SIA Lizagro, kas atrodas Valmieras novada Rencēnu pagastā, ir salīdzinoši jauna saimniecība, kuras īpašnieks Aldis Trēziņš mērķtiecīgi un ar inženiera domāšanu audzē nu jau 80 liellopus. Viņa darba rezultāts ir Angus augstās kvalitātes liellopa gaļa.

– Kā tapa jūsu saimniecība?
– Manam tēvam pieder sava saimniecība, tāpēc lopkopība man nav sveša. Tiesa, 16 gadu vecumā biju pārliecināts, ka noteikti neskriešu govij no pakaļas. Vidusskolā bija pārliecība, ka būšu inženieris. Aizgāju studēt RTU, bet tajā laikā darba spars un vēlme nopelnīt bija ļoti liela. Pa brīvdienām strādāju pie tēva, darbdienās ceļiniekos un vakaros vēl piestrādāju citur. Priekuļu tehnikumā pabeidzu Lauku īpašumu apsaimniekotājus.

Tad tēvs ieminējās, ka kaimiņos pārdod bullīti – vai es negribu pirkt? Tas bija mans pirmais izaudzētais bullis vārdā Avots. Sapratu, ka man sanāk. Sākumā strādāju kopā ar tēvu viņa saimniecībā, bet 2014. gadā kaimiņos pārdeva īpašumu un bija jāizvēlas, vai gribu turpināt saimniekot kopā ar tēvu vai veidot pats savu uzņēmumu. Nodibināju savu SIA, sāku pamazītēm, līdz 2015. gadā man piedāvāja pirkt zemi ar kolhoza fermu. Lielākā daļa fermas bija ieaugusi kokos, no 1600 m² tikai nelielā 100 m² stūrītī netecēja jumts un varēju novietot būvmateriālus. Tas viss bija jālabo. Īsti nebija variantu, jo man bija 30 lopi un baigā vēlme darboties.

Tad pilnībā pārcēlos prom no vecākiem. No viņiem līdzi paņēmu vienu traktoru un lielo pieredzi un saprašanu par lopu audzēšanu un darbu saimniecībā. Nekāda nauda nevar atsvērt tēva saimniecībā gūto pieredzi, tāpat apziņu, kāda vērtība ir lopi, zemes gabals un tehnika. Protu rēķināt, braukt ar traktoru un pieņemt govij dzemdības – tas ir svarīgākais.

– Kā tiek plānots darbs saimniecībā un tās attīstība?
– Es neizmantoju programmas. Mana plānošana ir pavisam elementāra – ieeju fermā un saskaitu, ko darīšu februārī, ko martā, ko jūnijā. Visām šīm vajadzībām pakārtoju naudas plūsmu. Aprēķinu par saimniecības ieguvumiem un zaudējumiem veicu gada noslēgumā.

Man pieņemt lēmumu ir grūtāk nekā strādāt. Pirkt tehniku vai nepirkt? Atstāt to govi vai neatstāt? Investēt vai neinvestēt? Ir brīži, kad ar savu ilgo pārdomāšanu esmu ieguvis, bet ir arī brīži, kad kaut ko varbūt zaudējis. Tomēr skaitļi parāda, ka lēnām ejam pareizā virzienā.

– Vai algojat darbiniekus?
– Nē, saimniekoju viens. Šovasar gan pašvaldības projektā pie manis strādā divi puiši, kas dara mazos darbus, ko valsts viņiem ļauj. Tehnika, pļaušana, aršana, vākšana un, protams, lopi ir uz maniem pleciem, bet lielu daļu darbu es ņemu kā pakalpojumu – sēšanu, ruļļu presēšanu. Daļu pakalpojumu ņemu no kaimiņiem, savu reizi atkal es viņiem izlīdzu. Pavasarī sniedzu pakalpojums zālāja sēšanā. Tagad savs siens ir savests un varu palīdzēt citiem saimniekiem savest viņējo. Abpusēja sadarbība ir ļoti patīkama. Pakalpojumus izmantoju tāpēc, ka daudz tehnikas man pirkt nav rentabli, jo tā atmaksātos tikai pēc 10 gadiem. Primāri man nepieciešams traktors, vālotājs, arkls jeb tehnika, bez kuras teorētiski varētu iztikt, jo vajadzīga uz sitiena.

Novietņu cauruļu paneļi ir paštaisīti.

– Vai pietiek kapacitātes un kā tiek veidota ferma, lai uzlabotu efektivitāti?
– Pašlaik saimniecībā ir 80 liellopi. Palēnām to skaits iet uz augšu. Domāju, ka 100 lopi uz vienu cilvēku ir optimāli. Ik pa brīdim liekas, ka nu jau pietiek un ar kaut ko netieku galā, bet tad atkal izdomāju, kā varu pārkoriģēt fermas plānojumu, uztaisu āra aploku, lai vienkāršāk iztīrīt, izveidoju govīm eju, kur viņas var tikt ārā, un varu turpināt augt. Fermā galvenais ir plānojums – ar jumtu un sienām vien nepietiek. Vajag zināt, kur govs ies, kā padzersies, kur gulēs, lai vieta, kur viņa dzers, nekrustojas ar vietu, kur gulēs, u.tml. Vienā ganāmpulkā ir tik daudz interešu un hierarhija, mazi teliņi un lielas govis, kādai ir ragi, kāda ir bara vadone. Ganībās viņas atrod, kur pagulēt, bet rudenī, kad visi nāk dzīvot fermā, tad jāseko līdzi, vai kāda govs netiek apcelta un vai nav jāmaina vieta. Pavasarī pirmās govis, kurām dzims teļi, jāpārvieto uz atnešanās boksu. Ferma ir veidota tā, lai gadījumā, ja rodas kāda problēma, varu govij palīdzēt.

Fermas otrajā stāvā glabāju pakaišus un sienu barības galdam. Tāpēc pakaišu izbēršana man aizņem 15 minūtes ik pa divām dienām un nav vajadzīga tehnika. Visu laiku domāju, kā samazināt darba laiku, roku darbu un palielināt efektivitāti.

Pa ziemu visu ganāmpulku turu novietnē. Laikā, kad pārvācos uz šo fermu, iepriekšējā fermā visiem lopiem nepietika vietas un 10 govis un 10 teļi dzīvoja ganībās ārā. Ievēroju, ka dienā lopi pilnībā notiesā divus ruļļus siena. Kad atvedu lopus uz fermu, dienā apēda uz pusi mazāk. Ārā dzīvojot, dzīvnieki patērē enerģiju, lai sasildītos un atrastu labu guļvietu, bet fermā viņi padzeras, paēd un iet gulēt. Tas ir daudz izdevīgāk.

Novietņu cauruļu paneļi ir paštaisīti, jo tad varu izgatavot tieši tādu, kāds man nepieciešams. Atrodu vajadzīgos materiālus, sametinu, un sēta kārtībā. Protams, gribētos skaisti cinkotu un spīdīgu, bet no tā nemainās gaļas kvalitāte. Ar pašreizējām tirgus cenām ir jādomā, kā samazināt savus tēriņus un ietaupīt. Pērn, pēc piecu gadu saimniekošanas, atļāvos nopirkt pirmo paneli.

Priecājos arī par to, ka ziemā nav vajadzīgi garie zābaki un pufaika – visu pagājušo gadu, arī ziemu, nostaigāju čībās, jo saimniecībā nav dubļi. Gumijniekus izmantoju, tikai tīrot fermu. Asfaltētais ceļš un laukums ir liels ieguvums, jo varu novietot tehniku vai izbērt barību, kā arī pavasarī un rudenī nav jāuztraucas, vai mašīna varēs iebraukt.

Esmu arī mednieks, mednieku kolektīva vadītājs, tāpēc ir izpratne par meža dzīvniekiem un viņu pārvietošanos. Zinu, kurās vietās aplokā jāuztaisa robs, lai nav katru dienu jālāpa. Visur gar ceļiem elektriskais gans ir divās kārtās, bet gar mežu vienā, jo tur stirnas nāk ārā no meža. Arī meža cūkas diezgan bojā dzīvi – izrok zālājus. Pirms cūku mēra, kad tās Latvijā bija ļoti savairojušās, graudus līdz mežam nesēju, bet atstāju 100 joslas zālājam, lai varu ko nomedīt.

Gaļas lopkopībā plānošana ir ļoti svarīga, bet Latvijā par to maz runā un stāsta. Pretēji piena lopkopībai – kur cepuri nost, kā ir pacelts labturības līmenis. Gaļas lopkopībā, manuprāt, vēl tāls ceļš ejams, tāpēc daudz ko aizgūstu no piena lopkopības.

Piena lopkopībā uzlabojumu rezultāti redzami diezgan ātri, bet, audzējot gaļas liellopus, spriest varu tikai pēc 16 mēnešiem, kad lops ir aizvests uz kautuvi. Lai spētu vizuāli novērtēt un saprast lopa gaļas kvalitāti, daudz laika esmu pavadījis, braucot uz kautuvi, vērtējot gala rezultāta kvalitāti un velkot paralēles ar to, kā lops izskatās fermā.

1600 m² lielās fermas plānojumu saimnieks veidojis tā, lai nodrošinātu visas lopu vajadzības, tajā pašā laikā samazinātu darba laiku un roku darbu.

– Kā saimniecībā tiek iegādāta zeme?
– Pirmais pirkums bija 2.5 ha, tā palēnām piepirku klāt un nu jau kopā apsaimniekoju 150 ha, to skaitā 40 ha ir paša īpašumā. Vienu brīdi likās, ka pie jaunas tehnikas nekad netikšu, jo visu laiku bija jāpērk zeme. Mans uzstādījums bija – nevajag jaunu traktoru vai jauna tehniku, ja nav zemes, kuru ar to apstrādāt. Visa saimniecība ir vienā vietā – ja neskaita ceļu pa vidu, tad ir viens liels gabals. Tas ir ļoti svarīgi, jo nav jābrauc tālu un daudzus darbus varu veikt ātri. Piemēram, lopu pārvietošana uz jaunu aploku ir 10 minūšu darbs, un ilgākais šajā procesā ir pārvietot vannu un atvest tīru ūdeni.

Zemes platības lielākoties augušas, jo kaimiņi paši piedāvāja iegādāties. Patīkami, ka tie, kas pārdod, saprot, ka saimniecība ir neliela un dažreiz nepieciešams pat pusgads, lai sagādātu finansējumu. Vienmēr ir atrasts kompromiss. Ar cilvēkiem ir jārunā, jo klusējot neko nevar atrisināt.

Praktiski visas zemes platības ir iegādātas ar ALTUM aizdevumu. Ja jāizvēlas, nomāt vai pirkt zemi, tad labāk izvēlos pirkt, bet ir arī nomātas zemes – no kaimiņiem, vecākiem, arī no pašvaldības. Saimniecībā ir platības, kuras apsaimniekoju, nesaņemot par to ES atbalstu.

Sistēma, kā tiek maksāti platību maksājumi, man bieži liekas neloģiska. Cilvēkam vienkārši jānopļauj lauks un jānovāc, bet savāktais siens stāv čupās un pūst vai tiek atdots par brīvu. Tagad visus aicina audzēt proteīna augus, kādam ir skaists āboliņa lauks, kādam pa visu lauku var atrast piecus āboliņus, bet abi saņem vienādu maksājumu. Man saimniecības darbs saplānots tā, ka ražoju to, kas nepieciešams maniem lopiem, un daru visu, lai man saimniecībā būtu augstāka kvalitāte.

– Kas ir bijuši lielākie ieguldījumi saimniecībā pēdējo gadu laikā?
– 2020. gadā bija ES projekts par traktora, frontālā iekrāvēja, agregātu, piekabes un grāvju pļaujmašīnas iegādi. Pļaujmašīnu vajadzēja, lai vismaz reizi trīs nedēļās ērti varētu appļaut elektrisko ganu, jo pļaušana ar trimmeri prasīja ļoti daudz laika. Otrs lielais pirkums 2020. gadā bija zeme.

Viens no diviem saimniecības Angus vaislas buļļiem.

– Ar ko barojat lopus? Vai visu saražojat pats?
– Jā, izaudzēju pats – graudus un zālājus. Nākotnes plānā ir iegādāties barības dalītāju, bet pašlaik jaunlopu pieaugums un kvalitāte apmierina, tāpēc tērēt lielu naudu dalītāja iegādei vēl ekonomiski nevaru attaisnot. Ir bijuši gadi, kad barība jāpiepērk, bet esmu sapratis, ka kvalitatīvu barību ir grūti nopirkt. Tāpēc jāaudzē pašam. Viss saražotais siens ir zem jumta un skābsienas ruļļi pie fermas, neko uz lauka neatstāju.

Šogad zālājus vispirms sasēju visiem citiem un pats sev tikai pirms Līgo vakara. Manos laukos jūlija sausumā pavisam maz kas bija izlīdis no zemes, bet tagad, kad sākās lieti, notika sprādziens un zālāji izauguši jau līdz vēderam. Šoreiz sava veida neizdarība nostrādāja pozitīvi.

Otrais pļāvums karstajā laika periodā bija švaks, bet pašlaik izskatās, ka trešais būs ļoti labs un kompensēs otro. Katru dienu pļauju zāli un atvedu svaigu barību lopiem novietnē. Atzīšos, ka šis laiks, kad ir jāpļauj, bet līst lietus, nedaudz tracina, bet tur neko nevar darīt.

– Kas nepieciešams kvalitatīvas liellopu gaļas izaudzēšanai?
– Šis ir aktuāls temats. Tur nav nekā sarežģīta, tikai visas pamatlietas ir jāizdara precīzi. Ūdens vannai ir jābūt tīrai un ūdenim tajā tīram, skābsiena rullis ir jātaisa kārtīgi, lai putni to nesaknābā un tā saturs būtu augstvērtīgs. Tās ir elementāras lietas, un, ja tās saimniecībā tiek izdarītas, tad iegūstam arī kvalitāti.

– Kādas šķirnes lopi ir jūsu ganāmpulkā?
– Ir dažādu šķirņu krustojumi... Šarolē, Herefordas u.c. Ir divi Angus vaislas buļļi, tā kā gala produkts ir Angus. Fermā visi raibie lopiņi ir iepirktie, bet melnie – manējie. Angusus audzēju, jo tiem ir labākā gaļas kvalitāte. Kamēr pats nepiedalās kaušanas procesā un nepatērē gaļu, tikmēr nedomā, ka ir atšķirība, bet, kad sāk iedziļināties un ēst šo gaļu, tad var just atšķirību. Arī Latvijas patērētāji sāk novērtēt šo brendu, un tas paliek arvien populārāks. Manā skatījumā Angusu ganāmpulku Latvijā paliek arvien vairāk.

Pagājušajā gadā izdomāju nobarošanai iegādāties dažus lopus. Nopirku piecas telītes no vienas saimniecības, piecas no citas. Pēc laika skatos, ka vienai veidojas tesmenis. Atbrauca vetārsts, un noskaidrojām, ka no piecām telītēm četras ir grūsnas. Kā tas var būt? Tagad no piecām, ko šogad vajadzēja pārdot, ir pārdota viena un fermā nākuši klāt četri teliņi. Tas sit pa kabatu, jo līdzekļu ir tik, cik ir.

Man ir svarīgs arī govs temperaments. Govs sver 700–800 kg. Ja tāds lops skrien virsū, tad dzīvīte ātri var beigties. Man nav no dzīvniekiem bail, bet ir pietāte pret tiem. Tāpēc teles, kas paliek vaislai, skatos, lai laiž klāt un nešņāc, kad piedzimst telēns, un lai neplēš elektrisko ganu. Ir svarīgi izprast un izzināt dzīvniekus, lai zinātu vājās vietas, uz ko varu iekrist – kājas, mugura, kaulu uzbūve vai raksturs.

– Tātad apsēklojat govis ar vaislas buļļiem?
– Pašā sākumā izmantoju mākslīgo apsēklošanu, kas, protams, ir labāka un ļauj cilts materiālu sakombinēt, kā vēlas. Ganāmpulkā bija Amerikas top buļļu meitas un Anglijas karalienes ganāmpulka buļļu meitas. Ganāmpulkam kļūstot lielākam un ņemot vērā, ka gaļas telēm apsēklošanas veiksmes procents ir mazs un viņas jāstimulē, vairāk atmaksājas bullis.

– Kur realizējat lopus?
– No 2015. gada sadarbojos ar Baltic Vianco. Man patīk, ka ar Baltic Vianco nav tikai pērc–pārdod attiecības, bet tiek veidota sadarbība. Uzņēmums palīdz un atrod abpusēji izdevīgu variantu. Man svarīgāk ir nevis dzīties pēc katra centa, bet lai būtu laba sadarbība.

Laba sadarbība ir izveidojusies ar SIA Terūna, jo svarīgi, lai liellopu gaļa paliek Latvijas tirgū.

Šī gada sākumā bija iespēja izveidot kooperatīvu Latvijas liellops, kur sanācām kopā 11 liellopu audzētāju saimniecības ar līdzīgu redzējumu. Šobrīd jau esam uzņēmums, kur iegādāties kvalitatīvu produktu. Protams, lai kooperatīvs būtu spēcīgs, visām saimniecībām vēl jāstrādā. Jāsaprot, ka kooperatīvs nav laimes lācis, kurš iztīrīs ceļu uz fermu un atrisinās ikdienas problēmas. Tā ir organizācija, kas var virzīt produkcijas noieta jautājumu, būt droša, stabila vide, kurā strādāt. Vecumdienās gribu pieredzēt, ka esmu stabila uzņēmuma līdzīpašnieks.

"No tehnikas primāri nepieciešams traktors, vālotājs, arkls jeb tehnika, bez kuras teorētiski varētu iztikt, bet vajadzīga uz sitiena."

– Kā vērtējat savu tehnikas parku?
– Tehnikas ziņā visu laiku meklēju risinājumus, kaut ko laboju un papildinu. Piemēram, lopu piekabi atradu krūmos pie viena saimnieka, pa ziemu salaboju un no plānotā 10 000 EUR ieguldījuma beigās iztērēju tikai divus tūkstošus. Iegādātas lietas, kas citiem nav vajadzīgas, bet ko, nedaudz piedomājot, bez lieliem ieguldījumiem varu savest labā tehniskā stāvoklī. Tādā veidā varu panākt ražošanu ar plusa zīmi. Manuprāt, pirkt piekabi, kuru es izmantošu tikai vienu dienu gadā, nav vērts, bet ņemt pakalpojumu lopu vešanai vai meklēt piekabi arī nav izdevīgi. Ja govij ir kāda problēma un viņa ir jātransportē uz fermu, tad piekabe nepieciešama jau stundas laikā.

– Kas ir lielākie izdevumi saimniecībā?
– Ja skatās to, kur ir iztērēta nauda, tad lielākās izmaksas ir par degvielu. Otrā vietā ir tēriņi par materiāliem – plēvēm, tīkliem. Nākamā pozīcija varētu būt mikroelementi. Plēvi pirms tam ZAAO atbrauca uz savāca, tagad jāmaksā par nodošanu, turklāt tīkliem ir dubultais tarifs.

Gada beigās sagatavojot gada pārskatu un lielos vilcienos aprēķinot, kur aiziet liela daļa naudas, izrādās, ka nodevās un nodokļos valstij. Ja mani lopi visu laiku ganītos ārā, tad par to nebūtu jāmaksā, bet, tā kā ziemā dzīvo fermā, tad ir.

– Kur smeļaties informāciju?
– Idejas pēdējā laikā smeļos Pinterest, kur esmu atzīmējis tēmas ferma, garāža, pirts, māja, dārzs. Tur atrodu informāciju par fermas nožogojumiem, eju veidošanu un daudz ko citu. Par dzīvnieku uzvedību un psiholoģiju informāciju iegūstu Youtube. Skatos vienas angļu fermeres video, kur viņa stāsta, kā ferma izskatās ar govs acīm. Stāsta, ka govi nedrīkst mēģināt ietriekt stūrī un, kad dzimst teļš, nedrīkst ļoti attālināt no ganāmpulka un radīt lieku stresu. Kad sapazīstos ar citiem saimniekiem, aizbraucu uz viņu saimniecībām. Pirms Covid diezgan bieži tikāmies ar z/s Rūķīši saimnieku, kuru varētu saukt arī par savu mentoru, braukājām pa Latvijas saimniecībām un pēc tam apspriedām redzēto.

– Kādi ir saimniecības nākotnes plāni?
– Manā skatījumā šis ir tikai saimniecības ceļa sākums. Man vienmēr ir bijusi svarīga stabilitāte un lēns līknes kāpums uz augšu, lai tā nelēkā, jo man ir saistības ar banku, zemes īpašniekiem u.c.

Lielais nākotnes plāns ir sakārtota saimniecība. Skatoties no investīciju viedokļa, tuvākie plāni ir tehnikas iegāde. Piecgades plānā ir atsevišķas novietnes izveidošana govīm, lai zīdītājgovīm nodrošinātu ļoti labus apstākļus. Vēlos, lai arī nākotnē visa saimniecība būtu koncentrēta vienā vietā.

– Ar ko lepojaties?
– Lepojos ar mazām lietām. Ar to, ka iesēju graudus un tie sadīgs skaistās, taisnās rindās, ar to, ka manā ganāmpulkā teļš piedzima. Vienmēr esmu uzskatījis, ka uzņēmējdarbība laukos ir ne tikai naudas pelnīšana, bet arī vides saglabāšana, tāpēc nopļauju arī ceļmalas, jo ir atbildība pret savu apkārtni.