Saimnieks LV / 2024.gads (Septembris)

Līvija un Voldemārs Branči Dienvidkurzemes novada Gramzdas pagastā zemnieku saimniecību Miglas dibinājuši 1992. gadā. Saimnieki 32 gadus bijuši uzticīgi lauksaimniecībai un lopkopības nozarei, audzējot gaļas liellopus. Šodien Branču ģimene apsaimnieko 248 ha zemes, 110 ha ir graudaugi, pārējais – zālāji. Gaļas liellopu realizāciju uztic kooperatīvajai sabiedrībai Latvijas Liellops. Sausuma un nepietiekamo barības krājumu dēļ saimnieki pērn bija spiesti izdarīt skarbu izvēli un zīdītājgovju skaitu samazināt no 51 līdz 39. Saimniecībā pakāpeniski notiek paaudžu maiņa. Līvijas un Voldemāra iesākto turpina meita Laura un viņas vīrs Vladeks.

Deviņdesmito gadu sākumā, mainoties īpašuma formai, tiem, kuru darbs jau iepriekš bija saistīts ar piena lopkopību, izvēlēties bija samērā viegli. Līvija Brance bijusi zootehniķe Gramzdas kopsaimniecībā. Viņa atceras: „Pieredze darbā ar mājlopiem bija uzkrāta kopš bērnu dienām. Mamma, kolhoza agronome, sējas un pļaujas laikā bija ļoti aizņemta, un man nācās uzņemties atbildību par lopiņiem mūsu pašu kūtiņā... Dzīvojām Priekules mazpilsētas nomalē, un vide ļoti atgādināja laukus. Pēc skolas beigšanas izvēlējos Jelgavas lauksaimniecības akadēmijā apgūt zootehniķa profesiju.

Saimniekot sākām ar mazumiņu. Piemājas saimniecībā mums jau bija dažas gotiņas. Jaunpilī izsolē iegādājāmies divas Holšteinas šķirnes govis, kas tolaik bija diezgan dārgi, tiesa, paveicās, jo viena izcili pienīga govs vārdā Betija maznozīmīga vizuāla kājas defekta dēļ tika pārdota par lētāku cenu nekā bija vērta. Par pajām arī no kolhoza saņēmām dažas govis; zeme tad bija jau 22 ha. Domājām, ka ar piena naudu varēsim puslīdz saimniekot, bet tad Liepājas piena kombinātam, kam produkciju pārdevām, sākās maksāšanas problēmas. Mocījāmies gandrīz gadu, cerot, ka atdabūsim naudu, taču tas nenotika.

Tad izlēmām pievērsties cūkkopībai, saimniecībā paturējām arī gotiņas un bijušajā kolhoza cūku fermā, ko privatizējām, izmitinājām gan govis, gan pirmās divas sivēnmātes. Ferma atrodas attālāk no dzīvojamās mājas, ikdienas solī tam ir gan savi plusi, gan mīnusi...”

Līvija atzīst, ka cūkkopība kādu brīdi šķitusi samērā rentabla. Sivēnus varēja ātri nobarot, jo tos dzirdījuši ar pienu. Vēlāk baroja ar sauso spēkbarību, kas atviegloja darbu. Strādājot šajā nozarē, pieredzēts ne mazums pārsteigumu, atceras Līvija: „Uztaisījām sivēniem apsildāmas būdiņas, bet tie izdomāja, ka tur būs tualete un gulēs pie sivēnmātes sāniem... Trakāk, ja gadās dumja sivēnmāte. Piemēram, uzsēžas virsū gulošiem...

Pilnu rakstu lasiet septembra SAIMNIEKS LV numurā!