Saimnieks LV / 2023.gads (Augusts)

Pirms 33 gadiem Inese Ceplīte atguva vectēva Kārļa Ceplīša veidoto saimniecību Īslīces upes krastā. Zemnieku saimniecību Līdakas dibināja 1992. gadā. Ar pārliecību un neatlaidīgu darbu tā tagad tapusi par veiksmīgu graudkopības saimniecību, kuru tuvāko gadu laikā plānots nodot jaunākā dēla Armīna Timinska rokās. Rundāles pagasta ZS Līdakas pie Ineses un Armīna viesojāmies tieši pirms ražas novākšanas.

– Lūdzu, pastāstiet par ZS Līdakas attīstību.
Inese: – Sākumā taustījāmies, mēģinot saprast, kam pievērsties. Vispirms turējām kādas 100 cūkas. Paralēli audzējām dažādas kultūras, arī cukurbietes. Tad no cūkkopības pārgājām uz liellopiem un ganāmpulks izauga līdz 60 slaucamām govīm. Tās bija manas govis un mana nauda, ar ko varēju darīt, ko gribēju (smejas). Man bezgala paveicies, ka dzīvebiedrs Uldis Timinskis palīdzēja īstenot manas fantāzijas. Tā es – šuvēja ar 11 gadu pieredzi, kas neprata pat govi izslaukt, sāku saimniekot Līdakās. Nekas – iemācījos. Ganāmpulks bija ļoti skaists, raibs, tajā bija arī zilā govs. Man bija lieli plāni par piena lopkopības attīstīšanu, bet nekas dižs no tā nesanāca – tad viena piena krīze, tad nākamā. Gājām protestos, 2008. gadā ar kooperatīvu Piena ceļš gatavojām un tirgojām biezpienu un sieru, lai varētu izdzīvot. Tas bija smags periods, bet ātri aizmirsās, un kādu laiku atkal bija labi.

Kad vairākas piena krīzes bija aiz muguras, 2015. gadā tomēr nolēmām pievērsties graudkopībai un visas piena govis pārdevām uz Poliju. Sākumā bija grūti pierast, ka vairs katru dienu nav jāiet uz fermu – šķita, kaut kā pietrūkst. Nenožēloju, ka bija šis piena lopkopības periods, bet otrreiz tam negribētu iet cauri.

Vīrs paralēli saimniecības darbiem nodarbojās ar lauksaimniecības tehnikas (to ieveda no Vācijas) tirdzniecību. Vīra aizraušanās bija Hailandes šķirnes liellopi, 2017. gadā pārdevām arī tos.

Un labi vien ir! Citiem bija vismaz kāds brīdis vasaras sākumā pēc sējas un pirms ražas novākšanas, kad varēja atvilkt elpu, bet ar piena lopiem tāda nebija. Vistrakāk bija ražas novākšanas laikā, kas vienlaicīgi vajadzēja paspēt sagatavot arī sienu. Bērni ir kategoriski pret lopkopības atsākšanu, viņuprāt, Zemgalē, kur ir auglīga augsne, nav jānodarbojas ar lopkopību.

Pašlaik apsaimniekojam nepilnus 500 ha, audzējam ziemas kviešus, ziemas rapšus, vasaras kviešus, lauka pupas, nu jau vairākus gadus arī starpkultūras.

Esmu ārkārtīgi priecīga, ka jaunākais dēls Armīns ar lielu azartu turpina saimniekot Līdakās.

Drīzumā Armīns ar savu ģimeni – sievu Agnesi un bērniem Amēliju, Anriju un Albertu nāks dzīvot saimniecības lielajā mājā, es pārvācos uz nupat atjunoto samniecības ēku turpat blakus.

Domāju, ka lauki ir ideāla vieta, kur bērniem uzaugt, – visu dienu dzīvoties pa āru un iepazīt pasauli, nevis sēdēt istabā un skatīties ekrānā. Esmu arī priecīga, ka varu paauklēt mazbērnus...

Pilnu rakstu lasiet augusta SAIMNIEKS LV numurā!