Saimnieks LV / 2021.gads (Marts.)

„Vislabākā atpūta ir darbs ar dzīvniekiem,” atzīst Latvijas Holšteinas šķirnes lopu audzētāju asociācijas (LHA) dzīvnieku šova Nākotnes zvaigzne vairākkārtēja dalībniece Zane Zembaha. Viņa šobrīd attālinātās studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU) apvieno ar  darbu ģimenes zemnieku saimniecībā Druvas, Madonas novada Vestienas pagastā. Zane ir arī Latvijas Jauno zemnieku kluba (JZK) biedre un viņu interesē viss jaunais, kas saistīts ar mūsdienīgu saimniekošanu laukos, attīstību un jauno tehnoloģiju ieviešanu.

Zani Zembahu jau no bērnības ļoti interesējis viss, kas sais-tīts ar zirgiem. Tādēļ uzreiz pēc pamatskolas pabeigšanas viņa devusies uz Smiltenes tehnikumu, kur apguva veterinārārsta asistenta profesiju.

Divpadsmit gadu vecumā viņa par pašas iekrāto naudu nopirka savu pirmo ķēvi Pērli. „Pēc rakstura Pērle ir tikpat spītīga kā es. Kopā ar viņu piedzīvoti gan daudzi kritieni, gan traumas. Nopelnīta arī pirmā kabatas nauda. Esam vizinājušas bērnus un vedušas uz kāzu ceremoniju līgavu. Kādu laiku ļoti vēlējos nodarboties ar jāšanas sportu, bet nu tas palicis hobija līmenī.

Nesen iesaistījos JZK. Tā kopsapulcēs satieku domubiedrus, izveidojušies jauni kontakti un ir iespēja par jomām, kas man interesē, uzzināt ko vairāk.”.

Ģimenes saimniecība
„Mācoties Smiltenes tehnikumā, otrajā kursā iznāca vairāk iesaistīties vectēva saimniecības lietās, un rezultātā radās lielāka interese par liellopiem,” atceras jaunā lauksaimniece. Tehnikumu pabeidzu 2017. gadā, divus gadus nostrādāju saimniecībā un pagājušajā vasarā nolēmu, ka vēlos iegūt augstāko izglītību. Sākumā apsvēru iespēju studēt uzņēmējdarbību, bet galu galā devu priekšroku zootehnikai, jo vēlos uzzināt iespējami vairāk par ģenētiku, barības devu sabalansēšanu dzīvniekiem, kas nepieciešams, lai audzētu ražīgu ganāmpulku. Uzņēmējdarbības mācību programmā ir no visa pa drusciņai, bet zootehniķos izvērstāk tas, kas noderēs mūsu saimniecībā.

Tiesa, studēt attālināti nav viegli, ja to apvieno ar darbu saimniecībā, jo ir ļoti grūti atrast labus darbiniekus. Ar šo problēmu saskārāmies jau tad, kad mācījos tehnikumā, – bieži vien nācās skriet mājiniekiem palīgā.”

Druvu saimnieks ir Zanes vectēvs Eriks Veibs. Viņa pārziņā ir teļu barošana un kopšana un ganību pārraudzība ganību sezonā. Saimniecības ikdienā iesaistās visi. Zanes mamma Marika Veiba ikdienā kārto dokumentāciju, brālis Druvis Zembahs vairāk atbild par tehniku un kārtību liellopu novietnē, Zane – par lopu veselību un aprūpi. „Palīdzu dzemdībās, esmu ganāmpulka pārraudze, veicu liellopu nagu apstrādi un dzīvnieku mākslīgo apsēklošanu. Kopā apsaimniekojam ap 300 ha lauksaimniecības platības. No tiem 200 ha ir īpašumā, vēl 100 ha nomājam. Brālis Druvis pagājušajā gadā pabeidza LLU Tehnisko fakultāti. Tagad ir diplomēts lauksaimniecības tehnikas inženieris. Vectēvs LLU pabeidzis agronomus, mamma Lauksaimniecības fakultātē uzņēmējdarbību. Bez atbilstošas izglītības veiksmīgi uzturēt tik lielu saimniecību būtu grūti. Liels palīgs ir mans brālis, vienpadsmit gadus vecais Kristers, kurš arī vēlas kļūt par lauksaimnieku.

Algojam slaucēju un grāmatvedi. Ar pārējo tiekam galā paši. Ļoti noder Smiltenes tehnikumā iegūtās zināšanas. Veterinārārsta pakalpojumus pērkam tikai tad, kad govīm jāņem analīzes vai pašiem nepieciešams kāds padoms.

Pamatā nodarbojamies ar piena lopkopību un gaļas liellopu audzēšanu. Esam pielāgojuši jaunajām tehnoloģijām kādreizējo sovhoza govju kūti, ko vectēvs un vecāmamma privatizēja, kad tika likvidētas kolektīvās saimniecības. Šobrīd mums ir 84 slaucamās govis un mazliet vairāk nekā 30 gaļas liellopu. Govis ziemā dzīvo kūtī, gaļas liellopi un teles visos gadalaikos – ārā.

Nākotnē ir doma iegādāties slaukšanas robotus. Šobrīd govis slaucam DeLaval skujiņas tipa slaukšanas zālē (5 X %). Pienu nododam a/s Cesvaines piens.”

Liellopu šķirnes
„Saimniecības pirmsākumos bija tikai Latvijas brūnās gotiņas. Tagad ganāmpulkā ir arī Latvijas Zilās, Holšteinas Melnraibās un Sarkanraibās, kā arī Švices šķirnes govis. Mana favorītšķirne ir Švice. Šīs govis ir ļoti izturīgas, ražo pietiekami daudz piena un nav tik prasīgas pēc augstvērtīgas barības. Druvu vecākajai Švices gotiņai ir 13 gadi.

Kad sāku vairāk iedziļināties selekcijas jautājumos, sapratu, ka ganāmpulks ir veselīgāks, ja priekšroku dod šķirņu daudzveidībai. Ne vienmēr prioritāte ir lielais izslaukums, ļoti svarīga ir arī govju ilgmūžība,” pieredzē dalās Zane Zembaha.

No gaļas šķirnēm ganāmpulkā pārstāvētas: Šarolē, Limuzīna, Angus šķirnes. Dažādībai iegādāts arī Hailandes šķirnes bullītis.

Paši paturam tikai teles, bullīšus vedam uz Liellopu izsoļu namu Neretā.
Buļļus ganāmpulka pavairošanai pērkam no zemnieka kaimiņu pagastā. Viņš audzē Šarolē šķirnes buļļus, kuri ir ļoti miermīlīgi. Vecos atdodam gaļas pārstrādei.”

Par lauku tūrismu, graudkopību un tehniku
Z/s Druvas attīstās, un otrs saimniekošanas virziens ir lauku tūrisms. „Pie mums var nopērties pirtī, atbraukt paskatīties, kā laukos dzīvo truši, kazas un aitas,” stāsta jaunā saimniece. „Kad vēl nebija ierobežojumu, uz Druvām iepazīties ar lauku dzīvi un dzīvniekiem brauca bērnudārznieki, skolēni un ģimenes ar bērniem. Tagad tūristus nepieņemam. Virzienu daudzveidība dod drošības sajūtu – ja vienā nozarē kaut kas ne tā, tad atbalsts ir no citas.

Pērn brālis pirmoreiz pēc ilgāka laika iesēja 16 ha graudus – vasaras miežus un auzas. Līdz šim apsaimniekojamās platības parasti izbojāja mežacūkas. Tagad tās pēc cūku mēra rimušās, tāpēc nolēmām atkal paeksperimentēt. Šim pavasarim apsēšanai ar graudaugiem jau esam sagatavojuši 50 ha. Pirktā lopbarība ir dārga, noteikti izdevīgāk ir to kaut daļēji ražot pašiem.”

Līdz šim Druvu saimnieki Eiropas Savienības (ES) projektu līdzekļus piesaistījuši tikai barības maisītāja un jaunā John Deer traktora iegādei. Pārējā tehnika – traktori, siena grābeklis, prese, pļaujmašīna u.c. pirkta par saviem līdzekļiem. Tehnikas parks ir samērā jauns.

Izstāžu pieredze Latvijā un ārzemēs
„Esmu liela avantūriste,” atzīst Zane. „Uzzinot par pasākumiem, kas saistīti ar lauksaimniecību, iespēju robežās nelaižu garām iespēju piedalīties. Pieteicos par palīdzi komandai, kura gatavoja (mazgāja, frizēja, mācīja utt.) teles pirmajam Latvijas govju šovam. Vēlāk man uzticēja vest dzīvniekus ringā un citus darbus. Šovs ilga nedēļu, tajā piedalījās arī pārstāvji no citām valstīm. Uzrādīju labus rezultātus, un mani uzaicināja uz Eiropas jauno piensaimnieku skolu Beļģijā. Tur visu to pašu apguvu jau augstākā līmenī, un Latvijas Holšteinas šķirnes lopu audzētāju asociācijas (LHA) valdes priekšsēdētāja Ieva Rutkovska man piedāvāja būt vienai no LHA pārstāvēm govju šovā Itālijā. Tur latiņa bija vēl augstāka. Tik labi kā Beļģijā negāja, taču rezultātus nevar saukt arī par sliktiem. Tikām pie labākiem rezultātiem nekā iepriekšējos gados.

Pēc tam paziņas brauca strādāt uz Itāliju un es pieteicos līdzi, jo ļoti gribēju redzēt, kā viņi gatavo govis šoviem. Tur daudz uzzināju par dzīvnieku sagatavošanu izstādēm, barošanu un ģenētiku, kā labāk izprast govs raksturu. Atgriezusies mājās, gribēju visu darīt tāpat kā itālieši. Tas jau nav tikai stāsts par uzvaru, bet arī ieguldījumu govju kvalitātē.

Laika gaitā sapratu, ka visu identiski izdarīt nav iespējams, bet ļoti vērtīgi ir arī saprast, kurās jomās jāpiestrādā, lai sasniegtu mērķi – ilgmūžīgu un labi ražojošu, veselīgu ganāmpulku.

Šovos ļoti būtiska loma ir ģenētikai. Šobrīd sadarbībā ar Siguldas mākslīgās apsēklošanas staciju piestrādāju, lai izstāžu govīm iespējami ilgāk būtu prasībām atbilstoši vērtēšanas rādītāji – tesmeņi un kājas.

Uz pēdējo šovu Nākotnes zvaigzne jau braucu ar savām gotiņām. Agrāk biju daudz dzirdējusi par to, ka dzīvniekam piedalīšanās šovos rada lielu stresu. Taču tā nav taisnība! Gotiņas visu laiku labi ēda, arī izslaukums nemainījās. Viņas tur jutās kā princeses. Neslēpšu – saimniekam, ja viņa gotiņa uzvar, ir ļoti daudz pozitīvu emociju. To piedzīvoju iepriekšējā Latvijas govju šovā Nākotnes zvaigzne 2020, kad manas gotiņas saņēma pirmo, trešo un piekto vietu Latvijā. Itālijā atzinīgi novērtētas un kritērijiem atbilstošas govis maksā vairākus tūkstošus eiro. Ir dzīvnieki, kuri pieder vairākiem īpašniekiem. Itāļi ar to pelna naudu...

Jā, tas prasa arī lielu darbu, jo govis sākumā ir ļoti kaprīzas un tramīgas. Kaut ko panākt var tikai ar mieru un pacietību. Tiklīdz dzīvnieks izjūt kaut mazāko agresiju, ir tikai sliktāk.”

Kļuvuši saliedētāki
Covid-19 negatīvās sekas Zane Zembaha savā saimniecībā īpaši nejūt. „Esam kļuvuši saliedētāki, jo visi dzīvojam pa māju. Arī māsa Laine, kura Priekuļos, Vidzemes Tehnoloģiju un Dizaina tehnikumā mācās par klientu apkalpošanas speciālisti, ikdienā palīdz saimniecības darbos. Zem viena jumta dzīvojam trīs paaudzes.”

Laika gaitā Zane iecerējusi nokārtot vajadzīgās formalitātes, lai veiktu mākslīgo apsēklošanu arī citos ganāmpulkos. Taču viņas dziļākā pārliecība ir – ja vien ir iespēja strādāt savā saimniecībā, tad visvairāk var sasniegt tiešu tur. „Jā, ik pa laikam vajag aizbraukt paskatīties, kā strādā citi, bet visaugstāko rezultātu var sasniegt tikai tad, ja visu no sākuma līdz galam dari pats un sev.”