, .
cloudy 18℃
Vārda dienu svin: Ritma, Ramona

Zemnieku psiholoģe - Agita

Elīna Andiņa , 05-10-2021
Zemnieku psiholoģe - Agita

Saimnieks LV / 2017.gads (Janvāris.)

Biedrības Latvijas Zemnieku federācija (LZF) valdes priekšsēdētāju Agitu Hauku var saukt par mūžīgo dzinēju, kas ar savu enerģiju iekustina teju visu, kam pieskaras. Ja daru, tad daru kārtīgi, bet, ja nedaru, tad nemaz – saka viņa, un tieši tas ir palīdzējis jau trīs termiņus būt federācijas priekšgalā, lai cīnītos par apdzīvotiem un ekonomiski aktīviem Latvijas laukiem, kur ir vieta visu izmēru saimniecībām.

– Kāds šis gads ir bijis federācijai?
Agita Hauka:
– Ļoti darbīgs, kā jau arī visi iepriekšējie. Esam turpinājuši projektu, kur kopā ar biedrību Latvijas Platforma attīstības sadarbībai (LAPAS) runājam ar iedzīvotājiem par veselīgu uzturu un pārtikas drošību, apkārtējās vides saglabāšanu, globalizācijas ietekmi uz vietējo kultūru un ekonomiku. Uzskatu, ka ir ļoti svarīgi runāt ar sabiedrību, kuri nav lauksaimnieki, jo tā ir mana iespēja stāstīt par vietējo produktu patēriņu, kas ir ne tikai veselīgi, bet arī veids, kā veicināt mūsu ekonomikas attīstību. Divos gados ir notikušas jau vairāk nekā 35 diskusijas. Runājam gan ar jauniešiem, gan visdažādākajiem interesentiem. Vispār var teikt, ka visu, ko darām, darām jaunās paaudzes dēļ – to, ko mēs tagad nosargāsim, tas viņiem paliks – arī darba tikums. Caur LAPAS un biedrību Sadarbības platforma esmu arī iepazinusies ar vairākām mazākumtautību organizācijām, un viņu acīs es tagad esmu tas Latvijas zemnieks, kas var stāstīt par mūsu produkciju un apstākļiem.

Decembra sākumā biju jauno zemnieku konferencē, kur tika runāts arī par paaudžu nomaiņu. Darba grupā man nācās diskutēt ar jaunajiem zemniekiem – protams, viņi ir lieliski, viņuprāt, visu vajag tūlīt un tagad. Taču saimniecības pārejai jābūt pakāpeniskai. Nevar pateikt vecajam saimniekam, ka tu te nekas neesi. Ir daudz labu piemēru, kur abas paaudzes var saimniekot viena otrai blakus. Piemēram, Iecavā Pastaru ģimene, kas ir nodalījuši atbildības jomas un palīdz viens otram, ja ir nepieciešams. Jaunajam zemniekam arī ir jāpierāda, ka viņš kaut ko var un grib. Lielākajai daļai jauno zemnieku vecāki strādā tajā pašā nozarē, tad nu ir jāmāk vienoties, sadarboties.

Vasarā mums bija divi semināri mājražotājiem, arī seminārs par biohumusu. Aktuāls ir temats par benzopirēna normām kūpinātajā gaļā mājražotājiem. Zemkopības ministrija plāno Eiropas Komisijā iesniegt pētījuma datus ar lūgumu šajā jautājumā saglabāt nacionālo atkāpi Latvijai. Lai tie uzņēmēji, kas kūpina gaļu ar tradicionālām metodēm, alkšņa malku, varētu izņēmuma kārtā to turpināt ar paaugstinātu benzopirēna saturu un produkcija nezaudētu garšas kvalitāti.

Mums bija arī ļoti interesanta konference Likumu līkloči Latvijā. Tā bija laba iespēja izprast likumu tapšanas gaitu, jo uzaicinātie runātāji bija pieredzes bagāti un atklāti. Skaidrojām, kā likumu uztver sabiedrība, kā uz to skatās sociālie partneri un kādas ir Saeimas funkcijas. Sanākušie bija ļoti apmierināti, jo no šāda aspekta nebija to vērtējuši.

Nu jau trešā LZF aktīvistu grupa bija uz Briseli un Strasbūru pie Eiropas Parlamenta deputātiem. Mums ir ļoti laba sadarbība ar Sandru Kalnieti.

Šogad esam izdevuši jaunu LZF brošūru, kurā atspoguļojam savu biedru aktivitātes un arī organizāciju struktūru. Biroja vadītāja Aiga Kuzma regulāri gatavo un izsūta biedriem ļoti kvalitatīvu jaunumu apskatu, kas bieži nonāk tālāk par mūsu biedru loku.

Nemitīgi turpinās arī mūsu komunikācija ar biedriem – braucam pie lauksaimnieku apvienībām, zemniekiem – visur, kur aicina! Tiesa, visumā cilvēki šķiet mazliet panīkuši, dzīvo ar sajūtu, ka valsts un apstākļi spiež viņus no visām pusēm. Ne jau tikai zemnieki, bet visdažādāko profesiju pārstāvji.

– Jaunums šogad bija veselības polišu sagatavošana LZF biedriem.
– Jā, tas bija liels ieguvums LZF biedriem un biedru biedriem, viņu ģimenes locekļiem un darbiniekiem. Vairāk nekā 70 cilvēki izvēlējās iegādāties veselības polisi, izmantojot federācijas bāzi, tādējādi parūpējoties par sevi un saviem tuvajiem. Cilvēki bija ļoti apmierināti! Tā ir iespēja iegūt polisi par samērīgu cenu, kas zemniekiem vai maziem uzņēmējiem nekā citādi nav iespējams. Mums tas bija pilotprojekts!

– Lai arī LZF izveidota sen, tev nācās to faktiski atjaunot no jauna.
– LZF ir pati senākā zemnieku organizācija jaunajos laikos, kas izveidojās 1990. gadā un reģistrēta 1993. Tā tapa ar zviedru zemnieku federācijas atbalstu. Toreiz LZF tika organizēti ļoti daudzi zemniekiem noderīgi mācību kursi un pasākumi. 1997. gadā, kad Vidzemes tirgū tirgojos ar sava dārza veltēm, mani uzrunāja Rita Čigāne,kas LZF ietvaros veidoja sieviešu organizāciju, un piedāvāja iesaistīties Bauskas rajona sieviešu organizācijas nodaļas veidošanā. Bērni bija paaugušies, man ļoti gribējās mācīties, un es piekritu. Tad 1998. gadā, LZF mudināta, nodibināju Iecavas sieviešu klubu Liepas. Sākām aktīvi draudzēties ar citu novadu sievietēm, sākumā pamatdoma bija saistīta ar lauksaimniecību, jo darbojāmies ar federācijas iedvesmu un arī tagad – katrai ir dārzs, kur izaudzējam visu savām vajadzībām. Iecavas Liepas dara dažādus darbus, jo pašas esam ļoti dažādas, bet visa pamatā ir labestība un palīdzēšana.

Savukārt 2009. gadā pašreizējais LLKC vadītājs Mārtiņš Cimermanis un toreizējā LZF vadītāja Ārija Jerumane mani uzaicināja kļūt par jauno LZF vadītāju. Federācijai tas bija ļoti grūts laiks – vai nu būt, vai nebūt. Manī sacēlās spīts – tik laba organizācija, tik daudz no tās guvām, tagad es varu dot atpakaļ! Bija atkal jāiegūst lauksaimnieku apvienību uzticība, tas bija smags posms. Dažkārt naktī modos un domāju, ar ko man jārunā un kur jāiet. Paldies saku gan toreizējai valdei, gan tagadējai, gan Liepu meitenēm, jo bez komandas atbalsta jau neko nevar izdarīt. Tagad man liels palīgs ir Aiga un Agnese. Aigas pārziņā ir lietvedība un papīru lietas, kas man nav tuvas, un Agnesei uzticēti projekti un Eiropas jautājumi.

– Latvijā ir daudz zemnieku un nozaru organizāciju, daži saka – par daudz. Kāds ir tavs viedoklis?
– Domāju, ka ir jābūt visām organizācijām, kuras veido un kāds arī vada, jo senais teiciens, ka strīdos dzimst patiesība, strādā. Pirms 15 gadiem lauksaimnieku NVO izveidoja LOSP kā savu cepuri – ar domu, ka visas mazās organizācijas ietilps lielajās, kas savukārt savā starpā izdiskutēs svarīgo jautājumus, lai tālāk rezultātu nodotu ZM. Taču no LOSP izstājās vai neiestājās LLKA un Zemnieku saeima. Tā nu sanāca, ka nav tomēr viena galvenā organizācija un pie LOSP galda sēž arī daudzas nelielas organizācijas. Ar tādu situāciju mums ir jāsadzīvo un jāatrod kompromisi.

Kādreiz bija ideja LZF apvienoties ar Zemnieku saeimu, tomēr šīs biedrības mērķi bija iestāties par lielajiem zemniekiem, kuru ražošana vērsta uz eksportu. Tad arī sapratām, ka LZF ir jāpastāv, jo mūsu mērķis ir atbalstīt mazos zemniekus, uzņēmējus un vispār – dzīvību laukos. Tā katra organizācija palikusi pati par sevi. Mēs viennozīmīgi piekrītam, ka zemniekam ir jābūt arī ražotājam – lielam vai mazam. Apbraukājot savus biedrus, mēs redzam, ka viss notiek – ražošana, savas mājas un saimniecības atjaunošana, ģimenes uzturēšana. Kāpēc lai viņi nepastāvētu? Ar kādām tiesībām kāds milzis var teikt, ka viņam vajag vairāk, ka viņš ir tiesīgāks dzīvot labāk?

– Jūsu aizstāvat t.s. mazās un vidējās, ģimenes saimniecības.
– Mēs esam par sociālo taisnīgumu laukos. Gribam, lai laukos būtu dzīvība, lai tur strādātu un darbotos. Zemnieks ir pamatu pamats, kas laukos pelna. Ja nebūs viņa, nebūs arī vajadzības pēc pašvaldības un skolas. Ģimenes saimniecība ir tā šūniņa, kas nodrošina visu, no tās cilvēki iet gan uz vietējo kultūras namu, gan veikalu un bibliotēku. Protams, ne jau visi var nodarboties ar lauksaimniecību, tāpat kāds no ģimenes strādā citur. LZF mīl visus, kas laukos strādā! Mums ir arī biedri, kas nav zemnieki, bet iestājas par lauku attīstību.

Mūsu vīzija – ekonomiski attīstīti un apdzīvoti lauki. Katram tur ir jāizdomā, kā savu dzīvi piepildīt. Nevar tikai pelnīt, ir jāspēj arī dzīvot tam visam pa vidu! Kā mums par savu viesu namu Kuldīgas pusē teica Mazsāliju saimniece Daina – bizness man te nekāds, bet dzīvesveids gan, jo visu nopelnīto liekam īpašuma sakārtošanā un sadzīves uzlabošanā! Tur ir pat mežacūka Ansītis un Grietiņa, saimnieces zīmētas grāmatiņas, ko īpaši iemīļojuši bērni. Katrs var laukos dzīvot tā, kā grib un prot, un viņam tur ir jādzīvo, jo viņš to vietu piepilda. Pie tam cilvēkus, kam ir nelieli zemes gabali un kas ar savām rokām strādā, nevar saukt par dīvāna zemniekiem! Varbūt tieši kāds, kas ir ieguldījis naudu un nopircis tūkstošiem hektāru, saņem platību maksājumus, bet ir izspiedis no laukiem ģimenes, ir tas īstais dīvāna zemnieks.

– Tu noteikti esi apbraukājusi ļoti daudzas saimniecības visos Latvijas stūros.
– Jā – mēs ļoti daudz runājam un tiekamies ar dažādiem cilvēkiem, biedrībām un mūs daudz kur aicina. Nemaz nerunājot par sanāksmēm un darba grupām ministrijā. Reizēm kāds nevar saprast, kāds no tā ir labums, taču šajās sarunās var ļoti daudz ko izrunāt un uzzināt. Tā ir iespēja iepazīties ar biedriem un sadraudzēties, un pēc tam arī iesaistīt federācijas darbā, lai izsaka savu viedokli un sāpi.

Manas funkcijas zināmā mērā ir aprunāties ar zemniekiem, uzklausīt un uzmundrināt viņus. Dažkārt es aizbraucu pie kāda un saimnieks sūdzas, cik grūti viņam iet. Taču es paveros apkārt un redzu – nu galīgi te neizskatās slikti! Viņš strādā, lai arī bankā nav miljons. Bet, vai vajag? Tev ir, ko strādāt, un ir, no kā dzīvot. Un tā arī zemniekam ir iespēja paskatīties uz sevi no citas puses – novērtēt, pārvērtēt. Viņš savu dzīvi uztver ikdienišķi, bet neapzinās, cik viņam ir labi un ka citiem tā nebūt nav. Dažkārt kāds vārds no malas tēvam vai dēlam palīdz sakārtot attiecības. Reizēm mūsu izdomātas problēmas nemaz nav problēmas, tāpēc jāaprunājas ar vēl kādu! Mūsu sarunas parasti ir auglīgas. Taču neviens jau nav teicis, ka būs viegli, bet jādara ir vienalga!

Tāpat ZM konsultatīvajā padomē man ir vieglāk runāt, kad zinu, kas notiek laukos. Nevis tikai – kāds teica, jo tie bļāvēji jau nav strādātāji. Kāpēc piena cena tik ilgu laiku bija zema? Domāju, ka tas ir pārstrādātāju nopelns, kas paši krīzē nezaudē neko, vienkārši nesamaksā zemniekam kā pirmajam ķēdes posmam. Tikmēr mūsu zemnieki domā, kā izdzīvot, – brauc uz tirgiem, nodarbojas ar mājražošanu. Mazie zemnieki nenodarbojas tikai ar piena nodošanu, bet startē vairākās nišās, tā sadalot riskus un spējot nodrošināt savu ģimeni. Zinu zemnieku, kas savu piena ganāmpulku pārdeva poļiem un pats turpina ar gaļas lopiem, veiks arī pats savu pārstrādi un fasēšanu. Jebkurā gadījumā – pēc katras krīzes cilvēks paliek gudrāks un domā vairāk līdzi.

Zemnieki ir mūsu galvenā auditorija, bet darbības profils ir plašs, iesaistāmies dažādos kultūras apmaiņas, labdarības pasākumos – visā tajā dzīvē, kas ir mums apkārt. Mudinām cilvēkus kļūt atvērtākiem, paplašināt redzesloku, un tas lēni, bet neatlaidīgi izdodas.

– Esat mazo zemnieku uzticības persona!
– Zemnieki mums mēdz zvanīt, ja ir kādas nesaprašanās vai pats nespēj atrisināt kādu problēmu. Tomēr dažkārt mēdz būt tā, ka es saku – paklausies, ko tu man stāsti, tu jau pats esi vainīgs pie savas ķibeles. Sākumā jātiek galā ar sevi un tad var tikt galā ar pārējo. Es vadu LZF jau septiņus gadus un esmu iepazinusi un iepazinusies ar ZM departamentiem. Man ir vienkāršāk aiziet un noskaidrot konkrēto jautājumu. Mūsu ministrija tiešām ir ļoti atsaucīga, citās valstīs tā nav. Mūsu ierēdņi atsaucas uz biedrību aicinājumiem runāt ar zemniekiem, un ar zemniekiem ir jārunā, jāskaidro dažādi jautājumi arvien vairāk, citādi viņi paši izdomās nezin ko un vēl kaut ko!

– Vai t.s. mazajiem zemniekiem būt savā organizācijā ir svarīgāk nekā lielajiem zemniekiem?
– Lielie zemnieki parasti zina, ko viņiem vajag, un organizācija par viņu mērķi cīnās. Mums ir grūtāk cīnīties par kaut ko vienu konkrētu, lai panāktu labumu vienai konkrētai grupai, jo tad es citus biedrus pagrūžu malā, un to es nevaru atļauties. Tāpēc LZF domā par visiem –  lieliem, maziem, piensaimniekiem un dārzeņu audzētājiem, biteniekiem, dzērveņu audzētājiem. Ja nebūtu mēs, neviena cita organizācija neiestātos par ģimenes saimniecībām un sociālo taisnīgumu laukos. Nozares asociācijas aizstāv savu darbības nozari, nevis zemnieka statusu un saimniecības lomu – to vēsturiski esam izvēlējušies akcentēt mēs. Ne visi lauksaimnieki to saprot. Ir ļoti daudzi lielo saimniecību īpašnieki, kas strādā paši un priecājas par mazo zemnieku sev blakus, bet ir arī tādi, kas domā, ka viss pienākas viņiem.

Latvija platības ziņā ir maza valsts un lauksaimniecības zemju hektāru ir tik, cik ir. Tie zemnieki, kas ir attīstījuši ražošanu un eksportu, grib konkurēt ar visu pasauli. Manuprāt, tas nav loģiski. Lai varētu konkurēt kaut vai ar Eiropu, vienam vajag visu zemi un vēl būs par maz, tad ir jācīnās par katru strēmeli un vēl Ukraina jāpieķer klāt. Bet ko darīs pārējie? Ir jādomā par visu valsti kopumā. Lai blakus ir gan lielais, gan mazais, lai ir dažādība un visiem ir labi, saglabājot Latvijas lauku vidi.

Mēs gribētu, lai laukos visiem ir darbs un katrs varētu nodrošināt iztiku sev un ģimenei. Protams, ir jāattīstās, tomēr pārlieka modernizācija noved pie cilvēku izstumšanas no darba vietām. Nevajag tīši veicināt to, ka novadā ir viena saimniecība, kur strādā pāris labi apmaksāti traktoristi. No viena avota – publiskā finansējuma tiek maksāti atbalsti gan mazajiem, gan lielajiem zemniekiem. Dažkārt lielie nemaz nejūt šo atbalstu, kamēr mazajiem tas var būt pat izdzīvošanas jautājums. Taču atteikties no savas daļas neviens nav gatavs, jo tas esot kapitālisms – katrs par sevi. Tās visas ir vārdu spēles. Tāpēc mēs arī braucam pie savējiem, iedrošinām viņus lepoties ar sevi, jo tiešām paveikts ir daudz.

– Kas tev sniedz lielāko gandarījumu šajā darbā?
– Šis darbs ir ļoti interesants! Gandarījums ir milzīgs! Lai gan ne slavu, ne naudu te sapelnīt nevar. Es ļoti daudz smeļos no cilvēkiem, ko satieku. Ja nebūtu apkārt to labo vārdu, smaidu un darbu, tad diez vai tik daudz varētu paveikt! Finansiālā ziņā – atalgojumu saņemu tikai pēdējos trīs gadus, pirmos četrus tas bija brīvprātīgs pienākums.

Patiesībā ir tā, ka darbi nemaz nav jāmeklē, tie paši uzveļas virsū, un ir jāizvēlas – darīt vai nedarīt. Es izvēlos darīt! Jā, mēs nemeklējam kašķi un nepopularizējam nebūšanas, bet runājam pēc iespējas par labo. Visu negatīvo var nokārtot mierīgi – vai mums jau nepietiek ar to, kas nemitīgi ir plašsaziņas līdzekļos? Katrā federācijas tikšanās reizē arī ir kāds dusmīgs cilvēks, kas grib strīdēties, bet man ir 30 gadu medmāsas pieredze slimnīcā – es varu pa labam tikt galā un atrast kopīgu valodu ar teju katru. Vai vienmēr vajag baidīt un kaunināt? Zemnieks tāpat kā bērns ir jāslavē par katru sīkumu! Mūs uzņem ļoti sirsnīgi, un man ir liels prieks satikties ar šiem strādīgajiem un sirsnīgajiem cilvēkiem. Ja gribēsi ieraudzīt skaistumu, tad to arī ieraudzīsi!

– Vai dažkārt sabiedrībā nerodas priekšstats, ka lauksaimniecībā vienmēr viss ir slikti un nozare nemitīgi jāglābj?
– Tāds iespaids var rasties – īpaši tiem, kas nav saistīti ar nozari. Tieši tāpēc es esmu iesaistījusies sadarbībā ar dažādām organizācijām – gan LAPAS, gan Darba devēju konfederāciju. Viņiem es esmu tie lauki un zemnieki, kas atklāj, kā mums iet, kādas ir problēmas un labās lietas. Tikai caur savu piemēru un stāstiem es varu parādīt, ka laukos ir uzņēmīgi cilvēki un arī pa kādam sliņķim – kā jau visās nozarēs.

– Vai esi gatava kaut kad aiziet no LZF valdes priekšsēdētājas amata?
– Jā, savā vietā LZF es gribētu redzēt kādu jaunāku cilvēku, kas nāktu ar savu enerģiju un idejām. Arī Liepās ir jauna vadītāja, par ko ļoti priecājos. LZF es kaut tūlīt kādu laistu savā vietā. Jo pagaidām valdes vēlēšanās man pat nav konkurences. Taču daudzi cilvēki ir kļuvuši par savējiem, viņus nevar tā vienkārši pamest.

– Kas ir galvenās lietas, ar ko tu nodarbojies ārpus LZF?
– Vadu savu ārstnieciskās masāžas kabinetu Iecavā. Es ne tikai masēju cilvēkus, bet arī runāju ar viņiem. 19 gadus esmu arī Liepās, kur vairs neesmu vadītāja, bet tāpat aktīvi iesaistos. Ziemassvētkos vilksim bluķi, apciemosim Iecavas vientuļos pensionārus un invalīdus. Liepas izveidojām tāpēc, lai mācītos. Lektorus varam aicināt pie sevis – tā ir gan lētāk, gan jautrāk.

Mani vecāki bija zootehniķi, esmu jaunākā trīs māsu ģimenē. Bērnībā bija jāstrādā gan kūtī, gan uz lauka. No pirmās klases kolhoza brigādēs esmu brīvpusdienas pelnījusi. Esmu gan sivēnus tirgojusi, gan varu cūku sadalīt, vistu nokaut. Tāpat mani bērni ir teju izauguši dārzā un tirgū – mums bija gan gurķu būda, gan viss cits, sākot ar lociņiem martā un beidzot ar kāpostiem rudenī. Kad beidzās bērnu brīvais darba spēks, mainījās laiki, tam vairs nav laika un varēšanas – siltumnīcu vietā nu ir augļu dārzs. Nu jau mums ir arī četri mazbērni – viss plūst un mainās! Nav jau jāpaliek visu mūžu vienā vietā!

– Kas tevi iedvesmo, kad ir bijusi pārāk grūta darba diena?
– Krāsas! Es bieži pati sev dāvinu puķes. Īpaši, ja man kāds ir nodarījis pāri, cenšos sevi iepriecināt. Es ļoti daudz ar sevi runāju, ir dažas tehnikas, ar kurām strādāju. Man ļoti patīk arī dāvināt dāvanas citiem – tas jau ir no bērnības, neko nevaru padarīt. Arī tas uzlādē. Man patīk fotografēt – taisu fotogrāfijas un lieku rāmīšos. Protams, prieku sagādā mana ģimene, gatavoju pusdienas, lai bērnus pie sevis ataicinātu. Tad ir liels ļembasts un varu arī atkal visus safotografēt. Man ir svarīgi zināt, kā iet maniem radiem. Ir tik labi, ja cilvēki ir apkārt! Man pēc krūts vēža operācijas tik ļoti daudzi palīdzēja. Arī par to es esmu gatava runāt ar cilvēkiem, ja kāds to vēlas.

Sabiedriskais darbs ir ļoti vajadzīgs, jo kopā var padarīt daudz vairāk nekā tad, ja esi viens. Taču zemnieki bieži vien stājas organizācijās tikai tad, kad ūdens smeļas mutē, jo domā, ka kaut kas pienākas tāpat. Caur to, ka mēs aizstāvam savus biedrus, mēs aizstāvam arī visus laukus. Zemniek, esi jebkurā organizācijā, bet esi, lai tavu balsi sadzird!

Jaunajā gadā novēlu daudz strādāt, daudz atpūsties un domāt labas domas – visās jomās! Kā domāsi, tā dzīvosi!

Biedrība Latvijas Zemnieku federācija
• pārstāv vairāk nekā 6000 ražojošus dažādu nozaru lauksaimniekus visā Latvijā;
• biedri: 10 reģionālās lauksaimnieku apvienības (biedrības), 5 nacionālās lauksaimniecības nozaru organizācijas, Rucavas pašvaldība, 167 individuālie biedri, 3 reģionālās lauksaimnieku kopas.

 

 

 

 

 

 

 

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
AMAZONE nosaka jaunus standartus kombinētajiem izkliedētājiem!
AMAZONE nosaka jaunus standartus kombinētajiem izkliedētājiem!

AGRITECHNICA 2023 laikā AMAZONE prezentēja jauno minerālmēslu izkliedētāju ...

Govju virusālā diareja – pasaules mēroga izaicinājums piena lopkopībā
Govju virusālā diareja – pasaules mēroga izaicinājums piena lopkopībā

Govju virusālā diareja (Bovine viral diarrhoea, BVD) ir liellopu infekcijas...

Tukuma piens attīstības stāsts
Tukuma piens attīstības stāsts

Tukuma piens ir viens no lielākajiem piena pārstrādes uzņēmumiem Latvijā. S...

SIA "Naukšēni" – inovatīvi un droši sava ceļa meklējumos
SIA "Naukšēni" – inovatīvi un droši sava ceļa meklējumos

SIA Naukšēni Valmieras novadā izveidojusies no savulaik spēcīgās kopsaimnie...