, .
partlycloudy_night 9.9℃
Vārda dienu svin: Elma, Menarda, Elna

Zemnieku saimniecība "Dzintari" dodas precīzās lauksaimniecības virzienā

Elīna Tilaka , 06-05-2021
Zemnieku saimniecība "Dzintari" dodas precīzās lauksaimniecības virzienā

Saimnieks LV / 2021.gads (Maijs.)

Skrundas novada zemnieku saimniecībā Dzintari pie saimnieka Ainara Piļecka žurnāls Saimnieks LV pirmoreiz viesojās 2014. gada martā. Tagad Dzintaros apsaimnieko 370 ha zemes un plāno pāriet uz tiešās sējas tehnoloģiju. Ainārs ir lauksaimnieks, kas domā ilgtermiņā, aktīvi izmanto ES fondu finansējuma iespējas, nebaidās eksperimentēt un izmēģināt jaunas audzēšanas metodes.

– Kādas kultūras un cik daudz audzējat?
– Lielākās platības līdzīgās daļās atvēlētas rapšiem, agrajiem kviešiem, pākšaugiem, ziemas kviešiem – katrai kulūrai pa 70 ha. Tā kā plānoju pāriet uz tiešo sēju, šogad izmēģināšu arī auzas, kam paredzēta binārā sēja. Ja nav dramatisku laikapstākļu pārsteigumu, gadā novācam 1000–1500 t kviešu, 200–250 t rapšu un 250–300 t pākšaugu. Vidējā raža no hektāra pākšaugiem ir 3.5 t/ha, kviešiem − 4.5–5 t/ha. Rapšiem parasti rēķinos ar 2.5–3 t/ha; rekordzemākā rapšu raža ir bijusi 700 kg/ha. Pērn bija ļoti labas ražas gan graudaugiem, gan pākšaugiem, tāpat kā lielākajai daļai Latvijas graudkopju.

Sēklas iegādājos no Baltic Agro, Durbes grauds un Achema. Nopērku sertificētas sēklas un pamēģinu, vai man der, tad pats pavairoju. Audzēju kviešus ‘Edvins’ un ‘Skagen’, rapšus ‘Atora’, pupas ‘Boxer’ un zirņus ‘Salamanca’. Šogad gribu vēl pārbaudīt ziemas kviešus ‘Lemmy’ un ‘Fenomen’. Pērn abām šķirnēm ražas bija diezgan līdzīgas. Tagad esmu iesējis abas vienā laukā un apstrādāšu vienādi, tad redzēs, kurai būs mazāk salmu atlieku, tā arī paliks. Tiešajā sējā tas ir diezgan aktuāli. Pateicoties Baltic Agro speciālistiem, pagājušajā gadā izdarīju interesantu atklājumu. Manā laukā notika izmēģinājumi un palika pāri šķirnes ‘Skagen’ un ‘Informer’. Sabēru abas kopā, sajaucu ar rokām, iesēju un no tā izmēģinājumu lauciņa ieguvu vislielāko ražu. Tāpēc nākamgad pēc sēklu apstrādes šādu sajaukumu pamēģināšu kādos 30–40 % kviešu lauku. Ārzemēs jau tā dara, bet mums tas ir kas jauns. Dāņi sēj kopā pat trīs četras šķirnes. Lasīju pētījumu, kurā bija teikts − ja viena slimīgāka un ražīga šķirne tiek sasētas kopā, tad notiek simbiozes process un abas vairs neslimo.

– Kādi pašlaik izskatās jūsu sējumi?
– Pagājušajā gadā noriskēju un ziemājus iesēju agri. Šķiet, ka viss izdarīts pareizi, jo uz lauku tagad prieks skatīties, lai gan, kad ziema ieilga, biju pamatīgi nobijies. Diemžēl ne visur Latvijā ir gājis tik gludi – ir vietas, kur sējumi izsala vai kaitējis pelējums. Mūsu pusē lielākā bēda ir putni un zvēri. Es cenšos draudzēties ar viņiem! Tas ir viens no iemesliem, kāpēc plānoju vairāk sēt starpkultūras, − lai uzlabotu mikrobioloģiskos procesus un kāds prieciņš tiktu arī mežabrāļiem. Tikai jāizdomā, kādu starpkultūru iesēt, lai tā visu ziemu būtu zaļa un meža zvēriem iekārojama, lai tie nedotos ieturēties ar rapšiem un graudaugiem.

Jaunuzbūvētā kalte.

– Vai laukus apdrošināt?
– Vairs nē. Man bija bēdīga pieredze – pērn vasaras rapši tika sagāzti veldrē, bet apdrošināšanas kompensāciju nesaņēmu, jo rapsis neesot nolauzts. Vēl viens gadījums bija, kad man daļu lauka izsita krusa, pazvanīju apdrošinātājam, izstāstīju, ka ir bijusi krusa, bet nevarēju pateikt, cik lieli ir bojājumi. Atbildēja, ka viņiem ir vērts braukt tad, ka bojājumi ir virs 7 %, bet tad jārēķinās, ka nākamajā gadā apdrošināšanas maksa būs augstāka. Sākotnēji apskatot lauku, nelikās, ka postījumi ir lieli, bet, kad iebraucu ar kombainu, sapratu, ka tomēr ir. Es pazaudēju gandrīz trešo daļu ražas. Tur, kur lauki bija neskarti, nokūlu 3 t/ha, kur bija krusa, – 1 t/ha. Tāpēc nolēmu, ka nav vērts.

Izmantojot piemērotos laikapstākļus, intervijas dienā saimniecībā norit ziemāju  mēslošanas darbi.

– Cik lielai, jūsuprāt, jābūt saimniecībai, lai tā būtu rentabla?
– Manā skatījumā, saimniecība ar 200 ha ir optimāla un var izdzīvot. Patiesībā tas lielā mērā ir atkarīgs no augsnes vērtības. Jo bagātāka augsne, jo lielāka atdeve. Mūsu pusē augsnes ir diezgan skābas, tāpēc, lai varētu dabūt 5–6 t/ha, daudz līdzekļu jāiegulda mēslošanas līdzekļos.

– Kādus finanšu resursus piesaistāt attīstībai?
– Zemniekam ir īstermiņa un ilgtermiņa plāni. Īstermiņa plāniem parasti iztieku ar saviem līdzekļiem un piesaistot banku finansējumu, ilgtermiņa plāniem lielākoties izmantoju valsts un Eiropas atbalstu. Lielākie finanšu ieguldījumi saimniecībā bijuši zemes un tehnikas iegādei, kā arī kaltes būvniecībai.

Ziemāju mēslošana ar minerālmēslu izklietētāju.

– Kāda ir jūsu pieredze ar Eiropas fondu projektiem?
− Šajā jomā man ir kaut kā paveicies, jo projekti īstenoti bez problēmām. Iestādes darbinieki ir atsaucīgi, konsultē un, cik iespējams, cenšas palīdzēt. Aptuveni 70 % saimniecības tehnikas ir iegādāta un modernizēta ar Eiropas fondu līdzfinansējumu. Uzskatu, ja tā nebūtu, droši vien mēs vēl brauku ar lietotu tehniku. Tagad ir iegādāts traktors, kombains, uzbūvēta kaltes pirmā kārta un tehnikas novietne.

Nesen apstiprināts modernizācijas projekts, kuru iesniedzām Lauku atbalsta dienesta izsludinātajā projektu konkursā. Tagad to palēnām realizējam. Vēlamies iegādāties sējmašīnu, jo no nākamā gada plānoju simtprocentīgi pāriet uz tiešās sējas tehnoloģiju. Ar laiku uzkrāta pieredze, mainās domāšana – palieku gudrāks, slinkāks un gribu visu paveikt ar minimāliem līdzekļiem. Jau ir iestrādnes, izmēģinātas vairākas tehnikas vienības, ziemā, kad bija brīvāks laiks, daudz lasīju un mācījos. Lēmumu pieņēmu izmaksu dēļ, vēlos arī strādāt dabai draudzīgāk, mazāk noslogot augsni ar minerālmēsliem un augu aizsardzības līdzekļiem. Citādi sanāk diezgan absurdi, kā apburtais loks – es pērku kaļķi un kaļķoju, tajā pašā laikā pērku minerālmēslus un skābinu. Tāpēc es gribu izmēģināt tiešo sēju. Izdosies vai neizdosies, to drīz redzēsim.

Diemžēl mūsu valstī nav ilgtermiņa plānošanas un lēmumi tiek pieņemti haotiski. To izbaudīju, kad pērn biju iesniedzis pieteikumu projektu konkursam un saņēmu paziņojumu, ka esmu palicis aiz strīpas. Biju togad plānojis palēnām pāriet uz precīzo lauksaimniecību, tādēļ par saviem līdzekļiem nopirku lietotu sējmašīnu un miglotāju, bet gada beigās pienāca paziņojums, ka sakarā ar Covid-19 man tomēr ir piešķirts finansējums. Protams, kāpēc gan braukt ar savu veco tehniku, ja varu iegādāties labāku ar Eiropas fonda līdzfinansējumu. Rezultātā es savus personīgos līdzekļus esmu izšķērdējis, nopirktā lietotā tehnika ir jāpārdod, jāorganizē jauns iepirkums un jāgatavo visa dokumentācija. Tagad pasūtīju ecēšas, jaunu sējmašīnu un miglotāju, bet lietoto tehniku pārdot nevaru, kamēr nav atvesta jaunā, līdz ar to sanāk dzīvot pāri saviem līdzekļiem. Visu laiku dzīve kā tādā virpulī – gribot negribot ir jāpakļaujas sistēmai.

Lietuvieši ES fondu apguvē gan ir lieli malači. Pie mums, lai projekta ietvaros iegādātos tehniku, man jāaiziet uz banku un jāpieliek klāt sava nauda, tad Lauku atbalsta dienests pārbauda. Ja viss ir kārtībā, tad ieskaita naudu, ja nē, tad tiec galā ar banku, kā vari. Lietuvā ir vienkārši – lauksaimnieks aiziet pie tirgotāja, izvēlas tehniku, no bankas paņem tikai to daļu, kas nepieciešama viņa līdzmaksājumam, un nopērk tehniku, tirgotājs sakārto visu nepieciešamo dokumentāciju ar atbildīgo iestādi, līdz ar to nenotiek cenu spekulācijas.

– Kāpēc nolēmāt būvēt savu kalti?
– Agrāk graudus vedām uz Durbes graudu, kur tos sagatavoja, izkaltēja un veda tālāk uz ostu. Es parēķināju, ja par 270 000 EUR uzceļu kalti kopā ar visu tehnikas šķūni un piesaistu 40 % ES fondu atbalsta, trīs gados iespējams to atpelnīt. Otrs iemesls bija tehnikas nolietojums, jo produkciju vedu uz kalti ar traktoriem, ceļā turp atpakaļ nobraucu aptuveni 100 km, kas tehnikai nozīmē daudzas motorstundas, lielu noslodzi un riepu nodilumu. Turklāt tolaik bija jāgaida rindā. Tagad esmu neatkarīgs un savus darbus un laiku plānoju pats.

Projektu realizēju divās kārtās, vispirms renovēju šķūni – izbetonēju grīdu un nomainīju jumtu, otrā kārtā uzbūvēju kalti. Iepirkumā uzvarēja uzņēmums AZ-Inter, bet kaltes piegādātājs bija Crocus.

Izvēlējos Crocus firmas tehnoloģiskās iekārtas un caurplūdes kalti, jo piedāvājumā bija vislabākā cena, pieņemami piegādes termiņi un norēķinu kārtība. Varu teikt, ka paveicies ar izvēli – neesmu kļūdījies. Tur strādā atsaucīgi un zinoši darbinieki un iekārtu kvalitāte ir laba. Tehnoloģiskās iekārtas ražība ir 25 t/h, pieņemšana 40t/h, un kaltēšana 11 t/h. Ar iekārtām esmu apmierināts, varu strādāt gan caurplūdē, gan arī porcijās, kas svarīgi kaltējot ļoti mitrus graudus un pākšaugus.

Nākamgad gribu piebūvēt klāt divus torņus un sēklu līniju.

Renovētā tehnikas novietne pie kaltes.

– Kā risināt augu sekas jautājumu?
– Līdz šim pēc kviešiem sēju pākšaugus, tagad starp tiem sēšu auzas un binārajā sējā izmēģināšu tauriņziedi. Kādu, to pagaidām vēl paturēšu noslēpumā. Tad redzēsim, kā izdosies. Pagājušajā gadā 100 ha sasēju starpkultūras, tagad šie lauki stāv, līdz sazaļos nezāles. Tad iznīcināsim nezāles un sēsim, izmantojot tiešo sēju.

– Kādus augu aizsardzības līdzekļus izvēlaties?
– Zinu, ka tirgotājiem tas nepatīk, bet es ķīmijas mainu, lai augiem neizveidotos rezistence. Bukletos un semināros stāsta vienu, bet praksē tas ne vienmēr apstiprinās. Iemesls varētu būt augsnes pH līmenis un ūdens kvalitāte, pie tā šogad centīšos piestrādāt vēl vairāk.

Tā kā esmu Durbes grauda biedrs, tad AAL iegādājos no viņiem, Baltic Agro, Achema, Bayer, BASF un Syngenta. Izvēloties augu aizsardzības līdzekļus, skatos to iedarbības spektru, cenu un lietošanas termiņus. Un, protams, nozīme ir pārbaudītām vērtībām. Ne vienmēr dārgākais ir labākais. Ir sliktāki lauki, kuriem ņemu lētāku produktu, un ir labi lauki, kuriem izvēlos tiešām kvalitatīvu produktu.

Visiem laukiem ir veiktas analīzes. Minerālmēslus iegādājos no Yara. Cenšos sakārtot augsni, dodot to, kā tai pietrūkst. Jau trīs gadus lietoju kaļķi, bet pH ceļas minimāli. Strādāju ar Amofoss, sējot dodu kālija hlorīdu un pavasarī papildmēslojumu. Pavasarī jau vizuāli vērtēju, vai laukam ir potenciāls, ja nav, tad samazinu mēslošanas līdzekļu apjomu.

– Kas ir lielākie ikmēneša jeb pastāvīgie izdevumi?
– Man kā graudkopim lielākie izdevumi sezonā ir par minerālmēsliem, augu aizsardzības līdzekļiem, degvielu, darba algām un rezerves daļām. Ziemā veicam visas tehnikas apkopi, tad lauvas tiesa finanšu līdzekļu aiziet par rezerves daļām. Tehniku remontēju pats, jo tas ir man arods – esmu absolvējis LLU Lauksaimniecības mehanizācijas fakultāti. Ko varu izdarīt pats, to daru, kur kas saistīts ar programmatūrām, piesaistu speciālistus. Par minerālmēsliem lielākie izdevumi ir no janvāra līdz martam, par augu aizsardzības līdzekļiem – aprīlī. Tie sastāda ievērojama daļu no ikgadējiem izdevumiem.

– Cik cilvēku nodarbināt un kā vērtējat iespējas atrast darbiniekus?
– Pašlaik man ir trīs darbinieki. Mācu viņus! Vienam labāk sokas vienā jomā, citam – citā. Tāpat man pašam jāredz, kādā stadijā ir augs, kurā laukā ir vairāk darba, kurā mazāk. Darbinieks iekāps traktorā, nospiedīs pogu un aizbrauks, pēc tam teiks, ka nav pamanījis.

Uzskatu, ka nopietna problēma ir izglītības kvalitāte. Nav tā, ka pieņem darbā cilvēku un viņš var sākt strādāt. Pašlaik mēs papildus veicam izglītojošo iestāžu darbu, un tas atspoguļojas mūsu finanšu plūsmā. Ja man visu dienu nebūtu jāsēž traktorā un jākratās pa lauku, es būtu gatavs arī attiecīgi samaksāt, bet pašlaik tā nav.

– Kāds ir jūsu viedoklis par Eiropas zaļo politiku?
– Gribētu teikt, ka Eiropa ar saviem lēmumiem skrien pa priekšu, bet izpilde nopakaļ. Pie tam šad tad Latvijā šie noteikumi tiek pārtulkoti neprecīzi un cenšas mums kā pionieriem likt ieviest to, kas no ekonomikas viedokļa ir neracionāli. Ja gribam padarīt Latviju zaļu, jārēķinās, ka tas maksā bargu naudu. Vai tiešām tā mēs būsim spējīgi pabarot un uzturēt savu ekonomiku? Šaubos!

Ja šodien pateiktu, ka Eiropas platības maksājumu vairs nebūs, domāju, ka pirmās, kas nevarētu izdzīvot, būtu bioloģiskās saimniecības. Manuprāt, vispirms vajadzēja veikt pētījumus un tikai tad pieņemt noteikumus. Bioloģiskā lauksaimniecība noteikti ir jāattīsta, bet visam ir jābūt līdzsvarā.

Tāda pati situācija ir attiecībā uz augu aizsardzības līdzekļu un glifosātu aizliegšanu. Kaut ko no tiem mēs varam aizvietot, bet ir, ko nevaram, līdz ar to iebraucam otrā grāvī un tagad prasām atļaujas ievest un lietot, iespējams, nepārbaudītus produktus. Un vispār, manuprāt, graudkopības saimniecībām no 500 ha būtu ar likumu papildus jābūt lopkopības nozarei, jo tās zaļās prasības ir tikai ķeksītis. Produktu kvalitāti pieprasa tirgus, un mēs tam pielāgojamies.

Sēkla gatava sēšanai.

– Kā vērtējat ekonomisko situāciju Latvijā un Eiropā?
– Ņemot vērā Covid-19 sekas, domāju, ka tuvākajā laikā būs kaut kas līdzīgs 2007.–2008. gada krīzei. Paskatieties, kas notiek ar metāla cenu. Man ir kaltes sēklu līnijas papildināšanas projekts, bet, ieraugot šos ciparus, es saķeru galvu. Tā kā projekta ietvaros šogad būvniecību nav plānots uzsākt, paskatīšos, kas notiks nākamgad, tad jādomā, vai vispār to realizēt.

Tas pats ir ar graudu cenām – pašlaik tās ir rekordaugstas. Manā skatījumā tas zemniekiem nāk par sliktu, jo, tiklīdz graudu cena sāk svārstīties, tas skar arī izejvielas, minerālmēslus, ķīmijas. Un ja vēl pievienojas nelabvēlīgi laikapstākļi vai nelabvēlīga tirgus politika... Beigu beigās zaudētāji ir ne jau tirgotāji, bet gan tie, kas ir ķēdes galā, – zemnieki.

 

 

 

 

 

 

 

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Kultūraugu slimību un kaitēkļu prognoze augustam
Kultūraugu slimību un kaitēkļu prognoze augustam

Arī vasaras pēdējais mēnesis – augusts – lauksaimniekiem ir darbīgs un rosī...

Samaziniet risku ar herbicīdu lietojumu rudenī
Samaziniet risku ar herbicīdu lietojumu rudenī

Tuvojas ziemas rapša sēja, un atklāts ir jautājums, kā nodrošināt labvēlīgu...

Graudu raža solās būt laba
Graudu raža solās būt laba

Brīdī, kad iznāk šis numurs, ražas novākšana jau ir sākusies. Ekonomikas sa...

ZS "Astilbe" spēks – ģimenes vienotībā
ZS "Astilbe" spēks – ģimenes vienotībā

Dienvidkurzemes mazpilsētā Priekulē Sokolovsku ģimenes radītajā un lolotajā...