Saimnieks LV / 2019.gads (Jūlijs.)

Vecumnieku novadā un arī patālāk Agri Veidi pazīst vēl no tiem laikiem, kad viņš bija kopsaimniecības galvenais zootehniķis – zinošs un godprātīgs sava darba veicējs. Pārmaiņām atnākot, profesionālās zināšanas un pieredze ļāva palikt lauksaimniecībā un turpināt darbu lopkopības nozarē. Tika izveidota zemnieku saimniecība Liepas. Sākumā ģimene apkopa slaucamo govju fermu, bet vēlāk pārgāja uz gaļas liellopu audzēšanu. Patlaban ganāmpulkā ir 150 liellopi. Apstrādājamā zemes platība kopā ar nomas zemēm ir 200 ha, kas nodrošina nepieciešamo ganībām, sienam un skābsienam. Arī graudaugi lopbarībai pašu audzēti.

Vai gaļas lopu audzētājiem jākooperējas
Daudzās zemnieku saimniecībās Latvijā, kas savu darbību sāka 90. gados, tuvojas vai jau ir pienākusi paaudžu maiņa, lauksaimnieki par to izsakās dažādi. Ir pat tādi, kas teic, ka darījuši visu, lai bērni neuzņemtos to vezumu, ko pēdējiem spēkiem velk ģimenes galva vai abi vecāki. Agra Veides ģimenē ir citādi. Loģiski un secīgi saimniekošanu turpina abi dēli – Māris un Jānis. Tikai nozare un saimniecība katram sava. Māris pārņēmis fermu un visus ar to saistītos pienākumus. Jānis ir jaunais zemnieks, viņš jau vairākus gadus nodarbojas ar ķiploku audzēšanu un ieguvis nozīmīgu pieredzi.

Agris Veide dēliem palīdz ar padomu un uzkrāto pieredzi, un viņa galvenie pienākumi ir ciltsdarbs un dokumentu aprites kārtošana, kas saistīta ar bioloģiskās saimniecības statusu. A. Veides lielākā sāpe tomēr ir gaļas liellopu audzētāju situācija Latvijas un Eiropas tirgus kontekstā. Māris sarunai pievienojas kā tikko no siena pļavas – pļaujami 60 ha. Pašreizējam ganāmpulkam jāsagatavo ap 700–800 siena rituļi un tikpat vajag skābsienam. Viņš atzīst, ka nesen iegādātā tehnika – velkamā ātrgaitas pļaujmašīna ir laba. Ātrums gan atkarīgs no tā, cik līdzens ir lauks, dažviet kurmji krietni pabojājuši virsmu.

Agris Veide atzīst, ka šobrīd jāķeras pie iepriekšējo gadu kļūdu labošanas. Lopkopībā galarezultātu nosaka ģenētika. Speciālists teic, ka līdz šim Latvijā pirkts tas lētākais, proti, viduvēji vaislas buļļi no Vācijas. Lietuvā nozare saņem valsts atbalstu ap 30 procentiem un viņu ganāmpulki ir krietni kvalitatīvāki. Vācijas gaume priekšroku dod muskuļu gaļai, bet, piemēram, Šveicē augstu vērtē zemādas tauku slāni. A. Veide domā, ka optimāli būtu izvēlēties vaisliniekus no Zviedrijas. Pusotrā gadā var sasniegt līdz 800 kg svara. Liepās tikko iepirkts Šarolē šķirnes bullis. Nemācējis zāli ēst, un savā galvenajā misijā sākumā bijis kā no klostera iznācis, smejas abi vīri.

Māris pārliecināts, ka nozare stagnē: „Nav normāli, ka tikai gada beigās, kad saņemam Eiropas atbalsta naudas, iespējams sabalansēt finanses. Saimniecības attīstībai vajadzīgi līdzekļi un drošībai kaut kas stabils arī kontā. Pašlaik esam tālu no tā. Lielākoties lopkopjiem ferma ir kā dzīvā banka. Kad vajag naudu, ātri pārdod kādu lopu, bet plānveidīgai ganāmpulka kvalitātes uzlabošanai jaudas nepietiek, jo – jāizdzīvo. Labi, ja, piemēram, zālāju sēklu varam iegādāties ar pēcapmaksu, jo mūs pazīst un uzticas. Ganāmpulka atjaunošana prasa līdzekļus. Viss pārējais darbs ir veltīgs, ja nevaram ar labiem vaislas buļļiem to atjaunot. Šobrīd likvidējam vecās govis, dažām pat 14 gadu.”

Saimnieku vēlme un cerība ir jaunlopiem līdz 16 mēnešu vecumam, intensīvi barojot, iegūt dzīvsvara pieaugumu vidēji dienā ap 0.9–1.0 kg. Līdz 300 kg dzīvsvarā astoņos mēnešos – tātad iegūt ātraudzīgāku, ražīgāku ganāmpulku. Agris Veide uzskata, ka nozares neveiksme ir tā, ka netiekam Eiropas tirgū, cenu starpība ir 25–30 %. Uz tuvējiem tirgiem Poliju, Lietuvu strādā starpnieku firmas, kam pietiek ar iegūto tauku slāni. Izeja? Agris Veide pārliecināts: „Lai cik negribīgi latviešu zemnieks skatās kooperācijas virzienā, agri vai vēlu pie tās nonāks.” „Nu, nē, latvietis un kooperācija – kopā neiet!” iesmejas Māris. Pretruna arī tajā apstāklī, ka tie, kas ražo un zina nozarē visu vai gandrīz visu, ir aizņemti ar savām saimniecībām un kopdarbam nedz var, nedz grib ziedoties. Savukārt gudrinieki no malas dažkārt izrādās tikai veikli ātras peļņas tīkotāji.

Tomēr kooperācija vien nedos gaidīto rezultātu. Gaļas liellopu nozarei ir vajadzīga sava pārstrāde un ražošana. Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra vadītājs Mārtiņš Cimmermanis jau agrāk ir izteicies, ka nozarei, zemniekiem pietrūkst eksportspējīgas gaļas pārstrādes, kur noteicēji būtu paši liellopu audzētāji. Pašlaik vienīgā eksporta iespēja ir dzīvu lopu pārdošana izsoļu namos, kas tos realizē ārpus Latvijas – Polijā, Vācijā, Nīderlandē. Arī Latvijas nelielajā tirgū šim produktam ir savs patērētājs, bet nozarei vajadzīgas eksporta iespējas. M. Cimmermanis atzīst, ka daudzi zemnieki produkciju realizē tiešajā tirdzniecībā, jo atraduši savus klientus. Lai gan latviešu virtuvē liellopu gaļa ir pajauns produkts, savs patērētājs ir. Taču vairāk par visu vajadzīgi jauni, uzņēmīgi zemnieki, kas spētu izvilkt kooperēšanos un organizēt ražošanu. Latvijā tas ir iespējams un tā ir perspektīva.

„Iespējams arī nodarboties ar gaļas kvalitatīvu sadali un fasēšanu eksportam, ņemot kaušanas pakalpojumus no konkrētas kautuves, kā to dara Šveicē. Būtu izdevīgi arī kautuves īpašniekam,” spriež Agris Veide, „piena nozarē situācija ir līdzīga. Vienīgi graudu audzētāji sasnieguši labus rezultātus, taču ne piens, ne gaļa nav tornī turami, līdz tirgus cenas būs visizdevīgākās… Turklāt svarīgs ir kopējais apjoms un tā regulāra nodrošināšana. Agris sarēķinājis – ja vienai fūrei vajag 35 t, piegāde divas reizes mēnesī, piemēram, prasa 70 t. Viena labi nobarota buļļa liemenis sver 350–400 kg. Tātad divām kravām vajadzētu ap 200 šāda svara buļļu. Vai Latvija ilgtermiņā var nodrošināt šādu apjomu? Tās būs līgumsaistības arī ar soda sankcijām. Bieži liels traucēklis ir vienprātības trūkums. Kritiskos brīžos, kad savas individuālās intereses jāsaskaņo ar kopīgajām, nemaz tik viegli neiet. Gadās, ka tā vietā, lai saliedētu spēkus, notiek šķelšana,” secina Agris Veide.

Māris domā, ka visizdevīgāk pašam ražot un arī realizēt caur savu kautuvi, bet tas ir ļoti dārgs prieks. Un te gan ir vajadzīga kooperēšanās. Ideāli, ja zemniekam būtu izvēle – daļu izaudzētā realizēt gaļā, daļu atdot izsoļu namam. Gadās dzirdēt komentārus, ka atbalsta maksājumi esot par augstu, bet tā tikai šķiet. Faktiski mums, neatkarīgi no atbalsta lieluma, nav tirgus, kurā paņemt atpakaļ savu peļņas daļu.

Jautāju Mārim, kā tad izlēmis tēva saimniecībā palikt un vilkt to smago vezumu tālāk. Viņš atbild, ka šis ceļš veidojies dabiski: „Uzaugu ar lauku darbiem un ieaugu tajos. Kopsaimniecībā pat ar kombainu atļāva braukt. Kas vēl superīgāks tādam puikam varēja būt!”

Pēc Zemkopības ministrijas sagatavotajiem datiem.

Avots: Zemkopības ministrijas TTA departaments

Ķiploki un bezaršanas tehnoloģija
Jaunais zemnieks Jānis ir ķiploku audzētājs. Pašlaik raža gatavojas trīs ar pus hektāros, bet attīstības mērķis ir 10–15 ha. Šķiet, Jānim rokas brīvākas nekā brālim. Jānis stāsta, ka siltumnīcā testē arī citas kultūras, piemēram, gurķus, ķirbjus, mēģinās arī rabarberus, kas pievilcīgi kā ilggadīgi augi. Dažādi avoti norāda, ka vienā vietā tie var augt pat 20 gadus, bet Jānis domā, ka ar labu ražību reāli 10–15 varētu būt. Ķiploku audzēšanā viņš strādā ar integrētās lauksaimniecības metodēm. Viņaprāt, ar bioloģisko vien ķiplokam par maz tradicionālajā apstrādē.

Jānis un viņa tēvs ir vienisprātis, ka zemi esam padarījuši par narkomāni. Viss, ko tai dodam, nav ilgtermiņam. Ātri visu sagāžam virsū, ātri paņemam, bet augsne pati neattīstās un neveido savu mikrovidi. Turklāt fungicīdi iznīcina labās baktērijas un arī sliekas. Arot gaisā izdaloties ap 50 % slāpekļa, kas nepaliek zemē, kur tas vajadzīgs. Šo pieeju atskārtuši un attīsta ASV lauksaimnieki un arī ukraiņi. Stepēs uzarto virskārtu bieži aiznes vētras un augsne paliek bez dzīvības. Pozitīvs rezultāts nav sasniedzams ātri. Veselīgie mikroorganismi un sliekas augsnē sarodas tikai trīs četru gadu laikā, bet ir pētījumi, kur ļoti ķimizētās un noplicinātās augsnēs pat vēl ilgāk. Par šo pieeju intensīvās konvencionālās lauksaimniecības zemnieki gan smīkņājot, taču metode un tās izvērtēšana varbūt rāda, ka esam pietuvojušies aizas malai un nu ieslēdzam atpakaļgaitu…

Ar graudaugu kultūrām ir vienkāršāk, tur jau izgudrotas speciālas sējmašīnas, un graudam nekāds dziļums nav vajadzīgs. Ar ķiploku – sarežģītāk, jo tam tomēr jāatrodas dažu centimetru dziļumā, un šobrīd nav tirgū pieejama jau gatava tehnika. Līdz šim Jānis ir sasniedzis mērķus, īstenojot divus Eiropas Savienības projektus. Iegādājies šķirošanas līniju, daivošanas līniju un atbrīvojies no roku darba sēklas sagatavošanas procesā. Iegādāts arī traktors.

Tomēr pēdējā laikā arvien vairāk tiek domāts par no-till, t.i., bezaršanas metodi. Kāda firma Latvijā strādā pie tā, lai ķiploku kombainu, kas radīts Dienvideiropā, pielāgotu mūsu augsnes īpatnībām. Te nebūs ātra peļņa. Drīzāk šī pieeja derētu jaunajiem zemniekiem, kuri zemes apstrādi tikai iesāk. Pat neražas gadā zaudējumi būs mazāki, jo mazāk ieguldīts. Turklāt jaunie ir atvērtāki nepazīstamām lietām un nebaidās riskēt. Tā domā Jānis: „Idejas rodas darot, domāju sākt ar nelielu platību, kurā zemi neart un izmantot virsaugu miksli, tā radot lielāku atdevi organikai. Sausuma periodā šāda virskārta aizsargātu augsni no izžūšanas, bet aukstās ziemās pasargātu augus no izsalšanas.”

Ķiplokus Jānis realizē gan kā sēklu, gan kā garšaugu: „Konkurenci mūsu nozarē nejūt. Tikai 50 % no Latvijai nepieciešamā daudzuma tiek izaudzēti pie mums. Tāpēc tirgū ienāk ķiploki no Polijas. Esmu atradis domubiedrus tepat Iecavā un arī Vilcē. Tehnika ir dārga, un ir labi, ka var sadarboties. Ar Vilces saimniecību Paitēni sadarbojamies ražas realizācijas laikā. Kooperēties būtu vērtīgi. Pagaidām mums ir tāds neformāls kooperatīvs. Jebkurā sadarbībā svarīgs ir dialogs un kompromisu māksla.”