Saimnieks LV / 2017.gads (Februāris.)

Mirdza Feldmane par piensaimniecību zina teju visu, jo šajā nozarē pavadījusi vairāk nekā 30 gadus. Pašlaik viņas gādībā ir LPKS Pienupīte, tāpēc aktuālākie jautājumi ir – kā vislabāk parūpēties par saviem zemniekiem un veicināt kooperācijas attīstību Latvijā, kas palīdzētu saglabāt mazās un vidējās piena saimniecības?

– Vai var teikt, ka pašlaik krīze piena nozarē ir beigusies, jo vidējās piena iepirkuma cenas beidzot ir atkal pienācīgā līmenī?
– Pēdējie divi gadi ir izdarījuši ievērojamas korekcijas visā piena nozarē. Tas ir bijis pārāk ilgs posms piensaimniekiem. Tie, kas ir likvidējušies, diez vai nozarē atgriezīsies. Jā, var teikt, ka beidzot var uzelpot. Tomēr – ja mēs saņemam 30 un vairāk centus par litru piena, tā ir normālā cena, kas zemniekam būtu jāsaņem. Priecājos, kad Pienupītes biedri saka – esam saņēmuši maksājumus un beidzot tikuši ārā no parādiem! Arī barības piedevu izplatītāji beidzot jūt – zemniekiem ir līdzekļi, jo viņi atkal var pirkt minerālvielas u.tml. Tā ir ķēdes reakcija arī visām lauksaimniecību atbalstošām nozarēm. Daži pat vairs nebija gatavojuši ziemai barību, un nu nācās meklēt skābbarības ruļļus.

Tomēr nevar teikt, ka pašlaik esam eiforijā un var ļauties rāmam miegam. Ļoti priecājamies, ka ir parādījusies jaunā pārstrādes rūpnīca Polijā, kas beidzot sakustinājusi šo purvu. Citādi es šaubos, ka mūsu pašu pārstrādātāji būtu labprātīgi pacēluši piena cenas. Par to mums ir bijušas daudzas diskusijas ar nozares spēlētājiem – nevar pret zemniekiem izturēties tā, kā līdz šim, citādi vienā brīdī rūpnīcas var palikt bez piena, būs tikai caurules un skursteņi. Latvijā ir ļoti daudz pārstrādes uzņēmumu – katram ir savs administratīvais slogs, elektroresursu u.c. patēriņš – tas visu sadārdzina, arī piena cenu. Ja Polijā jaunā rūpnīca var paņemt 3–5 tūkst. litru piena dienā, tad agri vai vēlu mūsu pārstrādes uzņēmumi sāks grimt, ja nemainīsies uztvere, liekot zemnieku pirmajā vietā. Jā, tas skan skarbi, tomēr šajā nozarē esmu no 80. gadiem un labi pārzinu nozarē notiekošo. Kooperatīvs ir tas, kas var aizstāvēt zemnieku intereses, apvienot mazās un vidējās saimniecības. Un tikai apvienojoties, šādas saimniecības var izdzīvot!

Tā saucamie lielie zemnieki domā, ka viņi paši ar visu var tikt galā, un pārstrādātājs pa tiešo ar viņiem vienojas, solot lielāku cenu – tikai nesaki kaimiņam! Taču pēc tam izrādās, ka arī kaimiņam cena ir tāda pati.Tā nav godīga konkurence. Protams, ir vieglāk sadarboties ar vienu lielāku fermu, kur var iegūt vairākas tonnas piena. Taču kas notiks ar tiem zemniekiem, pie kuriem piena mašīna vairs nebrauks? Pašlaik tomēr lauksaimniecības politika un atbalsta programmas vairāk ir bijušas vērstas uz to, lai veicinātu lielo fermu attīstību. Pārējie lai tiek galā, kā grib. Manuprāt, neviens īsti nav ne liels, ne mazs, viss atkarīgs no tā, ko katrs savā galvā ir nolēmis. Tomēr es domāju, ka nākotne ir ģimenes saimniecībām. Jā, zemnieki ar pārsimts govīm var it kā justies neatkarīgāki, taču uz pasaules fona arī tāda ferma nav nekas īpašs. Un arī lielie zemnieki var apvienoties un kopā būt daudz lielāks spēks, lai runātu ar pārstrādātāju.

Dažkārt pārstrādāji domā, ka kooperatīviem var maksāt mazāk, jo tas taču ir mazo saimniecību piens. Tas tiešām rada aizvainojumu, jo vai tad mazais zemnieks nav cilvēks? Ja piena kvalitāte ir atbilstoša, kāpēc maksāt mazāk? Vai mēs gribam, lai mazās saimniecības vienkārši iznīkst? Tās taču vēl uztur lauku vidi dzīvu! Vai tiešām vēlamies, lai laukos būtu tikai lielās saimniecības un rančo, kur vasarā aizbraukt atpūsties? Nedrīkst iznīcināt to, kas jau strādā.

Tomēr man patīk, ka cilvēkiem sāk mainīties uztvere par pārtiku – kas ir veselīgs. Pienāks brīdis, kad tieši mazās ģimenes saimniecības kā šīs veselīgās produkcijas ražotājas tiks vērtētas augstāk. Jo tajās govis iet ganos, redz sauli un zaļu zāli. Tā nav konveijera sistēma pie slaukšanas robota! Tomēr es nenoliedzu ne vienus, ne otrus – lai katrs darbojas tā, kā grib. Es ļoti priecājos par katru piena kooperatīvu, katru saimniecību, kas šajā nozarē strādā. Tas nav viegls darbs!

Mirdza Feldmane
• LPKS Pienupīte (Jelgavas novada Līvbērzes pagastā) valdes priekšsēdētāja;
• LLKA Valdes priekšsēdētāja vietniece un LLKA Piena nozares darba grupas vadītāja.

LPKS Pienupīte
• Biedru skaits:139;
• savāktais svaigpiena apjoms 2016. gadā: 10 487 674 kg.

– Kā klājas Pienupītei, vai biedru skaits aug?
– Kad sākām 2009. gadā, mums bija 40 biedru, tagad ir jau 140. Man kā vadītājai ir prieks dzirdēt, ka mūsu biedri citus kolēģus aicina iestāties kooperatīvā un stāsta, cik te ir labi. Kooperatīva vadīšana ir liels darbs ar cilvēkiem. Sākumā gāja visādi, līdz atradām vislabāko sadarbības veidu. Ar katru ir jāatrod kopsaucējs, nevar uzkāpt savā laktā un dziedāt skaistu dziesmu. Ir patīkami, ka tagad zemnieki uzticas, zvana un prasa padomu.

Kooperatīvā ir saimniecības gan no Vidzemes, gan Zemgales puses, janvārī abi krasti satikās svētku pasākumā. Tā ir iespēja visiem izrunāties, varbūt dzirdēt kādu labu ideju, bet sāpe jau visiem ir vienāda. Un tā ir laba sajūta – apzināties, ka neesi viens. Šogad ballē sveicām arī Piena baronu un baronesi, izvēlējāmies vislabāko piena māju un izturīgāko zemnieku. Biedriem ir svarīgi, ka par viņiem rūpējas, pamana sasniegumus un ieguldīto darbu.

– Cik lieli ir biedru ganāmpulki?
– Ganāmpulku lielums ir no piecām līdz astoņdesmit govīm. Kādreiz mums bija vairāk saimniecību, no kurām ņēmām 1–2 kannas, bet šie saimnieki nu jau aizgājuši pensijā. Dažkārt šo pāris govju dēļ cilvēki saņemas – ceļas un dara, citādi pazūd dzīvesprieks.

– Kam piegādājat savākto pienu?
– Kooperatīvs diemžēl vairs nav uzticīgs Latvijai. Jau sešus gadus pienu vedam uz Lietuvu. Man nav skaidrs, kā kaimiņzemē pienu var iepirkt par lielāku cenu, atvest uz Latviju pārstrādātos produktus un pārdot lētāk kā vietējos. Neviens pienu nevestu prom, ja uz vietas saņemtu normālu cenu. Pārdodot pienu Latvijā, Pienupītei būtu, piemēram, mazāki transporta izdevumi. Taču jūtu, ka te nav stabilitātes, bet Lietuvas pusē nekad nav bijušas kavēšanās ar maksājumiem... Iepriekš sadarbojāmies ar Rīgas piena kombinātu. Taču man nepatīk, ka man ir jāiet prasīt augstāka cena – kāpēc pārstrādātājs to nevarētu piedāvāt pats? Kāpēc, lai pārvilinātu piena piegādātājus, jaunajiem piedāvā augstāku cenu? Augstāk taču vajadzētu vērtēt tos, ar kuriem sadarbojies ilgtermiņā, kuri ir bijuši uzticīgi.

– Vai tomēr ir iespējams, ka reiz atkal piegādāsiet pienu pārstrādātājiem Latvijā?
– Viss ir iespējams. Tomēr vietējiem pārstrādātājiem ir jāsaprot, ka viņiem pirmajiem ir jāpaceļ cena. Nevis jāgaida, kad to pacels kāds cits, lai tikai tad sāktu uztraukties. Es gribētu, lai Latvijas zemnieki saņemtu vidējo ES cenu par pienu, jo viņi to ir pelnījuši. Zemnieki vispār ir pelnījuši dzīvot pārticīgi, jo viņi ražo pārtikas izejvielas, bet ēst mēs gribam visi. Par tehniku un minerālmēsliem mēs maksājam Eiropas cenas. Kā var būt tā, ka visās Baltijas valstīs bija zemākā piena iepirkuma cena? Vai tā ir vienošanās? Es par to nezinu, bet ir vērts aizdomāties – kādēļ pēc poļu rūpnīcu piedāvājuma arī vietējiem pārstrādātājiem ir parādījusies nauda? Jā, var teikt, ka arī pārstrādes uzņēmumiem nebija viegli, bet, vai viņi pārskatīja savus izdevumus, algas... Kāpēc ir tā noticis, ka vietējiem pārstrādes uzņēmumiem vairs nevaram uzticēties? Protams, visur ir biznesa intereses, taču ir jādomā par sadarbību ilgtermiņā.

Kad Pienupītes zemnieki apmeklēja Lietuvas rūpnīcu, mūs cienāja ar produkciju un uzsvēra, ka tas ir jūsu zemnieku saražotais piens, uzņemšana tiešām bija ļoti jauka un lika justies lepniem par savu darbu. Protams, arī mūsu pārstrādātājiem ir ļoti garšīgi produkti! Taču būtu bijis labi, ja mēs visi – zemnieki, kooperatīvi, pārstrādātāji būtu sagājuši kopā, lai saprastu, kā var noturēt kaut cik normālu piena cenu. Jāsaprot, ka zemnieki un pārstrādātāji ir vienā kuģī un kopīgi var runāt ar tirgotājiem, valsti. Es cīnos arī par to, lai būtu godīga sadale veikalu plauktos un vismaz 40 % no šīs cenas paliktu zemniekam. Pārējais – tirgotājam, pārstrādātājam, PVN. Ja šajā jomā nebūs kārtības, nemitīgi cits citu vainos.

Pašlaik zemnieki ir krietni apdedzinājušies. Daudzi pārstrādātāji nometa pienu cenu otrā dienā pēc tam, kad tika izsludināts Krievijas embargo. Vai te vēl var būt komentāri? Jā, mans viedoklis ir skarbs, bet zemnieki šajos laukos ir daudz sisti.

– Izklausās patiešām bēdīgi.
– Tomēr – Latvijas lauksaimniecības potenciāls ir milzīgs. Paskatieties, ko esam sasnieguši jau šajos 25 gados! Mums pašiem ir vajadzīgs viens kārtīgs pārstrādes uzņēmums. Diemžēl Latvijas piena sākuma stāsts bija ļoti neveiksmīgs. Ja viss būtu veidojies tā, kā bijām domājuši, proti, ka tas būs kooperatīvu pārstrādes uzņēmums, es ļoti šaubos, ka būtu aizgājis tik tālu, kā tagad. Pati ražotne stratēģiski atrodas ļoti pareizā vietā, bet nebija īstie cilvēki, kas būtu ar zemniekiem pratuši runāt īstajā valodā.

– Cik daudz piena dienā kooperatīva biedri nodod?
– Caurmērā 40–50 tonnas. Ziemas sezonā piena ir mazāk, bet cena augstāka. Tam vajadzētu būt vienmērīgāk, bet gada laikā viss izlīdzinās.

– Vai jūs biedru skaitu un piena apjomu vēl gribat audzēt?
– Jā, pārstrādātāji ir gatavi pieņemt arī vairāk piena. Šobrīd virzāmies uz otrās pakāpes kooperāciju, kas nozīmētu kooperatīvu apvienošanos, sadarbošanos savā starpā, savstarpēji izlīdzot, kad nepieciešams. Tā ir iespēja vairākiem kooperatīviem kļūt par nozīmīgākiem spēlmaņiem, veidot kopīgu loģistikas tīklu. Viegli šis process nenotiek, taču pašlaik to apspriežam ar citiem kooperatīvu vadītājiem. Ja ir daudz laba, kvalitatīva piena, tad noteikti būs arī pieprasījums.

– Kā ar kvalitāti – vai visiem kooperatīva zemniekiem izdodas to noturēt pienācīgā līmenī?
– Vienmēr ir, kur tiekties. Esmu jau agrāk teikusi, ka, iespējams, būtu nepieciešams atsevišķi izdalīt ekstra šķiras pienu, par kuru arī maksātu vairāk. Protams, dažkārt piena kvalitāte var paklibot visiem – gan maziem, gan lieliem.

Lietuvas pārstrādes uzņēmumam, kam piegādājam pienu, arī ir augstas kvalitātes prasības. Pie tam viņiem ir svarīgs tieši mazāku, ģimenes saimniecību piens, jo tam nav spēkbarības piegaršas – govis ēd sienu, pa kādam dārzenim. Tāds piens ir labs arī sieram, rūpnīcai ir svarīgs arī pietiekami augsts tauku un olbaltuma līmenis pienā, jo ir tādas fermas, kur ir lieli izslaukumi, bet šie rādītāji ir zemi. Īpaši modernajās mītnēs, kur govis vispār netiek vestas ārā. Mūsu kooperatīva biedru saimniecībās visi lopi iet ganībās.

– Vai šo gadu laikā kāds no biedriem ir bankrotējis vai pārorientējies uz ko citu?
– Ir bijušas dažādas ļoti spiedīgas situācijas, kad esam devušies pie zemniekiem un pierunājuši nepārdot ganāmpulku vai pārorientēties uz gaļas nozari, jo nupat jau sāks iet labāk. Taču, ja zemnieks nevar nomaksāt kredītu, ko darīt? Piena ganāmpulku ataudzēt ir daudz grūtāk, ja jāsāk atkal no sākuma. Tomēr nedomāju, ka nākamā krīze būs tik drīz, arī Āzijā sāks ēst mūsu produktus, un varbūt sabiedrība būs maksātspējīgāka, lai nav tā, ka veikalā visātrāk pazūd preces no plaukta ar uzrakstu akcija.

Manuprāt, bīstama tendence ir tā, ka jaunā paaudze brauc prom un paliek tukši ne tikai lauki, bet arī pilsētas. Protams, ir jaunieši, kas paliek savu vecāku saimniecībās. Arī Pienupītē ir šāds piemērs – abi vecāki ir pensijā un dēls pārņem saimniecību. Mani ļoti uztrauc vidējais zemnieku vecums. Kāda būs mūsu nākotne pēc 10–15 gadiem? Pienupītē saimnieki vidēji ir 50–60 gadus veci. Jāsāk domāt, ko mūsu bērni un mazbērni ēdīs.

Būtu labi, ja varētu atvieglot ģimenes saimniecību darbu, piemēram, ar mazajiem slaukšanas robotiem. Tas risinātu arī darbaspēka trūkumu. Nozare ir nepateicīga, jo brīvdienu nav. Tāpēc piensaimniekiem ir jāpelna labi, lai parādītu jaunajai paaudzei, ka šai nozarei ir iespējas un perspektīva.

– Kādi ir noteikumi, lai iestātos Pienupītē?
– Saimniecībai ir jāraksta iesniegums un jāsamaksā vienreizēja iemaksa – 65 EUR, kas nozīmē vienu paju un dod balsstiesības sapulcē. Neatkarīgi no ganāmpulka lieluma katram saimniekam ir viena balss. Ja saimniecība likvidējas, dodam atpakaļ par paju iemaksāto naudu.

– 2012. gadā intervijā teicāt, ka pussantīms no katra piena litra aiziet uzkrājumos. Kā ir tagad?
– Uzkrājumi, ko tādā veidā ieguvām, tika noēsti šo pēdējo divu gadu laikā, un tad neko atlikt nevarējām. Nupat esam sākuši atkal nedaudz iekrāt, pa puscentam atliekot. Bez šādiem uzkrājumiem nevar, jo krīzes laikā pirmo gadu gandrīz vispār nejutām – mums palīdzēja savs uzkrājumu spilvens, bet otrā gadā gan jau bija krietni saspringtāk. Arī visu pārējo kooperatīvu biedri rīkojas tāpat.

Mēs esam atbalstījuši savus biedrus, kad bijusi akūta vajadzība nopirkt jaunu iekārtu vai papildināt ganāmpulku, maksājot par pienu avansā. Bankas nav pārāk naskas uz kredītu došanu, īpaši piensaimniecībā.

– Vai par savu pārstrādi kooperatīvā esat domājuši?
– Kooperatīva dibināšanas sākumā par to tiešām domājām, tomēr tad, kad uzlikām uz papīra visas izmaksas, kā arī redzot, kā iet citiem mazajiem pārstrādes uzņēmumiem, sapratu, ka vest savus biedrus vēl vienā bedrē nav prāta darbs. Manā uztverē būtu labāk, ja Latvijā būtu viens liels pārstrādes uzņēmums, kas varētu pārstrādāt kādas 2000 t piena dienā, kaut vai visu Latvijā saražoto pienu. Un tik un tā mēs būtu sīki uz pārējās Eiropas fona. Protams, ir ļoti veiksmīgi stāsti, kā piemēram, Imants Balodis un PKS Straupe, to es varu tikai apbrīnot. Tomēr tādi gadījumi var būt tikai daži, daudz mazu pārstrādātāju nav nepieciešams. Man ir prieks par katru, kas uzdrošinās riskēt, taču jāskatās vismaz piecu gadu gadu griezumā – kāda ir ienākumu un izdevumu bilance, vai investīcijas atmaksāsies?

– Jūs esat arī LLKA Piena grupas vadītāja.
– Jā, tur ar citiem piensaimnieku kooperatīviem esam sākuši kopt tradīciju – doties ciemos pie katra vadītāja, kurš mums izrāda pārstrādi, ja tāda ir, kā arī savu dzimto pusi. Tas veido un satuvina mūsu kolektīvu. Nesen bijām pie Valentīnas Avgustovas Andrupenē. Biju patīkami pārsteigta par redzēto, par atklātību un viesmīlību! Tas tik pozitīvi uzlādē. Arī Latgalē nav viegli – tik daudz mazu saimniecību, pie kurām ir jābrauc, citādi lauki paliks vēl tukšāki.

LLKA ir 17 piena kooperatīvi. Manuprāt, mūsu starpā ir ļoti laba sadarbība. Varam atklāt un izrunāt savas problēmas. Nav jācīnās vienam. Tomēr vairāki kooperatīvi Latvijā vēl nav izgājuši atzīšanas procedūru, jo tas nozīmē stingras pārbaudes un pilnīgi caurskatāmu visu kooperatīva darbību.