Saimnieks LV / 2021.gads (Jūnijs.)

Zemnieku saimniecībā Vainadziņi Tērvetes novadā top gardi cūkgaļas izstrādājumi – žāvējumi, desas, aukstā gaļa, pastētes un vēl daudz citu kārumu. Tērvetnieki iekarojuši savu vietu tirgū ar allaž svaigiem un kvalitatīviem ražojumiem, un viņiem ir savas kundes, kas pērk tikai Vainadziņos ražoto. Aicinājām uz sarunu saimnieci Guntu Miļūnu.

Ģimenes bizness
„Vainadziņos nodarbojamies ar cūkgaļas pārstrādi. Ražojam dažādus kūpinājumus, desas, auksto gaļu, pastētes, kupātus, putraimdesu jeb tā saucamo asinsdesu, kas mūspusē ir ļoti iecienīta. Agrāk, pirms apmēram trijiem gadiem, cūkas audzējām pašu saimniecībā, tagad cūku mēra dēļ vairs ne. Un nevaram jau arī visu paspēt – gan audzēt, gan ražot gaļas izstrādājumus. Cūkgaļu iepērkam no Dobeles novada Kroņauces SIA Irvaine kautuves,” stāsta Gunta Miļūna. Iepirkuma cena esot mainīga – ar PVN 2.50–2.60 EUR/kg. Kā pasaulē mainās biržas cenas, tā mainās arī cūkgaļas izcenojumi. Guntas kundze uzteic kautuvē nopērkamo cūkgaļu – tā esot ļoti labas kvalitātes. Komplekss piederot Rīgas kombinētās lopbarības rūpnīcai, kas audzē cūkas.

Gaļas pārstrādē zemnieku saimniecībā Vainadziņi darbojas galvenokārt pašu ģimene – saimniece Gunta, dzīvesbiedrs Jānis, mazdēls Emīls, meita Vita palīdz tirgot, vēl talkā nāk ļoti laba strādniece Dace. Ar to pietiekot, kad priekšā lielie gadatirgi, tad gan aicinot vēl kādu palīgos, galvenokārt pie gaļas sagatavošanas. „Mūsu saražoto ņem arī trīs veikali, kas atrodas Tērvetē, Dobelē un Jelgavā. Kādreiz – apmēram kādu pusgadu – mums arī pašiem bija savs veikals, bet sapratām, ka nevaram uzturēt, jo izmaksas ir ļoti lielas. Tagad ar naudu, ko nopelnām par saražoto, varam izdzīvot,” atzīst saimniece Gunta. Vienmēr skatoties, lai var norēķināties ar gaļas piegādātājiem, lai nav parādu un lai kaut kas no peļņas paliek arī pašiem.

Pēc iespējas dabīgāk
„Nav jau pirmais gads, kopš strādājam. Bija govis, gatavojām krējumu, biezpienu, pārdevām pienu. Tad arī pa vienai cūciņai ņēmām līdzi un mēģinājām tirgot gaļu. Taču to neizpirka, sapratām, ka kaut kas jādara, ka paši visu neapēdīsim. Sākām cūkgaļu pa nelielam gabaliņam kūpināt. Tā pamazām esam attīstījušies,” atceras Vainadziņu saimniece un piebilst, ka cūkgaļas produkcijas sortiments ar katru gadu paplašināts, bet nu jau pietiekot.

Guntai pašai neesot savu ražojumu garšas favorīta. Visi labi. Tiesa, pagājis laiks, kamēr dabūjuši īsto garšu, tā teikt, savu vizītkarti. Ļoti garšīgas, piemēram, ir kāpostu desiņas, kur klāt tīra cūkgaļa. Vasarā cieņā piknika desiņas, bet ziemā kāpostu desiņas. Kāpostiem tad ir laba garša, tāpat arī desiņām. Saimniecībā gatavo arī vārītās desas un sardeles – ļoti labas, tīra gaļa klāt un nepieciešamās piedevas. Bērniem ļoti garšojot. „Strādājam bez garšas pastiprinātājiem un esam pie tehnologiem piemeklējuši tādas receptes, lai viss būtu pēc iespējas dabīgāks. Piemēram, mājas desiņu recepte nākusi no seniem laikiem, no vīra vecākiem. Viņi bija laucinieki, es gan esmu ienācēja Tērvetes novadā – ieprecējos. Izmācījos par zootehniķi un kādreiz strādāju kolhozā,” par sevi pastāsta Gunta.

Dārga, bet laba
„Par pārējām receptēm bija tā, ka aizbraucām uz firmu, kur iegādājāmies visas garšvielas un prasījām, kā var gatavot mājas apstākļos. Arī aknu desa, kas ir mūsu jaunākais produkts, tapusi, ņemot vērā, tehnologu padomu. Mūsu produkcijai nav diži liels realizācijas laiks, tāpēc cešamies, lai katru nedēļu varam piedāvāt svaigu.

Tagad gan liela daļa tirdziņu aizliegti, bet vispār mēs vienmēr zinām, kas kurā tirdziņā iet vairāk, kas mazāk, un visu izkalkulējam. Braukājam pa pagastiem, piedāvājam produkciju – mums ir izņemtas tirdzniecības atļaujas. Apjomi tagad samazinājušies, bet varam iztikt,” saka Miļūnas kundze un atzīst, ka konkurence pastāv. Vienam ražotājam produkcija ir lētāka, otram dārgāka. Miļūnu ģimenes ražojumi nav no lētākajiem – mainās cūkgaļas cena, bet produkcijai viņi gan nemaina cenu, lai pircēji neprasītu – kāpēc tā? Tirgotavās ir arī lētāki gaļas izstrādājumi, bet mazāk kvalitatīvi, tad var atļauties lēti pārdot. „Mēs tā nevaram. Cilvēki iet garām mūsu stendam un saka – šeit ir dārga gaļa, bet laba. Mūsu ražošanas izmaksas arī nav zemas. Kūpinām gaļu ar tīru alkšņu malku. Agrāk mums bija malka pašiem savā mežā, bet tagad iepērkam – gadā trīs lielas kravas. Kravas cena ir 600 EUR, un tur ir 11 m³ malkas. Tāpēc nevar atļauties lēti tirgot gaļu, tāpat nodokļi valstij jāmaksā,” paskaidro saimniece.

Mazā Nākotne
Tērvetes gaļas ražotāji vēlētos uzbūvēt modernāku gaļas pārstrādes cehu, bet tā ir milzu nauda. „Nezinām, kā būs. Neesam piesaistījuši Eiropas naudu, bet esam ņēmuši kredītus tehnikas iegādei – vienu ņemam, otru nomaksājam. Tā esam sapirkuši visu. Vasarā ir vajadzīgas saldējamās iekārtas, stendi, ziemā ir nedaudz vieglāk. Mums ir mašīna ar vitrīnu, ar kuru dodamies uz tirdziņiem. Ko citu? – Jādzīvo!” Gunta pastāsta, ka esot piedalījušies tirdziņos arī Jelgavā un Rīgā – Latvijas Brīvdabas muzejā, Doma laukumā Zāļu tirgū un vēl citviet, bet tie visi pērn pandēmijas dēļ izpalikuši.

Vainadziņu saimnieki nedēļā saražo apmēram pustonnu gaļas produktu. Tas ir smags, fizisks darbs. „Liels atspaids ir tas, ka no kautuves mums visus kautķermeņus pieved klāt, pašiem nav jābrauc pakaļ. Izliekam pa ledusskapjiem un pēc tam sastrādājam. Kas ir noteiktā nedēļā vairāk pieprasīts, to arī gatavojam. Pircēji ļoti iecienījuši auksto gaļu, pastētes, aknu desu, žāvējumus, cauraudzi, sviestmaižu speķi. Noteiktos gadalaikos labi pērk putraimdesu. Labi pērk arī vārīto desu, šķiņķa desu, sardeles. Un mums pašiem prieks, ka cilvēkiem mūsu ražojumi iet pie sirds,” saka Gunta un piebilst – kad Pārtikas un veterinārais dienests ierodoties pārbaudīt, allaž uzteicot – te jau mazā Nākotne!

Gunta Miļūna ar mazdēlu Emīlu.

Ar optimismu kopsolī
„Viss jāsaražo, jāsafasē – ir ļoti daudz darba, bet mums patīk. Jaunāki nepaliekam, būtu jādomāt par kaut ko vieglāku, bet ko izdomāsi? Nekā vieglāka jau laukos nav. Mums ir trīs bērni, katrs savā darbā. Viņi saka – mamma, kamēr mums ir darbs, strādāsim, kad nebūs, – nāksim pie tevis,” pasmej mamma Gunta un paslavē divdesmitgadīgo mazdēlu Emīlu, kurš tagad dzīvo pie vecvecākiem. Puisis mācās Latvijas Lauksaimniecības Universitātē un daudz palīdz vecmāmiņai un vectētiņam darbos.

„Galvenais, lai šogad valstī nostabilizētos ekonomika un cilvēki varētu sākt normāli strādāt un pelnīt naudiņu. Būs cilvēkiem nauda, viņi pirks, nebūs – nebūs, par ko pirkt arī mūsu ražojumus. Skatīsies, ko var atļauties, ko nevar. To jau tagad jūtam tirgū. Ļoti daudzi pensionāri iepērkas, bet pa kripatiņai. Mums vienmēr ir svaiga produkcija, un pircējs to ar baudu arī notiesās. Nebūs nekas jāizmet laukā. Jādomā labas domas – gan jau šogad būs labi,” optimistiski sarunu beidz tērvetniece Gunta Miļūna.