā, tesmeņi lietus periodos bija dubļaini, kas savukārt mazajiem teļiem veicināja caurejas, tas savukārt prasīja papildu aprūpi un izdevumus, retu reizi arī kādu zaudējumu. Zinu pietiekoši daudzas saimniecības, kur tādēļ ir lieli teļu zudumi. Par ganāmpulka veselību liecina veselīgi, dzīvespriecīgi, brangi, skraidoši teliņi ar tīriem dupšiem.

Mātes ar teļiem pēc izvēles var uzurēties gan kūtī, gan ganībās.

– Vai lopi ir ārā arī visu ziemu?
– Jā, arī auksto sezonu viņi pavada ārā. Pie katrām ganībām ir nojume, ferma, var iet iekšā un ārā, kad dzīvnieki vēlas, govis var patverties nepieciešamības gadījumā. Pilnīgi klajš lauks mūsu klimatiskajos apstākļos tomēr nav labākā izvēle. Tāpat nojumes vajadzīgas mums, lai naktī, tumsā un aukstumā varam, piemēram, tur noķert grūsnos lopus atšķiršanai, transportēšanai, dzemdību palīdzībai, kamēr mammas ārā ēd, tikmēr teļu bērni guļ savā bērnudārzā. Ganībās ir apsildāmās ūdens dzirdnes. Lopiem vienlaicīgi aplokos ir izvēle ēst sienu, skābsienu barotavās, laizāmos, izberamos mikroelementus vasarā.

Ar gaļas lopiem daudz ko nevar panākt ar spēku, bet gan ar viltību. Ja, piemēram, jāievilina kāda govs traktorfurgonā vai uz citu aploku, dažkārt viņas seko traktoram, kas ved siena rulli, vai vadonei atliek piedāvāt ko garšīgu, pasaukt vārdā: „Princese ejam!”

– Vai apzināti izvēlējāties būt bioloģiskā saimniecība?
– Jā, tā sākām jau no paša sākuma. Protams, arī te loma bija finansiālajam izdevīgumam, jo par bioloģisko saimniekošanu var saņemt lielākus atbalsta maksājumus. Tas ir daudz palīdzējis mūsu saimniecības attīstībai. Protams, bioloģiskā lauksaimniecība prasa ieguldījumus, ir vairāk jāzina atbilstoša likumdošana, sertifikācijas process un tās izmaksas gan par lopbarību, gan lauku apsaimniekošanu. Tomēr mūsu dzīvesveids ir dabai draudzīgs, līdz ar to arī bioloģiskā lauksaimniecība ir dabiska izvēle. Tomēr prasības un uzraudzības mehānismi ir stingri.

– Vai visa zeme ir jūsu īpašumā?
– Mēs ļoti daudz nomājam. Paldies visiem mūsu nomniekiem, kas visus šos gadus ir bijuši uzticami! Pat tad, kad beigušies nomas līgumi un ir bijuši citi piedāvājumi, viņi tomēr ir atkal izvēlējušies mūs. Kad saņemam valsts subsīdijas, mūsu pirmais darbs ir norēķināties ar nomniekiem, samaksāt kredītus, un tad jau pārējais paliek mūsu pašu, saimniecības tēriņiem.

Šogad pirmo gadu uzsāksim arī cietes kartupeļu audzēšanu, vedīsim uz Aloja Starkelsen. No šī gada bioloģiskajiem lauksaimniekiem jāspēj nopelnīt vismaz 200 EUR/ha, tāpēc mēs izlēmām, ka šī varētu būt papildu nozare.

– Droši vien daudz esat izmantojuši arī ES fondu līdzekļus?
– Jā, daudz tehnikas esam iegādājušies ar fondu palīdzību, projektus rakstu es pati. Izmantojām arī Eiropas Savienības atbalstu jaunajiem lauksaimniekiem. Tomēr vairākas tehnikas vienības pirkām par saviem līdzekļiem, jo gluži vienkārši tās bija uzreiz nepieciešamas. Piemēram, šāds viens no nesenajiem pirkumiem bija piekabe ar vertikālo pakaišu kūtsmēslu izkliedētāju. Mēs neizvēlamies pašu dārgāko tehniku, jo negribas maksāt tik daudz kredītu. Tāpat skatāmies, kuru tehniku vajag iegādāties jaunu, bet kura der arī lietota. Subsīdijas pilnā mērā ieguldām atpakaļ saimniecībā.

– Bez jums abiem dodat darbu arī strādniekiem?
– Saimniecībā izveidojām dzīvojamās telpas praktikantiem, pēc vajadzības – darbiniekiem. Par saviem strādniekiem mēs rūpējamies, un mūsu puiši tiešām ir ļoti uzticami! Divi no viņiem palika pie mums pēc prakses, ko bija mācību laikā izgājuši mūsu uzņēmumā. Esam mācību prakses saimniecība, uzņemam studentus no LLU, Priekuļu tehnikuma u.c., jo skaidrs, ka tehnikumā nevar apgūt visu to, kas būtu jāzina. Arī pati regulāri apmeklēju profesionālās mācības, seminārus. Sadarbībā ar Nodarbinātības valsts aģentūru vasarās nodarbinām arī skolēnus.

Pie sevis uzņemam grupu interesentu un rīkojam dažādus seminārus lopkopībā. Apskatām saimniecību, dalos pieredzē ar visu, ko zinu. Esmu savākusi daudz interesantu foto materiālu no savā un pārraudzības saimniecībās redzētā. Bijām iesaistījušies arī Baltic Deal projektā, lai veicinātu pakaišu kūtsmēslu ātrāku sadalīšanos ar mikroorganismu ievadīšanu tajos.

– Priecājāties, ka nu beidzot tiksiet arī pie savas mājas.
– Pērn no kāda Amerikas latvieša iegādājāmies īpašumā zemi, uz kuras atrodas mūsu kūts. Un klāt dabūjām arī māju! Pašlaik to lēnā garā saviem spēkiem remontējam un esam ļoti priecīgi, ka nu beidzot tiksim pie savas ģimenes mājas. Par to sapņojām jau sen. Likās – ar lopiem nopelnīsim naudu un celsim, tomēr vienmēr nopelnīto guldījām saimniecībā, lopu skaits nemitīgi auga, vajadzīga te jauna kūts, te saimniecības ēka, te jāmaina tehnika. Nu pēc 10 gadu uzcītīgas saimniekošanas mums ir zeme ar visu māju!

– Droši vien pašu audzēto gaļu izmantojat arī savā ēdienkartē?
– Jā, ik pa brīdim kādu jaunlopu nokaujam un sagatavojam gaļu sev – gan konservos, desās, gan svaigā veidā.

– Vai bērni arī ir iesaistījušies saimniecības darbos?
– Divas mūsu meitas pastāvīgi dzīvo Bavārijā, Vācijā. Vecākajai – Leldei ir divi bērni, savukārt Laine šovasar sagaidīs savu pirmdzimto. Evelīna mācās Vidzemes augstskolā par IT speciālistu un neklātienē Priekuļu tehnikumā arī par lauku īpašuma apsaimniekotāju. Tas noder, lai palīdzētu vadīt uzņēmumu un aizvietotu mani kā uzņēmuma vadītāju, jo viņai ir vajadzīgā izglītība un praktiskā pieredze šajā uzņēmumā jau no bērnības. Dēls Matīss Dāvids, kuram vasarā būs 14 gadi, ir mūsu reālākā cerība uz saimniekošanas turpinājumu. Viņš jau tagad apgūst un pabraukā ar lauksaimniecības tehniku. Mēs tomēr esam ģimenes uzņēmums.

Mātes ar teļiem pēc izvēles var uzurēties gan kūtī, gan ganībās.

– Kā var noprast, Dievam un kristīgajai ticībai ir liela nozīme jūsu dzīvē?
– Mēs dzīvojam tā, kā teikts 23. psalmā – Tas Kungs ir mans gans, man netrūkst ne nieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās... Mēs zinām un ticam Dieva Vārdam, dzīvojam ar paļāvību uz Dieva apsolījumiem Bībelē un zinām, ka bez Viņa ziņas nekas nenotiek. Savu dzīvi Dievam apzināti esam atdevuši kopš 2000. gada. Savu ikdienu sākam ar lūgšanu, atdodot godu Dievam un ļaujot Viņam vadīt mūs šai dienā Viņa žēlastībā.

Arī savos darījumos vadāmies pēc principa – vīrs un vārds. Turam savu vārdu, pat tad, ja tas nav ierakstīts dokumentā. Savukārt – ja kaut ko nevaram pagūt, par to laikus brīdinām. Līdz ar to arī mums uzticas arvien lielākās lietās. Un dažkārt viss izveidojas vēl labāk, nekā mēs to sākumā bijām cerējuši, lai arī šķita, ka nu gan ir noticis kas neizdevīgs. Protams, tas nenozīmē, ka mums nav problēmu, raižu, nekad nestrīdamies vai nekļūdāmies.

Tomēr mūsu, zemnieku, ikdienā gandarījuma ir daudz – to dod tas, ka zinām un pazīstam Dievu, kas palīdz, svētī, iepriecina, dod gudrību un izdošanos ikdienā, paceļ zaudējumu brīžos. Man prieks par savu vīru kā uzticamu līdzgaitnieku un palīgu, uzņēmuma vadītāju. Par bērniem, kas jau ir labi palīgi saimniecībā. Prieks un pateicība manai mammai Viktorijai, tētim Miervaldim, kuri bērnībā man iemācīja visus lauku darbus. Prieks par mūsu strādniekiem – jauniem puišiem ar atbildību, pienākuma apziņu. Prieks, ka lopiem ir labi dzīves apstākļi un mūsu rūpes atalgojas labi paēdušā, mierīgā, augošā ganāmpulkā. Prieks un pateicība par katru manu klientu pārraudzībā, kur daļa jau ir kā draugi. Tāpat, kārtojot darba lietas, esmu iepazinusies ar tik daudz interesantiem, labestīgiem cilvēkiem un iespēju šādi paceļot pa mūsu Latviju. Kā vēsta Mateja evaņģēlijs 6:33 – Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.