, .
partlycloudy_day 19.2℃
Vārda dienu svin: Ritma, Ramona

Ukraiņiem iedota makšķere

Anda Purviņa , 05-10-2021
Ukraiņiem iedota makšķere

Saimnieks LV / 2017.gads (Janvāris.)

Ukrainas vārds saspringtās politiskās un militārās situācijas dēļ no mediju rakstu slejām nepazūd jau vairāk nekā divus gadus, tāpēc daudzas valstis, to skaitā Latvija, sniedz palīdzīgu roku mūsu netālajai kaimiņvalstij. Šoreiz stāsts būs par lauksaimniecību – lai palīdzētu Ukrainas mazajām un vidējām piena lopkopības saimniecībām efektīvāk sasniegt Eiropas Savienības kvalitātes standartus, Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju centrs (LLKC ) ir izveidojis sadarbības projektu ar Čerņigovas apgabala lauksaimnieku un sabiedriskajām organizācijām. Vairāk par šo projektu un iespējām stāsta LLKC lopkopības konsultants – eksperts veterinārmedicīnā Dainis Arbidāns.

LLKC sadarbībai ar Ukrainu ir jau senākas – vairāk nekā 15 gadus ilgas saknes, šai laikā ne reizi vien esam dalījušies pieredzē, kā palīdzēt lauksaimniekiem atjaunot lauku vidi. Ciešāka sadarbība sākusies no 2015. gada, kam par iemeslu ir gan politiskā situācija Ukrainā, gan tās vēlme iestāties ES. 2015. gadā maijā grupa ekspertu apmeklējām Viņņicas un Čerņigovas apgabalu, bijām dažās piena saimniecībās, kā arī Kijevā piedalījāmies XXVII Starptautiskajā agrāri rūpnieciskajā izstādē Agro–2015 ar semināru ES standartu ieviešana piensaimniecības jomā: Latvijas pieredze. Sapratām, ka Ukrainā ļoti augstu vērtē mūsu pieredzi un zināšanas piensaimniecības jomā un viņi cer uz mūsu palīdzību piena kvalitātes un dzīvnieku ražības jautājumu sakārtošanā.

Pēc tam tapa projekts sadarbībā ar Latvijas Ārlietu ministriju un LLKC, lai ar savām zināšanām un pieredzi palīdzētu ukraiņu zemniekiem sasniegt ES kvalitātes prasības, jo nopietnu finansiālu palīdzību mēs kā neliela valsts nevaram sniegt. Projekta vieta bija Čerņigovas apgabals, kur lauksaimniecība attīstīta vissliktāk, salīdzinot ar citiem reģioniem, kā arī tas ir sava veida pilotapgabals reformu ieviešanā. Tā kā pašlaik Ukrainā nav vienota lauku konsultāciju dienesta, kā tas ir Latvijā, tad sadarbības partneri projektā bija nevalstiskās organizācijas un valsts pārvaldes struktūras. Ukrainā lauksaimniecības konsultāciju dienesti darbojas atsevišķos valsts reģionos, kas ir salīdzinoši neatkarīgi nozares lēmumu pieņemšanā.

– Kāds bija projekta mērķis?
Dainis Arbidāns:
– Projekts Mazo un vidējo piena lopkopības saimniecību kapacitātes celšana ES kvalitātes standartu sasniegšanai Čerņigovas reģionā, Ukrainā galvenokārt saistīts ar Ukrainas vēlmi ar savu produkciju iespiesties Eiropas tirgos, kaut gan viņi vēl pagaidām ar piena produktiem nespēj apgādāt pat savu valsti – nosedz 40–60 % tirgus. Taču Ukrainas potenciāls ir milzīgs, viņi paši to vēl nav spējuši novērtēt. Ja ukraiņi sapratīs, ka var saimniekot savādāk, tad vienā brīdī var pārpludināt visu Eiropas tirgu ar piena produkciju.

Mūsu ieguldījums viņu apmācībā ir koks ar diviem galiem – prasītos pamācīt, bet viņi var kļūt par mūsu tiešiem konkurentiem. Tomēr ceru, ka vismaz pagaidām ukraiņi mērķēs vairāk uz Austrumu tirgiem, jo ES ir stingras prasības, ko daudzas saimniecības nevar izpildīt. Tad jāmaina tirgus un pārtikas aprites struktūra pašā valsts pārvaldē.

Dainis Arbidāns ukraiņu lauksaimniekiem demonstrē, kā kūtī ātri var noteikt gaisa temperatūru un gaisa plūsmas ātrumu.

– Raksturojiet lauksaimniecības attīstību Čerņigovas reģionā.
– Čerņigovas apgabals ir tikpat liels kā visa Latvija, saimniecībās kopumā ir 200 tūkstoši govju, mums – 157 tūkstoši. Vidējā saimniecība ir no 50 līdz 200 govīm ar vidējo platību 1500 ha un vairāk. Lielās saimniecības skaitās no 30 tūkst. ha un vairāk, tām sadarbības partneri parasti ir ārvalstu investori. Piena izslaukums no govs vidēji ir 3.5–4.5 tūkst. kg piena laktācijā. Piena kvalitāti laboratorijās nenosaka, jo tādu tur nav. Piena satura rādītājus nosaka piena pārstrādes uzņēmumi, un viņiem ir zināma veida monopols.

– Kas notika projekta laikā?
– Iepriekš minētā projekta ietvaros gan paši braucām uz Ukrainu, gan turienes kolēģi ieradās pie mums. Ukraiņi Latvijā bija 2015. gada rudenī, vizītes ietvaros lauksaimnieki apmeklēja valsts iestādes – Pārtikas un veterināro dienestu, Lauksaimniecības datu centru un Zemkopības ministriju, kā arī iepazinās ar piena lopkopības saimniecībām. Arī 2016. gadā projekta laikā Ukrainas lauksaimnieki, kuri ir gatavi iesaistīties konsultatīvās sistēmas izveidošanā, un potenciālie konsultanti apmeklēja Latviju. Vizītes laikā ukraiņu delegācija apmeklēja LLKC, ZM, LDC, PKS Straupe, SIA Vienotnes, LLU MPS Vecauce, z/s Lejas Riepji. Viņus interesēja kooperācija, tāpēc arī apmeklējām PKS Straupe, kur ukraiņi redzēja, kā notiek piena kvalitātes kontrole, pārstrāde un produkcijas realizācija. Savukārt par dzīvnieku turēšanu, kopšanu, barošanu un prasībām piena ieguvē ukraiņi pārliecību guva apmeklētajās saimniecībās un Vecaucē.

Pēc tam mēs, LLKC speciālisti, braucām atbildes vizītē uz Ukrainu, lai iepazītos ar piensaimniecībām Čerņigovas apgabalā un satiktos ar iespējamiem konsultantiem lopkopībā, kas ukraiņu zemniekiem varētu sniegt atbalstu. Vērtējām un analizējām problēmas viņu piena saimniecībās, organizējām Fermu dienas, kurās pulcējās gan zemnieki, gan veterinārārsti, gan valsts pārvaldes un nevalstisko organizāciju pārstāvji. Sagatavojām un prezentējām rokasgrāmatu par piena kvalitāti atbilstoši ES noteiktajām prasībām, kurā apkopotas vadlīnijas piena kvalitātes standartu sasniegšanai un tālākai patstāvīgai darbībai darbībai, kā arī aprakstītas problēmas, kuras piensaimniekiem bija pirms Latvijas iestāšanās ES, un kāds prasības piena kvalitātei ir tagad. Rokasgrāmatā ir akcentētas sadaļas, kā pareizi veikt slaucamo govju sagatavošanu slaukšanai, kādi ir cēloņi sliktai piena kvalitātei, kā uzturēt pareizā darba kārtībā slaukšanas iekārtas, – viss aprakstīts soli pa solim.

Šī projekta ietvaros Čerņigovas apgabala potenciālajiem lopkopības konsultantiem LLKC iegādājās un uzdāvināja sešus portatīvos datorus, kuros ir programmatūra, ar kuras palīdzību ir iespējams izveidot barības devas slaucamajām govīm. Centāmies Čerņigovas apgabala vadībai izskaidrot, ka, apmācot konsultantus, viņu darbs būs nepieciešams zemnieku izglītošanā, lai Ukrainas piensaimniecības sasniegtu augstu ražošanas līmeni un ES prasībām atbilstošu piena kvalitāti. Gribam, lai valsts pārvaldes līmenī būtu sapratne, ka zemniekiem nepieciešams lauksaimniecības konsultāciju dienests.

– Kā jūs vērtējat Ukrainas piena nozares iespējas un problēmas?
– Analizējot piena sektoru, var teikt, ka Ukraina ir priviliģētā stāvoklī, jo tur var izaudzēt gan labu rupjo lopbarību, gan graudus, gan proteīna produktus – soju, saulespuķes un kukurūzu. Ukrainā arī piena iepirkuma cena ir augstāka, salīdzinot ar Latviju, pienotavas par nezināmas izcelsmes pienu maksā 40 eiro centus. Arī piena pārstrāde nav tik sadrumstalota kā pie mums.

Vislielākā problēma, raugoties no ES prasību izpildes, ir saistīta ar piena kvalitāti. Dzīvnieki tiek baroti bez priekšnoteikumiem un jebkādām normām. Reģionā valda uzskats, ka galvenā nozare ir graudkopība, bet piena lopkopība ir kā papildu nodarbe, tāpēc īpašu vērību tai nepievērš. Viņuprāt, liels izslaukums no vienas govs neesot izdevīgs. Mēs savukārt pierādījām, ka no vienas govs iegūt lielāku piena daudzumu ir izdevīgāk nekā turēt trīs govis, veidojot lielākus izdevumus gan barības patēriņam, gan darba resursiem, bet pagaidām viņi to neapzinās un nerēķina.

LLKC konsultants piena kvalitātes jautājumos Ilmārs Gruduls stāsta ukraiņiem par modernajām slaukšanas iespējām.

– Paraksturojiet apmeklētās Ukrainas piena saimniecības.
– Vizītes gaitā Ukrainā apmeklējām trīs piena saimniecības. Viena no tām bija bioloģiskā saimniecības ar 50 Simentāles šķirnei līdzīgām govīm. Pienu un saimniecībā izaudzētos dārzeņus saimnieki realizē tiešajā tirdzniecībā. Abas pārējās bija konvencionālās saimniecības, kas pārdod pienu pārstrādes uzņēmumiem, – vienā bija 170, otrā 80 govis. Diemžēl nevienā saimniecībā nespēj izsekot piena kvalitātei un dzīvnieku veselībai, jo nav standartu, kā mums, un piena ganāmpulki neatrodas piena pārraudzībā – nav datu, cik izslauc no govs, nav dzīvnieku izcelsmes ziņu u.tml. Līdz ar to piena ieguves sākuma posms ir necaurspīdīgs. Gan zemnieki, gan valdība īsti nesaprot, kāpēc tas vajadzīgs, t.sk. dzīvnieku uzskaite. Tomēr, kad parādījām Lauksaimniecības datu centra datu bāzi un tās iespējas, tad gan viņi akceptēja uzskaites sistēmas nepieciešamību, kuras ieviešanai ir vajadzīgi zināmi resursi. To nevar izdarīt vienā dienā, vienā saimniecībā – būtu jāsāk vismaz ar vienu reģionu.

Saimniecības ir izveidojušās uz padomju fermu bāzes, kur dzīvnieki pārsvarā tiek turēti piesieti. Novietnēs, kur govis nebija piesietas, pastaigu laukumi par labu saimniekošanas praksi neliecināja, jo nebija betona pamatnes un dzīvnieki bradāja pa dubļiem, bija netīri, tādos gadījumos vajag daudz laika tesmeņa apkopšanai un nevar iegūt augstas kvalitātes pienu. Bija arī labas lietas, ko pamācīties, piemēram, graudu un kukurūzas žāvēšanai izmanto sēnalas, kuras sakurina speciālos katlos.

Par barību – sojas un saulespuķu spraukumi viņiem ir pieejami tādos apjomos, par ko mūsu zemnieki var tikai sapņot. Barības devas nenosaka, izslaukums tiek noturēts uz graudu rēķina. Dažas govis tiek slauktas gadu vai divus – nevar aizlaist ciet, jo nevar apsēklot, bet kā lai apsēklo dzīvnieku, ja viņam ir izteikts enerģijas deficīts! Varētu vēlēties arī labāku rupjās lopbarības sagatavošanas tehnoloģiju, īpaši tas attiecas uz zāles un kukurūzas skābbarības sagatavošanu. Ukraiņi nesaprot, ka rupjās lopbarības kvalitāte tieši ietekmē saimniekošanas efektivitāti, ka zaļā masa jānovāc laikus, ar kādu tehnikujāblīvē zaļā masa tranšejās, turklāt tās netiek pielabotas un dezinficētas. Analīzes lopbarībai nenosaka, jo nav atbilstošas laboratorijas, tādēļ arī ir neiespējami sagatavot atbilstošas barības devas slaucamajām govīm, ņemot vērā ekonomiskos un dzīvnieku fizioloģiskos aspektus.

Reģionā pārsvarā ir mazās un vidējās ģimenes saimniecības, kur tehnika vēl ir padomju laikā ražota. Ukraiņu zemnieki nav tendēti uz ekskluzīvām lietām, sākumā viņi grib saprast, ko var uzlabot bez naudas, tas ir primārais uzstādījums. Bankās ir milzīgi aizdevuma procenti – no 40–60 un līdz pat 80 %. Tāpēc ir saprotams kāda saimnieks izteikums – kad pārdošot kukurūzu, varēšot salabot kūts jumtu.

Pēc trijām saimniecībām, protams, grūti spriest par reģionu kopumā, mūsu projekta mērķauditorija ir saimniecības, kuras savā laikā pārņemtas kā pussabrukuši kolhozi un kurām ir vajadzīga palīdzība. Pirms gada, viesojoties Ukrainā, apmeklējām arī saimniecības, kur ir 700 govju ganāmpulks un izslaukums 8–9 tūkst. kg piena no govs laktācijā, ir modernas slaukšanas iekārtas, novietnēs ir uzstādīti ventilatori, slaukšanas zālē kondicionieri, tāpat arī labi komforta apstākļi teļiem – tur varētu aizbraukt un pamācīties pat latviešu zemnieki.

Veterinārajā aptiekā.

– Kas ietekmē zemos piena izslaukumus Ukrainā?
– Pirmkārt, tas ir zināšanu trūkums. Otrs faktors ir dzīvnieku ģenētika – cik liels ir ģenētiskais potenciāls govīm, kuras saražo pienu, jo govis ir ar mazu dzīvmasu, kā arī netiek atbilstoši barotas. Vēl nesen viņiem valstī bijis noteikts sasniegt izslaukumu 3000 kg piena no govs gadā, nedaudz vēlāk šis skaitlis jau bija 3500 un tagad ir 4000, ko, viņi apgalvo, esot pārsnieguši. Viesojoties vienā saimniecībā, izziņas nolūkos slaukšanas laikā pieslēdzām elektronisko piena daudzuma mērītāju, kas uzrādīja, ka vairāk par 4 kg vienā slaukšanas reizē nebija. Tas liecina, ka, sekojot labajām padomju laiku tradīcijām, joprojām notiek faktu sagrozīšana, ja atbilstošās instances prasa. Viņi neaizdomājas, ka saimniecība ir privātīpašums un nav jāmelo sev.

Trešais faktors, kas ietekmē piena izslaukumus, ir lopbarības kvalitāte. Saimniekošanā vēl joprojām daudz tiek izmantotas vēsturiskas metodes, ir maz inovāciju. Tehnoloģijas nav lētas arī mūsu zemniekiem, bet mums bija ievērojams ES fondu atbalsts. Viņiem valsts atbalsta nav. Lai stiprinātu lauksaimniecību Ukrainā, zemnieki gaida ārzemju investorus, tādēļ vēlas tikt ES.

Visu summējot, varam secināt, ka, nedaudz mainot situāciju, bez lieliem naudas ieguldījumiem, piena izslaukumu gada laikā varētu kāpināt par 15–20 %.

– Kas jūs pārsteidza, viesojoties kaimiņvalstī?
– Cilvēku sirsnība un viesmīlība. Pozitīvi, ka viņiem ir izteikti viedokļu līderi, 50–60 cilvēku grupā vienmēr ir kāds, kas visus pavilks uz priekšu, Latvijā tā varbūt pietrūkst, jo mēs dzīvojam noslēgtāk, vairāk katrs par sevi, viņiem ir izteiktāka kopības sajūta.

Mani tomēr pārsteidza, ka viņiem bija jaunums pasaulē vispār atzītas lietas – ekspress metodes slimību noteikšanai. Mēs, braucot uz Ukrainu, bijām paņēmuši līdzi dažus testus un vienā saimniecībā ar ekspress metodi noteicām, ka teļiem caureja nav bakteriālas izcelsmes, bet gan vīrusu vai parazītu izraisīta, ka antibiotikas, kas tiek dotas, ir liekas. Viņu nezināšana tomēr jāuztver ar sapratni, jo viņi grib mainīties, tikai tam vajag laiku.

Nereti lauksaimniecībā tiek izmantota padomju laika tehnika.

– Un kas ukraiņus pārsteidza Latvijā?
– Vizītes laikā Latvijā viņi paviesojās vairākās piena saimniecībās un viņiem bija pārsteigums, ka govs var būt netīra no ārpuses, bet spēj dot augstākās kvalitātes pienu. Vēl lielāka neizpratne bija par to, kā saimniecībās var likvidēt govis, kuras var dot 30 l piena dienā, bet viņām ir paaugstināts somatisko šūnu daudzums. Latvijā zemnieki likvidē hroniski slimās govis, jo ārstēšana ir dārga un bieži pilnībā nevar izārstēt, turklāt tādu pienu nevar dot teļiem, tas palielina iespēju slimību pārmantot.

Ukraiņi bija izbrīnīti, ka uz tik nelielām zemes platībām var turēt tik daudz dzīvnieku. Mūs intensīvi saimniekot ir piespiedušas piena krīzes, viņiem tādu nav bijis. Visu, ko saražo, tur nopērk, un piena cena turas, tikai nedaudz nokrīt vasarā, jo ir lielāks piena apjoms. Uz tā fona vienam zemniekam Ukrainā ieteicu, lai plāno govju atnešanos ziemā, tad varēs vairāk nopelnīt. Teicās padomāt – pārmaiņas, kas neprasa naudu, viņi ir gatavi ieviest kaut vai šodien.

Viņi bija izbrīnīti arī par augstajām labturības prasībām lopu novietnēs. Arī mums savulaik daudzi bija pārsteigti, ka dzīvniekiem ir noteikta labturība, bet cilvēkiem nav.

– Vai projekts ir noslēdzies?
– Nepilnu pusgadu ilgušais projekts Mazo un vidējo piena lopkopības saimniecību kapacitātes celšana ES kvalitātes standartu sasniegšanai Čerņigovas reģionā, Ukrainā noslēdzās 2016. gada novembrī Ukrainā ar konferenci, kurā piedalījās gandrīz 100 dalībnieki no lauksaimniecības departamenta, projektā iesaistītie partneri, zemnieki, rajonu pārvalžu priekšnieki. Pasākumā stāstījām par ieguvumiem no projekta, kas ir tapis, akcentējām galvenās problēmas, kas sagaida Ukrainas zemniekus, ja valsts spers soli Eiropas virzienā. Izmaiņas nebūs viegli ieviest – ātrākais 3–5 gadu laikā, atsevišķi uzņēmumi var īsākos termiņos, bet valstī kopumā nepieciešamas nopietnas reformas un vienots dienests pārraudzībai valsts līmenī. LLKC konsultāciju centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis konferencē uzsvēra, ka liela nozīme lauksaimniecības attīstībai reģionā ir lauku teritoriju plānotai un vienmērīgai attīstībai un ka nākotnē lielākajam lauksaimniecības politikas virzītājspēkam jābūt lauksaimnieku sabiedriskajām organizācijām, kā arī lauksaimniekiem ir jāveido spēcīgi kooperatīvi, kā Latvijā, piemēram, Latraps vai Vaks.

Daudzviet Čerņigovas reģionā, ēdinot ganāmpulku, netiek noteiktas barības devas.

– Vai šajā gadījumā beigas ir kaut kā jauna sākums?
– Ukrainas puse meklē jaunas sadarbības formas, jo viņi grib apmācīt lauksaimniecības konsultantus, kas būtu gatavi strādāt, bet valsts par to pašlaik nemaksā, savukārt kā maksas pakalpojums tas sākumā nedarbosies. Jauna projekta attīstīšanai Ukrainā jāmeklē finansējumu ES fondos, ja projekts attīstīsies tālāk, nepieciešamais līdzfinansējums būs vismaz 15 %. Mēs no savas puses piedāvājam konsultantu apmācību Latvijā, tas būtu lētāk nekā braukt ar visu ekipējumu tur un vadīt konsultantu apmācības. Tā arī viņiem būtu unikāla iespēja praktizēt mūsu saimniecībās, kas būtu lielāks ieguvums topošajiem Ukrainas konsultantiem Čerņigovas apgabalā. Pieci līdz seši aktīvākie konsultanti varētu startēt pilotprojektā, bet, ja nebūs finansējuma no malas, ukraiņi to izdarīt nevar. Šī projekta vadītāji bija no Ukrainas sabiedriskās organizācijas Sabiedrības attīstības veicināšanas centrs, kas tiek finansēta no ārzemju fondiem, pašiem sava budžeta nav.

Šis projekts būtu izdevies, ja turpinājumā 2 vai 3 cilvēki nodarbotos ar konsultācijām lopkopībā un ilgtermiņā būtu vērojama konsultāciju pakalpojuma attīstība. Negribētos, lai padarītais tiktu nolikts plauktā un pēc laika atkal sāktos viss no jauna. Ukraiņiem esam iedevuši makšķeri – esam parādījuši savas iespējas, ko varam sniegt un ko var sasniegt.

 

 

 

 

 

 

 

 

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
AMAZONE nosaka jaunus standartus kombinētajiem izkliedētājiem!
AMAZONE nosaka jaunus standartus kombinētajiem izkliedētājiem!

AGRITECHNICA 2023 laikā AMAZONE prezentēja jauno minerālmēslu izkliedētāju ...

Govju virusālā diareja – pasaules mēroga izaicinājums piena lopkopībā
Govju virusālā diareja – pasaules mēroga izaicinājums piena lopkopībā

Govju virusālā diareja (Bovine viral diarrhoea, BVD) ir liellopu infekcijas...

Tukuma piens attīstības stāsts
Tukuma piens attīstības stāsts

Tukuma piens ir viens no lielākajiem piena pārstrādes uzņēmumiem Latvijā. S...

SIA "Naukšēni" – inovatīvi un droši sava ceļa meklējumos
SIA "Naukšēni" – inovatīvi un droši sava ceļa meklējumos

SIA Naukšēni Valmieras novadā izveidojusies no savulaik spēcīgās kopsaimnie...