Saimnieks LV / 2017.gads (Februāris.)

2015. gadā, turpinot pētījumus starptautiskā 7. IP projektā – EIROLEGUME – Ilgtspējīgu tehnoloģiju izstrāde pākšaugu audzēšanai un to izmantošanas veicināšana proteīna nodrošināšanai Eiropā pārtikas un lopbarības ražošanai, Priekuļos iekārtojām plašus lauka izmēģinājumus ar pākšaugiem ģenētisko resursu apzināšanai un izvērtēšanai. Bez tam tika ierīkoti uz augstu proteīna saturu fokusēti agrotehniskie izmēģinājumi ar zirņu un lauka pupu šķirnēm bioloģiskā un konvencionālā saimniekošanas sistēmā.

Viens no projekta apakšuzdevumiem ir ilgtspējīgu tehnoloģiju izstrāde pākšaugu audzēšanai un vietējas izcelsmes proteīna nodrošināšanai lopbarībā, tāpēc tika ierīkoti izmēģinājumi arī tādu atsevišķu agrotehnisko elementu novērtēšanai, kā izsējas norma, papildmēslojums, dažādu mistru veidošana.

Pēc meteoroloģiskiem apstākļiem 2015. gada veģetācijas periods raksturojās ar gaisa temperatūrām, zemākām par normu. Vēso laika apstākļu ietekmē augu attīstība noritēja lēnāk, līdz ar to pagarinājās arī ražas veidošanās periods. Maijā augiem mitruma nodrošinājums bija labs, un 25. aprīlī iesētie augi sadīga labi un vienmērīgi. Jūnija 1. un 2. dekādē valdīja sausums, taču mēneša beigās augsnes mitruma apstākļi uzlabojās. Pākšu aizmešanās un sēklu veidošanās periodā, kad augi ir īpaši prasīgi pēc mitruma, nokrišņu daudzums bija bagātīgs, pārsniedzot vidējos ilggadīgos rādītājus. Augustā gaisa temperatūra bija nedaudz virs vidējās un augi nogatavojās vienmērīgi. Kopumā 2015. gada vasarā meteoroloģiskie apstākļi bija labvēlīgi pākšaugu augšanai.

Šķirņu salīdzinājumā iekļautās sešas zirņu šķirnes bija atšķirīgas gan pēc izcelsmes, gan agrīnuma, augu garuma, ziedu un sēklu krāsas, gan citām pazīmēm. Vislabāko veldres noturību uzrādīja ūsainā baltziedu šķirne ‘Capella’, kuru varētu ieteikt kā agrīnu, ražīgu un labi nokuļamu zirņu šķirni audzēšanai tīrsējā. Agrīnuma un ražas ziņā līdzīgas, taču ar nedaudz vājāku veldres noturību bija baltziedainā ‘Clara’ un sārtziedu ‘Kirke’. Sausās un karstās vasarās šīs šķirnes sekmīgi varētu audzēt arī tīrsējā. Tā, piemēram, 2014. un 2016. gadā novākšanas gatavību visas trīs minētās šķirnes bija sasniegušas laikā no 28. līdz 31. jūlijam. ‘Bruno’, būdama augu garuma ziņā līdzīga šķirnei ‘Clara’, trīs gadu laikā tomēr parādīja sevi kā veldres neizturīgu. ‘Onvard’ – saldo dārza zirnīšu šķirne – izcēlās ar visaugstāko proteīna saturu sēklās, taču veldres izturība tai bija ļoti vāja. Priekuļos izveidotā, vidēji vēlīnā un labi aplapotā sārtziedu šķirne ‘Vitra’ garā auguma dēļ ir piemērota audzēšanai tikai mistrā, zaļmasas vai sēklu ieguvei. 2015. gada izmēģinājumā, audzējot šo šķirni tīrsējā, konvencionālajā laukā iegūtā raža bija salīdzinoši viszemākā – 3.0 t/ha.

Augstākā raža tika iegūta šķirnēm ‘Bruno’, ‘Capella’ un ‘Clara’, attiecīgi 5.40, 4.55 un 4.46 t/ha. Pelēkajiem zirņiem, kā zināms, raksturīgs augstāks proteīna saturs nekā baltajiem, par ko liecina arī izmēģinājumā iegūtie dati. Šķirņu ‘Bruno’, ‘Vitra’ un ‘Kirke’ sēklās proteīna saturs bija par 2–5 % augstāks nekā šķirnēm ‘Capella’ un ‘Clara’.

Lai arī sējas zirņu selekcija pēdējos gadu desmitos ir izveidojusi ražīgas, pietiekoši agrīnas un veldres izturīgas zirņu šķirnes, tomēr mūsu klimatiskajos apstākļos lietusgāzes un vēja brāzmas spēj saveldrēt pat veldres visizturīgākās šķirnes, ja tās audzētas tīrsējā. Rezultātā tīrsējā sētu zirņu novākšana var būt apgrūtināta, var rasties lieli ražas zudumi un pasliktināties tās kvalitāte. Mistrs ir praktiski nepieciešams un arī izplatītākais zirņu sējas veids sēklu ražas ieguvei. Latvijas apstākļiem raksturīgajos nokrišņiem bagātos un vēsos rudeņos mistrs dod iespēju iegūt kvalitatīvāku un drošāku zirņu sēklu ražu. Bioloģiskos audzēšanas apstākļos balstaugi pasargā pākšaugus no nezāļu savairošanās to dīgšanas stadijā, kā arī lēnāk notiek slimību un kaitēkļu izplatība.

Sēklu ieguvei zirņi jāsēj mistros ar veldres izturīgām labību šķirnēm, bez tam, izvēloties balstauga šķirni, jāievēro saskanīgs attiecīgo mistra komponentu veģetācijas perioda garums. Vēlīniem sārtziedu pelēkajiem zirņiem, piemēram, par balstaugu nav izmantojami vidēji agrīno un agrīno šķirņu mieži, jo tie nogatavojas krietni ātrāk nekā zirņi. Zirņu sēklu izsējas daudzums mistrā var svārstīties plašās robežās atkarībā no paredzamā mistra izmantošanas veida, augsnes apstākļiem un laukaugu šķirnes. Parasti zirņu īpatsvars labību – zirņu mistrā ir 25–35 %, kopējā mistra graudu izsēja vidēji 250 kg/ha.

Izmēģinājumā tika pētīti divi zirņu audzēšanas paņēmieni – tīrsējā un mistrā. Pētījumā tika izmantotas divas pelēko zirņu šķirnes: Priekuļos izveidotā, vidēji vēlīna sārtziedu šķirne ar reducētām lapām – ‘Bruno’ un Igaunijā izveidotā vidēji agrīnā sārtziedu šķirne ‘Kirke’. Izmēģinājums tika ierīkots gan bioloģiskajā, gan konvencionālā audzēšanas sistēmā. Tika vērtēta gan zirņu, gan balstauga raža, kā arī tika noteikts augu garums dažādās to attīstības fāzēs un produktīvo pākšu skaits pirms ražas novākšanas. Izmēģinājuma vietai konvencionālajā laukā bija šādi augsnes agroķīmiskie rādītāji: pH 5.6, organisko vielu daudzums – 1.9 %, fosfora un kālija nodrošinājums – vidējs – P₂O₅ 157 mg/kg, K₂O 194 mg/kg, priekšaugs – ziemas tritikāle. Bioloģiskajā laukā augsne bija vāji skāba – pH 5,7, organisko vielu daudzums 2.4 %, fosfora un kālija nodrošinājums vidējs, un priekšaugs bija kartupeļi. Kā balstaugi tika izmantoti mieži ‘Idumeja’, auzas ‘Laima’ un kvieši ‘Vinjet’. Izsējas normas mistrā zirņiem bija 60 d.s./m₂, auzām 250 d.s./m₂, miežiem un kviešiem 300 d.s./m₂.

Pēc 2015. gada pētījumu rezultātiem, augstākā zirņu raža, protams, tika iegūta, audzējot tos tīrsējā, taču zirņu un labību graudu kopraža lielāka bija, audzējot zirņus mistrā. Augstākā kopraža – 6.02 t/ha konvencionālās saimniekošanas sistēmā tika iegūta, audzējot zirņus ‘Bruno’ mistrā ar auzām, bioloģiskajā – audzējot zirņus ‘Kirke’ mistrā ar kviešiem. Gan konvencionālā, gan bioloģiskā laukā ievāktajā kopražā zirņu ražas daļa abām šķirnēm lielākā bija, audzējot zirņus mistrā ar kviešiem, bet mazākā zirņu daļa savukārt bija auzu mistros. Iespējams, ka auzas nomāca zemāka auguma un lēnāk augošos zirņus. Augsta izturība pret veldrēšanos tika konstatēta auzu un kviešu mistros, nedaudz zemāka – miežu mistros.

Laboratorijas analīžu dati liecina, ka proteīna saturs zirņos pa gadiem var ievērojami atšķirties, jo atšķirīgi ir gan meteoroloģiskie, gan augsnes apstākļi katrā konkrētajā laukā. Tā, piemēram, 2014. gadā bioloģiskajā laukā audzētajiem zirņiem ‘Bruno’ proteīna saturs sausnā bija 27.8 %, bet 2015. gadā – tikai 24.7%. Izvērtējot 2014. gadā iegūtos analīžu rezultātus par proteīna saturu zirņu – labību mistru ražā, ieguvām datus par to, cik lielu proteīna masu no hektāra iespējams iegūt, audzējot zirņus mistrā vai tīrsējā bioloģiskajā laukā. 2014. gadā kā balstaugs gan netika izmantoti mieži, bet no zirņu – auzu un zirņu – kviešu mistriem vislielāko proteīna kopražu – 0.73 t/ha deva zirņi ‘Bruno’ mistrā ar kviešiem. Augstāko proteīna ražu sausnā no hektāra, protams, var iegūt, audzējot zirņus tīrsējā.