Saimnieks LV / 2021.gads (Aprīlis.)

Zemnieku saimniecībā Kaktiņi Pārgaujas novadā saimnieko Gunita un Alvis Magones kopā ar jaunāko dēlu Armandu. Viņu noteiktais standarts ir augsts – iegūt no savām govīm pienu ar augstu tauku un olbaltumvielu saturu un zemu baktēriju un somatisko šūnu skaitu.

– Kā veidojusies saimniecība?
Gunita: – Saimniecību 1991. gadā dibināja vīramāte, bet 1993. gadā – juku laikos, kad pilsētā darba lāgā nebija, to pārņēmām mēs. Es gan esmu tīra pilsētniece no Cēsīm, bet, tad vīrs mantoja tēva mājas un pārnācām dzīvot uz laukiem. Turējām govis, cūkas, aitas, zirgus un vistas, bet palēnām atteicāmies no tik raibas publikas, atstājot vienīgi govis.

Alvis: – Sākumā gāja grūti. Produkcija bija saražota, bet to nevienam nevajadzēja. Vienu brīdi pat aizgāju atpakaļ uz pilsētu strādāt par smagā auto šoferi un sieva palika laukos.

Gunita: – Mazajā akmens kūtiņā bija 15 lopi, bija jādomā – likvidēties vai spert nākamo soli. Tad bija pieejams Eiropas fondu finansējums. Ar tā palīdzību 2005. gada janvārī sākām zemes darbus jaunās govju fermas būvniecībai, bettā paša gada jūlijā nodevām to ekspluatācijā. Projekta apstiprināšanas process un saskaņošana, kas bija jāveic pirms zemes darbu uzsākšanas, aizņēma vairāk laika nekā pati būvniecība.

Gunita: – Apsaimniekojamās zemes platība ir diezgan mainīgs lielums – parasti es saku, ka +/– 200 ha, no tiem lielākā daļa ir nomas zeme, pašu īpašumā ir kādi 88 ha. Lopu skaits arī mainās – šobrīd mums ir 105 slaucamas govis un apmēram 100 jaunlopi. Vidējais izslaukums no vienas govs gadā ir nedaudz virs vidējā valstī – tuvu pie 8 tūkst. kg, toties ar tauku saturu ap 4.7 %. Tāpēc varbūt arī nav lielāki izslaukumi, jo tad tauku saturs būtu zemāks. Mums Straupes PKS, kur nododam pienu, piemaksā par tauku saturu, ar to vien vinnējam vairāk par centu uz kilogramu.

Iepriekšējais gads kopumā bija veiksmīgs – piena naudas gada sākumā nedaudz samazinājās, bet ne katastrofāli. Saņēmām arī valsts atbalstu sakarā ar Covid-19.

– Vai esat iesaistījušies kādās organizācijās?
Gunita: − Jā, Zemnieku saeimā, no kurienes regulāri saņemam informāciju, lai gan neesam aktīvie biedri. Tāpat jau daudzus gadus esam Latvijas Šķirnes Dzīvnieku Audzētāju Savienībā. Kad uzcēlām kūti, gribējām pirkt teles no Vācijas, bet tajā laikā tās bija ļoti dārgas. Tāpēc, lai papildinātu ganāmpulku, divus gadus pēc kārtas pirkām grūsnās teles no Ventspils.

– Cik cilvēku strādā saimniecībā? Kā tiek sadalīti darbi?
Gunita: – Mēs paši trīs un viens strādnieks.

Alvis: – Pienākumi laika gaitā paši kaut kā sadalījušies – es tagad pārsvarā baroju lopus, tīru kūti, remontēju tehniku.

Armands: – Es atbildu par laukiem – sēšanu, aršanu, pļaušanu. Pagājušajā gadā pabeidzu agronomus Latvijas Lauksaimniecības universitātē.

Gunita: – Visi trīs dēli jau no mazām dienām strādājuši uz lauka. Vidējam dēlam gan zemes darbi nekad īsti nav patikuši, viņš labāk nāca palīgā slaukt govis. Abi vecākie dēli tagad strādā citur – viens ir programmētājs, otrs projektu vadītājs. Es pārsvarā strādāju pie lopiem – slaucu govis un rūpējos par teļiem. Govis slaucam divas reizes dienā – no rīta ap astoņiem un vakarā ap septiņiem. Neesam no agrajiem putniem. Kārtoju arī saimniecības grāmatvedību.

Varētu teikt, ka mums šeit četrām vietējām lauku saimniecībām ir izveidojies tāds kā neliels kooperatīvs – savu iespēju robežās cits citam palīdzam ar tehniku vai darba rokām. Rīkojam mēslu talku – pašiem ir divi traktori, vēl divi atbrauc, un tad ātri darbs iet uz priekšu. Kad kaimiņiem nepieciešama palīdzība, braucam turp. Graudinieks mums uzar zemi, bet rudenī Armands palīdz viņam, vedot graudus no lauka uz VAKS. Kā vecos laikos teica − es tev, tu man, bet moderni tagad to dēvē par kooperāciju. Ar viņiem arī organizējam ikgadējās balles, kurās piedalās darbinieki ar visām ģimenēm, – katru gadu ir citi priekšnesumi un atrakcijas.

Alvis: – Darbiniekus atrast mums nav bijis problēmu, pat paši zvana un prasa, vai nevajag strādnieku, vienīgi kvalifikācija un interese varētu būt augstāka. Pa ziemu paši tiekam galā – tīrām tīrummalas un ceļmalas, strādājam mežā.

Armands: – Arī kaut ko saskrūvējam, tehniku labojam.

Gunita: – Vetārsts pie mums brauc, kad tas nepieciešams. Tāpat arī sēklotājs. Pāru atlasi katru gadu veic Siguldas ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacija. Paši audzējam arī buļļus – mazus nepārdodam. Varētu teikt, ka tā ir mūsu krājkasīte. Buļļiem ragus nost neņemam – uzskatām, ka tas nav nepieciešams.

– Vai barību sagatavojat paši?
Gunita: – Sienu un skābsienu sagatavojam paši, pārējo pērkam. Spēkbarību govīm pērkam no LRS Mūsa. Esam atraduši, no kā iegādāties spēkbarību, no kā mikroelementus un pie šiem piegādātājiem arī paliekam.

Angārs jaunlopiem.

– Kā organizējat barošanu?
Gunita: – Slaucamās govis ir atsevišķā fermā, teļi tiek grupēti pa vecumiem. Precīzas barības devas nesastādām, bet skatāmies aptuveni vidējo. Mēs nedodam govīm soju un rapsi, tie ir jau spēkbarības sastāvā. Jau četrus gadus kā proteīna barību dodam pašu izaudzētās lauka pupas, otro gadu mūsu vajadzībām šo kultūru audzē arī zemnieks kaimiņu pagastā.

Armands: – Pupas pērkam uzreiz no lauka – no kombaina un paši vedam uz Lēdurgu izkaltēt un samalt.

– Kā apstrādājat laukus?
Armands: – Laukus apstrādājam tradicionāli – arot.

Alvis: – Katru gadu atjaunojam 20–30 ha zālāju. Kultivatoru neizmantojam – augsne tiek nošļūkta ar ecēšām. Sējam arī auzas un tinam zaļbarībā. Mēslojumam izmantojam govju mēslus.

Gunita: – Ar graudkopību nenodarbojamies, jo tad vajag vairāk darbinieku un tehnikas. Ja būtu vairāk zemes, tad varbūt sāktu, bet pašlaik tas nav aktuāli.

– Kādus līdzekļus izmantojat zemes, tehnikas un citu resursu iegādei?
Gunita: – Pirms pirmās krīzes, ka vēl bijām jauni un dumji, ņēmām kredītus un banka arī deva. – Uzcēlām fermu, iegādājāmies tehniku. Kad sākās krīze, piena nauda samazinājās un knapi nosedza kredītlīzingu. Pieņemu, ka nebūtu bijis tik grūti, ja nebūtu tik mežonīgi uzkāpuši procenti – par fermu mums bija jāmaksā 21 %. Atceros, ka pamatsummā bija 800 lati, bet procentos pāri par tūkstoti.

Izdzīvojām, guvām mācību un apdomīgi ejam uz priekšu. Kopš tā laika visa pārējā tehnika, asfalts, angāri (arī jaunais teļu angārs) ir pirkti un celti, iztiekot bez kredītiem. Pērn pēc ilgiem laikiem paņēmām līzingā lielo traktoru, jo uzreiz tādas naudas pašiem nebija. Mums ir ļoti laba sadarbība ar Agro Silju – vispirms pasūtām, tad maksājam – gandrīz kā bankā, tikai bez procentiem. Visi traktori jau no paša iesākuma mums ir tikai Deutz-Fahr – apmierina gan serviss, gan kvalitāte, tāpēc nav bijis iemesla ko mainīt.

Angāri tehnikai un salmiem.

– Kāda ir jūsu pieredze ar Eiropas fondiem?
Gunita: – Pēc govju fermas uzcelšanas ilgāku laiku ES fondu finansējumu nesaņēmām, tikai 2015. gadā ar ES līdzfinansējumu iegādāta siena prese. Kopumā jau viss bija kārtībā, naudu saņēmām, atpakaļ nekas nebija jāmaksā.

Fermas būvniecības tehniskajā specifikācijā es biju uzrakstījusi trepītes, citā vietā – kāpnītes, un vērtētāji aizrādīja, ka tās ir divas dažādas lietas, bija jālabo. Kad pieņēma pabeigto projektu, visu pārmērīja. Slaukšanas zālē flīzes bija 1 cm par zemu, bet piena mājā 1 cm par augstu, kopsummā tas izlīdzinājās, un projekts tika pieņemts. Būvuzraugs visus izdevumus bija rēķinājis exel programmā, bet LAD meitenes visas tāmes pārrēķināja uz kalkulatora, pēc viņu aprēķina sanāca, ka esam parādā, un bija jāveic pēdējais pārskaitījums būvniekam par 69 santīmiem.

Vienu gadu pēc nodošanas pie mums ieradās LAD pārbaude no Briseles. Viņu pārstāvji apskatīja kūti un tikai paprasīja, vai šeit dzīvo govis. Uzcienājām viesus ar medu un Jāņu sieru. Sākumā viņi ēda tā bailīgi, bet pēc tam gan siers, gan medus pazuda vienā rāvienā.

– Kā pieņemat lēmumus par tehnikas iegādi un būvniecību?
Armands: – Vērtējam, kur ir vājākais punkts, ko nepieciešams uzlabot. Paskatāmies, ko un kā dara kaimiņi, konsultējamies ar dīleriem, apkopojam informāciju un tad arī nonākam pie labākā varianta.

Gunita: – Tagad ir tik daudz iespēju iegūt informāciju – žurnāli, internets, semināri, kursi, visu laiku nāk dažādi piedāvājumi.

Alvis: – Braucam arī uz izstādēm, paskatāmies, ko tur piedāvā. Piemēram, pēdējo traktoru nebijām plānojuši pirkt tik lielu, bet, kad izstādē bijām satikuši citus zemniekus un aprunājušies, sapratām, ka tieši tāds mums ir vajadzīgs. Daudz netrūka, ka būtu pasūtījuši mazāku un vēlāk būtu nācies nožēlot.

Gunita: – Finanses ir tik, cik ir, bet vienmēr cenšamies tās kaut kur ieguldīt. Pēdējos gados, kad ir nomaksāts lielais kredīts, investējam attīstībā vidēji 100 tūkst. EUR gadā.

– Kādi ir bijuši lielākie finanšu ieguldījumi saimniecībā?
Gunita: – Katrā laika posmā ir bijis kāds lielāks ieguldījums. Kad cēlām fermu, tā maksāja 150 tūkst. Ls, tagad traktors maksā 160 tūkst. EUR. Tie ir nesamērojami lielumi. Es teiktu, ka kapitālieguldījumu ziņā lielākais ieguldījums ir ferma.

Armands: – Liela investīcija bija arī angārs teļiem, kas izmaksāja 80–90 tūkst. EUR.

Gunita: – Tāpat grūti salīdzināt arī zemes iegādi. Kad mēs pirkām, tad par 20 ha samaksājām 18 tūkst. Ls, tagad 20 ha par tādu summu nenopirksi.

– Kas veido lielākās ikmēneša izmaksas?
Armands: – Degviela, spēkbarība un papildbarība.

Gunita: – Mums lauki atrodas 10–15 km no saimniecības, nākas braukāt. Tehnika nepieciešama arī barības maisīšanai un kūts tīrīšanai. Un, ja vēl nepieciešams zemi iekopt, celmus un akmeņus izrakt, sakārtot meliorāciju, degvielas tiek tērēts daudz.

Slaukšanas zāle.

– Kā vērtējat savas novietnes?
Gunita: – Kad 2005. gadā izlēmām celt fermu, Latvijā īsti nebija, kur smelties pieredzi, − divas saimniecības un viss. Devos arī uz Slovākiju, bet tur viss tiek organizēts pilnīgi citādi, savukārt Polijā pārsvarā esmu bijusi mazajās fermās. Mūsējā, kad uzcēlām, tiem laikiem skaitījās moderna, bet tagad jau novecojusi. Tagad redzam visādus plusus un mīnusus, bet tajā brīdī bijām priecīgi par tādu pašu. Kūts likās tik liela, bet jau otrajā gadā vairs nebija vietas. Tad piebūvējām klāt piebūvīti teļiem. Sākumā slaukšanas zālē bija sešas vietas, vēlāk aizmugurē pielikām vēl divas.

Ilgu laiku pusauga govis un grūsnās teles turējām ārā, kad to skaits pieauga, uzcēlām angāru. Pašlaik tas šķiet ļoti liels, bet nākamgad visdrīzāk atkal būs nepieciešams vairāk vietas un, iespējams, vajadzēs paplašināties.

Esam sapratuši, ka angārs jāceļ uz pamatiem. Pirmo uzbūvēja tieši uz zemes, otro tāpat, trešais jau ir uz pamatiem, lai būtu pacelts augstāk. Pirmo izmantojam tehnikai, otrais un trešais ir sienam un salmiem, pēdējais ir govīm. Kad to cēlām, vecajai mēslu krātuvei piebūvējām klāt jaunu – tagad divos mēnešos tā ir pilna.

– Pienu realizējat Straupes PKS...
Gunita: – Tas vēsturiski tā sanācis. Straupes pienotava kādreiz skaitījās Cēsu pienotavas virsvadībā, uz turieni caur Straupi veda arī Stalbes un Straupes saimniecību pienu. Strupes pienotava 1993. gadā atdalījās no Cēsīm un katra saimniecība, arī mēs, iemaksāja tās kapitālā 500 rubļus. Sākumā bija vairāk nekā 200 saimniecības, kas nodeva pienu Straupes pienotavai, tagad ir palikušas 50. Esam ļoti apmierināti. Piena naudas nekad nav bijušas zemākas par 29 centiem. Kad citiem bija knapi 20 centi, mums zemākais bija 29. Nenoliedzu, ka mums ir jāizpilda augstākas prasības nekā vidēji valstī, jo pienam ir jābūt ar augstāku taukvielu un olbaltumvielu saturu, toties šūnām un baktērijām jābūt mazāk, nekā noteikts vidēji, bet maksā labi, un sadarbība arī ir laba. Nekad nekavē piena naudu, vienmēr var saņemt aizdevumu, ja nepieciešams. Kooperatīvs nopērk arī minerālmēslus un tīklus, par ko jānorēķinās līdz gada beigām, pie tam bez procentiem.

Armands: – Pagājušajā gadā, kad piena baseins bija par mazu, varēja sarunāt, ka pienam brauc pakaļ katru dienu. Kooperatīvs vienmēr ir izrādījis pretimnākšanu.

– Kam pārdodat govis?
Gunita: – Piedāvājumi pirkt lopus nāk no dažādiem uzpircējiem, tomēr gadiem sadarbojamies ar Ceplīšiem. Citus partnerus nemeklējam − pāris centu dēļ ne mēs kļūsim nabagāki, ne viņi bagātāki.

– Kādi ir nākotnes plāni?
Alvis: – Gribam pāriet uz barības uzglabāšanu tranšejās.

Gunita: – Un noteikti betonētās. Paskatoties apkārt, redzams, ka tur, kur skābsiens sakrauts kaudzēs uz lauka, ļoti liels daudzums barības aiziet zudumos.

Armands: – Pašlaik mums ir tā – tikko ruļļi sarullēti, tos uzreiz vedam mājās. Blakus ir Daibes atkritumu poligons un ļoti daudz putnu, kas saknābā uz lauka atstātos ruļļus – dažreiz pat, kamēr vienu kravu atved mājās un aizbrauc pakaļ otrai, tie jau ir sabojāti un jāpārtin. Tranšejas būtu arī finansiāli izdevīgākas, jo samazinātos izdevumi plēvju iegādei.

Alvis: – Skābbarību varētu raitāk sagatavot, un tā būtu labākas kvalitātes.

Gunita: – Iespējams, dēls gribēs robotu un lielāku fermu.

Armands: – Jā, vajadzētu modernāku fermu, lai vieglāk pašiem un mazāk roku darba. Pašlaik paiet četras stundas no rīta, kamēr kūtī visu apdara – iztīra, pabaro, izslauc. Ja būs iespēja, tad paplašināsimies – nopirksim vēl nedaudz zemes, bet tik, lai spējam apstrādāt pašu spēkiem.

Saimniecībā skābbarība tiek sagatavota ruļļos.

– Ja sāktu no jauna, vai darītu tāpat?
Alvis: – Droši vien, ka jā. Šīs ir vectēva mājas, un ir pienākums tās saglabāt. Divdesmitajos gados viņš ir pircis zemi un mežus, kas vēlāk netaisni atsavināti. Tagad, kad taisnīgums atjaunots, ir apziņa, ka jāturpina vectēva iesāktais.