, .
cloudy 14.1℃
Vārda dienu svin: Tija, Saiva, Sentis, Santis, Saivis

SIA "Forest Fox" vadmotīvs – patriotisms it visā

Elīna Grase , 10-02-2022
SIA "Forest Fox" vadmotīvs – patriotisms it visā

Saimnieks LV / 2021.gads (Novembris.)

Šoreiz viesojāmies Cēsu novada Zaubes pagastā pie uzņēmuma SIA Forest Fox saimnieka Kaspara Boktas, kurš nupat ieguvis Sējējs 2021 balvu nominācijā Bioloģiskā lauku saimniecība. Ar 100 % Latvijas kapitālu 2011. gadā dibinātais mežsaimniecības uzņēmums ar laiku par galveno attīstības virzienu izvēlējies lauksaimniecību – bioloģisko graudaugu, tauriņziežu un zālāju audzēšanu.

– Kā nonācāt līdz lauksaimniecības uzņēmuma izveidei?
– Nāku no finanšu un būvniecības vides. Pirms izveidoju SIA Forest Fox Zaubē, strādāju Rīgā pilnīgi citā biznesa sfērā – investīciju pārvaldīšana un attīstīšana, nodokļu konsultācijas, juridiskais birojs. Bērnībā vasaras pavadīju laukos, darīju dažādus lauku darbus, piedalījos talkās, kuras organizēja ģimene kopā ar kaimiņiem un draugiem. Pēc tam visi pie viena galda izbaudīja sarūpēto maltīti, un tā bija neaprakstāma piederības sajūta. Aizejot viņsaulē, vectēvs atstāja saimniecību, kas prasīja uzmanību. Sākumā no Rīgas uz laukiem pārvācās vecāki, un pamazām arvien vairāk sajutu savu vietu tur, sāku restaurēt senču mājas, būvēt saimniecību, kāda tā ir tagad.

Īpaša loma manai mīlestībai uz lauku dzīvi ir medībām. Redzot, izprotot un sajūtot procesus dabā, tu ar to saplūsti vienotā organismā. Tā ir neaprakstāma sajūta, ko urbānā vidē iegūt nevar. Arī cilvēki laukos ir daudz dzidrāki, sirsnīgāki.

Sākotnēji koncentrācija bija uz meža zemju iegādi, kurām bieži vien komplektā nāca arī lauksaimniecības zemes, ko iznomāju apkārtējiem zemniekiem. Man nebija ne domas pašam nodarboties ar lauksaimniecību. Reiz medībās viens no vīriem pajautāja: „Kāpēc tu pats neapsaimnieko savu zemi?” Tolaik uzskatīju, ka lauksaimniecībā bizness ir ļoti sarežģīts un dažādu risku pilns, bet viņš mani pierunāja uztaisīt eksperimentālu lauku ar griķiem. Ar tā laika Skrīveru Zinātnes institūta vadošo agronomi Dr. Birutu Jansoni vienojos par PB griķu sēklas materiālu. Iedarbinājām jau iegādātu Belarusu (952.3) un sākām art pirmos hektārus. Par agregātiem un to izmantošanas veidiem zināju vispārējos vilcienos. Liels bija mans pārsteigums, uzzinot par šīs nozares smalkajām niansēm. Viens ir skaidrs – ēdot maizi, cilvēks pat neapzinās, cik darbietilpīgs un smags ir cilvēku darbs, lai šis klaips atrastos mums uz galda. Sezonas beigās izanalizējām rezultātus, lai saprastu, cik daudz varam no šīs kultūras iegūt mūsu augsnē, tad sāku iedziļināties arī citās lietās. Sertifikācijas un testēšanas centrā Priekuļos ieguvu Bioloģiskās lauksaimniecības sertifikātu. Pieteicām saimniecību kā bioloģisko. Vēlāk sapratām, ka nomas zemēs lielās īpašnieku mainības dēļ bioloģiskās sertifikācijas prasības nodrošināt var izrādīties riskanti, ka ir nepieciešams droši strādāt ilgtemiņā. Tagad apsaimniekojam ap 1500 ha, no tiem nepilni 800 ha ir bioloģiski sertificētie lauki, bet 700 ha konvencionālie. Plānojam augt līdz 2000 ha apstrādājamās platības.

Augām pakāpeniski, daudz eksperimentējām. Šo gadu laikā kopējās investīcijas lauksaimniecībā ir sasniegušas 6 milj. EUR – ir uzbūvēts pirmapstrādes komplekss, modernizēta tehnika, iegādātas zemes. Diezgan daudz zemes arī nomājam. Nu jau mežizstrāde ir atvirzījusies otrā plānā. Apsaimniekojam tos mežus, kas ir īpašumā. Galvenais saimniecības nodarbošanās virziens ir laukkopība.

Audzējam dažādas kultūras – zirņus, pupas, kviešus, auzas, āboliņu, timotiņu, griķus, šī gada jaunums ir eļļas rutks. Esam vieni no lielākiem pelēko zirņu audzētājiem Latvijā. Ievērojam augu seku – katru gadu mainām proporcijas un skatāmies, ko diktē tirgus, prognozējam, ko varēsim pārdot un kas varētu uzlabot mūsu augsni. Katrai kultūrai ir savas īpašības – viena augsni vairāk noplacina, cita iedod minerālvielas, trūdvielas un piesaista slāpekli. Tāpēc jāievēro pareiza augu seka, lai varētu šīs kultūras ne tikai audzēt bioloģiski, bet arī sasniegt augstu ražību.

2020. gadā pabeigtā kalte.

– Kā iegādāti saimniecības pamatlīdzekļi?
– Saimniecībā investēti paša līdzekļi, līdzekļi no citiem biznesa virzieniem, piesaistīts finansējums no finanšu institūcijas ALTUM, ar kuru sadarbojamies jau daudzus gadus. Tehnikas parku esam modernizējuši, pateicoties Eiropas fondu atbalstam. ALTUM ir ļoti liels atspaids, jo šī finanšu iestāde ir tuvāka lauksaimniekiem, nav tik agresīva un piedāvā ļoti labus nosacījumus. Tā kā tās kapitāldaļu turētāja ir valsts, tad vairāk tiek domāts par lauksaimnieku izaugsmi.

Domāju, ka ALTUM būtu jādara maksimāli iespējamais, lai finansējums būtu pieejams jauniešiem, kuri dzīvo Latvijā vai vēlas atgriezties Latvijā un grib uzsākt savu uzņēmējdarbību. Jūtu, ka jaunieši šādu iespēju vēlas izmantot, bet domāju, ka finansējums vēl ir nepietiekams un birokrātiskais finansējuma iegūšanas process ir pārāk sarežģīts. Piemēram, Igaunijā ir grantu programma ar iespaidīgu budžetu, lai veicinātu atgriešanos laukos. Līdzīgi būtu jārīkojas arī mums. Mums ir daudz vairāk jārūpējas, jārada labvēlīga vide un jāinvestē mūsu nākamajā paaudzē. Ko sēsi, to pļausi!

– Kas veido saimniecības lielākās izmaksas?
– Tie viennozīmīgi ir kredīti un procentu maksājumi, bet tā ir ilgtermiņa investīcijas daļa, bez kā nevar iztikt. Otra pozīcija ir ārpakalpojumi – mūsu uzņēmums atšķiras ar to, ka maksimāli visās jomās, kur iespējams, izmantojam ārpakalpojumu, jo lauksaimniecība ir sezonāls bizness. Algojam tik daudz darbinieku, cik varam nodrošināt ar darbu visu gadu. Ja ir kādi saspringtāki periodi, paņemam pakalpojumu.

Trešā lielākā sadaļa ir tehnikas un infrastruktūras uzturēšana, biznesa plānā bija ieliktas noteiktas elektrības un gāzes izmaksas, bet tagad tās ir dubultojušās un attiecīgi mainījusies pašizmaksa. Tāpēc viena no manām stratēģijām ir virzīties uz pašizmaksas samazinājumu. Lai iegūtu neatkarību no enerģētikas tirgus lielajiem spēlētājiem, pēc iespējas izmantot atjaunojamos energoresursus, ko iegūstam un pārstrādājam saimniecībā. Izmantojot graudu atbiras, šķeldu no pašu izkoptajām grāvmalām, kā arī saules vai vēja enerģiju, varētu nodrošināt gan siltumu, gan elektrību. Tam atkal būtu nepieciešamas zināmas investīcijas, lai, piemēram, no kaltēšanas ar gāzi pārietu uz šķeldu. Šādi būtu iespējams prognozēt pašizmaksu.

– Plaši esat izmantojuši Eiropas fondu finansējumu. Kāda bijusi pieredze, īstenojot projektus?
– Pagājušajā plānošanas periodā apguvām nepilnus 1.9 milj. EUR Eiropas fondu finansējuma, tas ļāva modernizēt tehniku un uzbūvēt pirmapstrādes kompleksu. Nākamajā plānošanas periodā vēlamies attīstīt pēcapstrādi un maksimāli uzlabot infrastruktūru, lai mēs kļūtu par reģionālo infrastruktūras centru lauksaimniekiem, ne tikai pieņemot, izkaltējot un uzglabājot graudus, bet arī nodrošinot pēcapstrādi – fasēšanu, uzglabāšanu, produktu kvalitātes pārbaudi. Maksimāli strādāsim, lai kāpinātu savas jaudas un konkurētspēju pasaules līmenī.

Ir svarīgi, lai Eiropas fondu pieejamība kļūtu vienkāršāka, mazāk birokrātiska, ne tik smagnēja un grūti saprotama kā līdz šim. Zinu, ka vienu plānošanas periodu nauda netika apgūta un daža tika aizskaitīta atpakaļ, šādu situāciju nedrīkst pieļaut. Ja nauda ir iedota, tad tā ir jāizmanto pilnā apmērā vai jāpārdala tiem, kas to spēj.

ES projektu īstenošana nav viegls process un ietver zināmu risku saimniekam. Tiek ieguldīti ievērojami pašu finanšu līdzekļi, ņemts kredīts, kas jāatmaksā neatkarīgi no tā, vai projekts tiek akceptēts, pabeigts vai nē. Esmu piedzīvojis smagus mirkļus un zinu, ko tas nozīmē. Organizācijas, kuru saskaņojums nepieciešams darbu veikšanai un nodošanai, ne vienmēr ir atsaucīgas, pretimnākošas un veic darbu laikā. Brīžiem ir sajūta, ka visiem ir jāstrādā ierēdņu labā, nevis otrādi. Tam ir steidzami jāmainās. Tas bremzē sabiedrību un ekonomiku.

Lauku atbalsta dienests, kā arī Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs, manuprāt, ir paraugs tam, kā būtu jāstrādā valsts pārvaldītajām iestādēm. Novērtēju viņu apkalpošanas servisa līmeni un vispārējo attieksmi. Man patīk šie speciālisti, patīk šī jaunā paaudze un mūsdienīgā domāšana, tas, ka viņi procesu padara vienkāršu un pieejamu elektroniskajā vidē, kā arī ir brīvi pieejamas konsultācijas. Šīs ir tās iestādes, kurām lauksaimnieks uzticas, kur var iegūt ļoti labu, pareizu informāciju un konsultantu atbalstu.

Vienīgais ieteikums būtu laicīgāk informēt un stāstīt par tām atbalsta iespējām, kas vēl būs, nevis tikai paziņot tad, kad jau ir jāiesniedz pieteikums. Jārunā par to, kādi būs noteikumi un atbalsta intensitāte, lai lauksaimnieks var savlaicīgi investēt laiku un naudu šo noteikumu izpildē.

Uzņēmuma lielais lepnums – pelēkie zirņi.

– Kāpēc izvēle saimniekot bioloģiski?
– Uzskatu, ka vienīgais īstais veids, kā dzīvot, ir būt saskaņā ar dabu, jo mēs no tās nākam. Daba pati visu ir sakārtojusi, vienīgais, kas šo procesu izjauc, ir cilvēks. Mani satrauc tas, ko mēs ēdam. Jo vairāk ķīmijas izmantojam, jo vairāk no tās paliek pārtikā, un neviens īsti nezina, ko ikdienā lietojam un kādas būs sekas. Nezinām, vai mūsu izaudzētie graudi nonāks vietējo veikalu plauktos vai arī aizceļos uz Āfriku, tāpēc ir jāizprot sekas mākslīgo vielu ietekmei uz dabu un organismu.

Bioloģiskajā lauksaimniecībā sertifikācijas procesā ir iespējams izsekot līdzi visam audzēšanas procesam un gūt pārliecību, ka gala produkts būs kvalitatīvs, cilvēkam un dabai draudzīgs, jo saimnieki riskē ar lielām sankcijām un uzņemas milzīgu atbildību.

Turklāt, kad sāku kalkulēt, cik daudz izmaksā minerālmēsli un augu aizsardzības līdzekļi, audzējot konvencionāli, un salīdzināt ražību bioloģiskajā un konvencionālajā lauksaimniecībā, sapratu, ka bioloģiskās saimniekošanas rezultāts nemaz nav tik tālu no tā, ko var sasniegt konvencionālajā. Pie noteiktām investīcijām, izmantojot noteiktas tehnoloģijas, audzējot noteiktu graudaugu grupas, var sasniegt diezgan labus rezultātus, ja vien ir subsīdijas un atbilstoša graudu cena.

Savukārt konvencionālā lauksaimniecībā man patīk tas, ka ir iespējams regulēt un labot situāciju, ja augam klājās slikti vai to nomāc kukaiņi. Šogad bioloģiskā daļa neizaudzēja gandrīz neko un darbības virziena kopējo ekonomiku izglāba konvencionālie lauki, jo, izmantojot regulatorus un citus instrumentus, arī bioloģiskos, iespējams pielāgoties situācijai, kas lielā mērā šogad arī izdevās. Bioloģiskajā saimniekošanā iespējas ko mainīt ir ļoti ierobežotas, neatkarīgi no tā, vai lauku apsēduši kukaiņi, piemeklējusi kāda slimība vai tas sakritis veldrē.

Pašlaik esam bioloģiskā mēslojuma izstrādes grupā, sadarbojamies ar vairākām kompānijām, kas attīstīsies šajā virzienā. Ja panāksim, ka ar bioloģisko mēslojumu iespējams sasniegt labus rezultātus, vairs nebūs iemesla to nedarīt. Ir viena lieta, ko no konvencionālās lauksaimniecības vajadzētu ieintegrēt bioloģiskajā lauksaimniecībā, proti, līdzsvars starp augam nepieciešamajām vielām un tīru pārtiku. Mums ir jārada bioloģisks veids, kā šīs vielas nodrošināt gan augsnē, gan augam, un šajā virzienā ir jāstrādā gan zinātnei, gan Eiropas fondu finansējumam, gan dažādām darba grupām. Jautājums vienīgi, vai šo līdzekļu pietiks visiem cilvēkiem uz šīs planētas.

Ļoti grūti bioloģiskajā lauksaimniecībā rast ekonomisko pamatojumu. Tāpēc mēģinu attīstīt bioloģiskās saimniekošanas bāzi eksperimentu ceļā, meklējot efektīvus līdzekļus, lai varētu ne tikai izaudzēt, bet arī nopelnīt. Tāpēc mēs ļoti daudz investējam tehnikā, runājam ar agronomiem, pētām pasaules pieredzi, izmēģinām dažādus augu sekas variantus. Bioloģiskajā lauksaimniecībā liela problēma ir nezāles un slimības, tāpēc mēs sējam kultūras, kas tās nomāc, un slāpekli piesaistām ar citām kultūrām, jo tiešā veidā to nevaram izdarīt. Mums ir jāatrod līdzsvars ik uz soļa, tāpat kā to meklējam ikdienā, darbā un ģimenē.

Šis gads bioloģiskajā lauksaimniecībā ir ļoti skarbs, ražība visās kultūrās nokritusies aptuveni trīs reizes. Parasti auzas novācu 3 t/ha, šogad tikai 1.5 t/ha. Zirņiem un pupām bija par 60 % zemāka raža.

Uzskatu, ka bioloģiskajā lauksaimniecībā nav sakārtota infrastruktūra, ir tikai pāris rūpnīcas, kas pārstrādā bioloģisko produkciju, nemaz nerunājot par pirmapstrādi. Rīgas, Vidzemes, Latgales reģionā mums ir lielākais pirmapstrādes komplekss bioloģiskajiem graudiem, nākamais tuvākais ir Dobeles dzirnavnieks. Konvencionālajām saimniecībām nav nekādu problēmu realizēt produkciju – tas iespējams jebkurā laikā, jebkurā vietā, jo ir vairāki uzpircēji, bet bioloģiskajai produkcijai tādu ir ļoti maz, līdz ar to nav konkurences. Tāpēc uzskatu, ka visām pārtikas grupām bioloģiskajā saimniekošanā jākooperējas, jāapvieno profesionālie lauksaimnieki, kas ražo konkrētās kultūras ar mērķi pārstrādāt tās Latvijā. Par to būtu jācīnās valsts un finanšu institūciju līmenī.

Tehnikas parks atjaunots piesaistot Eiropas fondu finansējumu.

– Kas, jūsuprāt, ir bioloģiskās saimniekošanas veiksmes atslēga?
– Bioloģiskas saimniecības pozitīvai ekonomikai nepieciešams vairāku būtisku faktoru kopums, kur svarīgākā ir kooperācija, tad piemērota tehnika, agronomiskās zināšanas un pareiza augu seka. Ļoti nepieciešams un būtisks solis būtu arī bioloģisko augu mēslošanas līdzekļu radīšana, nevar iztikt arī bez pareiziem subsīdiju un atbalsta mehānismiem, kā arī līdzfinansējuma bioloģiskās produkcijas pievienotās vērtības radīšanai – ražošanai, infrastruktūrai, pārstrādei. Lai sniegtu drošības sajūtu bioloģiskajām saimniecībām, būtu nepieciešams veidot atbalsta mehānismus, kas ļauj apdrošināt bioloģiski sertificētos laukus. Svarīga ir bioloģiskās produkcijas eksporta veicināšana tiešajam pircējam. Visbeidzot – un tas ir ne mazāk svarīgi – jāveicina izglītība bioloģiskās saimniekošanas attīstīšanā. Tajā vēl aktīvāk jāiesaistās Zemkopības ministrijai, Latvijas Lauksaimniecības universitātei, Latvijas Universitātei, Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības centram un Lauku atbalsta dienestam, mācot, sniedzot bioloģiskajiem lauksaimniekiem jaunas zināšanas un iepazīstinot ar labākajiem piemēriem pasaulē, lai saprastu, kas ir viņu veiksmes atslēga, un integrētu derīgo šeit.

– Esat kooperatīva BIO grauds biedri.
– Vēlamies šo kooperatīvu padarīt par vienu no spēcīgākajiem spēcīgākajiem bioloģiskās lauksaimniecības sektorā ne tikai Latvijā, bet visā Baltijā. To veidojam kā vietējo ražotāju kopienu, kuras biedrus vieno kopīga dzīves filozofija un vērtības – godīgums un ģimeniskums. Vieni audzē vistas, otri liellopus, trešie ko citu, bet katrs no šiem saimniekiem ir ar kaut ko īpašs, tāpēc vēlamies viņus apvienot un izcelt. Mēs neesam par globalizāciju, bet gan par to, lai katrs dara to, ko vislabāk prot, un lai netiktu zaudēta individualitāte un personīgā saikne ar cilvēkiem. Mūsu filozofija ir citam citu popularizēt, atbalstīt, iesaistīties ar savām zināšanām un ekspertīzi.

Visus biedrus vienos kopīgs zīmols, kas sevī ietver noteiktu kvalitātes standartu un vērtību kopumu. Kooperatīva agronomi ikdienā apsekos biedru saimniecības, kontrolēs kvalitāti, un iekšējā ētikas komisija izvērtēs, vai saimniecība atbilst mūsu filozofijai. Mērķis ir konsultēt saimniekus un ar vienota zīmola palīdzību pacelt to produkciju eksportspējīgā līmenī.

– Jūs iestājaties par to, lai visi Latvijā saražotie graudaugi tiktu arī šeit pārstrādāti.
– Mēs kraujam savus graudus kuģos, vedam uz Vāciju, Itāliju, Āfriku vai Āziju, kur tie tiek pārstrādāti un kur iegūst galveno pievienoto vērtību. Tas ir traģiski! Šādi mēs zaudējam nozīmīgu ķēdes posmu. Esmu pārliecināts, ka pārstrādei jānotiek šeit uz vietas, latviešiem ir jākooperējas, jāmācās no pasaules labākajiem kooperācijas modeļiem un jādara viss, lai visu pievienoto vērtību no pašu izaudzētajiem graudiem radītu Latvijā. Ļoti svarīgi, lai finanšu institūcijas būtu ieinteresētas lauksaimniekiem izdevīgu atbalsta mehānismu sniegšanā. Šiem līdzekļiem būtu jānonāk Latvijas uzņēmumu rokās, tiem jābūt pēc iespējas pieejamākiem, lētākiem un vieglāk apgūstamiem, gan jauniešiem, gan uzņēmējiem, kas ražo uz vietas, ar ievirzi pievienotās vērtības radīšanai. Uzskatu, ka tai jābūt galvenajai prioritātei nākamajā plānošanas periodā. Jo vairāk koncentrēsimies uz to, lai gala produktu saražotu Latvijā, jo labāk būs arī citās jomās – būs labāki ceļi, labāka infrastruktūra, vairāk darbavietu un spēja konkurēt vecās Eiropas kontekstā.

– Cik darbinieku ir uzņēmumā?
– Pieskaitot ārpakalpojumus, atkarībā no sezonas, darbu intensitātes un konkrētā darba vidēji ir 40 cilvēki. Ir divi agronomi – konsultanti (viens ir galvenais agronoms uzņēmumā, otrs ir piesaistīts no malas). Uzņēmumā strādā tikai vietējie iedzīvotāji, no apkārtējiem pagastiem. Ir arī vairāki darbinieki, kas atgriezušies no ārzemēm.

Par cilvēku trūkumu nesūdzos, ja nu vienīgi par darba kvalitāti. Bet paiet kāds laiks mūsu kolektīvā, un pat akmens sāk dejot. Domāju, ka ļoti svarīga ir reputācija, ka darba alga tiek samaksāta laicīgi, ir pozitīva attieksme, tiek nodrošināta ēdināšana, ir komfortabli darba apstākļi, organizējam jaudīgas un cilvēcīgas darba ballītes. Man ar visiem darbiniekiem ir personīgi labas attiecības, reizēm kopā dodamies medībās, makšķerējam vai uzraujam zoli. Ir izveidojusies tāda atmosfēra, ka man nav jāskatās nevienam pār plecu, darbinieki paši māk organizēt savu darbu un visi ir uzticami čaļi – savējie.

Šī gada raža.

– No cik hektāriem, jūsuprāt, sākas biznesa saimniecība?
– Audzējot sēklu dažos hektāros bieži vien iegūst daudz lielāku pievienoto vērtību nekā audzējot graudaugus lielā platībā. Taču bizness graudkopībā var sākties no 300 ha. Izvērst to mazākās platībās nav ekonomiski izdevīgi – ne iegādāties tehniku, ne veidot infrastruktūru. Ja kāds to domā darīt ģimenes ietvaros, tas ir iespējams, bet, tiklīdz ir jāalgo darbinieki vai jāveido infrastruktūra, tad vairs tas nav ekonomiski izdevīgi. Mazākām saimniecībām vienīgais variants ir apvienoties kooperatīvos, kur nodrošina labumu grozu, ar kura palīdzību lauksaimnieks var samazināt pašizmaksu, kopīgi iegādājoties degvielu un citus izejmateriālus par izdevīgāku cenu, ņemot speciālistu un tehnikas nomas pakalpojumu. Ja saimniecībā ir mazāk par 300 ha, tad ir jādara viss iespējamais, lai iegūtu no īpašuma visaugstāko pievienoto vērtību. Mums ir jāprot ražot to, kā pasaulē vēl nav, vai arī lētāk nekā ražo citi, nenodarot pāri mātei zemei.

Kopumā šogad visām kultūrām ražība bija tikai 60–65 % no plānotā. Mēs šogad novācām tikai 1 t/ha pupu, lai gan parasti bija 5 t/ha. Problēmas radīja lielais karsums un sausums ziedēšanas laikā. Arī tagad (19. oktobrī) man uz lauka vēl stāv 150 ha griķu, ko pie esošajām griķu cenām un laika prognozes, iespējams, nemaz nenovākšu. Tas nozīmē zaudējumus vairāk nekā 100 tūkst. EUR apmērā. Daudziem ir līdzīgi. Ja tādā situācijā saimniecībai nav drošības spilvena vai rezervju, ja nav kooperatīva atbalsta, mazāks uzņēmums bankrotē.

Pozitīvi ir tas, ka lauksaimniekiem tagad pieejamas dažāda veida lauku apdrošināšanas, kas paredzētas dažādiem laikapstākļu tipiem – sausumam, karstumam, krusai, lietus negaisiem utt. Agrāk tā nebija. Lauksaimniecības bizness ir ļoti riskants, jo 50 % veiksmes ir atkarīgi no laikapstākļiem.

Latviešu nelaime ir, ka gribam katrs būt speciālists visās jomās. Tas, manuprāt, ir nepareizi, pakļauj lielam riskam nervu sistēmu un izaugsmi. Mēs dzīvojam pasaulē, kas pieprasa būt ļoti universāliem, kas ir problēma lielai daļai lauksaimniecību.

Ļoti svarīga ir arī tehnika – mazais lauksaimnieks nevar nopirkt kombainu ar ķēdēm. Piemēram, tagad, slapjā laikā, mani kaimiņi ar riteņu kombainu kult nevar, bet es ar ķēžu kombainu, kuram ir pilnīgi cita caurgājība, varu. Arī iznomāt šādu kombainu, kad nepieciešams, nevar, jo pieprasījums ir ļoti liels.

Pakalpojumu nepieejamība bija arī iemesls, kāpēc sāku būvēt savu kalti. 2017. gadā, kad bija lielais lietus gads, mana lauka malā stāvēja pieci kombaini, gāza lietus un ražu nevarēju nokult. 60 % no ražas aizgāja postā. Kad aizvedām to, ko paspējām novākt, uz kalti, ko ņēmām pakalpojumā, mums pateica, lai gāžam graudus ārā uz asfalta, jo viņi vispirms izkaltēšot savējos. Līdz ar to pārtikas kvalitātes graudi netika savlaicīgi izkaltēti un derēja vairs tikai lopbarībai. Kad esi atkarīgs no kāda cita, vari bankrotēt vienā mirklī. Tāpēc mazajiem lauksaimniekiem ārkārtīgi svarīgi ir kooperēties ar gudriem kooperatīviem, gudriem agronomiem un gudriem uzņēmumiem, kas nodrošina tehnisko palīdzību un sniedz kvalitatīvu atbalstu.

– Vai apdrošināt laukus?
– Jā, apdrošinu konvencionālos laukus, diemžēl bioloģiskajiem laukiem šādas iespējas nav. Apdrošinu sējumus kooperatīvā Latraps, kas konsolidē daudz biedru un lielas platības, līdz ar to var piedāvāt visizdevīgākos noteikumus.

– Ražojat arī sēklas materiālu.
– Attīstām kvalitatīvu sēklu līniju. Gribam darīt visu, lai Latvijā pavairotu un lauksaimniekiem piedāvātu graudaugu, zālāju un tauriņziežu šķirnes, kas ir piemērotas mūsu apstākļiem. Latvijā audzētas kvalitatīvas sēklas, kas  piemērotas bioloģiskajām lauksaimniecībām, ir deficīts. Mēs pētām un analizējam šķirnes, kas pieejamas Eiropas un Baltijas tirgū, vērtējam to īpašības, rādītājus, apmaināmies ar informāciju no citām saimniecībām par to, kuras ir ražīgākas un slimību noturīgākas šķirnes, kuras veiksmīgāk atvaira meža dzīvniekus, kas ir aktuāli mūsu reģionā.

– Vai fiksējat graudu cenu?
– Pārsvarā tikai tad, kad esmu novācis ražu, kad zinu, kāda ir tās kvalitāte un ar ko varu tirgoties. To iesaku darīt arī citiem lauksaimniekiem – nekad nefiksēt cenu sezonas sākumā, jo nevaram zināt, kādi būs laikapstākļi un cena rudenī.

SIA Forest Fox komplekss.

– Uzbūvējāt kalti, kas paredzēta arī citu bioloģisko lauksaimnieku apkalpošanai. Vai kāds jau izmantojis šo iespēju?
– Šogad palaidām kompleksu darbībā, tas nozīmē, ka nākamgad ar pilnu jaudu kooperatīva BIO grauds biedriem sniegsim pakalpojumus. Darīsim visu, lai kļūtu par atvērtu, profesionālu pakalpojumu sniegšanas centru mazākiem un lielākiem lauksaimniekiem.

– Kas iecerēts saimniecības attīstībā?
– Mans mērķis ir visu svarīgāko posmu modernizācija un patērēto energoresursu efektivitātes paaugstināšana – maksimāla digitalizācija, procesu efektivitātes paaugstināšana, tehnikas un agregātu veiktspējas un jaudas uzlabošana. Virzāmies uz to, lai visas investīcijas pēc iespējas ātrāk samazinātu produkcijas pašizmaksu, ļautu samazināt cilvēkresursu iesaisti, vienlaikus nodrošinot kvalitātes standartus.

 

 

 

 

 

 

 

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Govju virusālā diareja – pasaules mēroga izaicinājums piena lopkopībā
Govju virusālā diareja – pasaules mēroga izaicinājums piena lopkopībā

Govju virusālā diareja (Bovine viral diarrhoea, BVD) ir liellopu infekcijas...

Tukuma piens attīstības stāsts
Tukuma piens attīstības stāsts

Tukuma piens ir viens no lielākajiem piena pārstrādes uzņēmumiem Latvijā. S...

SIA "Naukšēni" – inovatīvi un droši sava ceļa meklējumos
SIA "Naukšēni" – inovatīvi un droši sava ceļa meklējumos

SIA Naukšēni Valmieras novadā izveidojusies no savulaik spēcīgās kopsaimnie...

Fendt 700 Vario Gen7 – jauns etalons savā jaudas klasē
Fendt 700 Vario Gen7 – jauns etalons savā jaudas klasē

Par Fendt 700 Vario septīto paaudzi jeb Gen7 būs dzirdējis ikviens, kas kau...