Saimnieks LV / 2021.gads (Marts.)

Toms Martinsons 2017. gadā absolvējis Latvijas Lauksaimniecības universitāti un ieguvis  veterinārārsta diplomu. Tagad viņam ir privātprakse Saldū, SIA TMVet Serviss. Toms atzīst, ka veterinārmedicīnu izvēlējies bez iepriekšēja nodoma vai romantiskiem sapņiem par to, kā palīdzēt mājdzīvniekiem. Vidusskolu beidzot, pat nav īsti zinājis, ko turpmāk darīs.

Toms Martinsons saka: „Mans stāsts ir par to, ko var paveikt, ja vien ir cieša apņemšanās strādāt, darīt savu darbu un vēlme panākt to, ko grib. Esmu atvērts visam jaunajam, un tas man ir palīdzējis. Nevaru apgalvot, ka studiju laiks būtu bijis rožains. Mācības bija ļoti intensīvas. Seši gadi Veterinārmedicīnas fakultātē nebija viegli, un darīt vēl kaut ko ārpus tā bija neiespējami – universitāte bija visa dzīve. Paralēli studijām sāku arī strādāt, un tas palīdzēja veidot precīzāku, profesionālāku priekšstatu par to, kas gaida reālajā dzīvē. Teoriju varēju papildināt ar praktisku pieredzi un zināšanām. Vajadzēja arī saprast, kurā virzienā specializēties – pievērsties lauksaimniecības dzīvniekiem vai mazajiem mājdzīvniekiem.”

Toms Martinsons gan uzsver, ka studenta atzīmes nav izšķirošais, kas nosaka, kāds tas būs speciālists nākotnē. Daudzi ar lieliskām atzīmēm strādā dažādās blakus nozarēs, nevis veterinārmedicīnā. Viņš ir pārliecināts, ka jebkurā darbā iesāktais jāizdara līdz galam. Diplomdarba tēmu Toms izstrādājis par MRSA baktēriju klātbūtnes noteikšanu cūku novietnēs. Paveiktais ticis itin labi novērtēts. Jaunais speciālists vislabāk jūtas savā privātpraksē, kur katra diena ir izaicinājumu pilna. Pēc studijām izmēģinājis darbu zāļu lieltirgotavā, taču drīz sapratis, ka tas nav viņa lauciņš.

Veterinārās klīnikas atklāšana Kuldīgā 2020. gada augustā.

Īstā pieredze sākas privātpraksē
Toma dzimtā puse ir Ogres novada Taurupes pagasts, taču darba gaitas aizvedušas uz Saldu. Viņš atceras: „Kolēģis Āris Žentiņš gribēja savā vietā  redzēt perspektīvu speciālistu un ieteica man izmēģināt spēkus privātpraksē. Pirmajā gadā sāku ar nelielu klientu bāzi 500–700 galvām, bet iesākumam pietiekami. Patlaban ir jau vairāk nekā divi tūkstoši. Vēl manā aprūpē ir arī cūku fermas Krimuldā un Vecaucē. Patlaban mūsu uzņēmums SIA TMVet Serviss sastāv no divām veterinārajām klīnikām un lauksaimniecības dzīvnieku prakses.”

SIA TMVet Serviss apkalpo visdažādākās dzīvnieku grupas – gan brīvā, gan slēgtajā (piesietajā) turēšanā esošās. Toms stāsta, ka brīvās turēšanas govīm piena izslaukumi ir krietni lielāki, jo liela nozīme ir kustībām. Veterinārās problēmas atšķiras no fermas fermā. Blīvāk turētiem lopiem ir savi ierobežojumi gan platības un kustību ziņā, gan svaiga gaisa pieejamības ziņā. Problēmu tad būs vairāk. Labturības un ēdināšanas nosacījumu ievērošana ir fundaments lopkopībā, kas garantē ganāmpulkam veselību un augstus izslaukumus. Ļoti svarīgs veselības faktors ir pārdomāta dzīvnieku iepirkšana un to adaptācija ganāmpulkā. Pārvietošana notiek ne tikai no fermas uz fermu Latvijā, bet arī iepērkot liellopus ārzemēs – Holandē, Vācijā u.c. Eiropā. Toms Martinsons atzīst: „Veterinārajā praksē it bieži jāsaskaras ar slimībām, kas piemeklē ganāmpulku, ja tajā ieved nepārbaudītus sugas brāļus.”

Profilakse un vēlreiz profilakse
Veterinārais speciālists nav brīnumdaris. Ganāmpulka veselība atkarīga no saimnieka izpratnes, attieksmes pret dzīvniekiem un sadarbības ar speciālistu. Bez nepieciešamās profilakses, iepērkot lopus ārzemēs, var nākties piedzīvot smagus zaudējumus. Noteikti iepriekšējam saimniekam jāpieprasa vakcinācijas apliecinājums. Toms Martinsons atgādina, ka labi jāpazīst savs ganāmpulks, jo slimos jau mājinieki. Pret vienu kaiti imunitāte nostrādās, pret citu – nē.

Jāņem vērā, ka katrs nākamais vīruss vai baktērija var būt spēcīgāks par iepriekšējo. Toms iesaka: „Saimniekam ir jāatrod labs veterinārārsts–konsultants un smagi jāstrādā pašam, jābūt pacietīgam un jāatceras, ka svarīgs faktors profilaksē ir dzīvnieku novērošana karantīnā. Problēmas bieži rodas, ja netiek ievērotas pamatlietas, bet, ja vēl izpaliek arī komunikācija, rezultāta nav un nebūs.

Joprojām iesīkstējis ir uzskats, ka veterinārārstam jābūt fermā 24/7. Rietumeiropā to vispār nesaprot. Taču tendence ir tāda, ka speciālists iesaistās kā zinošs konsultants un padomdevējs, jo mūsu pakalpojums nav lēts. Protams, es nerunāju par manipulācijām, kad tādas nepieciešamas, bet par savlaicīgu negatīvo faktoru novēršanu, kas ir tikai ganāmpulka īpašnieka rokās. Ir tādas zemnieku saimniecības, kur antibiotikas vispār nav jālieto un ārstēšana nav vajadzīga vai arī to pielietojam ļoti reti. Tātad atbilstoša pieeja ir iespējama. Cilvēciskajam faktoram ir milzīga nozīme. Visu nosaka saimnieka mērķis, kā un vai attīstīties.”

Teļu un jaunlopu atragošana.

Pleca sajūtai savējo atbalsts
Toms, par Latvijas govju ganāmpulku runājot, norāda, ka pārsvarā tajā ir ap 90 % Holšteinas Melnraibo, ir arī Dāņu Sarkanās u.c. SIA TMVet Serviss sniedz savus pakalpojumus arī gaļas liellopu ganāmpulkiem – ap 30 %, piena lopkopībai – 50%, bet cūkkopība veido 20 % no pakalpojumu apjoma. Toms strādā kopā ar pieredzējušo un praktizējošo veterinārārsti Andu Martinsoni, savu mammu, bet Anetes Kalniņas-Beinertes atbildībā ir mazie dzīvnieki. Uzņēmuma saimnieciskais vadītājs ir Kārlis Beinerts. Toms uzsver, ka visiem kopā izdodas paveikt labas lietas, viens nav karotājs un ka apgalvojums, ka ar ģimenes locekļiem kopā nevar ļoti labi strādāt un saprasties, arī neesot patiess. Gluži otrādi, darba jautājumos var droši viens uz otru paļauties, jo zina, ka nepievils. Kopā var gan strādāt, gan atpūsties.

Glumenieka dislokācijas, pa kreisi ķirurģiska korekcija.

Nākotnē raugās optimistiski
Toms lopkopības nozares attīstību Latvijā redz gaišās krāsās, tiesa, atzīst, ka paaudžu maiņa nozarē norit smagi: „Jaunie ar veterinārārsta diplomu kabatā neraujas uz lauksaimniecības dzīvnieku aprūpi, no viena izlaiduma nozarē paliek varbūt četri, pieci jaunie speciālisti. Taču priecē tas, ka jaunas ģimenes dod priekšroku laukiem un saimniekošanai tajos. Daudzi pat bez priekšzināšanām sāk ar gaļas liellopu audzēšanu, tajā šķietami nav nepieciešams tik daudz investēt, bet arī te nepietiek uzvilkt tikai sētu un iemest lopam siena rulli. Ilūzijas ātri sagrūst. Laba ganāmpulka stūrakmeņi ir ģenētika, ēdināšana un labturība. Piena lopkopībai vajadzīgi lielāki ieguldījumi un tajā, visticamāk, izdzīvos spēcīgas ģimenes saimniecības. Grūtāk būs mazajām un vidējām saimniecībām. Kopš 90. gadiem Latvijas agrārpolitika bijusi diezgan nevērīga pret ģimeņu saimniecībām laukos. Lielie kompleksi nevar nodrošināt ar darbu laukos tik daudz cilvēku, cik to spētu, piemēram, desmit vidējas saimniecības. Uz 2000 ha varētu dzīvot un sevi pabarot varbūt ap 40 ģimeņu. Lauki neatjauno cilvēkresursus, gluži otrādi, tos izretina vēl vairāk. Mūsu valstij tas ir arī stratēģiski svarīgs jautājums.

Bioloģiskajām saimniecībām ir vairāk normatīvu un noteikumu. Daudz nosaka produkcijas iepirkuma cenas, bet ekstensīva audzēšana nesola ātru peļņu. Pēc manām domām, praksē nav lielas atšķirības starp konvencionālo un bioloģisko saimniekošanu. Īsti pamatoti neizklausās Eiropas paziņojumi, ka lopkopība ir viens no lielākajiem CO₂ izmešu radītājiem, jo precīzu pierādījumu tam patiesībā nav.

Nākotnē skatos cerīgi. Kas dara un strādā pēc labākās sirdsapziņas, tiem iecerētais izdosies. Latvijā visi varam dzīvot labi. Cilvēks nav domāts, lai stāvētu uz vietas. Mana profesija ir un būs vajadzīga. Maz mums vēl veterināro servisu, bet tas ar laiku mainīsies. Jaunajiem speciālistiem, maniem kolēģiem, ir progresīvs skatījums. Sadarbība un kooperācija ir nepieciešama, lai globalizācijas apstākļos izdzīvotu. Lai gan lauku cilvēks pēc rakstura ir viensētnieks, mums ir daudz iespēju, kā kopīgi veidot gan lopkopības nozares nākotni, gan attīstīt profesionālo līmeni katram savā jomā.”