Saimnieks LV / 2019.gads (Maijs.)

Iebraucot Burtnieku novada Matīšu pagasta Rudzīšos, šķiet, ka laiks uz mirkli apstājies un gaisā dzirdami putnu treļļi. Miers. Taču miers ir tikai šķietams, jo Arturam un Mudītei Rudzīšiem pavasarī darba pilnas rokas. Saimnieki nodarbojas ar puķu stādu audzēšanu, tāpēc mieru var izbaudīt tikai pēc kārtīga darba cēliena, kad aptekalētas visas siltumnīcas, apčubināti mazie stādiņi un viss sagatavots nākamās dienas tirdziņam.

Spriežot pēc ēkām, saimniecība ir jauna. Atklājas, ka nekļūdos. Arturs stāsta, ka ģimene šurp pārcēlusies 1997. gadā, kad māja un visas palīgēkas bijušas pilnībā pabeigtas: „Pēc profesijas esmu galdnieks. Kolhoza laikā netālajā Matīšu mācītāja muižā bija galdniecība un tur aizritējuši daudzi darba gadi. Taisīju, kas nu tolaik cilvēkiem bija nepieciešams, – logi, durvis, arī kapu krusti un slaucamie beņķīši. Tāpēc šķita tikai loģiski Rudzīšos veidot amatnieku saimniecību. Breša laikā man kā amatniekam pienācās 3.5 hektāri aramzemes – tāda bija no Ulmaņlaikiem aizgūtā mēraukla, pēc kuras Atmodas laikā zemes dalītāji vadījās. Sākām būvēt māju, arī galdniecību, taču man parādījās iespēja strādāt Valmierā kādā vācu uzņēmumā, kas nodarbojās ar durvju ražošanu. Pateicoties vācu valodas zināšanām, tiku vadošā amatā un savu profesionālo darbību apturēju.”

Sarunā iesaistās Mudīte un stāsta, ka bērnībā augusi laukos, tāpēc viņai vienmēr patikuši zemes darbi. Ģimenes dārzs šķitis pašsaprotama lieta. „Tomēr viss sanāca ačgārni – dzīvojām pilsētā, strādājām laukos. Nolēmām pārcelties uz laukiem, bet abi sākām strādāt pilsētā. Valmierā atvēru savu furnitūras veikaliņu, dēls turpat izveidoja galdniecību. Strādājām tandēmā, bija viss – no durvju eņģītēm līdz veselām mēbeļu iekārtām. Paralēli Rudzīšos audzējām dārzeņus – gurķus, tomātus, dažādus sakņaugus. Toreiz bija viena maza siltumnīca ģimenes vajadzībām,” atminas saimniece.

Kaut veikals pastāvēja 20 gadus, bija iekarojis savu vietu reģionā, 2008. gadā Valmierā atvēra Depo. Arī rīdzinieki domāja par tirgus paplašināšanu, un furnitūras firmas pašas sāka apkalpot tuvējās galdniecības. „Būdami mazi, neizturējām. Krīze un iepriekšminētie apstākļi salauza mūsu mazo biznesu, taču mēs nepadevāmies. Ja vienas durvis aizveras, citas atveras. Mums taču bija zeme un saimniecība. Nolēmām pārprofilēties un attīstīt dārzniecību,” saka Mudīte.

Rudzīšos parādījās viena, tad otra plēves siltumnīca. Tagad saimniecībā ir četras lielas tuneļveida siltumnīcas, kopplatībā 400 km². Siltumnīcās zied atraitnītes, kuplo begonijas, būs ilgziedīgās leduspuķes, samtenes, asteres, puķuzirņi, Āzijas gundegas, studentu neļķes, pelargonijas, lilijas. „Jau minējām, ka audzējām dārzeņus, bet tomātus, gurķus tirgū ļoti grūti realizēt. Pilni lielveikali ar poļu dārzeņiem par zemām cenām, tāpēc paralēli sākām audzēt puķes podiņos. Sākotnēji bija liels gandarījums par skaistumu, bet darbs ar stādiem jāsāk jau februārī, siltumnīcas jākurina. Naktī jāceļas ik pa trīs stundām, lai cik silti būtu zem segas, lai kā acis līp ciet, jāceļas un jāiet. Esam maza saimniecība, tāpēc te par katru stādiņu jāuztraucas,” ar jaušamu pieredzi stāsta saimnieki. Paralēli podiņu puķēm uz lauka sākuši audzēt grieztos ziedus. Arī tagad uz lauka pretī saulei tiecas skaists, dzeltens narcišu lauks. Reibinošo smaržu dod 15 000 narcišu un katrā dobē ir pa vairākām šķirnēm, kopā 30 šķirnes dažādu pavasara saulīšu. Pēc narcisēm Rudzīšos uzplaukst tulpes, tad lilijas, asteres un visbeidzot rudens izskaņā atvadas māj krizantēmas.

Pavasarī saulei pretī tiecas 15 000 narcišu.

Šobrīd Rudzīšu pāris puķes realizē vietējā Valmieras tirdziņā. Ceļš no Matīšiem līdz Valmierai ir 25 kilometri, jāceļas agri. Saimnieki novērojuši, ka Latvijā daudzi pirktspējīgi cilvēki izbraukuši uz ārvalstīm. Arvien vairāk sāk runāt par viesstrādnieku piesaisti, taču Mudīte ir pārliecināta, ka „viņiem ziediņus nevajadzēs”.

„Ik pa laikam dzirdu, ka daži vēlas pārprofilēties. Kad bija piena krīze, kur vien klausījos, visi metās uz gaļas lopiem, citi domāja par dārzniecību, bet bez zināšanām nekas nesanāks. Jārēķinās, ka vajag lielas investīcijas. Tā tikai no malas šķiet – kas tad tur! Dēlis, naglas, plēve un gatavs! Tie tādi māņi, ka dārzniecība ir viegls un ātrs peļņas avots. Mums pašiem vēl arvien ir sapnis par modernu siltumnīcu ar autonomo laistīšanas sistēmu, kurināšanu, bet bez Eiropas Savienības līdzfinansējuma tas nav iespējams,” saka Mudīte.

Viņa savas izziedinātās puķes arī fotografē un ieliek sociālajos tīklos, taču atrodas pa kādam neticīgajam komentētājam, kurš novīpsnā, ka tās jau no Holandes, nevar būt vietējās. Mudīte smejas: „Ja kāds tā domā, es tikai pasmaidu. Tajā brīdī mani pārņem gandarījums. Skaties, manas puķes ne pa kripatu nav sliktākas kā ievestās! Tātad rezultāts sasniegts, un viss izdevies labi. Zinātāji neļaus man samelot, ja teikšu, ka tagad var iegādāties labu, kvalitatīvu stādmateriālu un, pieliekot klāt rūpes, mīlestību, zieds ir vēl skaistāks par ievesto. Es savus jaunstādiņus jau 15 gadus iegādājos no Onavas, un man viss sanāk!”

Pāreja no veikalnieces par mājražotāju Mudītei esot bijusi smaga. Viņa izjutusi sabiedrības trūkumu. Bija pieradusi, ka ik dienu veikaliņā ienāk cilvēki, aprunājas, padalās savos priekos un bēdās. Tagad esot pretēji: „Cilvēki, kuri laukos ir pašapmierināti, te ļoti labi jūtas. Apkārt ir neierobežota brīvība. Citi maksā naudu, lai pavērotu dabu, mums daba ir visapkārt. Regulāri pļaviņā dzīvojas stirnu ģimene, tepat zaķēni, tagad redzam gājputnus, šeit viss – cilvēks, dzīvnieki, daba, cieši saistīti. Aizbraucot uz pilsētu, tās sintētiskās skaņas un nerimstošais troksnis rada diskomfortu. Turpretī šeit daba nāk pie mums un katrs gads ir citādāks. Valmiera nogurdina. Matīšos ir piesātināta kultūras dzīve, darbojas dažādi amatierpulciņi, pašdarbību kolektīvi. Pati dziedu sieviešu ansamblī Rudzupuķe. Vīrs brauc uz centru, darbdienu vakaros uzlaiž kādu ping–pong partiju, pasporto. Beidziet! – mums te ir sava republika,” jautri nosaka Mudīte, piebilstot, ka cilvēkam laukos nekā netrūkst, ne par ko nav jāstreso. Taču pilsētnieki gan beidzamā laikā esot kļuvuši nervozi, drudžaini, neapmierināti ar visu un visiem, skrien kā vāveres ritenī, tukšiem acu skatieniem dodas ekskursijās pa veikaliem. „Ir jau arī pa kādam lauciniekam, kurš domā, ka aizies uz pilsētu un to tik vien darīs, kā baudīs mākslu un kultūru. Muļķības! Mēs laukos visu izaudzējam paši, bet pilsētā jāmaksā par dzīvokli, vesela gūzma ar komunālajiem maksājumiem, vēl jāpiesummē izdevumi par pārtiku un maciņā čiks vien paliek. Tāpēc nav, ko gausties. Te laukos viss ir kārtībā!”