Dārzs un Drava / 2024.gads (ZIEMA)

Foto: personīgais arhīvs

Šai vēlmei jānāk no sirds – kā dabiskai sevis apjausmai, tieksmei saplūst ar dabu. Diezin vai izdosies pierunāt kādu stādīt savvaļas augus, ja ir pieejami košāki selekcijas veidojumi, kas kārdina ar nebijušām krāsām un formām. Ja nu sirds tomēr velk pie dabiskā, ir jāmācās šos augus izprast un kopt, jo palaist visu pašplūsmā nav dārza risinājums. Ir jābūt uz viļņa, lai sadzīvotu ar savvaļas noskaņu dārzā. 

Vai viss ir tik vienkārši ar savvaļas augiem dārzā? Domāju, ka ne, jo ir tik dažādi dārzu īpašnieki, katrs ar savu īpašo pasaules uztveri, tik dažādi augi, kas aizpilda savu nišu dabas mātes raibajā gobelēnā. Savvaļas augu straujais dzīves pulss, robustā attīstība un telpas aizņemšana dobē ne visiem ir izprotama, jo esam pieraduši pie kultivētu augu dzīves ritma, kas ir lēnāks, atsevišķām šķirnēm pat diezgan statisks. Savvaļas augi prasa pastāvīgu uzmanību, traucējošās to daļas savlaicīgi jānogriež un liekie augi jāizvāc. Ziedkopas, iespējams, kādam šķiet mazas, ne īpaši košas, nerada spilgtu akcentu un ziedos slīgstošo dobju iespaidu. Kādu varbūt mulsina ierastās kārtības trūkums dobē, jo šie augi ir pārlieku brīvdomīgi un nepakļaujas kontrolei. Kā sadzīvosiet ar dzinumu izliekšanos, strauju izsēju un spēcīgām atvasēm, vai to ar uzviju atsvērs augu veselīgums, pieticība un labā ziemošana?

VĪĶLAPU ESPARSETE ( Onobrychis viciifolia) ir klasisks tauriņziežu dzimtas augs, ko bez dekoratīvām īpašībām var izmantot arī augsnes ielabošanai, jo baktērijas, ka dzīvo saknēs, piesaista atmosfēras slāpekli un dziļā mietsakne irdina augsnes slāņus un palīdz ierobežot eroziju slīpās nogāzēs. Latvijā esparseti izmanto lopbarībā un kā medus augu. Spēcīgi zarotie dzinumi ir klāti ar plūksnoti saliktām lapām, koniskas ziedu vārpas veidojas dzinumu galos, pakāpeniski atveroties no apakšas uz augšu maigi sārtos toņos no jūnija līdz septembrim. Audzēšanai izvēlas saulainas vietas ar drenētām, vēlams kaļķainām augsnēm. Esparsete gan nav ilgmūžīga, to var izmantot arī kā viengadīgu dobes kultūru – dabiskums un vienkāršība garantēti.

DZELTENĀ SKABIOZA (Scabiosa ochroleuca), saukta arī par krievpogu, ir radiniece tīruma pēterenei un jauks papildinājums dabiska tipa stādījumiem. Lapojums ar smalkām plūksnām pastiprina gaisīgo efektu, ko rada līganie ziedkāti. Augstumā sasniedz līdz 1m, veido sazarotus, telpu aizpildošus stublājus, kuru galos veidojas ziedu galviņas gaiši dzeltenā krāsā. Ziedēšana ilga, pakāpeniska no jūnija līdz septembrim, siltos rudeņos arī oktobrī. Pārziedot izveidojas sēklenis, kas arī ir interesants un dekoratīvs, līdz sairst un vējā izbirst, radot spēcīgu jauno paaudzi. Noteikti jāseko līdzi skabiozas izplatībai, jo saknenis spēcīgi ieķeras zemē un ir jāpieliek pūles tā likvidēšanai. Stādīšanai vai sēšanai izvēlas saulainas vietas ar vieglām, caurlaidīgām, arī pasausām līdz vidēji mitrām augsnēm. Pieticīga, izturīga ziemciete, noder arī grieztiem ziediem.

STĀVĀ SĀRMENE (Stachys recta) – it kā necila dārza iemītniece, tomēr ziedu laikā piesaista uzmanību. Cers līdz 50 cm augsts, stāvs, sazarots, lapojums neuzkrītoši zaļš. Ziedi dzinumu galos pušķos, bāli dzeltenīgi, apakšdaļā ar brūnganu lāsojumu. Zied no jūnija līdz augustam. Stāda pilnā saulē, pusēnā, vidēji mitrās un vidēji bagātīgās augsnēs. Šī ir Baltijas jūras reģionā apdraudēta suga.

SAULESKRĒSLIŅŠ (Thalictrum flavum) – interesants, uzmanību piesaistošs augs, kura stāvie stublāji sasniedz pat vairāk nekā 170 cm, ar saliktām, zaļām lapām, kam ir pelēcīga lapu apakšpuse. Ziedi vairogveida skarās dzinumu galos, balto toni pārspēj gaiši dzeltenas putekšņlapas, radot iespaidu, ka ziedi ir dzelteni. Tie ir ne pārāk lieli, jūnijā un jūlijā, izplatās ar sēklām. Stādīšanai izvēlas vidēji mitras, vidēji bagātīgas un bagātīgas augsnes pilnā saulē vai pusēnā. Dekoratīvs gan ziedu laikā, gan lapojums.

DZELTENĀ REZĒDA (Reseda lutea) ir savdabīga izskata ziemciete, kas spēj piesaistīt uzmanību ar savu vieglo, gaisīgo ziedu formu, kas nelīdzinās pierastajām ziemciešu ziedu formām. Augumā 40–80 cm, stāviem vai izliektiem stublājiem, kas klāti ar smalki plūksnotām, tumši zaļām lapām. Rudenī brūnganoranža lapu krāsas maiņa – interesanti un koši. Ziedu ķekari šauri, gareni, ar smailu galu, viegli gaiši dzeltenā krāsā. Zied ilgstoši, no jūnija līdz augustam, izsējas dobē. Nav ļoti agresīva, taču jāseko līdzi jauno sējeņu attīstībai. Audzēšanai piemērota pilna saule un pusēna, vieglas līdz vidēji smagas augsnes, svarīga laba drenāža. Pieticīga ziemciete un interesants akcents dobē, labi izskatās kombinācijās ar zilām salvijām, veronikām, linārijām.

DZELTENĀ ILZĪTE (Anthemis tinctoria) – košākā no visām Latvijas ilzītēm, ar tumši dzelteniem, dekoratīviem ziediem, kas draiski šūpojas garos izliektos kātos un reizēm rada nekārtīgu iespaidu. Margrietiņas tipa zieds sasniedz 4 cm diametrā, gan stobrziedi, gan mēlziedi ir koši dzelteni un priecē no jūnija līdz augustam. Augumā 50–70 cm, stipri sazarota, lapas vairākkārt saliktas, smalkas, ar kumelītes aromātu, visai dekoratīvas arī tad, kad augs nezied. Aug pilnā saulē, vieglās, labi drenētās augsnēs. Pēc ieaugšanās var paciest sausuma periodus, taču labāk aug un izskatās vidēji mitrās augsnēs. Pievilina apputeksnētājus, var tikt izmantota grieztiem ziediem. Dzeltenajai ilzītei raksturīga dinamiska augšana un spēcīga pašizsēja, tāpēc dobe ātri pildās ar jauniem augiem, līdz ar to šis process noteikti jākontrolē. Dobē rada dabisku, neformāli sakrītošu ceru iespaidu un sildošu saules sajūtu.

ZALKŠU SŪRENE (Polygonum bistorta) ir skābeņu radiniece, lapojumu pavasarī viegli sajaukt. Zem zemes veidojas spēcīgs sazarojies saknenis, kas nodrošina auga izplešanos. Zaļās, iegarenās lapas ir ar pelēcīgu apakšpusi un smailu galiņu, dekoratīvas un labi kombinējamas ar atšķirīgām lapu formām, piemēram, gandrenēm, ligulārijām, raspodiņiem, heiherellām, brūnvālītēm, molīnijām, ciņu smilgām. Īpaši labi izskatās pie ūdens baseiniem. Garos, nesazarotos kātos līdz 80 cm augstumam paceļas gaiši rozā, iegarenas ziedu vārpas, kas ir ap 5 cm garas un priecē no maija beigām līdz pat jūlijam. Audzēšanai izvēlas saulainas vietas vai pusēnu, vēlamas samērā bagātīgas, mitras augsnes, jo dabā zalkšu sūrene aug upju ielejās, palieņu pļavās, grāvmalās. Pieticīgā sūrene spēj augt arī pasausās vietās, bet tad ir mazāk krāšņa. Pilnīgi droši zalkšus nepievilina, tie uzturā nelieto šo sūreni.

BRŪNVĀLĪTE ( Sanguisorba officinalis) ir spēcīga auguma, robusta ziemciete, kas sasniedz 100–150 cm, veido stāvus dzinumus, kas augšdaļā sazarojas un kuru galos veidojas tumši brūnsarkanas, iegarenas galviņas. Tās zied no jūnija līdz septembrim, līgani šūpojoties vējā, vētru iespaidā var izliekties un radīt nekārtīgu iespaidu dobē. Tie, kam dobē svarīga kārtība, jādomā par balstīšanu vai šķirņu ar zemāku augumu izvēli, jo sagāzušies dzinumi vairs neiztaisnojas. Novērojama izsēšanās, kas jākontrolē, jo brūnvālītes veido spēcīgu sakneni. Jāstāda saulainās vietās, bagātīgās, pietiekami mitrās augsnēs, kas neizžūst. Pieticīga, veselīga un brīnišķīga ziemciete arī grieztiem ziediem. Dobēs plašas kombinēšanas iespējas ar molīnijām, ciņu smilgām, veronikām, ehinācijām, rudbekijām, helēnijām.