Saimnieks LV / 2026.gads (Maijs)

Arvien biežāk dzirdam diskusijas par mazo saimniecību dzīvotspēju un to vietu kopējā Latvijā un Eiropā tirgus struktūrā. Andis Kursītis, kura saimniecība atrodas Zemgalē, Jelgavas novada Brankās, pierāda, kā ar ekonomista prātu, mērķtiecīgu Eiropas atbalsta izmantošanu un ģimenes darba tikumu iespējams no degradētas vides izveidot sakoptu, bioloģiski sertificētu un daudzfunkcionālu saimniecību. Kursītis ikdienā strādā Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā, bet savā saimniekošanas modelī apvieno divus virzienus: bioloģisko augļkopību un lauku tūrismu, darbojoties zem zīmola Krastu noma.

– Kā jūs raksturotu savas saimniecības formātu?

– Mana saimniecība strādā divos galvenajos virzienos: bioloģiskajā augļkopībā un lauku tūrismā pie Iecavas upes. Kopumā apsaimniekoju 15 hektārus zemes, kas izkaisīta pa 3 pagastiem un 3 novadiem, taču aktīvā ražošana un tūrisms pamatā koncentrējas 2 ha platībā. No vecākiem esmu mantojis zemi Sutru pagastā, Līvānu novadā, kur tiek audzēts zālājs un siens tiek pārdots lopkopjiem. Nelielas zemes platības ir arī Preiļu novada Aglonā, kur atrodas padomju laikos stādīts augļu dārzs, tur ieguvu pieredzi augļkopībā un tīri no ražošanas viedokļa šis augļu dārzs bija atspēriena punkts, kas noderēja, sniedzot projektu pieteikumus, lai neizskatītos, ka esmu sācis pilnīgi no nulles. 

Esmu ilgi domājis, kā definēt šo formātu – tā ir brīvdienu vai komercsaimniecība? Agrāk tās saucām par piemājas saimniecībām, bet tajās vairāk apkopa teritoriju un ražošana īsti nenotika. Visdrīzāk mana saimniecība ir apvienotais variants, ko Eiropā mēdz dēvēt par mikrosaimniecību vai daļējas nodarbinātības saimniecību, lai gan cilvēki saimniecībā nav nodarbināti pilnu laiku un darbi pamatā notiek brīvdienās. Manā gadījumā tā ir īsta un pilnvērtīga komercsaimniecība, kaut arī nelielos apjomos, bioloģiski sertificēta un pilnībā integrēta pārtikas aprites ražošanas sistēmā, realizējot saražoto produkciju. 

– Kā vērtējat savas saimniecības vietu Latvijas lauksaimniecībā? 

– Uzskatu, ka lauksaimniecības politikā ir jābūt vietai arī mazam lauksaimniekam. Lai arī ar tik maziem ražošanas apjomiem sasniegt rentabilitāti ir ļoti grūti, to var izdarīt. Taču, ja ir ideja, ir pamatzināšanas, rokas un kājas, ir Eiropas atbalsts un vēlme veidot saimniecību, tad viss notiek. 

Ir daudz diskusiju par subsīdiju lietderību un atdevi, bet nozīmīgi ir arī tas, ka atbalsts devis iespēju sakārtot vidi. Bez šīm subsīdijām mana saimniecība neizdzīvotu. Tad man saimniecība būtu jāpiefinansē no savas darba algas; pieliekot...

Pilnu rakstu lasiet maija SAIMNIEKS LV numurā!