Saimnieks LV / 2020.gads (Marts.)

Nadeždas un Jāņa Plāceņu piemājas saimniecībā Stārasti Grobiņas novada Bārtas pagastā mīt 35 brūnaļas un 12 jaunie teliņi. Saimnieki nodarbojas ar piena ražošanu – izslaukums no vienas govs laktācijas periodā ir 6 tūkstoši litru. Pienu nodod Aizputes novada Cīravas pagasta piensaimnieku kooperatīvā Nadziņi-1 un ar sadarbību ir apmierināti – paši piena produktu ražošanu uzsākt nedomā, bet novērtē mieru un klusumu, ko sniedz lauku dzīve savā saimniecībā.

No cūkām pie govīm

„Stārasti ir manas dzimtās mājas, un es savulaik tepat Bārtas skolā mācījos. 1975. gadā pabeidzu Liepājas jūrskolu, pēc tam strādāju zvejnieku kolhozā Boļševiks − pa visu Baltijas jūru zvejojām ar mazajiem kuģiem. Tad 90. gados nāca juku laiki, atguvām mana tēva mājas ar 16 ha zemes – Stārastus,” sarunu uzsāk Jānis Plācenis. Sākuši ar trim govīm, kūtī tobrīd bijušas arī cūkas un aitas, bet drīz vien saimnieki sapratuši, ka tās turēt neatmaksājas, jo par gaļai nodotu cūku, piemēram, varēja saņemt 50 Ls, bet barība šim mājlopam izmaksājusi ap 60 Ls. „Pārveidojām stalli tikai gotiņām un akciju sabiedrībai Kurzemes piens pārdevām pienu, bet tā tika likvidēta. Divās nedēļās saņēmām deviņus latus – kā izdzīvot? Bija gan nelieli iekrājumi, mašīna vēl no agrākiem laikiem. Sākām atkal meklēt, kur pienu realizēt. Bija arī periods, kad braucām paši uz Pētertirgu Liepājā tirgot. Tad uzzinājām par piensaimnieku kooperatīvu Nadziņi–1 tepat Cīravas pusē. Sākām sadarbību un varējām arī savu saimniecību paplašināt – vairāk govju turēt un telītes audzēt. Pienu aizvien nododam cīravnieku kooperatīvam,” saimniekošanas vēsturi klāsta saimnieks.

Piena cenas gan esot mainīgas, ir bijis arī krīžu periods, bet Jānis Plācenis teic paldies kooperatīva vadītājai Anitai Peludei, ar kuras gādību piena ražotājiem šeit cenas esot allaž augstākas nekā citviet. Šobrīd tie ir 30 centi par litru piena. „Visam cenas ir ļoti augušas, bet ne iepirktajam pienam. Veikalā litrs maksā vairāk par eiro, ar iepirkuma cenu no mums ne salīdzināt. Tā, protams, kāpj pārstrādes veikalu uzcenojuma dēļ, bet piena kooperatīvs strādā saviem piensaimniekiem un nebūt daudz nepelna. Mums nav problēmu ar nodošanu, kvalitātei, protams, jābūt. Naudu saņemam laikus,” sadarbību atzinīgi novērtē Jānis.

„Zeme kopā ar visām nomātajām platībām mums ir 160 ha. Mums ir otrs sadarbības partneris no Liepājas – uzņēmums Baltic Agro, kur pieņem graudus. Visu, kas vajadzīgs saimniecībai, ņemam ar šī uzņēmuma starpniecību. Tas dod priekšrocību, ka pavasarī varēšu iesēt graudus tik, cik nepieciešams, nevis tik, cik līdzekļi atļauj. Kādreiz trīs tonnas graudu izaudzējām un bija labi, tagad neviens tā nestrādā – audzē 6 t un vairāk. Arī audzēšanas periodā man tiek nodrošinātas visas nepieciešamās palīgvielas vajadzīgajā daudzumā, piemēram, minerāli,” skaidro bārtenieks. Ja saimniecībā izaudzētie graudi paliek pāri, Baltic Agro tos ņem pretī, par visu var norēķināties, tā teikt, graudā, dažkārt vēl peļņa sanāk.

Telītēm nevar skopoties

2011. gadā Stārastos bija ugunsgrēks – jaunai kūtij nodega jumts, salmu ruļļi un arī siens, bet neviens lopiņš neaizgāja bojā. Govis bijušas laukā, ganībās. Ugunsgrēks izcēlies no elektrības īssavienojuma. Ugunsdzēsēji glābuši kūti, lai nesadegtu slaukšanas iekārtas. „Atjaunojām kūti, šobrīd mums ir 35 slaucamas govis un 12 mazas telītes. Vienubrīd bija pat 50 slaucamas brūnaļas. Iemesli ganāmpulka samazināšanai mēdz būt dažādi – govis noveco, citas saslimst. Divus gadus neatstājām mazās telītes, un ganāmpulks dabiski samazinājās. Tagad aug jaunās piena devējas,” stāsta Stārastu saimnieks.

Jānis Plācenis uzsver, ka gotiņas, pirmkārt, ir jāmīl, jo lopiņi nav nejūtīgas mašīnas. Ja cilvēks par kaut ko sakreņķējies un darbs neiet no rokas, arī gotiņas kļūst nervozas, bet tā nedrīkst būt. Tās ar mīlestību jāpaglāsta. Ļoti svarīga arī laba barība, jo no tās atkarīgs, kāds būs izslaukums. Gotiņa vienu daļu ēdiena izmanto sevis uzturēšanai, pārējo – piena ražošanai. Ja vari vairāk iebarot, arī piens gardāks. Stārastos govis ēd sienu, skābsienu, salmus, bet vasarā zaļo zālīti ganībās.

Jānis stāsta, ka 1.5 t piena no sava govju ganāmpulka iegūstot divās dienās, bet vasarās gandrīz tonnu dienā: „Barošana lielākoties sastāv no skābsiena, izmantoju arī maisījumu – saplacinu zirņus kopā ar kviešiem. Nepērku ne soju, ne rapšu raušus. Vasarās, protams, ir ganības, bet vajadzīgi arī mikroelementi. Man piena pašizmaksa ir 5–6 centi par litru – kā lielajās fermās.” Kāpināt izslaukumu virs sešām tonnām jau esot ļoti dārgi. Stārastos izslaukums no vienas govs ir apmēram 6200–6300 l. To panāk ar ganībām, savu skābsienu un skābbarību, piebarošanai nepērk neko dārgu. Varētu sasniegt arī 10 000 l izslaukumu, saka Jānis, bet tas nav galvenais: „Peļņa, protams, ir svarīga, bet mēs esam divi pirmspensijas vecuma cilvēki, nu kam mums tik liels izslaukums? Lai barotu visus piegādātājus?! Esmu apmierināts ar saviem 6 tūkst. l. Ganības ir pāri 40 ha, tikpat vajag vēl zālei – sienam, 70 ha parasti sēju graudaugus. Tad vēl auzas, zirņi. Darbs kādreiz bija fizisks, tagad pat mēslus tīru ar traktoru, viss ir mehanizēts. Taču darba tāpat pietiek. Četras stundas paiet, agrā rītā govis sakopjot, tikpat vakarā.”

Viņaprāt, nopirkt labu govi mūslaikos nevar. Un tādu, kas neder nevienam, arī bārteniekiem saimniecībā nevajag. Vislabāko govi var izaudzēt tikai pats. „Es dodu savām telītēm pašu slaukto pienu, nepērku aizvietotājus. Tie visi ir izmēģināti, un tas ir galīgi garām. Govs pienu iedot – tas ir gan vienkāršāk, gan produktīvāk. Savā saimniecībā nezinām, kas ir teliņa caureja. Četrus mēnešus teliņam dodam pienu, katrā barošanas reizē viņš to izdzer divās minūtēs – kā spainīti noliek, tā nemaz nav nost jāatiet. Kopumā telēns pieaugot izdzer apmēram vienu tonnu. Saimnieki tomēr novēro, cik kuram vajag spainī ieliet. Kādi cilvēki par Jāni sakot, ka viņš esot traks, naudu nerēķinot līdzi. Viņš nepiekrīt − naudu skaitot gan, bet, ja labi pirmos mēnešos teliņus audzēšot, ieguldīto pēc diviem gadiem ar uzviju dabūs atpakaļ. Daudzkārtīgi. Novājināta telīte nedos pienācīgu pienu. Tāpēc skopoties nedrīkst.

Katram savi darbi

„Man ir 64 gadi. Kopš 1990. gada man oficiālu brīvdienu nav bijis. Atvaļinājuma arī ne. Taču es par to nesūdzos, jo pie šāda dzīvesveida esmu pieradis. Mums ar kundzi laika gaitā darbi kaut kā paši par sevi sadalījušies. Viņa mazgā piena traukus, slauc gotiņas, apkopj tām tesmeņus. Es tieku galā ar visu pārējo, ja vajag, varu arī tikt galā ar slaukšanu,” stāsta Jānis.

Saimniecībā pavisam ir pieci traktori, visa tehnika apdomīgi sagādāta. Pērn vēl saimnieks par nopelnīto naudu nopircis kombainu. Kādreiz arī projektos piedalījies, vienu piekabi tā izdevies iegādāties. Jānis atzīst, ka jauni traktori tomēr ir diži dārgi, un te jāatceras, ka Stārasti nav zemnieku saimniecība, bet vienkārša piemājas saimniecība.

Ar nopelnīto piena naudu iztikt varot, arī piens ģimenei garšojot, agrāk uz Jāņiem mājās sieru sējuši, bet sava dārza gan vairs neesot. Aizbraucot uz lielveikalu un nopērkot visu, ko vajag. Kādreiz siltumnīca bijusi, bet tagad tā pamesta novārtā. Visu gadu tomātus var nopirkt veikalā, turklāt dēla ģimene dzīvo tepat kaimiņos, un vedekla atnesot savus audzētos. „Vecāki kļūstam un slinkums krāmēties ar dārzu. Aizbrauc uz tirgu un pērc, kādus dārzeņus gribi! Nav dārzs jāvago, jāravē, kartupeļi jāmiglo. Izslaucu vienu govi un nopelnu kartupeļus mēnesim,” tā saimnieks.

Pēc viņa teiktā, šajā ģimenē izvēlas strādāt, nevis sēdēt un lamāt valdību. Neviens neko tāpat vien nedos. Galvenais, lai valdības lēmumi netraucētu darbam! Jānis atceras 2009. gada krīzi, kas aptvēra visu Eiropu, un atzīst, ka bijis grūti, bet ne bezcerīgi. Toreiz, lai izdzīvotu, nācās vairāk piena nodot. Vajadzēja vairāk audzēt telītes. Taču ne mazums saimnieku tolaik likvidēja mājlopus! „Un ko viņi izdarīja?” vaicā Plāceņa kungs. Un atbild: „Aizsūtīja bērnus uz Īriju sēnes lasīt. Tas nav nopietni. Vajag pašiem ar savu galvu domāt!”

Nebūs paēdusi, nebūs piena

„Katrai govij ir savs raksturs – viena jāslauc no vienas puses, cita no otras. Ja nepieej kā vajag, – iespers. To jau zinu, kāds kurai niķis,” nosmaida saimnieks un pastāsta, ka govīm katrai ir savs vārds. Tos izdomājot abi ar sievu.

Govs ēd dienu un nakti. Vasarās, kad ir karstais laiks, gan ēd tikai pa nakti, bet dienā guļ pie ūdens mucas – padzeras un turpat paliek. Īpaši lopiņiem grūti, kad saulē ir 26–27 °C grādi un lido dunduri. Pret tiem gotiņām ieziež muguras ar speciālām zālēm. „Pērnvasar bija maz dunduru, jo tiem vajag īpašus apstākļus, lai savairotos. Kad govis kaujas ar dunduriem, tad neēd, bet barība ir pamatu pamats labam pienam. Ja govs nebūs paēdusi, nebūs piena. Visu dienu nokāvusies ar dunduriem, pārnāk mājās un – nav, ko slaukt,” par piena ražošanas niansēm stāsta Stārastu saimnieks.

Vēl viņš atklāj, ka vajadzības gadījumā pats špricējot gotiņām vitamīnus. Laba veterinārārsta palīdzība esot vajadzīga, ja brūnaļai atnesoties rodas sarežģījumi, pietrūcis kaļķa.

Pēctecība

Nadeždai un Jānim ir divi bērni – meita Svetlana ir skolotāja Liepājā, bet dēls Edgars Bārtā strādā mežā uz izvedējtraktora. Viņi ir vecvecāki pieciem mazbērniem. Kā Jānis teic, esot klusa cerība, ka būs, kas pārņem saimniecību. Dēls jau tagad brīvdienās nākot palīdzēt. „Mums nav domas paplašināt saimniecību. Ja dēls gribēs, kad pārņems, lai darbojas! Mums ir nepieciešamā tehnika saimniekošanai – viss, kas vajadzīgs, bet nākamajai dzīvei neko līdzi nepaņemsi. Jādzīvo, jāstrādā tagad! Manai saimniekošanai ir salīdzinoši zema pašizmaksa, visam naudas pietiek. Ja uznāktu krīze, tad gan būtu mazliet jāpievelk josta. Daudzi baidās ņemt kredītus, bet es uzskatu, ka ir jāņem,” piebilst Nadeža.

Jānis apstiprina − viņš nepazīstot tādu cilvēku, kuram būtu izdevies sakrāt visam, kas vajadzīgs. Ja kredītā esi paņēmis labu traktoru, tas jau tos piecus gadus, kamēr summu atmaksā, pelna naudu. Viņaprāt, tā saimniekot ir pareizi.