Saimnieks LV / 2020.gads (Septembris.)

Kopš 27. jūnija par Latvijas Veterinārārstu biedrības (LVB) valdes priekšsēdētāju ievēlēts Valdis Šmēliņš, amatā nomainot ilggadējo iepriekšējo priekšsēdētāju Māru Vidužu. Kāda ir veterinārārstu sabiedrība un kādus izaicinājums jaunais LVB priekšstāvis ar plašu pieredzi gan profesijā, gan biedrības darbā vēlas risināt, – atklājam šajā sarunā.

– Valdi, kā sākās jūsu ceļš veterinārijā?
Valdis Šmēliņš: – Mans ceļš uz profesiju sākās no aptuveni 10 gadu vecuma, kad redzēju, cik grūti bija vecākiem kopā ar māsu izdomāt, kur viņai iet mācīties pēc 8. klases. Es tā padomāju – nu nevar būt, ka pēc pāris gadiem atkal jātaisa tāda ģimenes sapulce, un palūdzu, lai pie reizes apdomā, par ko tad varētu kļūt es. Un tēvs it kā pa jokam izmeta – vetārsts! Padomju laikā šī profesija bija pietiekami prestiža, bija iespēja dabūt haltūras, tāpēc darbs garantēts. Mans pirmais pacients bija balodis, kam kaķis bija izplēsis asti, – atnesu mājās un divus mēnešus par viņu rūpējāmies, turot kastē. Mana interese bija noturīga, es jau laikus sāku vākt informāciju par iespējamo mācību vietu. Sākumā devos uz Saldus tehnikumu. Tas laiks sakrita ar atmodu, arī mēs tajā piedalījāmies. 1988. gadā tehnikumā pacēlām sarkanbaltsarkano karogu, ko kursabiedrs Bruno bija ieguvis no savas vecmāmiņas Liepājā, kur tas bija ticis glabāts bēniņos no 30. gadiem. Mūs krietni par to audzināja direktora kabinetā, bet nekur tālāk šī ziņa neaizgāja.

Pēc tam iestājos Jelgavā LLU Veterinārmedicīnas fakultātē. Bijām liels kurss – 120 studenti, jo uzņēma pilnīgi visus zēnus, iespējams, lai pasargātu no Padomju armijas. Protams, atsijāšanās arī bija pamatīga. Mans revolucionāra gars izpaudās arī šeit, jo fakultātē sanāca saimniecisks konflikts. Bija pārmaiņu laiki, un kāds veikls uzņēmējs kopmītnēs gribēja izveidot studentu pilsētiņu, kur katram studentam nāktos iemaksāt 50 rubļus. Izlasot līgumu, sapratu, ka tur notiek kāda krāpšanās, un līgumu neslēdzu. Aprunājos ar akadēmijas juristi, saviem studiju biedriem, bet ne visiem pasniedzējiem patika manas aktivitātes, un sanāca, ka pie viena profesora 1. kursa beigās neizdevās nokārtot eksāmenu. Tad nu iespītējos un aizgāju no augstskolas. Tomēr vasarā man sanāca aprunāties ar toreizējo Ventspils galveno veterinārārstu Imantu Kronbergu, brīnišķīgu cilvēku, kas tagad arī ir biedrības seniors un Goda biedrs, kurš man uzsvēra, cik liela loma ir izglītībai, un mudināja iestāties vēlreiz. Pa to laiku pierādījās, ka šeptmanis no LLU bija pazudis ar visu naudu, nokārtoju vēlreiz nenolikto eksāmenu un 1996. gadā pabeidzu fakultāti.

Tad, esot 5. kursā, iestājos biedrībā, kas tolaik bija obligāts nosacījums, lai strādātu un saņemtu sertifikātu. Tas man gan nelikās pareizi, tomēr sāku tur aktīvi darboties. 1998. gadā mani ievēlēja valdē, kur biju līdz 2001. gadam, darbojos arī citos amatos. Savukārt no tā laika līdz šim gadam pieņēmu biedrībā sertifikācijas eksāmenus. Pēc LLU beigšanas piecus gadus strādāju privātpraksē, pēc tam deviņus gadus Pārtikas un veterinārajā dienestā par veterināro inspektoru. Šobrīd esmu kvalitātes sistēmu vadītājs privātā uzņēmumā un strādāju kautuves laboratorijā.

2017. gadā iepriekšējā biedrības priekšsēdētāja Māra Viduža man palūdz atjaunot biedrības Pārtikas un higiēnas sekciju, kas tolaik nīkuļoja. Izveidoju aktīvu cilvēku grupu ar domu, ka pēc lietu iekustināšanas paiešu maliņā, tomēr mani aicināja kļūt par sekcijas vadītāju. Tā trīs gadu laikā arī šo to sekcijā paveicām – gan sapulcinājām cilvēkus, gan panācām kautuvēs strādājošiem valsts pilnvarotajiem veterinārārstiem algu paaugstinājumu. Sistēma ir tāda, ka kautuve ņem pakalpojumu no PVD, savukārt dienests pēc tam maksā pilnvarotajiem veterinārārstiem algas. Un samaksa bija zema – vidēji 400 EUR uz rokas, neviens jaunais speciālists negribēja šo darbu veikt.... Sākām braukt pieredzes apmaiņas braucienos, pie kolēģiem Polijā, Lietuvā, Igaunijā, secinājām, ka mūsu algas šajā jomā ir trīs reizes zemākas. Veterinārie eksperti bija gatavi pat streikot, bet beidzot – pagājušā gada beigās – panācām, ka algas tiek paaugstinātas.

– Kā nokļuvāt biedrības valdes priekšsēdētāja amatā?
– 2018. gadā atkal nonācu biedrības valdē, un es laikam citiem valdes locekļiem likos pietiekoši labs, ja mani šogad izvirzīja šim amatam. Māra Viduža bija nolēmusi uz amatu vairs nekandidēt. Tas galīgi nebija manos plānos, man bija vajadzīgs kāds pārdomu mirklis, jo man ir darba vieta Ventspils novadā, apspriedos ar ģimeni. Mani mudināja gan biedrības Higiēnas sekcija, gan Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcija, tāpēc sapratu, ka kolēģus pievilt nevar. Biedrības kopsapulce bija paredzēta martā, bet kovida ierobežojumu dēļ kopsapulce notika vien jūnija beigās ar ierobežotu dalībnieku skaitu klātienē un iespēju piedalīties arī attālināti, un kolēģi vēlēšanās no diviem kandidātiem lielo atbildību uzticēja man.

– Cik daudz biedru pašlaik ir biedrībā?
– Mūsu biedrība bija viena no tām retajām, kas varēja turpināt pastāvēt arī padomju laikos, tā bija aizliegta tikai no 1940. līdz 1957. gadam. 1989. gadā biedrība tika atjaunota neatkarīgā Latvijā. Tolaik bija ap 1500 biedru, no kuriem ap 900 bija veterinār­ārsti un 600 veterinārie feldšeri. Tā kā feldšeru prakse mazinājās un feldšeriem, kuri ieguvuši kvalifikāciju pēc 1992. gada, sertifikācija vairs nav atļauta, arī mūsu biedru skaits saruka. Uz šo brīdi biedrībā ir 840 biedri. Varu teikt, ka vismaz 95 % no aktīvajiem veterinārārstiem Latvijā ir LVB biedri.

Līdz šim neesam mācējuši iesaistīt veterinārārstus, kas praktiskā darba gaitas ir beiguši, tāpēc viņi parasti izstājās, tomēr vēlamies izmantot senioru padomu un aktivizēt viņu darbu biedrībā.

– Kā veicas ar jauno veterinārārstu – absolventu piesaisti?
– Viens no mūsu valdes locekļiem ir atbildīgs par studentu piesaisti, ziemā tika atjaunota arī LVB studentu nodaļa. Veterinārmedicīnas fakultātei katru gadu ir studentu zinātniskā konference, kur vērtēšanā piedalās arī biedrība. LVB labākajam zinātnisko pētījumu veicējam piešķir vienreizēju stipendiju. Manā pirmajā valdes sēdē esam izstrādājuši jaunu apbalvojuma nolikumu, kas vairāk veicinātu jauno profesionāļu iesaisti gan profesijā, gan biedrībā. Esam iecerējuši piešķirt balvu par debiju profesijā pēc studiju beigšanas, lai jaunie veterinārārsti jūtas pamanīti.

Valdis (centrā) kā viens no 1996. gada Veterinārmedicīnas fakultātes absolventiem.

– Cik daudz jauno veterinārārstu izvēlas strādāt ar lauksaimniecības dzīvniekiem?
– Vismaz pēdējos 20 gados daudz vairāk veterinārārstu strādā ar mazajiem dzīvniekiem, gan tādēļ, ka lauksaimniecības uzņēmumu skaits ir samazinājies, gan tādēļ, ka tas ir izdevīgāk materiālā ziņā. Viedokļi par veterinārārstu deficītu gan ir pretrunīgi. Tie veterinārārsti, kas praktizē un attīsta savus pakalpojums, uzskata, ka laukos speciālistu pietiek. Savukārt saimnieki mēdz teikt, ka viņu novadā šo ārstu trūkst. Veterinārija, kā jau visas nozares, ir bizness – ja vari piedāvāt savu pakalpojumu un to ņem, tad viss kārtībā, jābūt tikai godīgiem spēles noteikumiem.

LVB ir Eiropas Veterinārārstu federācijas biedrs, un aptauja par veterinārārstu pietiekamību laukos rāda, ka arī citur Eiropā šo speciālistu trūkst. Mums kā biedrībai ir ierosinājums ieviest jaunu normu vai prasību – līdzīgi kā cilvēkiem ir ģimenes ārsts, tā lauku reģionos katram ganāmpulkam būtu savs ganāmpulka veterinārārsts, kas pārrauga situāciju, 1–2 reizes gadā apseko ganāmpulku, izpilda zināmas valsts funkcijas, taču slimību gadījumos saimnieks var strādāt ar paša izraudzītu profesionāli. Šāds veterinārārsta darbs varētu tikt finansēts ar subsīdijām un arī lopkopju līdzfinansējumu. Tā ir jauna ideja, kas ierosināta arī Eiropas kolēģiem, tāpēc skatīsimies, kāda būs idejas virzība un atbalsts no saimnieku un nozares puses.

Tāpat ir aspekti, kas palīdz apiet nepieciešamību pēc konsultācijas ar praktizējošu veterinārārstu, – īpaši lielās saimniecībās veterinārie medikamenti, piemēram, antibiotikas u.c. tiek iegādāti pa tiešo no zāļu lieltirgotavām, kas pats par sevi šobrīd nav aizliegts. Saimnieki ir pietiekami izglītoti, un zāļu lieltirgotavas interesēs ir pārdot pēc iespējas vairāk medikamentu. Saimnieki saņem zāļu iegādes atļauju no lieltirgotavā (ar kuru viņi sadarbojas) strādājoša sertificēta veterinārārsta, kurš, iespējams, saimniecībā nav bijis nevienu reizi. Vai arī tiek sarunāts, ka kāds veterinārārsts izraksta nepieciešamās zāles un tikai skaitās saimniecībā. Medikamentu izplatīšana Latvijā ir vēl pietiekami nesakārtota joma.

– Ar kādām sekām tas var draudēt?
– Aktuāla problēma lopkopībā ir antibakteriālā rezistence – lietojot regulāri kāda veida antibiotikas, mikrobs pie tām pierod vai notiek tā mutācija un vairs nepadodas ārstēšanai. Produktīviem lauksaimniecības dzīvniekiem tā ir ļoti aktuāla problēma. Un veterinārārsts ir tas, kas izvērtē, vai lietot antibiotikas vai nē, jo tas ir galējais līdzeklis, pirms tam jāizvērtē, cik infekcija ir spēcīga un vai tā vispār reaģē uz konkrēto antibiotiku, kā arī ir jāatklāj problēmas cēlonis. Daudzviet Eiropā, pirms uzsākt antibiotiku terapiju, ir jāveic antibiogramma vai konkrēti izmeklē, uz kādu antibiotiku mikrobs ir jūtīgs. To saimnieks pats neizdarīs. Slimību cēloņu analīzi var veikt tikai profesionālis, nepietiek ar to, ka saimniekam ir liela pieredze un viņš varbūt saprot, kas ir konkrētā saslimšana.

Daudzās Eiropas valstīs ir sistēma, ka zāles nevar izplatīt pa tiešo uz saimniecībām, noteikti jābūt veterinārārsta konsultācijai. LVB iestājas par izmaiņām likumdošanā, lai medikamenti, it sevišķi tie, kas tiek saņemti uz recepti, tiktu izplatīti tikai ar veterinārārstu ziņu. No vienas puses, saimniekam tas ir izdevīgi, jo var ietaupīt par ārsta vizīti. Taču ilgtermiņā tas var atspēlēties – piemēram, ja ganāmpulkā iekļūst kāda infekcija un izmantotās antibiotikas to ne tikai neārstē, bet pat kaitē lopu veselībai, kā arī pats saimnieks var nonākt situācijā, ka viņam vai tuviniekam kādas infekcijas gadījumā vairs nav iespējams palīdzēt.

– Kā veidojas biedrības budžets?
– Viens no avotiem ir biedru nauda, kas ir 9.60 EUR mēnesī, ar atlaidēm pensionāriem, jaunajām māmiņām, studentiem u.tml. Biedru nauda gan veido nedaudz vairāk par pusi budžeta ienākumu. Vēl biedrības pārziņā ir deleģētas vairākas valsts funkcijas saistībā ar veterinārārstu sertifikāciju, dzīvnieku ķērājiem, veterināro zāļu izplatīšanas sertifikācija. Samaksa par to ir noteikta MK noteikumu cenrādī. Saskaņā ar likumdošanu veterinārārstam, uzturot savu kvalifikāciju, ik pa pieciem gadiem ir jāsavāc punkti –
vidēji 50, ko var iegūt, apmeklējot konferences, uzrakstot zinātnisku publikāciju u.tml. Ja šos punktus konkrētajā laikā nevar savākt vai varbūt cilvēks kādu laiku nav strādājis profesijā, tad ir jākārto eksāmens pie mums biedrībā. Vai arī kāds varbūt uzreiz izlemj, ka izdevīgāk ir kārtot eksāmenu. Tikko iegūstot diplomu LLU, šis eksāmens uzreiz nav papildus jākārto.

Tāpat biedrība organizē mācības, piedalāmies dažādos projektos, kā arī ir ziedotāju, sponsoru atbalsts.

– Kāds ir veterinārārstu ieguvums no atrašanās biedrībā?
– Tā ir savu interešu aizstāvība. Iespēja ietekmēt likumdošanu, kas attiecas uz profesiju un nozari. Zemkopības ministrija jau nerunās ar katru veterinārārstu, diskusijas notiek ar mums kā biedrību. Piemēram, pašlaik ir aktuāls jautājums par psihotropo un narkotisko vielu apriti veterinārijā. Esam iesnieguši savus iebildumus pret jaunajām izmaiņām noteikumos, kas ļoti sarežģī mūsu darbu ar šīm vielām. Lai uzsāktu savu privātpraksi, veterinārārstam tā ir jāreģistrē PVD, jauno noteikumu projekts paredz, ka veterinārārstam vēl būtu jāreģistrē atļauja, ka viņš drīkst ar šiem psihotropajiem  un narkotiskās vielas saturošajiem medikamentiem strādāt. Taču tā ir lieka birokrātiska darbība, jo ikdienas prakse, kas jau ir reģistrēta, regulāri ir saistīta ar pretsāpju zālēm, narkozes līdzekļiem un darbs bez tiem nav iespējama. Tāpēc LVB pastāv uz to, ka pietiek ar vienu šo atļauju, nav nepieciešamas divas. Arī šo medikamentu uzskaite ir ļoti detalizēta un prasa daudz resursu no speciālista. Noteikumi vēl tiek apspriesti, tāpēc ceram, ka panāksim sev labvēlīgu iznākumu.

Pašlaik ministrijas kabinetos top arī jauns Veterinārmedicīnas likums. Un mums ir iespēja sniegt savus priekšlikumus. Nākamajā gadā varētu sākties likuma apspriešana.

– LVB izsaka viedokli arī dažādos aktuālos nozares jautājumos, piemēram, kā nesen par kuilēnu imūnkastrāciju bioloģiskajās saimniecībās.
– Tā kā esam Eiropas Veterinārārstu federācijas biedri, nemitīgi apmaināmies ar informāciju, un, ja tiek apspriesta kāda jauna regula, dalībvalstīm jāizsaka savs viedoklis. Šim te ierosinājumam par cūku imūnkastrāciju mēs nepiekritām, taču jautājums tiek risināts ļoti strauji, iespējams, sava loma ir arī vakcīnu lobijam. Šī metode vēl nav līdz galam izpētīta, un katrai valstij ir sava nostāja. Vakcīna tiek injicēta kuilēniem, kuriem tā rezultātā ne­izaug sēklinieki un neiestājas dzimumgatavība. Tā būtu ķīmiskā kastrācija, ja salīdzina ar pierastu fizisko kastrāciju, kad no sēkliniekiem atbrīvojas ķirurģiski. Viedokļi ir dažādi – vieni uzskata, ka nekādas atliekvielas cūkas organismā nepaliek, tomēr mans uzskats ir – kamēr nav pilnībā pierādīts, ka nav nekādu seku uz galapatērētāju, kas ēstu šo gaļu, LVB nevar šādu metodi atbalstīt. Vēl ir variants, ka šādi kastrētus dzīvniekus marķētu pie kaušanas. Ir gan ES valstis, kur šāda imūnkastrācija ir ļoti izplatīta, piemēram, Dānijā, Nīderlandē, jo tas ir lētāk arī pašam saimniekam, kas šīs injekcijas var veikt pašrocīgi. Taču te atkal cits risks – var savainot pats sevi, savakcinējoties.

– Cik kontrolēta ir veterināro zāļu uzskaite?
– ES ir stājusies spēkā jaunā veterināro zāļu regula. Līdz šim bija tā, ka zāļu uzskaite, ko veic vairumtirgotājs, pēc tam tiek iesniegta PVD, principā paļaujoties, ka iesniegtie dati ir precīzi. No 2022. gada visās ES valstīs būs vienota elektroniska veterināro zāļu uzskaite, tieši tāpat kā humānajiem medikamentiem. Protams, izslēgt negodīgu rīcību nekad nav iespējams. Tāpat nevar izslēgt, ka veterināros medikamentus pasūta internetā vai no trešajām valstīm, bet īsti par tādiem gadījumiem neesmu dzirdējis vai arī ka saimniecībās tiktu atklāta kādu nelegālu zāļu klātbūtne. Galarezultātu jau var redzēt kautuvē. Ja eksperts redz, ka uz kautķermeņa ir kāda injekcijas vieta vai palikušas ar neapbruņotu aci redzamas atliekvielas, tad tiek veikti izmeklējumi uz atliekvielām. Pašlaik Latvijā ir tikai viens aparāts, kas spēj veikt ekspresmetodi – stundas laikā noteikt, vai liemenī ir kādas atliekvielas. Taču vispār atliekvielu pārbaude katram atvestajam dzīvniekam kautuvē nav obligāta. Vai arī tiek veiktas izlases veida pārbaudes aizdomīgiem liemeņiem. Obligāti ir jāpārbauda tikai cūkas uz trihinellām.

– Kā ir ar lielajām infekcijas slimībām, piemēram, Āfrikas cūku mēri, vai tās veterinārārstiem uzliek papildu slodzi?
– Veterinārārstu darbs šajos gadījumos ir saistīts ar lauksaimniecības dzīvnieku nokaušanu jeb nogalināšanu, kas, protams, nav nekas patīkams, jo ārstu darbs ir dzīvniekam palīdzēt, nevis nonāvēt. Fiziskā darba apjoma ziņā tas neuzliek lielu slodzi, bet psiholoģiski noteikti atstāj ietekmi, tāpat kā dzīvnieku īpašniekam vai kopējam.

ĀCM cirkulē un droši vien cirkulēs vēl ilgi. Pašlaik tas vairāk sastopams Kurzemē, kur ir arī lielāka mežacūku populācija. Iepriekš atrada vairāk mežacūkas ar antivielām, kas parāda, ka viņas ir jau izslimojušas mēri un ieguvušas imunitāti, bet pēdējos gadījumos jau atrod pašu slimības ierosinātāju, kas parāda, ka slimība ir akūta. Un meža zvēru kustību jau ierobežot nekādi nevar. Infekciju var apturēt, tikai dzīvnieku vakcinējot, bet Eiropā šo praksi nepiekopj, tāpēc ĀCM ir vienkārši jāizslimo.

– Kāda ir robeža, kad lauksaimniecības dzīvnieku vēl var ārstēt un kad jāsūta uz kautuvi?
– Jau vismaz gadus četrus runājam par pieeju, ka cilvēkam nebūtu jāēd slims dzīvnieks. Pareizāk būtu to nokaut un utilizēt. Jā, saimniekam tas ir zaudējums. Protams, viss ir atkarīgs no tā, kāda ir šī slimība vai savainojums, – salauzta kāja vai pneimonija, varbūt iedzimtas pataloģijas. Jāatzīst, ka viss ir pakārtots aprēķinam. Jāizvērtē kopā ar veterinārārstu, vai atmaksājas dzīvnieku ārstēt. Veterinārārsta uzdevums jau ir ne tikai ārstēt un sniegt padomus veselības lietās, bet arī konsultēt, piemēram, par barības piedevām un normām.  

Saimniekam būtu svarīgi nemēģināt ietaupīt uz konsultāciju izlaišanas rēķina, bet vienmēr slimību gadījumā izsaukt veterinār­ārstu. Arī mēs, cilvēki, ne vienmēr uzreiz dodamies pie ārsta, bet mēģinām tikt galā paši. Taču slimībai ir ļoti svarīgs tieši sākuma posms – ja slimību ievelk, rezultāts nav prognozējams.

– Cik cieša ir jūsu sadarbība ar kolēģiem Eiropas Savienībā?
– Informācijas aprite ar Eiropas Veterinārārstu federāciju notiek raiti, ik nedēļu. Tajā ir četras sekcijas – Higiēnas, Zinātnes (medikamentu), Valsts darbā strādājošo veterinārārstu sekcija un Praktizējošo veterinārārstu sekcija. No mūsu puses tur pašlaik aktīvi darbojas divi pārstāvji – Gundega Mičule Higiēnas sekcijā un Valda Sējāne Zinātnes sekcijā. Meklējam kādu, kas varētu aktīvi darboties arī praktiķu sekcijā, jo tā faktiski regulē visu ES strādājošo veterinārārstu darbu un īpaši tieši saistībā ar lauksaimniecības dzīvniekiem. Man viens kandidāts ir padomā, tāpēc ceru, ka savu pārstāvniecību šajā sekcijā atjaunosim. Mums ir svarīgi zināt, kas notiek citās Eiropas valstīs, kādas ir aktualitātes, problēmas, tendences...

 „Kad es piedzimu, biedrībai apritēja 50 gadi, bet nākamgad – jau 100!" norāda V. Šmēliņš.

– Ko jūs savā pirmajā amata termiņā jeb trīs gadu laikā vēlaties īstenot?
– Viens no jautājumiem, par kuru ir runāts daudz, bet tā arī nav izdarīts, ir veterināro prakšu standarta izstrāde. Tie ir pamatprincipi, kā īstenot savu praksi. Arī MK noteikumos ir minēts, ka biedrība šādu standartu izstrādā. Mums ir Eiropas kolēģu pieredze, no kuras varam paņemt to labāko un noderīgāko.

Vēl vēlos aktivizēt seniorus, lai viņi justos noderīgi, piederīgi un iesaistīti biedrības aktivitātēs. Tāpat noteikti vēlētos aktivizēt biedrības biedrus kopumā, gribētu, lai viņi vairāk iesaistās aktuālo jautājumu apspriešanā. Un lai aktīvi būtu visi reģioni. Esam arī pieņēmuši lēmumu atmaksāt ceļa izdevumus biedriem, kas biedrības vajadzībās dodas no citām pilsētām, iesaistās darba grupās u.tml.

Lai arī šķiet, ka biedrībā mūsu ir daudz, tomēr, salīdzinot ar humānajiem ārstiem, mūsu skaits ir neliels. Daļa mūsu biedru ir saistīti ar izglītības jomu jeb Veterinārmedicīnas fakultāti. Tad ir valsts sektorā strādājošie (pārsvarā PVD) un praktizējošie speciālisti, kā arī seniori. LVB vajadzētu būt tai, kas visus satur kopā. Līdz šim vairāk esam pievērsušies tieši praktiķiem, tāpēc pārējo aktivitāte biedrībā ir teju nulle. Mans mērķis būtu aktivizēt arī šīs pārējās grupas un apvienot tās kopīgā darbā. Biedrībā ir paredzēti arī statūtu grozījumi, kur plānojam diskutēt par izmaiņām, kas arī nāk no dažu Eiropas valstu pieredzes – proti, LVB profesionālajās sekcijās varētu darboties arī asociētie biedri, kas nav praktizējošie veterinārārsti, piemēram, PVD inspektori, bet viņi nebūtu pilntiesīgi biedrības biedri.

Nākamgad mūsu biedrībai aprit 100 gadi, pašlaik arī strādāju pie grāmatas, kurā apkoposim tās vēsturi un biedru atmiņas. Ceram, ka izdosies nosvinēt skaisti.