Saimnieks LV / 2026.gads (Janvāris)

Ģimenes saimniecībās Latvijā virmo kas īpašs, vislabāk to varētu raksturot ar vārdu piederība. Ar to saprotot, ka ir tīkami skatīties uz paaudžu maiņu, kas turpina vecāku, vecvecāku vai krustvecāku iesākto. Darbs uz lauka jau ne vienmēr nozīmē tikai smagu slodzi, ir neaprakstāma sajūta un milzīgs gandarījums turēt saujās paša izloloto, izaudzēto graudu. Iepriekš teiktais pilnā mērā attiecas arī uz ZS Mežmalieši – saimnieks Aivis Ozols ir pārņēmis ģimenes stafeti un mērķtiecīgi turpinājis saimniekot, tāpēc augļi, kas sasniegti vien padsmit gados, ir iespaidīgi. Vairāk par to mūsu sarunā par to, kā rit darbi Kuldīgas pusē.

– Kā sākāt darboties lauksaimniecībā?

– Kāds laiks nozarē jau pagājis, vismaz 30 gadi. Saimniecību dibināja mana krustmāte jeb omes māsa 1997. gadā. Atguvām vecvectēva zemi, un ģimene te sāka saimniekot ar 15 hektāriem zemes. Pats iesaistījos darbos jau 90. gados, toreiz galvenais darbības virziens bija kartupeļu un zemeņu audzēšana. Izaudzēto pārdevām tirgos. Saimniecībā tika arī turētas piena govis. Tās vadību es pārņēmu 2007. gadā, kad krustvecāki izlēma atpūsies no lauku darbiem. Tā soli pa solim esam izauguši līdz 700 hektāru lielām platībām, darbojoties graudu audzēšanas nozarē. 

– Vai apsaimniekojamā zeme pilnībā ir pašu īpašumā vai kādu daļu arī nomājat? 

Mazliet vairāk nekā 400 ha ir mūsu īpašumā, atlikušo nomājam. Iegādājoties zemes, tikām arī pie mežiem, ko uzturam kārtībām, tie ir ap 100 ha. Iegādātās zemes īpašumos ir arī ūdenstilpnes 20 ha platībā, kurās uzturu savu dārgo hobiju – zivju audzēšanu.

– Kāpēc dārgais hobijs?

–Šī ir nozare, kas nenes nopietnus ieņēmumus uz kopējā fona. Zivju nozveja mums simboliski ir kā sezonas noslēgums, kad lauku darbi apdarīti. Tad ķeramies pie zivju nozvejas, kas ilgst parasti 2–3 dienas ar zivju zupas vārīšanu un zivju kūpināšanu. Sanāk tāda sezonas noslēguma ballīte.

– Kādas kultūras apsaimniekotajās platībās audzējat?

– Pārsvarā visas tradicionālās. No kartupeļu audzēšanas jau pasen kā atteicāmies. Audzējam kviešus, rapšus, miežus un zirņus. Bija brīdis, kad audzējām arī pupas un lupīnu. Pašlaik ir doma kaut ko mainīt, ieviest kādu jaunu kultūru, atrast labāko augu sekas variantu un to uzturēt. 

– Vai esat ieguvis izglītību lauksaimniecībā?

– Šajā nozarē augstākās vai vidējās izglītības man nav, bet, kā es mēdzu teikt, naudas maks izmāca visus. Ja ir gribēšana un vēlme, tad četru vai piecu gadā laikā var apgūt nepieciešamo veiksmīgai darbībai. Tā ir sava veida dzīves skola. Ja vajadzīga palīdzība, ir kādas neskaidrības, konsultējos ar Agricon agronomiem Gati un Ilonu. Sadarbība ar Agricon mums izveidojusies jau sen, tā savulaik aizsākās ar augsnes analīzēm. Protams, paldies es gribētu pateikt visiem saviem skolotājiem – agronomiem, kas man ir palīdzējuši saprast un izprast augkopību, Veltai, Diānai, Vilnim, Baibai un Ilonai.

ZS Mežmalieši (Kuldīgas novads, Turlavas pagasts).

Saimniecības vadītājs: Aivis Ozols.

Apsaimnieko: 700 ha.

Darbinieku skaits: 6. 

– Kādā tehnoloģijā strādājat?

– Priekšroku dodam precīzajām izsējas tehnoloģijām. Pielietojam minerālmēslu kartes, slāpekļa sensorus un citus ilgtspējīgas lauksaimniecības risinājumus. Tas ilgtermiņā ir devis labus rezultātus. Pavasaris saimniecībā iezīmē aktīvākās sezonas sākumu, nav noslēpums, ka tad lauksaimnieks ir zemajā startā visu sākt darīt ātri un skriet uz lauka. Pēdējos gados mēs gan nesteidzamies dot minerālmēslus un slāpekli. Vadāmies pēc laikapstākļiem. 

– Ar kādiem līdzekļiem attīstāties?

– Bez finansiāla atbalsta bieži vien iztikt ir grūti. Darot visu pašu spēkiem, attīstība notiek lēnāk. ZS Mežmalieši daudz sasniegts pašu spēkiem, bet mums nav sveša arī projektu rakstīšana, piemēram, zemes platības ir iegādātas, izmantojot Altum atbalstu. Tāpat ir ņemti banku kredīti, galvenais – turēt līdzsvarā visas šīs pozīcijas.

– Kādi ir pēdējie lielākie ieguldījumi saimniecībā?

– Graudu pieņemšanas torņi, ko finansēja Altum, un ar SIA OP Finance palīdzību iegādātā Horsch Focus sējmašīna. 

– Kas ir jūsu tehnikas parkā?

– Traktortehnikas izvēlē priekšroku dodam John Deere zīmolam, sējmašīnas ir Horsch, papildtehnika ir Amazone, kā arī Claas kombains,, ko iegādājāmies no Baltic Agro Machinery. Ļoti izjūtam, ka tehnikas parks nav pilnvērtīgs, ar vienu kombainu kult 700 ha nav viegls darbs, un ir sezonas, kad nākas pat izmantot kaimiņu saimniecības ārpakalpojumus ražas ieguvei. Ar John Deere mums ir ilga kopīga vēsture, šī tehnika nekad nav likusi vilties, esmu apmierināts gan ar kvalitāti, gan servisu. Visām mašīnām jau ir savi niķi un stiķi, tas piederas pie lauksaimniecības. 

ZS Mežmalieši tehnikas parks.

– Ja būtu iespēja, ar ko papildinātu parku?

– Noteikti ar vēl vienu kombainu, traktortehniku un piekabināmajām vienībām. Darbi pēdējos gados mēdz iekavēties, tā nav laba prakse. Tehnikas parka palielināšana ļautu strādāt efektīvāk. 

– Vai tehniku labojat pašu spēkiem?

– 70–80 % tehnikas remontējam paši, taču sarežģītāka elektronika un diagnostika var nebūt pa spēkam un tad izmantojam dīlera servisu. 

– Kā jūs raksturotu pēdējos gadus lauksaimniecībā?

– Kā finansiāli ļoti izaicinošus. Lauksaimniekiem Latvijā jau trešo gadu pēc kārtas ir grūtības. Visiem izejmateriāliem, pakalpojumiem cenas ir kāpušas, turpretī graudu cenas ir ļoti zemas. Klimatiskie apstākļi arī ļoti nelabvēlīgi pēdējos gados, tas stipri ietekmē gan ražu, gan tās kvalitāti. Mums lauksaimniekiem ir jāizpilda nesamērīgas prasības (zaļais kurss), un jākonkurē pasaules tirgū, kur nav šādu noteikumu. Ne velti arī lielās saimniecības piedzīvojušas krīzes brīžus. 

– Kā tikāt pie pašreizējām saimniecības ēkām?

– Šeit interesants fakts – saimniecība ir reģistrēta Turlavas pagastā, taču mēs atrodamies Laidu pagasta Mežmaliešos. Ēku jeb angāru saimniecības īpašumā ieguvām pirms aptuveni desmit gadiem, tā bija sliktā stāvoklī. Personai, kam šīs ēkas un pamestā konstrukcija piederēja, interesēja viens zemes gabals, kas piederēja man. Vienojāmies veikt apmaiņu. Tolaik tas bija izdevīgi abām pusēm – man, jo minētais zemes gabals bija ģeogrāfiski neizdevīgs, savukārt viņam bija nesvarīga pamestā ēka. Pamazām uzbūvējām trūkstošo sienu, jumtu un labiekārtojām visu. Tagad te ir tehnikas novietnes un servisa angārs, kam blakus izbūvēta graudu kalte ar nu jau četriem graudu torņiem. Visu izdevās labiekārtot ar Lauku atbalsta dienesta projektu atbalstu. 

Tehnika un graudu kalte.

– Kā vērtējat 2025. gada sezonu?

– Kā caurmērā labu, taču finansiāli izaicinošu. Graudu cenas ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē ir bēdīgas. Šis gads mūsu saimniecībā ir izdevies ar labu ražu. Rapšus kūlām vidēji 3.4 t/ha, kviešus vidēji 7 t/ha, bet šogad ne īpaši labi padevās mieži – tikai ap 4 t/ha.

– Kam nododat graudus un vai fiksējat cenas?

– Mums ir dažādi sadarbības partneri – Scandagra, Baltic Agro u.c. Esam nedaudz veduši nodot kooperatīvam Latraps un šogad arī Ageronai. Cenas fiksējam atkarībā no situācijas, piemēram, šogad pie Baltic Agro nelielam apjomam biju nofiksējis labu ciparu, bet rudenī necēlās roka fiksēt. 

– Kā izvēlaties sēklas materiālu? Vai ataudzējat paši?

– Katru otro gadu iepērkam jaunu sertificētu sēklu un pa šķirnēm atjaunojam. Viss atkarīgs no rudens. Ir gadījies, ka neesam pamanījuši, ka materiāls sabojājies gadā, kad vēlējāmies ataudzēt un nācās vien pirkt jaunas šķirnes. 

– Vai eksperimentējat ar šķirnēm?

– Nedaudz. Ilglaicīgais standarts kviešiem ir ‘Skagen’. Gribējām atteikties no šīs šķirnes, bet analīzēs tā pierāda sevi kā labāko. Tādēļ šogad iegādājāmies jaunu ataudzējumu šai šķirnei. Bez ‘Skagen’ ir vēl trīs kviešu šķirnes: ‘Bright’, ‘Kask’ un ‘Informer’, skatos, kura labāk padodas. Pēc šī gada pieredzes no vienas esmu nolēmis atteikties. Audzēju arī trīs šķirņu rapšus, visām šīm šķirnēm raksturīga sakņu augoņu noturība. 

– Kā sokas ar rapšu audzēšanu? 

– Grūti, jo ir noņemti nost augu aizsardzības līdzekļi, tieši insekticīdi, kas līdz pret kukaiņiem. Tā mums ir problēma uz lauka. Tiklīdz Eiropas Savienībā sāk kaut kā pietrūkt, to ieved no trešajām valstīm, bet tur audzētājiem nav saistošas Eiropas prasības. Kas tad var garantēt produkcijas ieguves ceļa kvalitāti? Vismaz es daudzu augu aizsardzības līdzekļu aizliegumā nesaskatu nekādu loģisku pamatojumu. 

– Vai ievērojat augu seku?

– Jā, aptuveni 90 % ievērojam, taču tas arī nav viegls process. Jārēķinās ar to, ka laikapstākļu dēļ kāds lauks var izkrist no aprites un jāizdara kādas izmaiņas. Taču uzskatu, ka bez augu sekas uz ražu necerēt. \

Pie saimniecības esošais kviešu lauks.

– Kādā augsnes apstrādes tehnoloģijā strādājat?

– Jauktā tipa. 30–40 % laukus aram, īpaši tos, kur kvieši seko kviešiem. Pēc rapšiem un zirņiem veicam minimālo apstrādi, pārējo – dažādi. Starpkultūras atstājam virspusē, nearam. Ir lauki, kas netiek arti jau vismaz septiņus gadus, jo augsnes visur nav vienādas. Uzskatu, ka mūsu klimatiskajos apstākļos neart vispār nav iespējams. Ir saimniecības, kas near jau 10 gadus un tad saprot, ka nu ir liela problēma ar nezālēm. 

– Ar kādām gudrajām tehnoloģijām strādājat?

– Ir iepriekš minētie slāpekļa sensori, strādājam ar kartēm, augsnes analīzēm, stūrēšanas sistēmām, precīzajām devām sējmašīnai un tā tālāk. Rudeņos laukus skenējam, tad gaidām pavasari, izanalizējam, atkal kartējam (darbs ar datoru) un konsultējamies ar Agricon par labākajiem risinājumiem. 

– Kā ar apdrošināšanas pakalpojumu izmantošanu?

– Apdrošinām tehniku, laukus jau trešo gadu gan nē. Galvenokārt tas atkarīgs no finansiālajām iespējām. 

– Kādas ir lielākās izmaksas saimniecībā?

– Man nav konkrētu pozīciju, uzskatu, ka grauda audzēšanas process kopumā ir dārgs. Ne tikai izejvielas, piemēram, minerālmēsli vai degviela, kas gadā izmaksā vairāk nekā simts tūkstošus eiro. Grauda audzēšanā ir tik daudz pozīciju, ka vienas atsevišķās pozīcijas izmaksas uz kopējā fona šķiet mazvērtīgas. Lai realizētu produktu, ir jāmaksā algas, jāiegādājas izejvielas, jāremontē tehnika, jāiepērk sēkla, augu aizsardzības līdzekļu, degviela utt. 

– Kā ģimenē ar pienākumu sadali lauku darbos?

– Sieva (Renāte) ir grāmatvedis, raksta projektus un kārto dokumentus, es strādāju uz lauka un sezonas noslēgumālielāko daļu laika pavadu kombainā. Mums ir divi dēli – Ralfs 28 gadi un Niks 23 gadi, taču iesaiste saimniecības attīstībā viņiem ir salīdzinoši maza. Vecākais dēls pieslēdzas uz kaltēšanas laiku, jaunākais piepalīdz visādos darbos uz lauka. Vēl mums ir meita Enija Mona, kurai ir 6 gadi.

– Vai izmantojat arī algotu darbaspēku? 

– Pilna laika darbinieki sezonā esam pieci. Ziemā daļa darbinieku izmanto atvaļinājumus vai piešķiru laiku atpūtai un savas veselības uzlabošanai. Tad arī labiekārtojam angāru un apkārtējo teritoriju, sakopjam grāvjus, meliorācijas sistēmas un apdarām citus darbiņus, kas sezonā tiek atstāti nedaudz otrajā plānā. Esmu ļoti apmierināts ar Mežmaliešu darba komandu un jaunus darbiniekus nemeklēju. 

Saimnieka dārgais hobijs – zivju audzēšana.

– Ko vēlētos īstenot nākotnē?

– Paplašināt tehnikas parku un lai dzīvē viss sakārtotos tā, lai kādam būtu vēlme turpināt un pārņemt saimniekošanu Mežmaliešos. Tā mums nedaudz sāpīga tēma, jo jauniešiem pašlaik nav intereses saistīt nākotni ar lauksaimniecību. Gribētos vēl papildu telpas, jo ar šīm paliek par šauru un atrisināt dubļu problēmu ap angāru, lietainā laikā un īpaši rudenī tas liek par sevi manīt. 

– Un jūsu novēlējums citiem saimniekiem Latvijā?

– Veselību, labu ražu, augstu graudu cenu un zemu izejvielu cenu. Lai daba un klimats būtu labvēlīgi!