Saimnieks LV / 2019.gads (Augusts.)

Ar cūkkopības uzņēmuma SIA PF Vecauce valdes priekšsēdētāju Kristapu Melbārdi tiekamies vasaras viducī, kad tikko – 17. jūlijā – uzņēmums bija nosvinējis 19 gadu jubileju.

– Jau ilgu laiku nodarbojaties ar cūkkopību, bet kāds bija saimniekošanas sākums?
Kristaps Melbārdis: – Tolaik, gandrīz pirms divdesmit gadiem, LLU bija nolēmusi likvidēt cūkkopības nozari, jo tobrīd tā nebija rentabla. Fermas ar tās iemītniekiem bija iespēja iegādāties izsolē, pēc tam to pārveidojām patstāvīgā uzņēmumā. Sākām ar 100 cūkām un, pamazām augot un attīstoties, esam sasnieguši ciparu – 8.5 tūkstoši dzīvnieku, no kuriem nepilns tūkstotis ir sivēnmātes. Cūku skaits saimniecībā ir dinamisks – kādu brīdi vairāk, citu mazāk, bet zem 8 tūkstošiem pēdējos gados nav noslīdējis. Īpaši palielināt cūku skaitu nevaram, jo to nepieļauj uzņēmumam piešķirtā atļauja saistībā ar vides nosacījumiem.

– Vai esat pilna cikla saimniecība?
– Mēs esam dalīta cikla cūkkopības saimniecība ar specializāciju sivēnu (līdz 30 kg svarā) ražošanā, kurus tālāk pārdodam nobarošanas saimniecībām. Šādu specializāciju nosaka naudas plūsma. Ja mēs strādātu pilna cikla saimniecībā – no sivēnmātes līdz nobarojamai cūkai, izdevumi saimniecībā tiktu investēti uz 10 mēnešiem. Savukārt šajā laikā ir grūti prognozēt ekonomisko situāciju. Līdz ar to ir svarīgi ātrāk apgrozīt ieguldītos eiro un vēl gūt peļņu. Sivēnu ražošanā šis periods samazinās uz pusi, tie ir pieci seši mēneši no sivēnmāšu apsēklošanas brīža.

95 % no pārdotajiem sivēniem tiek realizēti ārpus Latvijas, vislielākais noieta tirgus ir Lietuvā. Vēl pirms neilga laika tā bija arī Polija, bet viņi aizstāv savu iekšējo tirgu ar visiem iespējamiem instrumentiem, un pašlaik eksportu ierobežojošais faktors ir prasības saistībā ar Āfrikas cūku mēri (ĀCM). Atšķirībā no Latvijas, kur pēdējos četros gados mēris ir konstatēts visā teritorijā, Polijā pirms trīs gadiem tas manīts tikai pāris vietās un tālāk neizplatījās. Šogad situācija ir mainījusies, jo šī saslimšana ir konstatēta vairākās lielās cūku fermās Polijā.

ĀCM jau kļuvis par globālu problēmu. Tikko ziņās lasīju, ka Laosā ir sācies atkārtots mēra uzliesmojums, līdz ar to ietekmēta ir visa Āzija. Savulaik tika izteikts apgalvojums, ka mēris ir kā cunami – sākas pēkšņi un noslauka visu savā ceļā. Tas visvairāk skar tās valstis, kurās pievērš mazāk uzmanības higiēnai un biodrošības jautājumiem. Izskanējusi informācija, ka Ķīnā ir radīta vakcīna pret šo slimību, kas nākotnē, iespējams, ietekmēs cūkkopības nozari.

Kristaps Melbārdis

– Kā saimniecībā nodrošināt biodrošību?
– Saimniecībā biodrošības jautājumi jau no pirmsākumiem bijuši prioritāšu augšgalā, jo cūkkopība ir industriāla nozare. Tie paredz maksimāli ierobežot nepiederošu personu un transporta kustību novietnes teritorijā. Vājais jeb lielākais riska punkts ir būvniecības un rekonstrukcijas laiks, jo saimniecība nemitīgi attīstās un top papildināta kā lego mājiņa. Tāpēc, ja par saviem darbiniekiem biodrošības jautājumos varu būt drošs, tad celtnieki ir papildu kontingents, kuru grūti kontrolēt. ĀCM izplatībā un tā nokļūšanā fermā pirmkārt un galvenokārt vainojams cilvēks. Ja pie vainas būtu tikai mežacūkas, infekcija izplatītos lēnām un lokālā teritorijā.

– Vai saistībā ar ĀCM uzliesmojumu esat vēl pastiprinājuši biodrošību?
– Pastiprinājām visas dezinfekcijas vietas, papildus uzraugām un analizējam potenciālās inficēšanās riska vietas. Esam ieviesuši jaunas pozīcijas – transports, kas pārvietojas tikai pa teritoriju vai tikai iekštelpās, kontrolējam, lai nekrustotos loģistikas un transporta ceļi. Stingrāk limitējam cilvēku pārvietošanos. Fermas teritorijā ir izvietots maksimāli daudz dezobarjeru gan transportam, gan cilvēkiem. Tāpēc, pirms iekļūt fermā, ir jāiekāpj līdz potītēm dezošķidrumā, kas varbūt kādam var šķist nepatīkami, īpaši, ja vēlas fermā ienākt ar kurpēm.

– Kādas šķirnes cūkas audzējat saimniecībā?
– Izmantojam industriālās šķirnes – pamatā audzējam Jorkšīras šķirni un sivēnu ražošanai izmantojam M1 krustojumu, ko veido Jorkšīras un Landrases šķirnes. 60 % sivēnmāšu ir Jorkšīras šķirnes pārstāves un apmēram 40 % ir M1 krustojumi, kuras tālāk krustojam ar specializēto gaļas šķirņu jeb terminālajiem kuiļiem. Krustojumiem izmantojam arī Pjetrenas vai šīs šķirnes krustojumus. Mēs esam viena no nedaudzajām saimniecībām, kas spītīgi turas pie Pjetrenas šķirnes kvalitātes, jo tai ir labas īpašības – liesa un kvalitatīva gaļa. Izvēloties šķirni, ir svarīgi saprast, ko vēlamies iegūt – gaļu pārstrādei vai izcilas kvalitātes svaigu gaļu, ko realizēt patērētājam. Tāpēc klienti, kas pērk mūsu audzētos sivēnus, novērtē iegūtās gaļas kvalitāti.

Vēl saimniecība realizē arī vaislas dzīvniekus, bez tam daļu sivēnu nobarojam paši un realizējam svaigo gaļu ar meitas uzņēmumu starpniecību. Lielākos ienākumus (apmēram 60 %) dod sivēnu realizācija nobarošanai, pārējie veidojas, pārdodot vaislas jauncūkas un nobarojamās cūkas.

60 % sivēnmāšu ir Jorkšīras šķirnes pārstāves.

– Kā organizēts cūku aprites cikls fermā?
– Fermā ir trīs darbinieku brigādes – viena nodarbojas ar grūsnām sivēnmātēm, kā arī ar sivēnmāšu mākslīgo apsēklošanu. Otra strādā atnešanās blokā, kas uzrauga zīdītājsivēnmātes, mazos un atšķirtos sivēnus. Savukārt trešās brigādes pārziņā ir nobarojamās cūkas un sīki remontdarbi.

Grūsnās sivēnmātes pāris nedēļas pirms atnešanās pārvieto uz atnešanās bloku. Apmēram nedēļas laikā piedzimst sivēni, kurus sivēnmāte zīda četras nedēļas. Tad sivēnus atšķir un tie nonāk sivēnu kūtī, savukārt cūkas atkal tiek apsēklotas, un cikls sākas no jauna. Sivēni realizācijas svaru (27–30 kg) sasniedz apmēram 10 nedēļu vecumā.

Pašlaik sivēnmātēm 2.2 ciklos atšķir vidēji 25.6 sivēnus gadā. Mūsu mērķis ir 27–28. Kas jādara tā sasniegšanai? Lai celtu dzīvnieku potenciālu, jāuzlabo selekcija, kā arī to aprūpe un vide. Pagaidām neplānojam virzīties moderno ģenētiku virzienā, kā to dara Dānijā, kur top saimniecībās jau ir 40 sivēni gadā. Mēs esam Eiropas vidējā līmenī.

– Kādi kritēriji ir vaislas jaundzīvnieku atlasei?
– Tie ir ģenētiskā vērtība, ko nosaka modelēšanas datorsistēma bloksistēmā, un fenotipiskās pazīmes – morfoloģisko un fizioloģisko ārējo pazīmju kopums. Protams, vērtē arī dzīvnieku raksturu pēc dzemdībām, ātraudzību, kāju stāvokli un citas pazīmes.

– Vai audzējat arī vaislas kuiļus?
– Vaislai audzējam tikai cūciņas, kuiļu audzēšana lai paliek ģenētisko kompāniju ziņā, apzinoties, cik tas ir svarīgi un kā tas ietekmē ražošanu, jo, lai gadā saražotu 100 augstvērtīgu kuiļu, ir jātur vismaz 1000 ģenētiski augstvērtīgas sivēnmātes. Kvalitatīvs vaislas kuilis ir dārgs, vienkārši tāpat atlasīt nav vērts. Ne velti selekcijas attīstības piramīdas topā ir tikai 10 % no visas masas. Ja tur būs pieļauta kļūda par 1 %, tad tas ietekmēs visu ķēdīti nākotnē. Ja kļūda ir par 50 %, tad var rēķināties, ka no puses dzīvnieku nesasniegsi to rezultātu, ko esi vēlējies. Tāpēc top selekcijas mērķis nākotnē ir strādāt ne tikai ar matemātiskiem modeļiem, bet jau ar ģenētiskām analīzēm.

Sivēnmāte zīda sivēnus aptuveni četras nedēļas.

– Kāpēc Latvijā nav populāri pirkt sivēnus tālākai audzēšanai?
– Bija mums sadarbības partneri arī Latvijā, bet līdz ar ĀCM izplatību daudzus klientus nācās izslēgt no aprites, ja viņi izrādījās citā slimības izplatības riska zonā. Latvijā ir trīs zonas: pirmā – no ĀCM absolūti brīva teritorija, otrā – ĀCM konstatēts tikai meža cūkām un trešā – ĀCM ir konstatēts arī mājas cūkām. Savukārt, lai varētu realizēt sivēnus citām saimniecībām Latvijā, mums ar tām ir jāatrodas vienā zonā. Līdzko audzētājs nonāk 3. zonā, viņam ir tik daudz ierobežojumu un liegumu, ka gandrīz vieglāk ir saimniecību likvidēt. Lai arī cilvēkiem vīruss nav kaitīgs un ierobežojumi domāti tikai tāpēc, lai slimība cūku populācijā neizplatītos, gaļas uzpircēji dempingo cenu – ja esi 3. zonā, tad tavai produkcijai cena ir mīnuss 30 %. Tādā situācijā reti kurš uzņēmums var izdzīvot, īpaši mazās un vidējās saimniecības. Tādā veidā zaudējām daudzus savus sadarbības partnerus. Patlaban gandrīz visā valsts teritorijā pārsvarā ir 2. riska zona.

– Vai cūkkopība ir viena no riskantākajām lopkopības nozarēm?
– Tā ir industriāla komercnozare. Smagnējums un riskantums ir saistīts ar to, ka cūkkopība ir pakļauta biržas ietekmei, jo cenas tiek noteiktas caur biržu, nevis pēc reālās pašizmaksas. Piemēram, Ķīna paziņo, ka neiepirks gaļu no ASV, tajā brīdī pārējās valstīs cūkgaļas cena pieaug. Tas ir arī viens no iemesliem cenas pieaugumam visā Eiropā. Vērojot tendences vienā valstī, varam saprast, kas notiks visā pārējā pasaulē. Visa nozare ir savstarpēji saistīta.

– Ar ko barojat savas cūkas?
– Rukšķošo saimi jau no uzņēmuma dibināšanas uzturam ar uzņēmuma LRS Mūsa ražoto gatavo barību, jo paši neko negatavojam, mums arī nav platību graudaugu audzēšanai. Savukārt sivēniem pirmā barība ir angļu ražojuma. Savulaik, dibinot uzņēmumu, nolēmām sekot industriālās cūkkopības filozofijai pasaulē, saskaņā ar kuru visu pērk un pārdod, neparedzot pašražotu barību. Dzīve pierādīja, ka šis lēmums varbūt nebija pareizākais, jo Latvijā nestrādā vispārpieņemtie principi.

Cūku barošana fermā tiek organizēta automātiski, roku darbs samazināts līdz minimumam, kur var ieviest automatizāciju vai mehanizāciju, tas tiek izdarīts, tāpēc nodarbinām gandrīz tikpat strādājošo, cik uzņēmuma dibināšanas brīdī. Roku darbs vairāk ir dzīvnieku aprūpē un veterinārajos pakalpojumos.

– Pērn esat uzsākuši jaunu investīciju projektu.
– Būvniecības darbi paredz cūku novietņu rekonstrukciju, tajā skaitā stacionāro iekārtu piegādi un uzstādīšanu, kā arī teritorijas labiekārtošanu. Tostarp iecerēts būvēt grūsno sivēnmāšu nodalījumu, kā arī atnešanās kūti un atšķirto sivēnu nodalījumu. Rekonstrukcijas mērķis ir uzlabot labturību un biodrošību, tādējādi noturoties tirgū un samazinot audzēšanas pašizmaksu. Tehnoloģijas visu laiku mainās, un vienmēr jātrāpa uz rītdienas tehnoloģijām. Abas ēkas jāpabeidz līdz nākamā gada vidum.

– Kā utilizējat mēslus?
– Cūkas tiek turētas uz spraugu grīdas, un mēsli tiek novadīti zem grīdas sistēmā, tad tie nonāk krātuvēs. Mums ir divas šķidrmēslu plastikāta krātuves – viena ar ietilpību 4000 km³ un otra 6000 km³. Tālāk šķidrmēsli nonāk partnersaimniecību laukos kā slāpekļa mēslojums. Labprāt vēlētos pārdot mēslus, bet šī brīža situācijā tas nav iespējams. Tas, no vienas puses, ir neiegūtais potenciāls, ko varētu pārvērst naudā, bet, no otras puses, tie ir atkritumi jeb saimnieciskās darbības blakusprodukti.

– Vai saimniecībā tiek organizēti kādi demonstrējumi?
– Pašlaik ĀCM izplatības dēļ saimniecībā neko neorganizējam, jo tas paaugstinātu inficēšanās risku, ko radītu nepiederošu personu klātbūtne. Savulaik, kad risks nebija tik liels, organizējām demonstrējumus un arī atļāvām LLU lauksaimniecības specialitāšu studentiem apmācības procesā apmeklēt fermu, jo topošajiem speciālistiem jāsaprot, kā nozare būvēta un kā tā attīstās, jo teorija un prakse ir atšķirīgas lietas. Tagad arī to neļaujam, jo tas tomēr paaugstina risku.

SIA PF Vecauce pirmsākumi meklējami LLU cūkkopības nozarē.

– Vai saimniecībā bieži nepieciešami veterinārārsta pakalpojumi?
– Visi mūsu darbinieki ir apmācīti veikt vienkāršākās manipulācijas, viņiem ir pamatzināšanas par dzīvnieku fizioloģiju un uzvedību. Komplicētākus un profesionālākus jautājumus risina saimniecības veterinārārsts.

– Kādas pašlaik ir cūkkopības nozares aktualitātes Latvijā?
– Svarīgākais ir saglabāt nozari. Katru rītu lasot ziņas, meklēju, vai nav paziņojumu par Āfrikas cūku mēri kādā blakus saimniecībā, līdzīgi kā kartupeļu spēlē – trāpīs vai netrāpīs. Cūku skaits valstī ir stabils, protams, kad kādā lielā saimniecībā uzliesmo ĀCM, tad skaits samazinās, bet 12 mēnešu laikā cipars atkal atjaunojas. Lielākās saimniecības kļūst spēcīgākas, bet mazās izstājas no spēles.

Esmu Latvijas Cūkaudzētāju asociācijā padomes loceklis, kur risinām nozares politikas jautājumus un kas arī uzliek par pienākumu būt informētam par aktualitātēm Eiropā un pasaulē. Daudz lasu profesionālo literatūru, jo cenšos būt uz viļņa, lai saprastu tendences un sakarības ne tikai cūkkopībā, bet arī saistītajās nozarēs.

– Un kādas nozares tendences valda pasaulē?
– Āzijā ĀCM dēļ drastiski samazinās cūku skaits, kas ilgtermiņā atsauksies uz cūkgaļas cenas stabilitāti. Nākamā aktualitāte – kā Āzija spēs vienoties ar ASV par cūkgaļas piegādēm, kas atkal ietekmēs nākamo cenu vilni. Pašlaik visā pasaulē cūkaudzētāji ir graudaugu ražas prognozes gaidās, jo tas ietekmēs barības cenu. Arī Latvijā graudus tirgo pēc biržas cenām, un izskatās, ka šogad pie mums būs laba graudu raža – cūkām būs, ko ēst.