Dārzs un Drava / 2020.gads (Ziema.)

Kopš neatminamiem laikiem mūsu senči līdztekus zemkopībai, lopkopībai un zvejniecībai nodarbojušies ar dravniecību, iegūstot biškopības produktus – vasku un medu, kas savulaik ļoti augstu novērtēts gan kā pirmā saldviela, gan tirgus prece. Ne velti medu un vasku tirgus vērtības ziņā pielīdzināja dārgajām kažokādām u.c. līdzīgām precēm. Pēc vaska liels pieprasījums bija baznīcās. No vaska lēja sveces, to izmantoja ziedojumiem, pareģojumiem un citiem pagāniskiem rituāliem. Vasku plaši lietoja amatniecībā.

Dravniecības sākumā par bitēm daudz nerūpējās, tās gluži vienkārši iznīcināja, labākajā gadījumā padzina. Pieaugot pieprasījumam pēc bišu produktiem, cilvēki no ievācējiem kļuva par ražotājiem un sāka rūpēties par bišu saglabāšanu.

Pīlādžu dores priede, Īvandes pagasts.

Mūsu senči medu ievāca no koku dobumos mītošām bitēm. Koka stumbrā izdobto, izcirsto vai dabiski veidojušos dobumu labprāt apdzīvo bites. Kokā esošu dobumu dēvē par dori. Stropus senāk nepazina. Lielāko tiesu kokā izcirta pa vienai dorei. Par dores kokiem izmantoja priedes, liepas, ozolus, krietni retāk egles. Egles satur pārāk daudz zaru, kas apgrūtina tā jau smago doru kalšanu.

Aiz ko man līkas kājas,

Aiz ko kupris mugurā?

Līkas kājas, siekstas kāpjot,

Kupris man, dzeini nesot.

Doru veidošanas pirmsākums skopo datu dēļ nav nosakāms, bet skaidrs, ka tā ir tūkstošgadīga tradīcija.

Vecpidiņu dores priedes pārvešana uz Daugavas muzeju.

Par agrīno dores koku esamību liecina kaut vai zināmā 1212. gada Cēsu apkārtnes Autīnes latgaļu un lībiešu kauja ar Cēsu zobenbrāļiem, savukārt par izpostītiem bišu kokiem un zemi vēstīts senākajā zināmajā Latvijas un Igaunijas vēstures avotā Indriķa Livonijas hronikā. Par materiālu autentiskumu grūti spriest, jo tie ir vienīgie.

Mūsdienās dores sastopam vien dižkokos. Šo pensionēto dižkoku mūžs nereti iestiepjas krietnā gadu simtenī. Latvijas novados vēl joprojām atrodami šie senās biškopības vēstures liecinieki. Dores koki mazpamazām, laikam ritot, iet zudībā. Gadu gaitā senās dores vietas nelietotas, kokiem augot un briestot resnumā, pamazām aizaug. Koki dabiski nokalst, daudzus nozāģē vai nolauž, izgāž vējš.

Dores iekšpusi izcirta visai gludas, līdzenas spraugas veidā. Spraugas dziļumā, stumbra viducī veidoja cilindrisku telpu bišu ligzdai. Nokļūšanai līdz dorei lietoja īpašu palīgierīču sistēmu, sauktu par dzeini. Doru kalšanai izmantos īpašs garš uzmavas kalts – vedga.

Bitītei namu daru

No ozola viduklīša:

Bitīt’ man medu nesa

No liepiņas ziediņiem.

Dzeini un tā detaļas vai fragmentus arvien atklāj arheoloģiskajos izrakumos –Āraišu ezerpilī, Tērvetes, Talsu un Kokneses pilskalnos, Vecrīgā, Alberta laukumā u.c. kultūrslāņos.

Nav ziņu, līdz kādam laikam Latvijas mežos kaltas dores. Domājams, ka mūsdienu dores beiguši kalt pirms apmēram 100 gadiem un pēdējās dores gatavotas Pirmā pasaules kara laikā.

Dravniekiem kļūstot praktiskākiem, attīstoties bluķu dravniecībai, kopš 19. gadsimta doru veidošanas tradīcija maz pamazām beidzās, atdodot vietu modernākai biškopībai.

Kārklu dores priede pie Slīteres bākas.

2019. gada 11. decembrī Ventspils Brīvdabas muzejs ar no AS Latvijas Valsts meži kā dāvinājumu saņēma unikālu doru priedes fragmentu, t.s., Kaziņu doru priedi no Dundagas. Kaziņu priede gāja bojā pēc 2010. gada 8. augusta vētras. Priede unikāla ar to, ka tajā ir trīs dores. Nākamajā muzeju sezonā domāts priedi ekspozīcijai izsliet stāvus.

Interesantu, svētīgu projektu Ventspils novadā uzsācis dabas pētnieks un vēsturnieks Agris Āboliņš, kurš veido Latvijā pirmo karti ar seno doru koku koordinātēm. Zinot manu nodarbošanos ar bitēm, Agris zināmā mērā iesaistīja arī mani. Nokļuvu interesantā apskates objektā, un pašlaik nedaudz aptverts Kurzemes reģions. Pēc Agra teiktā, Kurzemes mežos vēl saglabājušies kādi 30–50 dores koki. Izveidotā karte dotu iespēju interesentiem aplūkot šos dižos vēstures lieciniekus – senos doru kokus, ļaujot labāk iepazīt seno kultūrvidi, senču tradīcijas un vērtīgo informāciju saglabāt nākamajām paaudzēm.

Joprojām Latvijas mežos, senajās lauku sētās, nomaļās ceļmalās,slēpjas senie doru dižkoki. Ja nu lasītājiem par doru kokiem kas zināms, aicinām par tiem pastāstīt Agrim Āboliņam.