Saimnieks LV / 2026.gads (Februāris)

Mazāk kā pieci gadi, tas ir tas laiks, kurā saimniecība SIA Oostra ir sasniegusi jaunas virsotnes piena lopkopībā. Ievērojams ir ne tikai lielais ganāmpulks, bet arī apsaimniekotās zemes platības. To un vēl vairāk paspēj saimniece Agnese Anna Ostra ar ģimeni un vien sešiem algotiem darbiniekiem. Viņas skatījums uz lauksaimniecības nozari Latvijā ir iedvesmojošs, uzskatāms pierādījums tam ir saimniecības veiksmīgā un stabilā attīstība pēdējos gados.

– Iepazīstiniet, lūdzu, lasītājus ar sevi un savu ceļu lauksaimniecībā.

– Runājot par mūsu saimniecību, pareizāk ir teikt, nevis es, bet mēs. Mēs esam SIA Oostra pamats: es, mans vīrs Arie Oostra un dēls Marcels. Bez katra no mums šī saimniecība nebūtu tāda, kāda tā ir šodien. Ne es bez vīra, ne viņš bez manis, ne arī mēs bez dēla – tas ir kopīgs darbs un kopīgs rezultāts. Mans vīrs ir holandietis, dzimis Nīderlandē, kur arī sākotnēji veidoja savu saimniecību. Vēlāk, 2012. gadā, mēs pārcēlāmies uz Vāciju, kur turpinājām saimniekot. Tomēr Vācijā lauksaimniecības attīstība ir ļoti sarežģīta – īpaši būvatļauju un birokrātijas dēļ. Ar laiku kļuva skaidrs, ka šādos apstākļos ir grūti attīstīties, tāpēc nolēmām saimniecību pārdot. 2018. gadā pirmo reizi atvedu vīru uz Latviju, un tieši tad viņš pateica: „Viss, pārceļamies uz Latviju.” Man gan bija zināmas bažas – no bērnības atcerējos aukstās ziemas, bet dzīve ieviesa savas korekcijas. Es pati esmu latviete, savukārt dēls dzimis Vācijā. Ilgus gadus, līdz pat 2019. gadam, biju dzīvojusi un strādājusi ārzemēs. 2020. gada 31. janvārī mēs ieradāmies Latvijā – ar visiem suņiem, tehniku un sadzīvi. Būtībā atvedām visu, kas mums bija. Drīz pēc tam robežas aizvērās, sākās Covid-19 laiks, un var teikt, ka mēs paspējām atgriezties ar pēdējo vilcienu. Sākotnēji pārcēlāmies uz Gulbeni. Jau 2019. gadā tur bijām iegādājušies māju, jo bijām atraduši ļoti perspektīvu īpašumu – vairāk nekā 200 ha platību vienā vietā, ar lielu ceļu blakus un vecām ēkām. Mūsu iecere bija skaidra: būvēt savu fermu no nulles, tieši tādu, kādu paši to redzam, nevis pielāgoties jau esošiem risinājumiem. Diemžēl iegādes darījums neizdevās, un tas mums sagādāja lielu vilšanos. Pēc tam sākās ilgs meklējumu posms – izbraukājām praktiski visu Latviju, redzējām ļoti daudz dažādu īpašumu un situāciju. Galu galā šie meklējumi mūs atveda līdz īpašumam Krapes pagastā, kur šobrīd arī saimniekojam.

SIA Oostra (Ogres novads, Krapes pagasts).

Saimniecības vadītājs: Agnese Anna Ostra.

Apsaimnieko: 633 piena lopus un 700 ha.

Darbinieku skaits: 6.

SIA Oostra uztur Holšteinas šķirnes melnraibās un sarkanraibās govis.

Saimniecībā lopu novietne ar Holšteinas šķirnes govīm.

– Kas atradās šajā saimniecībā, kad to iegādājāties?

– Šeit iepriekš bija vecais kolhozs – tieši tāds, kādus daudzi atceras vēl no bērnības. Bija veca slaucamo govju ferma, nolietota tehnika, nekoptas lauksaimniecībā izmantojamās platības, viss ļoti novecojis. Govis bija, ferma strādāja, bet stāvoklis bija smags.

Kad 2021. gada 13. janvārī mēs ar vīru uzsākām šeit saimniekot, no iepriekšējiem 17 darbiniekiem palika tikai četri. Tajā pašā dienā sākām slaukt govis karuselī. Atceros – nezināju, smieties vai raudāt. Izslaukums skaitītājā nesasniedza pat 10 l no govs. Tobrīd galvā bija tikai viena doma – kredīts bankā ir paņemts, kā mēs ar šo visu tiksim galā?

Tiesa, toreiz Euribor likme bija ap nulli un arī kredītprocenti bija zemi, tāpēc domājām – kaut kā jau samaksāsim. Taču sākums bija ļoti smags. 13. janvārī sākām strādāt, un jau ap 20. janvāri praktiski viss apstājās – uznāca liels sals, mīnus 20, pat mīnus 30 grādi. Viss aizsala. Fermā bija divas lielas malkas krāsnis, un bijušais pārvaldnieks teica: „Met tikai malku iekšā, nekas neaizsals.” Diemžēl aizsala pilnīgi viss.

Nākamajā dienā vairs nevarējām slaukt govis – viss bija aizsalis, caurules ciet, skrēpji nestrādāja. Govis stāvēja mēslos, situācija bija tiešām drausmīga. Pirmā ziema bija ļoti, ļoti smaga, tomēr izdzīvojām. 2021. gada vasarā ierīkojām centrālo gāzes apkuri, kas darbojas nepārtraukti un vairs neatslēdzas. Uzstādījām ūdens attīrīšanas iekārtas – pat aicinājām speciālistus no Holandes, jo ūdens, kas nāca no krāna, bija ar lielu dzelzs saturu. Govju labturībai un veselībai ir ļoti svarīgi, lai ūdens būtu patiešām labs un dzerams. Tās bija pamatīgas pārmaiņas un prasīja nopietnus ieguldījumus. 

Nākamajā ziemā atkal bija auksts, bet vairs nekas neaizsala. Govis vairs nestāvēja mēslos, varējām slaukt divas reizes dienā normālos apstākļos. Pirmajā ziemā gan bija tā, ka piena tikpat kā nebija, bet govīm nekas slikts nenotika, jo Depo izpirkām sildītājus, atlaidinājām karuseli un vismaz reizi dienā varējām govis izslaukt.

Sākums bija grūts, bet savā ziņā arī jautrs – garlaicīgi noteikti nebija. Bija daudz pārdzīvojumu, bet visi kopā tikām tam pāri.

– Kāpēc izvēlējāties darboties lopkopībā?

– Man šķiet, ka tas vairāk nāk no vīra puses. Viņa vectēvam bija lopkopības saimniecība, arī tēvs visu mūžu ir strādājis ar piena lopiem. Kad pārcēlāmies uz Latviju, sākotnēji bija doma vairs neņemt slaucamās govis, bet vairāk pievērsties gaļas lopiem – tie prasa nedaudz mazāk un savādāka darba, neesi tik ļoti piesiets pie mājas.

Šī paša iemesla dēļ vēlējāmies arī vairāk attīstīt augkopību. Taču mūsu dēls Vācijā pateica pavisam skaidri – ja nebūs piena govis, viņš līdzi nebrauks un paliks pie vecmammas. Tā arī viss aizgāja šajā virzienā. 

– Cik lielā platībā audzējat graudaugus? 

– Zemi apsaimniekojam tikai savām vajadzībām. Šogad platības vēl palielināsies – pavisam būs jau gandrīz 700 ha, jo šajā pusē pamazām parādās arvien vairāk brīvas zemes. Audzējam ziemas kviešus, vasaras kviešus, kukurūzu, zālājus, agrāk arī miežus, bet pērn atteicāmies no šīs kultūras.

Ir bijuši piedāvājumi nomāt laukus vairāk nekā 10 km no saimniecības, bet no tiem esam atteikušies, jo tas neatmaksājas. Labāk apsaimniekot zemi pēc iespējas tuvāk saimniecībai. Ap fermu mums ir apmēram 160 ha zemes, tās ir ekonomiski izdevīgākās platības, jo atrodas vistuvāk saimniecībai.

– Cik daudz platības pieder jums un kādu daļu nomājat? 

– Sākotnēji īpašumā bija 306 ha. Piecos gados esam iegādājušies vēl zemi, un tagad jau ir nedaudz vairāk par 400 ha. Zemi pērkam pakāpeniski, atkarībā iespējām un situācijas tirgū.

Šobrīd tiek tirgots daudz zemes, taču bieži vien tā vai nu atrodas pārāk tālu no saimniecības, vai arī cena neatbilst kvalitātei. Manuprāt, zemes cenas tuvākajā laikā varētu iet uz leju. Pie mums jau tagad par hektāru jāmaksā kādus 6500 EUR – dārgākais pirkums pērn bija tieši par šādu cenu.

Cietstāvošās govis.

– Ar kādiem resursiem attīstāt saimniecību?

– Mūsu saimniecības attīstība balstās uz pašu līdzekļiem, bankas finansējumu un Eiropas finansējumu. Līdz šim esam īstenojuši tikai vienu projektu ar Eiropas finansējumu, tā ir pakaišu kūtsmēslu krātuve. 2024. gada maijā sākām būvēt jaunu slaucamo govju kūti, 30. oktobrī tajā jau iekārtojāmies. Šis projekts tika īstenots tikai ar mūsu līdzekļiem un bankas atbalstu, bez Eiropas projektiem.

Visi angāri, skābarības tranšejas, lopbarības noliktava un esošo ēku restaurācija ir par pašu līdzekļiem. Līdzīgi ieguldām arī precīzajās tehnoloģijās. Piemēram, 2024. gadā šādi iegādājāmies jaunu miglotāju, darba platums 36 m. Pagājušajā gadā iegādāta jauna minerālmēslu izkliedes iekārta, nopirkts jauns lopbarības mikseris. 

Visu tehniku esam pakāpeniski nomainījuši – pārņemto no iepriekšējiem saimniekiem esam pārdevuši un vietā iegādājušies jaunu. Izvēlamies jaunos John Deere traktorus – vienu iegādājāmies pirms diviem gadiem, divus pērn, vēl divi pasūtīti atnāks martā uz sezonas sākumu.

Mums šķiet svarīgi izvēlēties tehniku pēc kvalitātes un uzticamības, nevis tikai pēc cenas. Piemēram, pagājušajā gadā, lai gan bija citu zīmolu tehnikas piedāvājumi, izvēlējāmies John Deere – tas bija viens no dārgākajiem, bet kvalitatīvākais risinājums mūsu saimniecībai.

– Kā ar tehnikas labošanu? 

– Lielāko daļu tehnikas labojam paši – mūsu saimniecībā ir pietiekami daudz iespēju un zināšanu, lai salabotu dažādus agregātus un iekārtas. Serviss, protams, arī ir labs, un mēs bieži konsultējamies ar speciālistiem, bet vienkāršas problēmas risinām paši uz vietas.

Elektroniku vai sarežģītās sistēmas noteikti labojam ar servisa palīdzību. Piemēram, visi mūsu jaunie John Deere traktori nāk ar triju gadu garantiju. Ja kaut kas sabojājas garantijas laikā, serviss reaģē ātri – pat 24 stundu laikā var tikt nodrošināts aizvietojošs līdzvērtīgs traktors, lai sezona turpinātos bez pārtraukumiem.

Savukārt visus pārējos velkamos agregātus mēs labojampaši. Tas ir gan ekonomiski izdevīgi, gan ļauj saimniecībai darboties neatkarīgi no servisa pieejamības.

Jaundzimuši dvīņu teliņi.

Saimniecības teliņi.

– Kāda ražotāja lopkopības tehnikai dodat priekšroku?

– Tehniku saimniecībai izvēlamies ļoti rūpīgi, galvenokārt pēc kvalitātes un piemērotības konkrētajiem darbiem. Piemēram, pļaujmašīnas, vālotāju un ārdītāju atvedām no Vācijas – visi no ražotāja Claas. 2024. gadā iegādājāmies Claas Jaguar smalcinātāju. Šī tehnika ir piemērota zaļās masas sagatavošanai, kas mums nepieciešama lopbarības mikserim no Siloking.

Mums ir arī 12 m plata sējmašīna, kas paredzēta zālāju sēšanai un atjaunošanai. Pagājušajā gadā iegādājāmies jaunu kombainu graudu novākšanai. Protams, vajadzības gadījumā varam piedāvāt kaimiņu saimniecībām kulšanas pakalpojumus, bet tā nav prioritāte.

– Ko gribētos šajā gadā realizēt saimniecībā?

– Ir būvatļauja jaunas fermas būvniecībai ar 430 guļvietām. Ir daudz jaunlopu, bet maz vietas. Uz šo brīdi ganāmpulkā ir 633 liellopi. Latvijā sākām saimniekot ar 449 liellopiem. Iepriekšējie saimnieki bija ļoti daudz krustojuši dažādu šķirņu liellopus – Džersijas, Latvijas brūno, Dāņu sarkano, Šveices sarkano, tāpēc ganāmpulks bija ļoti raibs. Pēdējos piecus gadus turpinām izkopt melnraibās un sarkanraibās Holšteinas šķirnes govju ganāmpulku, sadarbojamies ar Dimedium Latvija Ciltsdarba staciju vaislas materiāla iegādei, ko speciāli piemeklē ar pāru atlases programmu.

– Cik ir slaucamu govju? 

– Pašlaik 325 ir slaucamās govis. Ļoti liela daļa ganāmpulka ir teles – vairākums grūsnas. 

Plāns šim gadam ir 400 slaucamo govju, redzēs, cik dzīvnieku nāksies brāķēt. Pagājušā gada novembrī un decembrī mēs diezgan daudz brāķējām, arī tādus lopus, kurus, ja novietnē pietiktu vietas, vēl varētu paturēt. Kamēr fermā nav pietiekami daudz vietas, diemžēl nākas pieņemt šādus lēmumus. Mēs ļoti strādājam pie ganāmpulka ilgmūžības, jo jaunlopu ataudzēšana ir ļoti darbietilpīga un dārga.

– Kāds ir pēdējais vērienīgais ieguldījums saimniecībā?

– Šogad plānojam uzbūvēt vēl vienu fermu, kas būs būtisks ieguldījums mūsu saimniecības attīstībā. Nākamgad paredzēts uzstādīt jaunu ārējo karuseli, kas ļaus efektīvāk apsaimniekot ganāmpulku un uzlabot darba procesu fermā. Tas ir viens no mūsu lielākajiem projektētajiem soļiem, lai saimniecība turpinātu attīstīties un nodrošinātu stabilitāti. 

– Kur realizējat pienu un pa kādām cenām?

– Pienu realizējam Food Union. Pērn vidējā piena iepirkuma cena bija 501.39 EUR/t, plus piemaksa 11 EUR/t un plus par tauku un olbaltumvielu saturu. Mūsu piecu gadu griezuma vidējā piena cena bija 453 EUR/t, plus piemaksas par taukiem un olbaltumu.

– Kāpēc izvēlējāties sadarbību ar Food Union?

– Tajā laikā viņi bija vienīgais piena uzpircējs, kas maksāja piemaksas par taukiem un olbaltumvielām. Kad 2020. gada beigās un 2021. gada sākumā meklējām piena uzpircēju Latvijā, citas kompānijas maksāja tikai standarta piena iepirkuma cenu bez piemaksām. Food Union vienīgie piedāvāja papildu piemaksu par tauku un olbaltuma saturu pienā, tāpēc arī izvēlējāmies sadarboties ar viņiem. 

Jaunais saimniecības kombains no Case .

Tehnikas parkā priekšroka dota John Deere traktoriem.

– Kā sadalāt pienākumus saimniecībā? 

– Lielāko daļu darbu saimniecībā darām kopā. Es vienīgi nebraucu ar traktoru, bet visu pārējo veicam kopīgi – gan govju aprūpi karuselī, gan barošanu, gan citus praktiskos darbus. Vīrs un dēls dara visu – gan karuselī, gan uz traktora u.c. Vienīgā joma, kas pilnībā uzticēta man, ir lietvedība un grāmatvedība. Šādi saimniecība funkcionē ļoti vienoti un efektīvi.

– Cik darbinieku algojat saimniecībā? Vai grūti atrast jaunus, ja nepieciešams?

– Pašlaik saimniecībā strādā seši algoti darbinieki. Pirmie četri algotie strādnieki no saimniecības iegādes laikiem jau sen ir aizgājuši – nācās meklēt jaunus. Piemēram, pagājušā gada janvārī meklējām traktoristu, jo iepriekšējais ieprecējās Kuldīgas pusē.

Par mūsu darbiniekiem nevaru sūdzēties – esam ļoti apmierināti ar viņu darbu. Ir divi traktoristi, viena slaucēja, divi ziemas periodā nodrošina visus fermas uzturēšanas darbus. Vasarā viņu darbs tiek sadalīts – viens strādā saimnieciskos darbus, otrs – fermā. 

Darbinieku meklēšana prasa pacietību, bet ar pareizu komandu un atbilstošu atalgojumu saimniecība funkcionē labi.

– Kādas ir lielākās izmaksas saimniecībā?

– Manuprāt, tās ir saistītas ar sēklu un minerālmēslu iegādi un degvielu. Ņemot vērā mūsdienu cenas, sēkla ir diezgan dārga, degviela arī veido ievērojamu daļu no ikdienas izmaksām. Protams, ir arī citas izmaksas, bet šīs divas pozīcijas visvairāk ietekmē budžetu, jo tās ir nepieciešamas gan lauku darbiem, gan tehnikas darbināšanai, katru dienu barojot lopiņus.

– Kā apstrādājat laukus?

– Cenšamies ar minimālo augsnes apstrādi, bet nevar visus laukus tikai ar minimālo augsnes apstrādi. Lai atjaunotu zālājus, lauks ir jāuzar.

– Kāpēc tāda izvēle? 

– Tas saistīts ar laikapstākļiem un augsnes sagatavošanu – bieži vien pietrūkst piemērota brīža un laika darbiem. Šogad iegādājāmies jaunu dziļirdinātāju, kas var strādāt līdz 65 cm dziļumā, un rudenī paspējām uzirdināt divus laukus. Tas ļāva novērst lieka ūdens uzkrāšanos augsnē, it sevišķi tādos mitros gados, kāds mums bija 2025. gads. 

Lielāko daļu darbu veicam ar diskiem un dziļirdinātāju.Vecos zālājus, ko atjaunojam, aram. Kukurūzas laukus pēc kviešu ražas un kviešu laukus pēc kukurūzas gan diskojam, gan apstrādājam ar dziļirdinātāju. 

– Vai izdodas izaudzēt visu lopiem nepieciešamo?

– Lielāko daļu lopbarības izaudzējam paši, dažkārt piepērkam papildus rapšu spraukumus un raušus, kā arī soju – atkarībā no cenas un tirgus situācijas. Protams, lopiem ir nepieciešami arī mikroelementi, ko nodrošinām atsevišķi, lai ganāmpulks saņemtu visu nepieciešamo veselīgai augšanai un piena ražošanai.

No Vācijas atvestās tehnikas vienības.

– Vai sastādāt barības devas? 

– Lopus barojam grupās ar vienādu barības devu. Sākotnēji mums bija kolēģe no Vācijas, kas sastādīja barības devas, bet viņas pieeja neatbilda mūsu vēlmēm. Pašlaik visas laktējošās govis saņem vienotu barības devu, grūsnām govīm un telēm ir cita piemērota barības deva. Barības devas izēdināšana atbilstošai ražības grupai ir pamatnosacījums turpmākai dzīvnieku veselībai, atražošanai, ilgmūžībai utt.

– Kāds ir izslaukums? Cik regulārs?

– Mēs slaucam divas reizes dienā. Vidējais izslaukums šobrīd 31 l no govs dienā. Pērn rupjās lopbarības kvalitāte bija labāka, izslaukums sasniedza pat 36 l no govs dienā.

Kad 2021. gada janvārī pārņēmām saimniecību, govis deva apmēram 10 l dienā. 

Mēs ar vīru sākām pētīt un uzlabot labturību un barošanu, slaucām katru dienu divas reizes. Tagad izslaukums ir stabilizējies. Pašlaik vidējais nodotā piena apjoms ir 31 l no govs, tas ir reālais izslaukums, ko fiksē Food Union.

Mēs fiksējam tikai reāli nodoto pienu, tādējādi varam droši plānot saimniecības darbību un piena realizāciju.

– Kāpēc izvēlaties slaukšanas karuseli?

– Mums ir 28 vietu iekšējais karuselis, un tā kapacitāte manā skatījumā pašreizējam govu skaitam ir zema, stundā var izslaukt knapi 100 govis. Tā kā plānojam būvēt vēl vienu slaucamo govju fermu, tad mūsu ganāmpulks sasniegs aptuveni 600 slaucamās govis, varbūt pat 700. Ar esošo karuseli 28 vietām un, ja nākamajā fermā izbūvēsim ārējo karuseli ar 40 vietām, mūsu investīcijas slaukšanas sistēmā būs beigušās – tās būs pietiekamas.

Tagad daudzi Latvijā mēģina pāriet uz robotiem, bet es sapratu, ka mūsu saimniecībai tas nav izdevīgi. Pat ja tev ir 8–10 roboti, tie visu laiku jāuzrauga, apkopes izmaksas ir milzīgas. Izmantot adekvāti atalgotu cilvēku darbaspēku sanāk daudz efektīvāk.

– Kāda ir fermas būvniecības pieredze?

– Mūsu fermas būvniecības pieredze ir ļoti pozitīva. Pērn sadarbojāmies ar Pērles būvi – viņi lieliski iekļāvās noteiktajos termiņos. Kad sākās lietus periods, govis varēja patverties zem jumta. 

2021. gadā piena teliņiem nācās uzturēties āra būros. Tad uzbūvējām vairākus angārus: vienā stāvēja cietstāvošās govis, otrā piena teļi. Viss bija labi – renovējām darbnīcas jumtu, uzbūvējām mēslu krātuvi un skābbarību bedres.

Skābbarības bedres būvēja SIA RKF Titāns. Viss sanācis ļoti kvalitatīvi, un rezultāts mūs pilnībā apmierina.

– Vai jauno fermu būvēsiet pēc iepriekšējās parauga? 

– Pirmā, iepriekšējā saimnieka izbūvētā ferma, ir ar koka konstrukcijām. Mūsu jaunais korpuss ir būvēts 2024. gadā ar metāla konstrukcijām, moderni, praktiski un ērti apsaimniekot ganāmpulku. Plānots būvēt vēl vienu jaunu korpusu, kur darbības rincips kā vienam, tā otram korpusam būs viens, primāri dzīvnieku labturība.

– Kā risināt govju apsēklošanu?

– Mēs izmantojam kombinētu pieeju – gan mākslīgo apsēklošanu, gan vaislas bulli. Mākslīgo apsēklošanu veic ārpakalpojuma veterinārārste Lelda Tolmane. Pirmajos trīs mēnešos pēc saimniecības iegādes mēs vispār nepievērsām uzmanību apsēklošanai, jo pārņemtā ganāmpulka ražība bija ļoti zema. 

Nopirkām divus buļļus un palaidām pie govīm, pašlaik saimniecībā ir viens vaislinieks. Ja kādu govi neizdodas apsēklot mākslīgi, to pielaižam pie vaislas buļļa, kas dzīvo nošķirti. Iepriekšējie trīs vaislas buļļi bija no Holandes – kvalitatīvi dzīvnieki.

Jaunais ieguldījums – Siloking lopbarības mikseris.

– Kā gūta pieredze saimniekošanā? Vai ar to saistīta izglītība?

– Mans vīrs ieguva augstāko lauksaimniecības izglītību Holandē. Viņš gan Holandē, gan Vācijā ņēma praksē topošos lauksaimniekus, augstskolu studentus. Bez viņa zināšanām un ieinteresētības mēs nekad nebūtu uzsākuši tik veiksmīgu fermas attīstību. 

Kad 2015. gadā pametām Vāciju, tur tika noteiktas putnu aizsardzības zonas, kas ierobežoja saimniecības paplašināšanos. Nebija iespējams palielināt ganāmpulku un attīstīt saimniecību tā, kā mēs vēlējāmies.

Es 2019. gadā atgriezos Latvijā pēc 17 gadu prombūtnes. Bija šokējoši redzēt, ka govis vasarā stāv dubļos līdz ausīm. Vācijā šāds stāvoklis nebūtu pieļaujams – govis tiktu konfiscētas.

Latvijā ir pieejamas lielākas subsīdijas nekā daudzi domā, un mūsu pieredze rāda, ka te var izveidot labu saimniecību pat bez valsts atbalsta. 

Esam sapratuši, ka neatkarīgi no valsts – vai tā būtu Latvija, Holande, vai Vācija – plaukstoša saimniecība vienmēr prasa darbu, plānošanu un izpratni par govju labturību un finansēm.

– Ko jūs novēlētu citiem lauksaimniekiem?

– Neskaust un nesalīdzināt sevi ar citiem. Latvijā bieži mēdz salīdzināt, kuram labāk, kuram sliktāk. Manuprāt, tas nav pareizi. Ja kādam sokas labāk, priecājies par viņu – reiz pienāks arī tava kārta. Nav jēgas apskaust citu saimniecību lielākos traktorus vai augstākos izslaukumus. Mēs, ja kaimiņam iet labāk nekā mums, priecājamies par viņa panākumiem. Strādāt ir jāprot pašam, nevis jāgaida, ka panākumus kāds pienesīs uz paplātes.

Dažreiz dzird latviešus sakām, ka šeit subsīdijas ir mazākas kā citur Eiropā, bet patiesībā tā nav – ja pareizi plāno, tās ir pieejamas un var dot lielu atbalstu. Es šo droši varu teikt no savas pieredzes, jo esam saimniekojuši arī Vācijā. Ticiet, tur ir citas prasības un citi atbalsti.

Tāpēc novēlu lauksaimniekiem turēties kopā, priecāties par citu panākumiem un strādāt godīgi, ar degsmi. Skaudība neko nedod, bet cītīgs darbs un pacietība vienmēr atmaksājas.

Nekur nav tik labi kā mājās!